2. pasaules kara laikā aviācijas uzlidojumos un kara beigu artilērijas apšaudēs Berlīnē tika iznīcināta aptuveni trešdaļa ēku. No milzīgajām drupu kaudzēm pēc kara Berlīnes pievārtē tika radīti vairāki kalni, no kuriem lielākais – “Velna kalns” (“Teufelsberg”) – ir 120 metrus augsts. Vissmagāk cieta pilsētas centrs, kur dažviet drupās bija pat 90 procenti apbūves.

“Par visparastāko skatu Berlīnē kļuva “Trummerfrauen” – “drupu sievietes”, kas pa ķēdīti pasniedza tālāk spaiņus, ar to palīdzību aizvācot gruvešus un šķirojot vēl izmantojamos ķieģeļus. Katrs pilsētas rajons ieguva jaunu nosaukumu. Šarlotenburga bija kļuvusi par “Klamottenberg” – “lupatu kalnu”, Štēglica (Steglitz) par “steht nichts” – “nekas nestāv”, bet Lihterfelde (Lichterfelde) par “Trichterfelde” – “krāteru lauku”,” par pirmajiem pēckara mēnešiem Vācijas galvaspilsētā grāmatā “Berlīnes krišana, 1945” raksta vēsturnieks Antonijs Bīvors.

Tā kā Berlīne pēc 2. pasaules kara un īpaši pēc Berlīnes mūra uzcelšanas 1961. gadā bija sadalīta divās daļās, abas puses attīstījās citādi. Austrumos vācu sociālistu valsts kā savu paraugu redzēja Maskavu un citas komunisma metropoles, būvējot vai nu milzīgas, brutālas ēkas, vai arī vienkāršus paneļu dzīvojamos namus, lai ātrāk apgādātu savus pilsoņus ar dzīvokļiem. Rietumberlīnē, kas bija fiziski atšķelta no pārējās Rietumvācijas, tapa modernāka apbūve. Mūsdienās, 34 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas, šīs atšķirības joprojām ir labi redzamas.

1945. gada maijs. Pēc Vācijas kapitulācijas. Sarkanās armijas karavīri ar ASV ražotu “Studebaker” kravas auto piegādā miltus vācu maizes ceptuvei. Pēc 2. pasaules kara par pirmo Berlīnes komandantu kļuva latviešu izcelsmes Sarkanās armijas ģenerālpulkvedis Nikolajs Berzarins. Galvenie viņa uzdevumi šajā amatā bija infrastruktūras atjaunošana, apgāde, piemēram, ūdens un elektrības padeves atjaunošana, kā arī pārtikas piegāde Berlīnes iedzīvotājiem. Berzarins, piemēram, Berlīnē organizēja zupas virtuves. Tas gan viņam neaizliedza paralēli nodarboties ar marodierismu, izvedot no Berlīnes uz Padomju Savienību dažādas vērtības.

2. pasaules kara laikā daļa no attēlā redzamās ielas apbūves tika iznīcināta, savukārt fonā esošā 1908. gadā celtā ēka, kurā atrodas Markas reģiona muzejs (Märkisches Museum), ir apskatāma arī šodien.

1945. gada 10. marts. Nacistiskās Vācijas pēdējā rezerve – “Folksšturmā” (Volkssturm) iesauktie pensionāri un jaunieši – būvē prettanku nocietinājumus pie dzelzceļa stacijas Hermaņa ielā, cerot, ka viņu sakrautās sliedes, akmeņi un dēļi aizturēs uzbrūkošos padomju tankus. Pašās 2. pasaules kara beigās “Folksšturmu” Trešais reihs saformēja no iepriekš nemobilizētiem vīriešiem vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Tā izveides galvenais mērķis bija kaut daļēji kompensēt dzīvā spēka trūkumu – seši kara gadi bija prasījuši vairākus miljonus vācu karavīru dzīvību. Slikti apmācīti un vāji bruņoti, “folksšturmisti” 1945. gada pavasarī iesaistījās Berlīnes aizstāvēšanas kaujās, tomēr ne viņu celtajiem tanku aizsprostiem, ne arī kaujas vienībām nekādas nozīmīgas lomas Berlīnes ieņemšanā nebija.

