Absolūti neiespējams scenārijs. Krievijas taktika nestrādā un nekas neliecina, ka
viņi to varētu mainīt. Ja vēl līdz pagājušajai vasarai, rudenim pastāvēja kādas šaubas, tad tagad rietumvalstīs ir vienota nostāja, ka Ukrainai ir jāpalīdz. Par to vairs nešaubās. Interesants scenārijs varētu būt Baltkrievijas iesaistes gadījumā, bet pagaidām tur ir mierīgi.

Tas ir mazticami. Krievija pusgadu cenšas ieņemt apmēram Jelgavas izmēra
pilsētu Bahmutu, bet Ukraina ir gandrīz desmit reizes lielāka par Latviju. Šāda scenārija ekonomiskā ietekme ir ļoti pretrunīga. Šis scenārijs būtu ļoti nevēlams to valstu ekonomikām, kuras robežojas ar Krieviju, jo krasi samazinātu investoru vēlmi šajās valstīs ieguldīt, kā arī veicinātu cilvēku aizbraukšanu no šīm zemēm. Savukārt citur Eiropā, kā arī ASV ietekme varētu būt pat pozitīva, jo Krievijas panākumi veicinātu ieguldījumus aizsardzībā, šīs valstis arī gūtu labumu no
bēgļu ieplūdes.

Ļoti iespējams, bet Ukrainai ārkārtīgi neizdevīgs scenārijs. Pie šāda scenārija var novest nepietiekams atbalsts un Ukrainas spēku būtiska sakāve kādā būtiskā kaujā. Līdz šim tas nav noticis - bijušas taktiskas piekāpšanās, bet ukraiņi līdz šim nav piedzīvojuši būtisku sakāvi. Šādu apstākļu rezultātā konflikts uz laiku var apstāties aptuvenās šī brīža frontes robežās.

Diezgan ticams iznākums. Partneru apsolītās smagās bruņutehnikas apjoms ir mazs, bet Krievijai ir bijis laiks izveidot nocietinājumus Ukrainas ticamāko pretuzbrukumu virzienos. Ukrainas nespēja atkarot plašas teritorijas nenozīmētu, ka tā šīs teritorijas neatgriezeniski zaudēs. Ekonomisko sankciju ietekme uz Krieviju pamazām pastiprinās, skrūves tiek piegrieztas. Agri vai vēlu Krievijas politiskā vadība var atzīt, ka tai nav izdevīgi upurēt visas valsts attīstību, lai paturētu iekarotas zemes, kas ir niecīgas uz tās kopējās teritorijas fona. Taču tas var prasīt daudz laika. Krievijas pierobežu valstu riska uztvere varbūt pakāpeniski samazinātos, taču neatgrieztos pirmskara līmenī. Eiropa turpinātu palielināt ieguldījumus aizsardzībā. Turpinātos pakāpeniska sankciju pastiprināšana, taču nedomāju, ka tā vēl var krasi ietekmēt Latvijas ekonomiku, jo sadarbības apjoms jau ir krasi samazināts. Nozīmīga ietekme varētu būt medikamentu eksporta aizliegumam uz agresorvalstīm, bet tas būtu ļoti radikāls solis, nešķiet ļoti ticams. Tātad šo var saukt par ekonomiski “neitrālu” scenāriju.

Ļoti ticams scenārijs, kuru paredzu piepildāmies tikko, kā to ļaus apstākļi kaujas laukā. Atšķirībā no krieviem, kuri acīmredzami nav ņēmuši vērā vēsturi, ukraiņi noteikti zina, ka, lai īstenotu operāciju, jāsagaida laikapstākļi, kad zeme spēj nest smago bruņutehniku. Paredzu, ka tas notiks jau drīz – šajā pavasarī vai vasarā. Zaporižjas apgabalā sagaidāms ukraiņu spēku trieciens – dūre uz dienvidiem līdz pat Azovas jūrai. Tas nogriezīs Krievijai sauszemes piekļuvi Krimai. Ģeogrāfiski tas ir vienkāršs scenārijs, jo tur ir vienīgi stepe, nav nekādu dabīgu šķēršļu. Domāju, ka te mēs arī redzēsim Polijas un Čehijas dotos ieročus, kuri nekur vēl nav parādījušies. Līdzīgi kā iepriekš, kad bija zināms par rietumvalstu bruņojumu piegādēm, kuras mēs ieraudzījām Harkivas operācijā, paredzu, ka arī šeit sagaidāms līdzīgs pārsteigums.

Militārie eksperti par relatīvi ticamu uzskata Azovas jūras piekrastes atgūšanu, daudz lielākas šaubas ir par spēju atgūt kopš 24. februāra Krievijas iekarotās Donbasa teritorijas. Šāds šī scenārija variants man šķiet otrais ticamākais – likvidē sauszemes savienojumu ar Krimu, bet neatgūst Krievijas iekaroto Donbasa daļu. Ekonomiski šis scenārijs būtu ļoti līdzīgs otrajam, ar dažām niansēm. Krievijas pierobežas valstu riska uztvere samazinātos straujāk, jo Ukrainas panākumi iezīmētu ceļu uz kara beigām. Jebkāda teritoriju atgūšana var veicināt ukraiņu bēgļu aizbraukšanu no pašreizējās uzturēšanās zemēm, kas Latvijai drīzāk nebūtu izdevīgi, jo šie cilvēki palīdz risināt darbaspēka trūkuma problēmu.

