"Ir skaidrs evakuācijas plāns," stāsta Luhanskas militāri civilās administrācijas vadītājs Sergejs Gaidajs. "Pirmkārt, izvedīsim bērnus, it īpaši no internātiem un bērnunamiem. Pēc tam – gados vecākus ļaudis. Visā apgabala teritorijā ir bumbu patversmes, regulāri rīkojam mācības. Godīgi sakot, astoņu gadu laikā cilvēki ir pieraduši pie kara. Lūk, tas ir patiešām biedējoši."

Militāri civilās administrācijas bāze atrodas Severodoņeckā, nelielā rūpnieciskā pilsētā – Ukrainas austrumos tādu ir desmitiem. Padomju arhitektūra, rūpnieciskās zonas: februārī pilsēta izskatās samērā drūmi. Taču ielās ir diezgan mierīgi. Militāristu nav daudz, vietējie dodas ierastajās ikdienas gaitās. Nataļja, ar kuru uz ielas aprunājamies, ir pārliecināta, ka spriedzi rada mediji – gan ukraiņu, gan krievu. "Tur dzīvo kaimiņienes bērni, turklāt dzīvo lieliski. Viņiem viss ir labi," uzsver sieviete. Andrejs, kurš uz Severodoņecku pārcēlies pēc 2014. gada notikumiem, ir vienisprātis: "Nav nekādas spriedzes. Nav manāma. Mēs nebaidāmies. Un, ja kaut kas arī notiks, es sargāšu, pirmkārt, šo pilsētu."

Zolotoje atrodas pavisam tuvu demarkācijas līnijai, līdz tā dēvētajai Luhanskas Tautas republikai ir vien daži simti metru. Naktīs te regulāri šaudās – ukraiņu militāristi skaidro, ka šāvieni no LTR tiek raidīti uz dullo, provocējot. "Es vienmēr saku, ka mums ir divi kari. Viens sākās 1991. gadā, otrs – 2014. Tas, kurš notiek kopš 1991. gada, ir daudz ļaunāks. Mēs cīnāmies ar korupciju, zagšanu, oligarhiju. Un tas radījis daudz lielākus zaudējumus. Tas ir karš pašiem ar sevi," spriež Zolotojes militāri civilās administrācijas vadītājs Aleksejs Babčenko.

Kijevai, gluži tāpat kā jebkurai citai lielai Ukrainas pilsētai, ir evakuācijas plāns. Taču februāra vidū pilsētā valdošā atmosfēra nelika domāt par pirmskara spriedzi. Kijevā rit pilnīgi mierīga Eiropas lielpilsētas ikdiena, kurā vairāk satraucas par satiksmes sastrēgumiem un kovidu. Katrā gadījumā ārēji galvaspilsēta šķiet pilnīgi mierīga. Apšaudes norima uz ļoti īsu brīdi: jau janvārī Donbasā atsākās kaujas.

Pamiera saglabāšana Ukrainas austrumos allaž bijis sarežģīts uzdevums. Pirmā Minskas vienošanās, kas paredzēja karadarbības pārtraukšanu Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijā, tika parakstīta 2014. gada septembrī. Tomēr šaujamieroču klusēšana nebija ilga: jau janvārī Donbasā atsākās kaujas.

Otrā Minskas vienošanās tika parakstīta 2015. gadā, šajā reizē plašo karadarbību izdevās pamazām apturēt. Tomēr šī līguma galvenie punkti tā arī netika izpildīti. Krievijas pozīcija joprojām ir iepriekšējā – Austrumukrainā ir civils konflikts. Kremlis pieprasa, lai Ukraina valsts konstitūcijā apstiprinātu Doņeckas un Luhanskas apgabalu īpašo statusu. Tiek pieļauts, ka tikai šādā gadījumā Ukraina varēs atjaunot kontroli pār savu austrumu robežu.

Sarunās iesaistītie Doņeckas un Luhanskas pārstāvji ir ieinteresēti tajā, lai tās ilgtu mūžīgi, pieļauj Garmašs. "Minskas vienošanos mērķis – atgriezt šīs teritorijas Ukrainai," viņš norāda. "Šie ļaudis tagad tur ir ministri, bet, ja teritorijas tiks atgūtas, viņi vairs nebūs nekas. Krievija mūs spiež runāt ar cilvēkiem, kas faktiski nepieņem lēmumus. Jau vairāk nekā 40 vienošanos par pamieru, taču neviena nedarbojas, jo viņi nav par to atbildīgi."

Ukraina cenšas atgūt ORDLO teritorijas, bet vai to vēlas Donbasa un Luhanskas iedzīvotāji? "2014. gada martā veicām socioloģisko pētījumu. 20 procenti aptaujāto paziņoja, ka ir gatavi aktīvi atbalstīt Krieviju, ja tā ienāks Ukrainas teritorijā. Tikpat daudzi bija gatavi pretoties. 60 procenti vienkārši vēlējās dzīvot, kā dzīvojuši līdz šim. Protams, ir cilvēki, kas atbalsta Krieviju. Vairums Ukrainas atbalstītāju tagad no turienes jau ir aizbraukuši," stāsta Garmašs.

No Jenakijeves (pilsēta Doņeckas apgabalā, kādreizējā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča dzimtā pilsēta) nākušais Sergejs Garmašs ir pārliecināts, ka konflikts Ukrainas austrumos nav ne etnisks, ne nacionāls: "Tas ir vērtību konflikts. Vieni atskatās pagātnē un vēlas atgriezt PSRS. Bet citi raugās nākotnē. Viņi grib Eiropas vērtības un neatkarīgu Ukrainu."