Hermaņa ielas dzelzceļa stacija 2. pasaules kara beigās tika nopostīta, un tagad tās vietā ir jauna, 1990. gados celta stacija. Paši berlīnieši gan atzīst, ka tā ir viena no netīrākajām un nepatīkamākajām stacijām Berlīnē daudzo bezpajumtnieku dēļ. Aiz stacijas redzamā daudzstāvu apbūve 2. pasaules karā cieta maz, fonā redzamās ēkas stāv savā vietā joprojām.

1945. gada 30. aprīlis. 1929. gadā atklātais “Karstadt” tirdzniecības nams Berlīnes Hermaņa laukumā bija lielākais un modernākais lielveikals Eiropā ar diviem 60 metrus augstiem torņiem. 72 000 kvadrātmetru plašajā veikalā bija liels preču klāsts, jumta dārzs ar restorānu, eskalatori un pazemes pāreja uz metrostaciju. 2. pasaules kara pēdējās dienā, 1945. gada 25. aprīlī, vācu SS karavīri lielveikalu uzspridzināja, lai Sarkanajai armijai netiktu tur esošie pārtikas krājumi 30 miljonu marku vērtībā.

Pēc kara veikalu daļēji atjaunoja tikai trīs stāvu augstumā, un ēkā joprojām ir “Karstadt” lielveikals. 2019. gada janvārī nama īpašniece “Signa Holding” paziņoja, ka vēlas lielveikala ēku atjaunot tās pirmskara izskatā, tomēr Berlīnes pašvaldība šo projektu noraidīja. “Signa Holding” no saviem plāniem gan vēl nav atteikusies, savukārt Berlīne turpina likt projektam šķēršļus.

1945. gada oktobris. Pirmo reizi vārds “Potsdamas tilts” Berlīnes kartēs parādījās 1723. gadā. Tilts pār Landvēra kanālu atradās uz ceļa, kas veda no Berlīnes uz Potsdamu. 1945. gada fotogrāfijā redzamais dubultais tilts tika atklāts 1898. gadā, tam bija kaltas dzelzs margas ar ziedu ornamentiem, dekoratīvi svečturi, bet tā galos atradās pjedestāli ar vācu zinātnieku skulptūrām. 2. pasaules kara sākuma gados bronzas skulptūras tika pārkausētas munīcijas ražošanas vajadzībām, savukārt tiltu daļēji iznīcināja sabiedroto aviācijas uzlidojumos.

Šobrīd dabā redzamais tilts ir celts 1966. gadā, tas ir pavisam vienkāršs un bez jebkādiem izgreznojumiem. Arī no tiltam apkārt esošās pirmskara apbūves teju nekas nav saglabājies.

1945. gada jūlijs. Vācu sievietes mazgā veļu ielu krustojumā pie ūdens pumpja. Fonā redzama daļēji iznīcināta vācu bruņumašīna “Sd.Kfz. 233”, kas tur palikusi no Berlīnes aizstāvēšanas kaujām. 2. pasaules kara beigās, kad cīņas risinājās jau Berlīnē, aviācijas uzlidojumos un artilērijas apšaudēs bieži cieta maģistrālie ūdensvadi, veselas pilsētas daļas atstājos bez ūdensapgādes. Šajās reizēs pēdējais glābiņš bija pilsētā vēl šur un tur esošie ūdens pumpji, pie kuriem bieži vien veidojās pilsētnieku rindas. Pilnībā atjaunot ūdens apgādi izpostītajā pilsētā neizdevās pat vairākus mēnešus pēc kara.

Mūsdienās attēlā redzamais krustojums krietni atšķiras no 1945. gada attēlā redzamā. Tā kā šī vieta atrodas tuvu tā sauktajam valdības kvartālam, kara postījumi to nesaudzēja.

