Apvainotais Rainis, korporeļu prezidents un zemgalieši
Kā Valsts prezidenta vēlēšanas ‘sarunāja’ pirmās brīvvalsts laikā
VIESTURS RADOVICS
DELFI žurnālists
DELFI žurnālists
Latviešu politiķiem pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas ar Valsts prezidenta izvēlēšanu gāja visai līdzīgi kā mūsdienās – izvirzīja daudzus un dažādus kandidātus, vienam amatu apsolīja, bet ievēlēja citu, kāds izjuta aizvainojumu, bet vēl kāds valstij svarīgā brīdī izrādījās pilnīgi nevarīgs. Portāls “Delfi” atskatās uz piecām Latvijas prezidenta vēlēšanām, kas notika no 1922. gada līdz 1933. gadam.
Pamatus Latvijas Valsts prezidenta institūcijai ielika mūsu pirmais vēlētais parlaments – Latvijas Satversmes sapulce, kas darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim. Satversmes sapulce izstrādāja Latvijas valsts pamatlikumu Satversmi, kurā arī bija noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un tās augstāko amatpersonu – Valsts prezidentu – ievēlē Saeima.
“Vienai daļai Satversmes sapulces locekļu, sevišķi sociāldemokrātiem, bija ieskats, ka nevajadzētu radīt valsts prezidenta institūtu. Nekādā gadījumā tie nevēlējās redzēt valsts prezidentu ar plašām pilnvarām, jo tas valsts dzīvē varētu radīt tikai sarežģījumus. Savu viedokli tie pamatoja, teikdami, ka valsts prezidents idejiski ir monarha mantinieks, kādēļ neder demokrātijai. Pilsoņu pārstāvji turpretim uzsvēra, ka demokrātiskais princips vairāk ievērots, ja tauta pati ievēlē valsts prezidentu,” grāmatā “Latvijas vēsture 1914–1940” raksta vēsturnieks Ādolfs Šilde.
Satversmi izstrādājošās komisijas vairākums uzsvēra Valsts prezidenta amata nepieciešamību. Valsts prezidentam vajadzētu kļūt, pēc viņu ieskata, par kontrolētāju varu, par pretsvaru parlamentam, paredzot iespēju, ka var rasties parlaments, kura vairākums savas tiesības ļaunprātīgi izlieto, kaitēdams tautas labumam, norāda Šilde. Valsts prezidentam tādēļ būtu jānodrošina līdzsvars, un viņa amats nebūtu savienojams ar kādu citu amatu.
“Vienai daļai Satversmes sapulces locekļu, sevišķi sociāldemokrātiem, bija ieskats, ka nevajadzētu radīt valsts prezidenta institūtu. Nekādā gadījumā tie nevēlējās redzēt valsts prezidentu ar plašām pilnvarām, jo tas valsts dzīvē varētu radīt tikai sarežģījumus. Savu viedokli tie pamatoja, teikdami, ka valsts prezidents idejiski ir monarha mantinieks, kādēļ neder demokrātijai. Pilsoņu pārstāvji turpretim uzsvēra, ka demokrātiskais princips vairāk ievērots, ja tauta pati ievēlē valsts prezidentu,” grāmatā “Latvijas vēsture 1914–1940” raksta vēsturnieks Ādolfs Šilde.
Satversmi izstrādājošās komisijas vairākums uzsvēra Valsts prezidenta amata nepieciešamību. Valsts prezidentam vajadzētu kļūt, pēc viņu ieskata, par kontrolētāju varu, par pretsvaru parlamentam, paredzot iespēju, ka var rasties parlaments, kura vairākums savas tiesības ļaunprātīgi izlieto, kaitēdams tautas labumam, norāda Šilde. Valsts prezidentam tādēļ būtu jānodrošina līdzsvars, un viņa amats nebūtu savienojams ar kādu citu amatu.