Doņeckas apgabalā no Kijevas var nokļūt ar ātrvilcienu: brauciens ilgst sešas stundas. Ainava aiz logiem strauji mainās, kontrasts starp galvaspilsētu un reģionu kļūst aizvien pamanāmāks. Te viss ir daudz pieticīgāks: ciemi, kas šķietami pamiruši deviņdesmitajos gados, stihiski izveidojušās kapsētas, vecas mašīnas.

Kramatorska, kas nu kļuvusi par Doņeckas apgabala "ukraiņu daļas" galvaspilsētu, rūpnieciska pilsēta ar 150 tūkstošiem iedzīvotāju, 2014. gada vasarā nonāca karadarbības epicentrā. Ukrainas armija to atkaroja oktobrī, taču februārī Kramatorskas dzīvojamie rajoni tika apšaudīti no raķešu palaišanas iekārtām "Smerč". Bojā gāja 17 cilvēki.

Pēc septiņiem gadiem vairs nav tik vienkārši atrast šo kauju pēdas. Kā norāda administrācijas vadītājs Pāvels Kiriļenko, gan pilsētā, gan apgabalā notiek aktīva būvniecība, tiek remontēti ceļi. Pašlaik tiek būvēta pilsētas slimnīca, kā arī pirmais reģiona migrantiem paredzētais dzīvojamais nams. Jau atjaunotas divas trešdaļas no 15 800 sagrautajām mājām uz demarkācijas līnijas.

Ziedu pārdevēja Valentīna Kramatorsku pameta 2015. gadā, karadarbības laikā. Pēcāk atgriezās. "Karš te bija divus mēnešus, es dzīvoju Harkovā. Vīrs un tētis palika, viņi te strādāja. Tikko kā beidzās kaujas, arī mēs atgriezāmies." Prezidents Zelenskis viņas cerības neesot attaisnojis: "Nedomāju, ka viņš ir vienīgais vainīgais. Viņam ir smagi tikt galā ar sagrautu valsti. Otrreiz es vairs par viņu nebalsotu."

Valentīnas stāsts nav unikāls. Iedzīvotāji pamazām atgriežas: tagad Kramatorskā un apgabalā ir ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju. 2014. gadā bija 120 tūkstoši. Migrantu straume no DTR puses pēdējā laikā gandrīz apsīkusi. "Doņeckas apgabala teritorijā ir četri robežkontroles punkti. Tie visi pašlaik slēgti, jo DTR valdība negrib, lai cilvēki pamestu okupētās teritorijas," teic Kiriļenko. Cilvēki joprojām var iebraukt Ukrainā, taču nāksies šķērsot Krievijas robežu, tac braucienu pagarina.

Luhanskas apgabalā tagad ir vairāk nekā 600 tūkstoši iedzīvotāju, ap 200 tūkstošiem ir migranti, stāsta Sergejs Gaidajs. Daudzi pārcēlušies no LTR, taču galu galā devušies tālāk uz rietumiem – Kijevu, Ļvivu vai vēl tālāk, uz Eiropu. Zolotojes galva Aleksejs Babčenko stāsta, ka migrantiem ir tiesības saņemt pensijas un sociālos pabalstus no Ukrainas. "Viņi var vērsties pensiju fondā un saņemt šo naudu, bet pēc tam samainīt to uz rubļiem. Es būtu ļoti pārsteigts, ja daži ļoti prokrieviski noskaņoti iedzīvotāji man teiktu: ja mūsu mājas varētu pārcelt uz Ukrainas teritoriju, mēs pārceltos," viņš stāsta. Nesen vairāk nekā 20 migrantu ģimenes Zolotojē ieguvušas jaunus, svaigi remontētus dzīvokļus.

Daudzi mēģina nelegāli pāriet demarkācijas līniju, lai gan tas ir ļoti bīstami. "It visur ir mīnu lauki," skaidro Babčenko. "Pirms divām nedēļām kāda sieviete gados to šķērsoja, no mīnām laimīgā kārtā izvairījās. Šobrīd viņai nodrošinām psihiatrisko un medicīnisko palīdzību, jo viņa nav vesela. Tādi gadījumi ir regulāri."

Doņeckas apgabals ir gatavs potenciālajam karam ar Krieviju, apgalvo Kiriļenko. Evakuācijas plāns izstrādāts, iedzīvotāji saņem operatīvo informāciju. Pilsētas ikdiena rit ierasto gaitu, savas korekcijas ienes vien koronavīruss: "Bērni drīkst neiet uz skolu tikai karantīnas dēļ. Viss rit kā parasti, bez pārmaiņām. Tajā pašā laikā ir izstrādāts precīzs plāns un rīcības algoritms. Iedzīvotājiem viss tiek skaidrots. Tauta ir ļoti daudz pārdzīvojusi. Cilvēki ir gatavi visam."

"Karš pie mums ir jau astoto gadu. Visi lieliski zina, ko var gaidīt, nav jēgas cerēt un paļauties uz to, ka Krievijas Federācija turēs doto vārdu un pildīs solījumus. Nerēķināmies ar to, ka Putins uzvedīsies adekvāti," saka Gaidajs.

Vai būs karš? Neviens nezina, taču visi gatavojas. ASV prezidents Džo Baidens pat nosaucis uzbrukuma dienu – 16. februāris. Ukraiņu armijas karavīriem noteikta paaugstināta kaujas gatavība, demarkācijas līnijā atcelta rotācija. "Delfi" uzrunātās personas noskaņotas pozitīvi. "Katram karam ir beigas – uzvara vai sakāve. Esam gatavi visam," saka Ukrainas armijas daļas pārstāvis Zolotojē – Sergejs.