1945. gada jūnijs. Lai arī Vācijas parlamenta Reihstāga ēka kopš 1933. gadā notikušās dedzināšanas bija daļēji pamesta un 2. pasaules kara nogalē tās pagrabos atradās bumbu patvertne un kara hospitālis, Sarkanās armijas vadība tieši šo celtni uzskatīja par simbolisku mērķi, kas apstiprina Berlīnes ieņemšanu. Padomju karavīri daļēji pamesto ēku ieņēma 1945. gada 30. aprīlī, virs tās paceļot sarkano karogu, bet celtnes sienās atstājot daudz ieskrāpētu uzrakstu.

Pēc kara Reihstāgs daļēji stāvēja drupās, bet 1992. gadā pēc Vācijas atkalapvienošanās tika uzsākta ēkas rekonstrukcija, kuru pabeidza 1999. gadā. Rekonstrukcijas kopējās izmaksas bija vairāk nekā 300 miljoni eiro, bet, kā redzams pirms pāris dienām uzņemtajā foto, Reihstāga teritorijas labiekārtošana turpinās joprojām.

1945. gada aprīlis, maijs. Sarkanās armijas karavīri Berlīnes ieņemšanas operācijas laikā nodrošināja sakarus Vācijas galvaspilsētas austrumu maģistrālē – Frankfurtes bulvārī. Šī platā avēnija bija galvenais ceļš no Berlīnes austrumu puses līdz pilsētas centram, un tieši pa to 1945. gada pavasarī virzījās galvenie padomju spēki. Sīvajās cīņās gandrīz visa avēnijas apbūve līdz pat Aleksandra laukumam tika iznīcināta.

Pēc 2. pasaules kara iela ieguva Staļina bulvāra nosaukumu, pēc “destaļinizācijas” procesa to pārdēvēja par Kārļa Marksa bulvāri. Tieši šī iela kļuva par pirmo Austrumvācijas triecienbūvi – ņemot par paraugu Maskavas un Padomju Savienības pilsētu centra apbūvi, austrumvācieši nolēma izveidot platu, reprezentablu bulvāri ar brutāli lielām dzīvojamām ēkām. Celtniecība sākās 1952. gadā, kulminējot ar tā sauktajiem Frankfurtes vārtiem – divām milzīgām ēkām ar torņiem abās bulvāra pusēs. Tā kā ēkas no ārpuses bija apdarinātas ar flīzēm, šo bulvāra daļu vietējie iedzīvotāji sauca par “Staļina vannasistabu”.

1945. gada aprīlis, maijs. Kad Vācijā pie varas nāca nacisti, viens no viņu darbiņiem sava “diženuma” parādīšanai bija monumentālu būvju celtniecība. 2. pasaules kara dēļ maz kas no viņu plāniem tika realizēts, tomēr Berlīnē joprojām ir apskatāma bijušās Trešā reiha Aviācijas ministrijas ēka Vilhelma ielā. Septiņus stāvus augstā ēka tika uzbūvēta 1936. gadā, 112 000 kvadrātmetru lielajā celtnē ir 2800 telpas, gaiteņu kopējais garums ir septiņi kilometri, tai ir vairāk nekā 4000 logu. Milzīgā ēka ir viena no retajām nacistu laikos celtajām valdības būvēm, kas teju bez postījumiem pārcieta 2. pasaules karu. Pašās kara beigās kaujā par Berlīni ministrijas ēkā cīnījās arī latviešu leģiona 15. divīzijas karavīri.

Pēc 2. pasaules kara no ministrijas ēkas tika noņemti visi nacistu ērgļi un kāškrusti, un līdz pat 1990. gadam celtnē atradās dažādas Austrumvācijas valdības iestādes. Savukārt kopš 1999. gada celtnē atrodas Vācijas Finanšu ministrija.

1945. gada vasara. Berlīnes centra daļa starp Aleksandra laukumu un Muzeju salu 2. pasaules kara laikā cieta īpaši smagi. Laukumā pie Berlīnes Sarkanā rātsnama no pirmskara apbūves nav palicis gandrīz nekas, vienīgi ielas malā vientuļi stāv Svētās Marijas baznīca, par kuru pirmās ziņas atrodamas jau 13. gadsimta avotos. Pašreizējo izskatu baznīca gan ieguva 19. gadsimta nogalē.