1922. gads. Čakste pāri visam
1922. gada 14. novembrī pavisam nesen ievēlētā 1. Saeima ievēlēja pirmo Valsts prezidentu – vienu no Latvijas valsts dibinātājiem Jāni Čaksti. Viņš bija vienīgais izvirzītais kandidāts un saņēma 92 balsis. Seši deputāti atturējās, un neviens nebalsoja pret. “Jānis Čakste bija izcils valstsvīrs un īsts tautas vienotājs. Kā redzams no Fēliksa Cielēna memuāriem, Čakste nav bijis faktiski tikai pilsonisko deputātu izvēlēta persona, bet tam pilnu uzticību veltīja arī sociāldemokrāti,” raksta Šilde.
Arhīva foto
1925. gads. Rainis aiziet mājās
1925. gadā sekoja nākamās prezidenta vēlēšanas. Tobrīd Satversme vēl paredzēja, ka Valsts prezidentu ievēl uz trim gadiem. Vēlēšanās bija trīs kandidāti – Čakste, dzejnieks Rainis, kurš pārstāvēja sociāldemokrātus, un Latvijas Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis. “Šīs prezidenta vēlēšanas ir pirmās, kurās mēs varam runāt par politisko tirgu. Sociāldemokrātiem tobrīd Saeimā bija 32 balsis, un viņi vieni paši nekādi nevarēja ievēlēt Raini par prezidentu. Līdz ar to notika darījums, pēc kura LSDP atbalstīja Čaksti, lai tikai Ulmanis nekļūtu par prezidentu,” sarunā ar portālu “Delfi” stāsta vēsturnieks Kārlis Sils.
Valsts prezidents Jānis Čakste. Arhīva foto
Pirmajā balsojumā prezidentu ievēlēt neizdevās, jo neviens kandidāts nesaņēma vairāk par 50 balsīm. Rainis tajā ieguva 33 balsis, Ulmanis – 32, bet Čakste – 29. Otrajā balsojumā sociāldemokrāti Raiņa kandidatūru atsauca, un tajā Čakste tika atkārtoti ievēlēts par prezidentu, iegūstot 60 balsis. Pēc vēlēšanām Rainis pauda savu aizvainojumu, lai gan bija skaidrs, ka viņam bija maz cerību kļūt par prezidentu.
“Rainis bija domājis, ka viņu katrā ziņā ievēlēs, un bija ar mieru uzkraut sev smagu nastu, kas spiestu atteikties uz ilgāku laiku no īstā lielā darba, savas dzejas darba. Rainis bija tik aizvainots, ka, noklausījies balsošanas rezultātus, demonstratīvi atstāja sēžu zāli un aizgāja mājās,” savās atmiņās raksta sociāldemokrāts Cielēns.
Pēc diviem gadiem ārkārtas apstākļu dēļ prezidenta vēlēšanas nācās rīkot pirms termiņa. 1927. gada 14. martā Jānis Čakste, esot Valsts prezidenta amatā, aizgāja mūžībā. “Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāve pārsteidza valsti tādā mērā, ka izcēlās pat zināms apjukums politiķu aprindās... Ar izbailēm ieraudzījām, cik grūti atrast Čakstes tēvam vietnieku. Kamēr viņš dzīvoja, dažam labam likās, ka nav nekāda liela māksla publicēt likumus, pieņemt diplomātus, iecelt sūtņus ārvalstīm un ģenerāļus armijai, reprezentēt mūsu valsti svarīgākajos valsts dzīves momentos, uzņemt kā viesus kaimiņvalstu galvas un pašam viesoties pie mūsu kaimiņtautām... Pie viņa kapa sabruka sāpju elsās patiešām visa tauta. Uz brīdi aizmirsās viss, kas šķeļ tautu. Visi ķengātāji, kas pēdējos gados bija pūlējušies apliet ar samazgām cēlo sirmgalvi, tagad nokaunējušies aizklāja savu seju un veltīja nelaiķa dzīvei un darbam garus un cildinošus rakstus,” 1927. gada aprīlī situāciju pēc Čakstes nāves dramatiski aprakstīja žurnāls “Tautas Tiesības”.
