ko dod atrastie Lielo kapu plāni
Pirms 120 gadiem apbedītam radiniekam pa pēdām:
Andris Kārkluvalks, "Delfi Plus" redaktors
“Tev, mana dzimtene, es piederu. Kā liesma allaž pretim saulei dodas, no kurienes reiz dzīvība tai modās, tā Tevi dienu mūžu pieminu,” 1889. gadā laikrakstā “Balss” publicētā dzejolī “Savai dzimtenei” rakstīja tobrīd nupat 22 gadu jubileju atzīmējušais Fricis Kārkluvalks.
Mūsu uzvārdu sakritība nav nejauša. Lēni un nesteidzīgi līmējot kopā dzimtaskoka zarus, viņš bijis viens no tiem vārdiem, kuru bieži pieminēja gan radinieki, gan “Google” neskopojas ar meklēšanas rezultātiem.
Skolotājs, jurists un žurnālists Fricis pāragri mira no sirdstriekas 35 gadu vecumā. 1903. gada janvārī apbedīts Jāņa kapos. Ja Friča dzīvesstāstam var izsekot laikabiedru rakstītajā un paša publikācijās, tad tieši pēdējais biogrāfijas punkts man labu laiku bija lielā mīkla – kur ir viņa kaps? Sen zudušu plānu atrašana to visbeidzot atklājusi.
Skolotājs, jurists un žurnālists Fricis pāragri mira no sirdstriekas 35 gadu vecumā. 1903. gada janvārī apbedīts Jāņa kapos. Ja Friča dzīvesstāstam var izsekot laikabiedru rakstītajā un paša publikācijās, tad tieši pēdējais biogrāfijas punkts man labu laiku bija lielā mīkla – kur ir viņa kaps? Sen zudušu plānu atrašana to visbeidzot atklājusi.
Slavenais rads
Katrs dzimtas pētnieks, liekot vienu ģimenes zaru pie cita, kādā brīdī sāk īpašu uzmanību veltīt tiem dažiem, kuri vēsturē atstājuši paliekošas pēdas. Friča vārds šajā ziņā manā pasīvo pētījumu ietvarā bijis kā tāds mūžīgais traucēklis – interneta meklētājservisi viņu izceļ pāri citiem, viņu izceļ arī novadpētnieki, bet tikai daži ar dzimtu vai novada vēsturi nesaistītie šo vārdu ir dzirdējuši.
Turklāt gandrīz nekas nav zināms par viņa privāto dzīvi ārpus redakciju telpām. Viņam nebija ģimenes un nav pēcnācēju. Neskatoties uz viņa grozīšanos inteliģences aprindās, man zināma tikai viena no grupu bildes izkopēta fotogrāfija, ar, visticamāk, “Lettonia” korporeļa cepurīti, kas varētu būt tapusi vēl studiju gados Tērbatā. Nav arī kapavietas.
Turklāt gandrīz nekas nav zināms par viņa privāto dzīvi ārpus redakciju telpām. Viņam nebija ģimenes un nav pēcnācēju. Neskatoties uz viņa grozīšanos inteliģences aprindās, man zināma tikai viena no grupu bildes izkopēta fotogrāfija, ar, visticamāk, “Lettonia” korporeļa cepurīti, kas varētu būt tapusi vēl studiju gados Tērbatā. Nav arī kapavietas.
Friča dzīvesstāsts sākas Dundagas puses mežsarga “Kārklu” mājās 1867. gadā. No tām un blakus esošā valka jeb strauta arī cēlies mūsu uzvārds. Beidzis Dundagas pagastskolu, Talsu zēnu skolu un Jelgavas ģimnāziju, viņš Tērbatā studēja tieslietas. Kādu laiku arī praktizējis advokatūrā Rīgā, bet pievērsās publicistikai, lielāko daļu no sava darba mūža pavadot vairākās tajā laikā ietekmīgo laikrakstu redakcijās, galvenokārt latviešu nacionālās pašapziņas veicināšanai nozīmīgajā “Baltijas Vēstnesī”. Viņš rakstījis par plašu tematu spektru, aptverot gan sieviešu līdztiesības jautājumus un ārvalstu notikumus, gan kultūrvēsturi un literatūru.