Donbasa atgūšana, salīdzinot ar visu citu, ir tehniski vissarežģītākā. Tas ir Ukrainas reģions ar salīdzinoši ļoti blīvu apbūvi, kas ir arī visnocietinātākais, jo Krievijai jau vairākus gadus bija laiks to darīt, turklāt nelielā attālumā no Krievijas robežas. Krievijai militāri Donbasu būtu visvieglāk noturēt tieši īso apgādes ceļu dēļ. To labi apliecina arī tās šī brīža jaunākā ofensīva Luhanskas apgabalā, kas notiek salīdzinoši šaurā frontes posmā, kur no Krievijas robežas ir ļoti īsas un viegli uzturamas loģistikas un komunikācijas saites. Ticu, ka ukraiņi atgūs arī to, tikai atšķirībā no krieviem, kuri iet frontāli virsū katrai nocietinātai pilsētai, viņi to paņems knaibļu operācijās - sākumā ielenks, nogriežot apgādes ceļus. To, kad sāksies Donbasa atbrīvošana, noteiks pavasara operācijas (3. scenārija) gaita.

Vēl mazāk ticams scenārijs par trešo. Krievijas 2014. gadā iekarotajās Donbasa teritorijās (“mazajā” Donbasā) iedzīvotāju vairākums varētu būt naidīgi noskaņots pret Ukrainu. Šīs teritorijas ilgstoša kontrole līdz ar to prasītu augstu politisku un militāru cenu. Šī reģiona ekonomika jau ilgstoši ir bijusi izrauta no Ukrainas ekonomikas aprites. Mēģinājums atkarot “mazo” Donbasu palielinātu risku, ka Krievija ķersies pie izmisīgiem soļiem, pirmkārt kodolieroču lietošanas. Ekonomikai šis scenārijs ir līdzīgs trešajam scenārijam.

Krima, lai gan tehniski vienkāršāk ieņemama par Donbasu, krieviem nes milzīgu simbolisko nozīmi. Krimu ar pārējo Ukrainu savieno divi sauszemes ceļi, bet tās apgāde no Krievijas ir ļoti ierobežota. Krievijas Melnās jūras flotes kuģi jau tagad ir aizdzīti no Sevastopoles ostas uz Novorosijsku, baidoties no raķešu un dronu uzbrukumiem. Attiecībā uz Krimu svarīgākais ir nevis militārais aspekts, bet Krimas nozīme Krievijas augstākajos ešalonos, un tas ir lielais nezināmais, kas tiek apsvērts gan vienā, gan otrā frontes pusē.

Piebildīsim, ir arī šāds scenārijs – Ukraina atkaro Krimu, bet ne visu Donbasu. Krimas atkarošanai varētu būt lielāka ekonomiskā jēga nekā “mazā” Donbasa iekarošanai, jo tas nodrošinātu kontroli pār plašu Melnās jūras teritoriju, kur ir daudz dabas resursu. Atgriešanās pie visām 1991.gada robežām ir mazāk ticams scenārijs par iepriekšējiem. Atgriežoties pie 1991. gada robežām, Ukrainai būtu jāsakārto ļoti plašas izpostītas teritorijas ar zemu iedzīvotāju lojalitāti, kas ļoti nospriegotu tās administratīvos un ekonomiskos resursus.

Uzbrukums Krievijai Ukrainai nav vajadzīgs, un tā to ir skaidri norādījusi. To arī nepieļaus Rietumi. Par raķešu uzbrukumiem objektiem Krievijā atsevišķi savukārt nav tik lielas nozīmes runāt šajā aspektā, jo jau šobrīd redzam, ka kopš kara sākuma visā Krievijā kaut kas nepārtraukti sprāgst un deg.

Praktiski neiespējams scenārijs, jo šādu rīcību neatbalstītu Ukrainas partneri un arī neredzu, kāpēc Ukraina varētu to vēlēties. Šis scenārijs ir ļoti nevēlams Latvijas un visas pasaules ekonomikai, jo tas signalizētu par nopietniem eskalācijas riskiem. Varētu teikt, ka tad ekonomikā mainītos pilnīgi viss, tā sāktu darboties saskaņā ar kara laika principiem – resursu mobilizācija aizsardzībai, rastos karadarbības tiešu postījumu risks. Lieli valsts pasūtījumi var būt ļoti stimulējoši, IKP šādā gadījumā varbūt augtu strauji, bet neviens par to nepriecātos, jo dzīves kvalitāte krasi pasliktinātos.

Iespējamība kā tāda pastāv. Ir vērts pievērst uzmanību tam, cik liela nozīme Krievijas propagandā tiek piešķirta sabiedrības gatavināšanai lielākam karam. Turklāt Krievijas uzstādījums jau labu laiku ir mainījies no Donbasa aizstāvēšanas un denacifikācijas, kas bija tās pirmie argumenti. Šobrīd Krievija faktiski runā vairs tikai pati par sevis aizstāvēšanu. Šādam mērķim jau ir pavisam cits svars.

Rietumi nevēlas iesaistīties tiešā militārā konfrontācijā ar Krieviju. Šādu scenāriju būtu jēga apspriest tad, ja sāktu piepildīties 1. vai 6. scenārijs, kurus uzskatu par ļoti mazticamiem. Ja kļūtu ticams Ukrainas valsts sabrukums, tad varētu runāt par apdraudējumu NATO valstīm un ticamu pamatojumu tām iesaistīties konfliktā. Neticu, ka Krievija pati uzbruks NATO valstīm, jo šāds solis tās situāciju tikai pasliktinātu. Latvijas un pasaules ekonomikai tas būtu ļoti nevēlams, pat katastrofāls scenārijs, līdzīgs 6. scenārijam, tikai ar vēl ātrāku attīstības gaitu.