“Rainis bija domājis, ka viņu katrā ziņā ievēlēs, un bija ar mieru uzkraut sev smagu nastu, kas spiestu atteikties uz ilgāku laiku no īstā lielā darba, savas dzejas darba. Rainis bija tik aizvainots, ka, noklausījies balsošanas rezultātus, demonstratīvi atstāja sēžu zāli un aizgāja mājās,” savās atmiņās raksta sociāldemokrāts Cielēns.
Pēc diviem gadiem ārkārtas apstākļu dēļ prezidenta vēlēšanas nācās rīkot pirms termiņa. 1927. gada 14. martā Jānis Čakste, esot Valsts prezidenta amatā, aizgāja mūžībā. “Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāve pārsteidza valsti tādā mērā, ka izcēlās pat zināms apjukums politiķu aprindās... Ar izbailēm ieraudzījām, cik grūti atrast Čakstes tēvam vietnieku. Kamēr viņš dzīvoja, dažam labam likās, ka nav nekāda liela māksla publicēt likumus, pieņemt diplomātus, iecelt sūtņus ārvalstīm un ģenerāļus armijai, reprezentēt mūsu valsti svarīgākajos valsts dzīves momentos, uzņemt kā viesus kaimiņvalstu galvas un pašam viesoties pie mūsu kaimiņtautām... Pie viņa kapa sabruka sāpju elsās patiešām visa tauta. Uz brīdi aizmirsās viss, kas šķeļ tautu. Visi ķengātāji, kas pēdējos gados bija pūlējušies apliet ar samazgām cēlo sirmgalvi, tagad nokaunējušies aizklāja savu seju un veltīja nelaiķa dzīvei un darbam garus un cildinošus rakstus,” 1927. gada aprīlī situāciju pēc Čakstes nāves dramatiski aprakstīja žurnāls “Tautas Tiesības”.
1927. gads. Zemgals der visiem
1927. gada aprīlī ārkārtas apstākļos notika prezidenta vēlēšanas, tajās sākotnēji bija pieci kandidāti. Pirmajā balsojumā par prezidentu Latviešu zemnieku savienība virzīja savu kandidātu Albertu Kviesi, bet kreisie spēki – bijušo tieslietu un iekšlietu ministru Pēteri Juraševski. Tā kā abi kandidāti nepieciešamo balsu skaitu neguva, otrajā balsojumā Juraševska vietā tika nominēts bijušais Ministru prezidents Voldemārs Zāmuels, tomēr arī viņu neievēlēja. Trešajā balsojumā Zāmuelu nomainīja Latvijas sūtnis Londonā Fridrihs Vesmanis, bet prezidents joprojām netika ievēlēts. Vēlēšanas turpinājās nākamajā Saeimas sēdē 7. aprīlī, kad Alberts Kviesis un sociāldemokrātu virzītais Fridrihs Vesmanis guva vienādu rezultātu – 44 balsis katram.
Valsts prezidents Gustavs Zemgals un Zviedrijas karalis Gustava V Rīgā, 1929. gads
Galu galā desmitajā vēlēšanu kārtā pēc Fēliksa Cielēna ierosinājuma kandidēt uz prezidenta amatu piekrita jurists, bijušais Tautas padomes vicepriekšsēdis Gustavs Zemgals, kurš tika ievēlēts ar 73 balsīm. “Bija jārīkojas ātri un enerģiski, lai ap demokrātijas vislabāko kandidātu mobilizētu Saeimas vairākumu un tā aizsteigtos priekša Zemnieku savienības mēģinājumam dabūt šai augstajā amatā Kārli Ulmani, ko atzinu par visbīstamāko viņa varaskāres dēļ. Mana izvēle tūlīt krita uz Gustavu Zemgalu,” pēcāk savā memuāru grāmatā “Laikmetu maiņā” atcerējās Cielēns.
“Kāpēc Zemgalu beigās ievēlēja par prezidentu? Atkal notika politiskais tirgus, un Zemgals bija pieņemams visiem. Viņš visu mūžu bija mērens kreisais, viņš ir bijis Darba partijā, tāpēc viņš arī saņēma sociāldemokrātu atbalstu."