Pēc 2. pasaules kara baznīca palika Berlīnes austrumu pusē, visas ēkas ap to, pat tās, kas karā nebija cietušas, Austrumvācijas varasvīri nojauca, pilnībā likvidējot seno pilsētas plānojumu. Patlaban gar baznīcu iet viena no dzīvākajām Berlīnes ielām, bet tai blakus 1969. gadā tika uzcelts 368 metrus augstais televīzijas tornis, saukts arī par “TV sparģeli”.

1945. gada aprīlis, maijs. Pašās 2. pasaules kara beigās Berlīnē, iespējams, paši nacisti, lai apstādinātu uzbrūkošo Sarkano armiju, uzspridzināja apakšzemes tuneļa daļu zem Landvēra kanāla, tādējādi appludinot trešdaļu no visas Berlīnes metro sistēmas. Zem ūdens nonāca metro tuneļi 63 kilometru garumā un 25 pazemes stacijas. Applūda arī metro līnija no Aleksandra laukuma līdz Frankfurtes ielas dzelzceļa stacijai. Plūdos gāja bojā vairāki simti cilvēku, lielākoties ievainotie vācu karavīri, kas slēpās pazemē. Līdz 1945. gada beigām lielāko daļu Berlīnes metro līniju izdevās atjaunot un atsākt apakšzemes vilcienu kustību.

1930. gadā celtā Frankfurtes ielas metrostacija darbojas joprojām, tajā pienāk U5 metro līnija, un no šīs stacijas var pārsēsties Berlīnes virszemes apļa dzelzceļa maršrutā, kas iet apkārt visai pilsētas centrālajai daļai.

1945. gada maijs. Potsdamas laukums ir viens no senākajiem un lielākajiem Berlīnes laukumiem, tas iezīmē vietu, kur savulaik ceļš no Potsdamas cauri vārtiem gāja uz Berlīni. Šajā laukumā 1838. gadā tika uzcelta pirmā Berlīnes dzelzceļa stacija, 1882. gadā šeit ierīkoja pilsētā pirmo elektrisko ielu apgaismojumu, bet 1924. gadā – Berlīnē pirmo luksoforu. Laukums bija dzīvīgs transporta mezgls ar greznām ēkām visapkārt. 2. pasaules kara uzlidojumos gandrīz visa laukuma apbūve tika iznīcināta, savukārt Aukstā kara laikā laukumu teju pa vidu šķērsoja robeža starp austrumu un rietumu sektoru, bet no 1961. gada – arī Berlīnes mūris. Laukumam apkārt bija tā sauktā nāves josla, teritorija bija pilnībā pamirusi.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās Potsdamas laukums kļuva par Eiropas lielāko būvlaukumu – pasaules labākie arhitekti izstrādāja jauno laukuma apbūvi, un šobrīd tur atrodas vairāku lielu uzņēmumu galvenās mītnes.

1945. gada vasara. Brandenburgas vārti ir viens no pazīstamākajiem Berlīnes simboliem un nozīmīga vēsturiska vieta Vācijā. Brandenburgas vārti tika uzcelti laika posmā no 1788. līdz 1791. gadam kā neoklasicisma triumfa arka. 2. pasaules kara laikā vārti cieta apšaudēs, tomēr palika salīdzinoši neskarti, ko gan nevar teikt par blakus esošo apbūvi.

Pēckara sadalītajā Vācijā vārti nebija pieejami un bija aiz nožogojuma, jo atradās pie paša Berlīnes mūra. 1989. gada novembrī, kad mūris krita, tūkstošiem cilvēku pulcējās pie Brandenburgas vārtiem, lai nosvinētu Aukstā kara beigas. Mūsdienās vārti ir tūristu intensīvi apmeklēta vieta Berlīnē, kā arī nosacīts pilsētas centrs.