Tomēr būtiskāko devumu viņš atstājis tieši tieslietu zinātnes latviskošanā un skaidrošanā plašākām masām. 19. gadsimta nogalē jau bija izveidojusies spēcīga latviešu inteliģence, un publicistikā latviešu valodā parādījās tā dēvētie arodnieciskās ievirzes laikraksti – skaidrojot tikpat lopkopības, cik mūzikas pasaules nianses. Pašā gadsimta izskaņā, 1898. gadā, Fricis, sekojot šīm tendencēm, aizņēma tobrīd brīvo nišu un izdeva “Baltijas Tiesu kalendāru”. Viņš nebija pirmais tieslietu skaidrotājs latviski, taču divi iepriekšējie periodiskie izdevumi jau vairs neiznāca līdz ar to autoru pāragro nāvi.
Atšķirībā no priekšgājēju veikuma Friča izdotais kalendārs bijis pirmais mēģinājums latviešu valodā atspoguļot arī tiesību zinātnes, ne tikai prakses jautājumus, savulaik referātā par pirmajiem latviešu juridiskajiem izdevumiem rakstīja ilggadējā žurnāla “Jurista Vārds” galvenā redaktore Dina Gailīte. Viņa izcēla paša jurista teikto izdevuma nepieciešamības pamatošanai: “Tā kā skolās likumus nemāca, tad nejuristam tie jāmācās no grāmatām un dzīves. (..) [tāpēc] ir taisns prasījums, ka katrai tautai iznāktu vismaz viens speciāls laikraksts, kas mūs iepazīstinātu ar visiem jaunievedumiem un likumu pārgrozījumiem.” Iecerētais skološanas un skaidrošanas darbs izrādījās pat ļoti veiksmīgs, jo viņš kopumā izdeva piecus “Baltijas Tiesu kalendāru” laidienus, turklāt pēc Friča pēkšņās nāves to izdošanu pēc pauzes turpināja vēl citi.
Tomēr būtiskāko devumu viņš atstājis tieši tieslietu zinātnes latviskošanā un skaidrošanā plašākām masām. 19. gadsimta nogalē jau bija izveidojusies spēcīga latviešu inteliģence, un publicistikā latviešu valodā parādījās tā dēvētie arodnieciskās ievirzes laikraksti – skaidrojot tikpat lopkopības, cik mūzikas pasaules nianses. Pašā gadsimta izskaņā, 1898. gadā, Fricis, sekojot šīm tendencēm, aizņēma tobrīd brīvo nišu un izdeva “Baltijas Tiesu kalendāru”. Viņš nebija pirmais tieslietu skaidrotājs latviski, taču divi iepriekšējie periodiskie izdevumi jau vairs neiznāca līdz ar to autoru pāragro nāvi.
Atšķirībā no priekšgājēju veikuma Friča izdotais kalendārs bijis pirmais mēģinājums latviešu valodā atspoguļot arī tiesību zinātnes, ne tikai prakses jautājumus, savulaik referātā par pirmajiem latviešu juridiskajiem izdevumiem rakstīja ilggadējā žurnāla “Jurista Vārds” galvenā redaktore Dina Gailīte. Viņa izcēla paša jurista teikto izdevuma nepieciešamības pamatošanai: “Tā kā skolās likumus nemāca, tad nejuristam tie jāmācās no grāmatām un dzīves. (..) [tāpēc] ir taisns prasījums, ka katrai tautai iznāktu vismaz viens speciāls laikraksts, kas mūs iepazīstinātu ar visiem jaunievedumiem un likumu pārgrozījumiem.” Iecerētais skološanas un skaidrošanas darbs izrādījās pat ļoti veiksmīgs, jo viņš kopumā izdeva piecus “Baltijas Tiesu kalendāru” laidienus, turklāt pēc Friča pēkšņās nāves to izdošanu pēc pauzes turpināja vēl citi.
Lai mazinātu šo dzimtaskoka izpētes laikā mūžam acu priekšā esošo informācijas caurumu, jau pirms dažiem gadiem nolēmu apkopot un noskaidrot to, kas par šo “slaveno” radu galu galā ir noskaidrojams.
1903.01.12 "Pēterburgas Avīzes" (Periodika.lv)
Privātās dzīves nianšu trūkums sen aizgājušām personām nav nekas neierasts. Ja laikabiedri to nav fiksējuši literārās izpausmēs vai pats nelaiķis nav rakstījis dienasgrāmatu vai savas gaitas klāstījis vēstulēs, tad tas ir zudis ar galiem. Savukārt kapa atrašana gan šķita paveicams uzdevums.