Kārlis Sils
Vēsturnieks
Savukārt Šilde uzsver, ka Zemgals bija pratis ap sevi apvienot dažādus novirzienus, tostarp minoritātes. “Zemgals bija valstsvīrs, kas neatzina politiskajās attiecībās nekādus asumus, un bija noteikts galējību pretinieks.”
1930. gads. Prezidentu meklē dzīvokļos
1930. gada pavasarī Gustavs Zemgals atteicās kandidēt atkārtoti uz Valsts prezidenta amatu, tāpēc Saeimai nācās meklēt jaunu prezidentu. Pirmajā vēlēšanu kārtā piedalījās Zemnieku savienības izvirzītais Tiesu palātas priekšsēdētājs Alberts Kviesis, ilggadējais Saeimas priekšsēdis no sociāldemokrātiem Pauls Kalniņš un komunistu kandidāts Ernests Miezis, kurš pēc diviem gadiem nonāca cietumā.
Tas bija laiks, kad Latvijā ilgstoši bija stabila Hugo Celmiņa valdība, kas nostrādāja gandrīz pilnu termiņu. “Celmiņa valdība sevi prezentēja kā pirmā pārliecinošā latviešu pilsoņu valdība, jo Saeimas sastāvs bija salicies tā, ka viņi varēja relatīvi droši darboties. Un tāpēc arī izdevās ievēlēt Kviesi. Šeit ir jāuzsver vēl viens faktors – Kviesis savā būtībā iemiesoja vīziju, ka studentu korporāciju biedri ievēl savējos. Viņš bija vienīgais prezidents, kurš bija studentu korporācijas biedrs [Kviesis pārstāvēja korporāciju “Lettonia”, red.]. Un arī tobrīd amatā esošais premjers Celmiņš bija korporācijas biedrs. Tādēļ tobrīd bija runas, ka kontrole pār Latviju ir nonākusi studentu korporāciju rokās. Tās gan ir manas spekulācijas, bet es pieļauju, ka par Kviesi kā prezidentu vienošanās tika veiktas kādos studentu korporāciju biedru dzīvokļos,” saka vēsturnieks Kārlis Sils.
Tas bija laiks, kad Latvijā ilgstoši bija stabila Hugo Celmiņa valdība, kas nostrādāja gandrīz pilnu termiņu. “Celmiņa valdība sevi prezentēja kā pirmā pārliecinošā latviešu pilsoņu valdība, jo Saeimas sastāvs bija salicies tā, ka viņi varēja relatīvi droši darboties. Un tāpēc arī izdevās ievēlēt Kviesi. Šeit ir jāuzsver vēl viens faktors – Kviesis savā būtībā iemiesoja vīziju, ka studentu korporāciju biedri ievēl savējos. Viņš bija vienīgais prezidents, kurš bija studentu korporācijas biedrs [Kviesis pārstāvēja korporāciju “Lettonia”, red.]. Un arī tobrīd amatā esošais premjers Celmiņš bija korporācijas biedrs. Tādēļ tobrīd bija runas, ka kontrole pār Latviju ir nonākusi studentu korporāciju rokās. Tās gan ir manas spekulācijas, bet es pieļauju, ka par Kviesi kā prezidentu vienošanās tika veiktas kādos studentu korporāciju biedru dzīvokļos,” saka vēsturnieks Kārlis Sils.
Valsts prezidents Alberts Kviesis. Arhīva foto
Prezidenta vēlēšanu cīņas kopumā aizņēma trīs Saeimas sesijas 11 balsojumos, līdz 1930. gada 9. aprīlī Kviesis kā nu jau vienīgais kandidāts ieguva 55 balsis ar 34 pretbalsīm, diviem deputātiem atturoties.
