Baumu līmenī par “politisko tirgu” pirms Valsts prezidenta vēlēšanām ir runāts jau kopš 1993. gada, kad Saeima vēlēja pirmo prezidentu kopš valsts neatkarības atjaunošanas, sarunā ar portālu “Delfi” norāda sociologs Aigars Freimanis, kurš jau vairākus gadu desmitus vēro politiskos procesus Latvijā.

Arī žurnālists Jānis Domburs piekrīt, ka visas prezidenta vēlēšanas Latvijā, izņemot Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu uz otro termiņu 2003. gadā, ir bijušas saistītas gan ar politiskiem, gan citiem tirgiem. “Bet pie daudzpartiju sistēmas un reālās politiskās kultūras tas ir neizbēgami. Un visi šie tirgi ir bijuši ar kaut kādu mēra sajūtu. Es tā to nosauktu,” portālam “Delfi” norāda Domburs.

Pirmajās Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas tika izvirzīti trimdas latvieši Gunārs Meierovics un Aivars Jerumanis, kā arī viens vietējais kandidāts ar skaļu uzvārdu – Guntis Ulmanis. Jāuzsver, ka arī Meierovics ne tikai uzvārda dēļ bija cieši saistīts ar pirmskara Latviju. Viņa tēvs Zigfrīds Anna Meierovics bija viens no Latvijas valsts dibinātājiem un Latvijas pirmais ārlietu ministrs. Tādējādi Meierovica jaunākā ievēlēšana būtu simboliski rādījusi Latvijas valsts nepārtrauktību, un vecākajai paaudzei būtu sajūta, ka ir atgriezušies “vecie, labie laiki”.

“Toreiz plānotais prezidents bija Gunārs Meierovics. Bet tad sākās “Latvijas ceļa” lielās kombinācijas, no kā radās leģenda, ka ministru prezidentam un finanšu ministram obligāti ir jābūt no vienas partijas, kā rezultātā Meierovics tika nomainīts ar Ulmani. Pēc pirmā termiņa Ulmanis patiesībā bija ļoti populārs prezidents. Viņu nesa gan uzvārds, gan miers un stabilitāte, ko Ulmanis iemiesoja, kā arī Atmodas inerce,” saka Freimanis.

Savukārt Domburs norāda, ka 1993. gadā Meierovicam neviens neko nebija garantējis: “Es to nesauktu par uzmešanu, es to sauktu par racionālu varas pārdales darījumu. Bet galvenais, ko es gribu uzsvērt, visas šīs runas tomēr ir lielas spekulācijas. Ne tikai saistībā ar 1993. gada Valsts prezidenta vēlēšanām, bet ar visām citām. Mums, ņemot vērā intervijās, rakstos, kā arī atmiņās un memuāru literatūrā pieejamo informāciju, ne tuvu nav kritiskā masa faktu, lai izdarītu kaut cik kvalitatīvus spriedumus. Man liekas, ka viss, par ko mēs tagad runājam, tomēr ir taustīšanās pa dziļu pustumsu.”

1996. gada vēlēšanās Ulmaņa konkurenti bija cietumā esošais Alfrēds Rubiks, vēsturniece Ilga Kreituse un odiozā Joahima Zīgerista partijas Tautas kustība "Latvijai" pārstāvis Imants Liepa. Lai gan pirms vēlēšanām tika pat dibināts fonds “Ilga Kreituse – Latvijas prezidente”, jau balsojuma pirmajā kārtā Ulmanis savāca 53 balsis un tika atkārtoti ievēlēts par Latvijas prezidentu.

1999. gadā Gunta Ulmaņa divu prezidentūru termiņš bija noslēdzies, un 17. jūnijā Saeimas deputātiem vajadzēja izraudzīties jaunu prezidentu. Sākotnējā kandidātu sarakstā iekļuva politiķis Anatolijs Gorbunovs, ekonomists Arnis Kalniņš, trimdas sabiedriskā darbiniece Vaira Paegle, zinātnieks Jānis Priedkalns un komponists Raimonds Pauls. Nākamā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kā kandidāte tika nominēta pēc tam, kad pirmajās piecās balsojumu kārtās jauno prezidentu neizdevās ievēlēt.

“Tas ir mīts, ka Vaira Vīķe-Freiberga parādījās no nekurienes. Bet viņa atnāca bez jebkāda tirgus. Tirgojās toreiz par citām lietām, kurš būs, kurš nebūs valdībā, bija apvainotais Andris Šķēle un Tautas partija, kuri beigās gan izspēlēja diezgan labu kombināciju, sākumā solot atbalstu Valdim Birkavam. Viņš jau patiesībā dzīvoja ar tādu pārliecību, ka viņam tiks šis amats. Bet tad it kā nez no kurienes parādījās Vaira Vīķe-Freiberga, un viss pagriezās citādāk. Patiesībā visas šīs kombinācijas mērķis bija Viļa Krištopana valdības gāšana, kas notika drīz pēc prezidentes ievēlēšanas,” stāsta sociologs.