Avīžnieku aprindās acīmredzami zināmā vīra nāves ziņa viņa paša iepriekš pārstāvētajā laikrakstā “Baltijas Vēstnesī” publicēta jau nākamajā dienā pēc liktenīgās sirdstriekas – 1903. gada 7. janvārī. Avīzes redakcija piemin, ka Fricis kopš novembra mocījies ar kādu slimību, bet aizgājis viegli. Ar laika nobīdi nāves ziņa parādījās arī virknē citu izdevumu. Gandrīz visos ar nelieliem papildinājumiem un variācijām pārpublicēta arī viņa, visticamāk, paša desmit gadus iepriekš rakstīta biogrāfija no jubilejas izdevuma “Baltijas Vēstneša divdesmitpiecu gadu jubilejai par piemiņu”.
Avīžnieku aprindās acīmredzami zināmā vīra nāves ziņa viņa paša iepriekš pārstāvētajā laikrakstā “Baltijas Vēstnesī” publicēta jau nākamajā dienā pēc liktenīgās sirdstriekas – 1903. gada 7. janvārī. Avīzes redakcija piemin, ka Fricis kopš novembra mocījies ar kādu slimību, bet aizgājis viegli. Ar laika nobīdi nāves ziņa parādījās arī virknē citu izdevumu. Gandrīz visos ar nelieliem papildinājumiem un variācijām pārpublicēta arī viņa, visticamāk, paša desmit gadus iepriekš rakstīta biogrāfija no jubilejas izdevuma “Baltijas Vēstneša divdesmitpiecu gadu jubilejai par piemiņu”.
1903.01.10 "Baltijas Vēstnesis" (Periodika.lv)
Interesanti, ka “Dienas Lapa”, ar kuru Fricis avīžu slejās iepriekš bija ieslīdzis savstarpējā vārdu apmaiņā, vēl pēc bērēm atļāvās viņu nodēvēt par “paštaisno latviešu avīžnieku”, kā arī apgalvoja, ka “Mājas Viesis” neesot pieņēmis savās līdzstrādnieku rindās. Dienas vēlāk “Pēterburgas Avīzes” par šo kolēģu nepiedienīgo izlēcienu pat publicēja ironisku dzejoli “Lielība”, izsmējīgi atzīmējot, ka pie viņiem arī “ne tikai Kārkluvalks vien, [bet] katrs rakstnieks, kas miris” uz ceļiem lūdzies darbā. Tikmēr “Baltijas Vēstneša” redaktors Nikolajs Puriņš ar pseidonīmu Puriņu Klāvs izdevuma lapās publicēja personisku veltījumu nelaiķim dzejā. Tajā ir arī vārdi – “tauta tava līgaviņa, skumjās stāv pie miera vietas”.
Kārkluvalka pārvāciskotais vārds – Frīdrihs – atzīmēts arī Jāņa draudzes mirēju sarakstos, kādus tolaik publicēja avīzēs. Likumsakarīgi arī viņa miera vieta bijusi Jāņa kapi, kur jau 10. janvārī “atdzisušās miesas, lielam ļaužu pulkam piedaloties, atdeva zemes klēpim”, rakstīja “Latviešu Avīzes”. Pēdējā gaitā viņu pavadījusi gan virkne avīžnieku, gan Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji, bet ceremoniju vadīja palīgmācītājs un laikraksta “Pēterburgas Avīzes” redaktors Vilis Plute (arī Vilis Olavs).
Kārkluvalka pārvāciskotais vārds – Frīdrihs – atzīmēts arī Jāņa draudzes mirēju sarakstos, kādus tolaik publicēja avīzēs. Likumsakarīgi arī viņa miera vieta bijusi Jāņa kapi, kur jau 10. janvārī “atdzisušās miesas, lielam ļaužu pulkam piedaloties, atdeva zemes klēpim”, rakstīja “Latviešu Avīzes”. Pēdējā gaitā viņu pavadījusi gan virkne avīžnieku, gan Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji, bet ceremoniju vadīja palīgmācītājs un laikraksta “Pēterburgas Avīzes” redaktors Vilis Plute (arī Vilis Olavs).
Kuri Jāņa kapi
Radinieka aiziešana galu galā izrādījās vislabāk dokumentētā viņa biogrāfijas nianse. Atlika atrast Jāņa kapus.