1933. gads. Kviesi pārvēl bez problēmām
1933. gada Valsts prezidenta vēlēšanās līdzās Kviesim un Saeimas priekšsēdētājam Paulam Kalniņam par prezidenta amata kandidātu Strādnieku un zemnieku frakcija izvirzīja mazpazīstamo Miķeli Biti, kuram vēlēšanu brīdī vēl nebija nokārtots deputāta mandāts. Steidzoties notikumiem pa priekšu, arī Bite kā komunists 1934. gadā nokļuva cietumā.
Jau pirmajā vēlēšanu kārtā 1933. gada 4. aprīlī Kviesis ar 52 balsīm tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Viņš tā arī palika pēdējais demokrātiski ievēlētais Latvijas prezidents. 1934. gada 15. maijā Ulmanis veica valsts apvērsumu, atlaižot Saeimu. Kviesis par to netika informēts, uz apvērsuma laiku viņš atradās izolācijā Rīgas pilī, kas bija atslēgta no telefona sakariem. Lai arī Kviesis saskaņā ar Satversmi bija armijas augstākais virspavēlnieks, viņš neuzdrošinājās sazināties ar armiju, lai apstādinātu apvērsumu, un samierinājās ar Saeimas darbības apturēšanu un Satversmes ignorēšanu. Kviesis arī nesaņēmās protestējot atteikties no Valsts prezidenta amata un formāli palika pirmās valsts personas amatā līdz prezidentūras laika beigām.
Jau pirmajā vēlēšanu kārtā 1933. gada 4. aprīlī Kviesis ar 52 balsīm tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Viņš tā arī palika pēdējais demokrātiski ievēlētais Latvijas prezidents. 1934. gada 15. maijā Ulmanis veica valsts apvērsumu, atlaižot Saeimu. Kviesis par to netika informēts, uz apvērsuma laiku viņš atradās izolācijā Rīgas pilī, kas bija atslēgta no telefona sakariem. Lai arī Kviesis saskaņā ar Satversmi bija armijas augstākais virspavēlnieks, viņš neuzdrošinājās sazināties ar armiju, lai apstādinātu apvērsumu, un samierinājās ar Saeimas darbības apturēšanu un Satversmes ignorēšanu. Kviesis arī nesaņēmās protestējot atteikties no Valsts prezidenta amata un formāli palika pirmās valsts personas amatā līdz prezidentūras laika beigām.
1936. gads. Ulmanis ieceļ pats sevi
Kad Kvieša otrās prezidentūras laiks bija beidzies, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uz paša 1936. gadā izdota likuma pamata 11. aprīlī pats pārņēma arī Valsts prezidenta amatu. Formāli Ulmanis bija Valsts prezidenta amata vietas izpildītājs. Savā amatā viņš palika līdz 1940. gada vasarai, kad jau pēc Padomju Savienības veiktās okupācijas sadarbojās ar padomju varu un parakstīja vairākus likumus.
Pastmarka, veltīta atjaunotās Latvijas piecu gadu jubilejai. 1939. gads. Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājums
Vēsturnieks Kārlis Sils norāda, ka pirmās brīvvalsts laikā vienmēr Valsts prezidenta ievēlēšana ir nākusi kopā ar politisku tirgošanos. “Un, ja tirgošanās nav notikusi, tas ir bijis rets izņēmums. Bet viena atšķirība no mūsdienām 1920.–1930. gados bija. Visi prezidenti pirms ievēlēšanas bija labi zināmi, viņi bija daļa no elites. Viņi neuzradās pēkšņi nez no kurienes, viņi nebija maz zināmi cilvēki. Neviena partija neizvirzīja savu deputātu X par prezidentu tikai tāpēc, ka viņš, lūk, grib būt prezidents,” skaidro vēsturnieks.
Savukārt Ādolfs Šilde uzsver, ka visus četrus Latvijas pirmskara prezidentus saista vēl kas – viņi visi ir nākuši no Zemgales.
Savukārt Ādolfs Šilde uzsver, ka visus četrus Latvijas pirmskara prezidentus saista vēl kas – viņi visi ir nākuši no Zemgales.