Savukārt Domburs atkārto iepriekš izskanējušo joku, ka Vīķe-Freiberga pirms ievēlēšanas bija “plaši zināma šaurās aprindās”, bet nekādā gadījumā viņa Saeimas namā netika “ievesta no ielas”. “Saistībā ar Vairu Vīķi-Freibergu būtu jānodala divi posmi. Kā man ir stāstījuši, trimdā viņa tomēr piederēja pie elites, pie konkrēta loka. Un tālāk, kontaktējoties ar cilvēkiem Latvijā, ar kaut kādu Latvijas eliti viņa arī bija pazīstama. Otrs posms ir, kad viņa atgriezās Latvijā, lai vadītu Latvijas Institūtu. Tātad arī šajā lokā viņa bija pazīstama. Protams, ja tajos laikos būtu bijuši sociālie tīkli, mēs citādāk varētu spriest par viņas atpazīstamību,” atzīst žurnālists.

Vēlēšanu sestajā kārtā Vīķe-Freiberga saņēma 53 balsis un tika ievēlēta par jauno prezidenti.

Pēc četriem gadiem, 2003. gada 20. jūnijā, prezidenta vēlēšanās Vaira Vīķe-Freiberga bija vienīgā kandidāte un pārliecinoši ar 88 balsīm tika atkārtoti ievēlēta par prezidenti vēl uz četriem gadiem.

2007. gada 31. maija Saeimai vajadzēja ievēlēt jaunu Valsts prezidentu. “Tie nākamie prezidenti pēc Ulmaņa un Vīķes-Freibergas gan mums ir bijuši tādi dīvaināki,” vērtē Freimanis.

Arī Domburs atzīst, ka Zatlers no kāda noteikta brīža ir gatavots par potenciālo Valsts prezidentu, tomēr nav zināms, kad tas ir sācies.

Vēlēšanās Zatlers saņēma 58 balsis un kļuva par sesto vēlēto Latvijas prezidentu.

Zatlera prezidentūra ilga tikai vienu termiņu. Neilgi pirms savu pilnvaru termiņa beigām, 2011. gada 28. maijā, Zatlers izdeva slaveno “rīkojumu Nr. 2”, rosinot atlaist Saeimu. Pēdējais piliens, kas motivēja šim solim, bija Saeimas balsojums neļaut KNAB veikt kratīšanu toreizējā Saeimas deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. “Šis Zatlera solis ļoti labi parādīja Valsts prezidenta institūcijas pilnvaru robežas. Zatlera nepārvēlēšana uz otru termiņu bija sava veida atriebība par šo soli. Politiķi šādas lietas neaizmirst. Tā ir “vietas ierādīšana” un varas instinkts,” saka sociologs Freimanis.

2011. gadā Valsts prezidenta vēlēšanas norisinājās 2. jūnijā, vēlēšanās bija divi kandidāti – Zatlers un Zaļo un Zemnieku savienības Saeimas frakcijas deputāts un bijušais baņķieris Andris Bērziņš. Vēlēšanas notika divās kārtās, un Bērziņš 2. kārtā ar 53 balsīm tika ievēlēts par Valsts prezidentu.

Andra Bērziņa ievēlēšana bija ļoti plānota, un tur nebija nekādu brīnumu, atzīst Freimanis. Tā bija aizkulišu vienošanās, kuras rezultātā Bērziņš nonāca savā amatā: “Es ļoti labi atceros šādu momentu – dienu pirms Bērziņa ievēlēšanas LTV “Panorāma” intervēja Aivaru Lembergu un jautāja, kurš tiks ievēlēts par prezidentu. Lembergs izvairījās atbildēt, bet uz jautājumu “Ko jūs domājat par Valdi Zatleru un viņa ievēlēšanu uz otru termiņu?”, viņš teica: “Valdis Zatlers – tas ir ļoti nopietns kandidāts.” Protams, tajā brīdī jau bija skaidrs, ka ievēlēs Bērziņu. Kurš tad vēl labāk par Lembergu tobrīd zināja, kuru ievēlēs.”

“Andris Bērziņš līdz tam nebija ļoti atpazīstams, bet, būsim reāli, kopš 1990. gadiem viņš bija ļoti liela figūra Latvijā, gan politiskajos procesos, gan pēc tam biznesā,” piebilst Domburs.