Pirmā paviršā meklēšana Rīgā uzrāda vienu joprojām pastāvošu kapsētu ar šādu vārdu – Jāņa jeb Ivana kapus Rīgas Maskavas forštatē. Tie gan tūlītēji atkrīt, jo tajos izsenis guldīti pareizticīgie, bet mans rads bijis luterānis.
Vēl Jāņa kapu vārdu reiz nesušas divas kapsētas. Viena bija daļa no Lielajiem kapiem, bet otra – tagadējie Mārtiņa kapi Pārdaugavā. Pārdaugavā esošos kapus Jāņa baznīca izveidojusi, lai otrpus upei mirušos nevajadzētu pūlēties nogādāt uz pilsētu, kas reiz bijis īsts izaicinājums.
Lasi vēl: Lielie kapi - romantiskais parks, kur atdusas Rīgas cēlāji un veidotāji.
Abas kapsētas bijušas izsmalcināti greznas mūžamājas lielai daļai Latvijā dzīvojušo uzņēmēju, politiķu un, protams, kultūras darbinieku. Friča nāves gadā kā vieni, tā otri kapi jau bija iemantojuši mūsdienu nosaukumus, bet tautā joprojām nesa Jāņa vārdu. To, kuros kapos guldīts Fricis, varētu būt noteicis tas, kurā Daugavas krastā viņš dzīvojis, bet arī šī detaļa pagaidām man palikusi nezināma.
Abas kapsētas arī smagi izpostītas padomju okupācijas gados. Daudzos citos gadījumos atbildi varētu sniegt kapu plāni, bet šiem abiem tie jau ilgi uzskatīti par zudušiem.
Pirmā paviršā meklēšana Rīgā uzrāda vienu joprojām pastāvošu kapsētu ar šādu vārdu – Jāņa jeb Ivana kapus Rīgas Maskavas forštatē. Tie gan tūlītēji atkrīt, jo tajos izsenis guldīti pareizticīgie, bet mans rads bijis luterānis.
Vēl Jāņa kapu vārdu reiz nesušas divas kapsētas. Viena bija daļa no Lielajiem kapiem, bet otra – tagadējie Mārtiņa kapi Pārdaugavā. Pārdaugavā esošos kapus Jāņa baznīca izveidojusi, lai otrpus upei mirušos nevajadzētu pūlēties nogādāt uz pilsētu, kas reiz bijis īsts izaicinājums.
Lasi vēl: Lielie kapi - romantiskais parks, kur atdusas Rīgas cēlāji un veidotāji.
Abas kapsētas bijušas izsmalcināti greznas mūžamājas lielai daļai Latvijā dzīvojušo uzņēmēju, politiķu un, protams, kultūras darbinieku. Friča nāves gadā kā vieni, tā otri kapi jau bija iemantojuši mūsdienu nosaukumus, bet tautā joprojām nesa Jāņa vārdu. To, kuros kapos guldīts Fricis, varētu būt noteicis tas, kurā Daugavas krastā viņš dzīvojis, bet arī šī detaļa pagaidām man palikusi nezināma.
Abas kapsētas arī smagi izpostītas padomju okupācijas gados. Daudzos citos gadījumos atbildi varētu sniegt kapu plāni, bet šiem abiem tie jau ilgi uzskatīti par zudušiem.
Aptuvenās koordinātas
Jauns pavērsiens šī gada sākumā bija producenta un vēsturnieka Jura Millera ieraksts Lielajiem kapiem veltītā “Facebook” grupā, ka viņa rokās ir nonākuši ilgus gadus par pazudušiem uzskatītie Lielo kapu plāni. Uz manu jautājumu, vai šajos dokumentos neparādās arī mans radinieks, jau drīz saņēmu atbildi: “Kahrkluwalks Friedrich 36 Jahr 10.01.1903 Johanis 1n 3 3 9 ”.
Maldīgi ierakstīts vecums, bet kapu grāmatā norādītie dati visbeidzot apliecināja, ka atrasta īstā kapsēta, turklāt zināms, ka kapavieta meklējama “1n” jeb pirmā jaunā apbedījuma lauka trešajā sektorā trešajā rindā. Iespējams, ka 9. vietā.