Arī Bērziņam neizdevās Valsts prezidenta amatā palikt ilgāk par vienu termiņu, no kandidēšanas viņš atteicās pats. 2015. gada Latvijas prezidenta vēlēšanas piedalījās bijušais basketbolists un baņķieris Mārtiņš Bondars, “Saskaņas” politiķis Sergejs Dolgopolovs, jurists Egils Levits un politiķis Raimonds Vējonis.

Prezidenta ievēlēšanai vajadzēja piecas kārtas, un galu galā ar 55 Saeimas deputātu balsīm par Latvijas prezidentu vēlreiz kļuva ZZS pārstāvis – Raimonds Vējonis, kurš tobrīd ieņēma aizsardzības ministra amatu.

“Vējonim tā bija lielā kompensācija, jo viņam tika solīts prezidenta amats 2011. gadā, kad par prezidentu kļuva Bērziņš. Es [vismaz] pieņemu, ka Vējonim kaut kas tika solīts, bet, protams, es to nevaru apgalvot. Tā bija daļa no politiskās cīņas, kurā bija iesaistīti “zaļie zemnieki”, un 2011. gadā Lembergam noteikti tuvāks bija Bērziņš, nevis Vējonis. Tas notika mazliet ciniski, kā tāda ambīciju un doto solījumu sagraušana. Es biju klāt pasākumā, kad tika prezentēts kaut kāds pētījums, un es atceros todien ļoti piesarkušo Raimonda Vējoņa seju. Tas bija brīdis, kad viņš uzzināja, ka Andris Bērziņš, nevis viņš tiks virzīts par prezidentu,” notikumus pirms 12 gadiem atceras Freimanis.

“Vējonis gadu gadiem bija vispopulārākais ministrs aptaujās, bet reizē arī vismazāk pamanāmais un mazāk runājošais. Kā prezidents viņš arī nebija pārāk pamanāms. Viņš visiem izraisīja tādu mazliet līdzjūtības sajūtu gan valodas ziņā, gan citu iemeslu pēc. Vējonis bija pirmais prezidents, kura reitings “Latvijas Faktu” pētījumos nogāzās zem nulles. Tas notika pēc negadījuma 2018. gadā Dziesmu svētku tribīnē, kad vējš aizpūta pa gaisu runas lapiņas, un Vējonis centās kaut kā izgrābstīties ārā no situācijas. Tā bija neveiksme, kas patiesībā parādīja, ka prezidenta reitings ir ļoti smalka matērija. Tie nav lieli lēmumi, bet gan sīkumi, kuriem ir liela nozīme,” saka Freimanis.

Arī Vējonis pēc pirmā prezidentūras termiņa pats atteicās no kandidēšanas vēlreiz, un 2019. gada 29. maijā Saeimai atkal bija jāmeklē jauns prezidents. Vēlēšanās pirmo reizi notika atklātā balsojumā, tajās bija pieteikti trīs kandidāti – Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, kura vārds jau pirms tam ilgstoši tika locīts saistībā ar prezidenta amatu, kā arī tiesībsargs Juris Jansons un politiķis Didzis Šmits. Vēlēšanās pietika ar vienu kārtu un tajās ar 61 balsi uzvarēja Levits.

“Par Levitu neko daudz nevaru teikt. Viņš atnāca kā pozitīvs tēls, bet tad viņa reitingu ietekmēja tandēms ar ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Egils Levits izvēlējās strādāt duetā ar Kariņu. Es pieļauju, ka viņam nebija citas idejas, kā rīkoties, bet tas viņam nenāca par labu. Var daudz runāt par kovida krīzēm, par banku skandāliem un daudzām citām lietām, bet, manuprāt, viņš empātiski nespēja iedziļināties Latvijas problemātikā. Tā vietā viņš aizrāvās ar jaunvārdu darināšanu un jaunu institūciju izdomāšanu,” Levita prezidentūras laiku vērtē Freimanis.

Savukārt Domburs, komentējot visus sešus Latvijas prezidentus, kuri tika ievēlēti pēc neatkarības atjaunošanas, nevienu nesauc par traģiski sliktu: “Dažādos laikos ir vajadzīgi dažādi personāži. Katram no viņiem ir bijušas dažādas nianses. Bet, lai kādas arī būtu kuluāru sarunas un viss pārējais, milzīgu lielu daļu, ko prezidenti ir darījuši, gan dokumentētu un protokolētu, gan neprotokolētu, mēs nezinām. Mēs nezinām, kas ir bijis aiz slēgtajām durvīm, ko viņi ir runājuši, ko prezidenti ir panākuši vai nav panākuši, par ko ir vienojušies, ko darījuši vai atteikušies darīt. Tādēļ es esmu piesardzīgs vērtēt prezidentus, ka šis, piemēram, neko nav izdarījis. Varbūt arī ir labi, ka viņš neko necentās darīt un bija miers.”