Maldīgi ierakstīts vecums, bet kapu grāmatā norādītie dati visbeidzot apliecināja, ka atrasta īstā kapsēta, turklāt zināms, ka kapavieta meklējama “1n” jeb pirmā jaunā apbedījuma lauka trešajā sektorā trešajā rindā. Iespējams, ka 9. vietā.
Vasaras karstumā Millers piekrīt parādīt, ko šis ciparu virknējums nozīmē dabā. “Domāju, vai viņa tā staigā arī pa saviem kapiem,” viņš noskatās pakaļ kādai sievietei, kas pa Lielajiem kapiem pastaigā izvedusi pastaigā amerikāņu pitbulterjeru.
“Daļā, kurā esam, ir Svētā Pētera, Doma reformātu un Svētā Jāņa draudzes jeb pilsētas draudzes un Svētās Ģertrūdes un Jēzus draudzes, kas ir priekšpilsētu draudzes. Tām bija šī vienotā teritorija, bet tikai 1884. gadā –110 gadus pēc kapu izveides – pilsētas draudzes vienojās par kopīgu kapu administrāciju. Tad arī tapa šie plāni, kuri līdz šim brīdim ir vienīgie šāda veida dokumenti, pēc kuriem var restaurēt precīzas apbedījuma vietas,” skaidro Millers.
Attiecīgi 1903. gada janvārī jeb gandrīz 20 gadus pēc karšu tapšanas mirušā Friča kapavieta tajos nav redzama. Tomēr ar plāna atrašanu baznīcu grāmatās minētie sektori un to rindas ieguvuši jaunu nozīmi, skaidro Millers. Neskatoties uz rūpnieciskā mēroga demolēšanu, kādu kapi piedzīvojuši okupācijas gados, pieminekļus un žogus, masveidīgi pārkaļot, zogot vai ar smago tehniku iemaļot zemē, atsevišķi saglabājušies elementi joprojām dod iespēju sazīmēt telpā agrāko kapu ainavu. “Šajos plānos ir ļoti daudz balto laukumu. Atrodot baznīcu kapsētu reģistros, piemēram, Štefenu vai Rautenfeldu, kuru pieminekļi vēl ir saglabājušies, varam izskaitļot, kurā rindā un pat kurā vietā varētu būt mūsu meklētais kaps, skaidro Millers, piebilstot, ka tā varētu būt rekonstruējami līdz pat 50% no kapiem.
“Daļā, kurā esam, ir Svētā Pētera, Doma reformātu un Svētā Jāņa draudzes jeb pilsētas draudzes un Svētās Ģertrūdes un Jēzus draudzes, kas ir priekšpilsētu draudzes. Tām bija šī vienotā teritorija, bet tikai 1884. gadā –110 gadus pēc kapu izveides – pilsētas draudzes vienojās par kopīgu kapu administrāciju. Tad arī tapa šie plāni, kuri līdz šim brīdim ir vienīgie šāda veida dokumenti, pēc kuriem var restaurēt precīzas apbedījuma vietas,” skaidro Millers.
Attiecīgi 1903. gada janvārī jeb gandrīz 20 gadus pēc karšu tapšanas mirušā Friča kapavieta tajos nav redzama. Tomēr ar plāna atrašanu baznīcu grāmatās minētie sektori un to rindas ieguvuši jaunu nozīmi, skaidro Millers. Neskatoties uz rūpnieciskā mēroga demolēšanu, kādu kapi piedzīvojuši okupācijas gados, pieminekļus un žogus, masveidīgi pārkaļot, zogot vai ar smago tehniku iemaļot zemē, atsevišķi saglabājušies elementi joprojām dod iespēju sazīmēt telpā agrāko kapu ainavu. “Šajos plānos ir ļoti daudz balto laukumu. Atrodot baznīcu kapsētu reģistros, piemēram, Štefenu vai Rautenfeldu, kuru pieminekļi vēl ir saglabājušies, varam izskaitļot, kurā rindā un pat kurā vietā varētu būt mūsu meklētais kaps, skaidro Millers, piebilstot, ka tā varētu būt rekonstruējami līdz pat 50% no kapiem.
Postījumi Lielajos kapos ap 1975. gadu, kad tie "tika pārveidoti par Memoriālo parku"".
Kur meklējami dokumenti par Lielajiem kapiem:
- Kapu grāmatas atrodas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, bet tur kopš 19. gadsimta 80. gadiem iztrūkst šķirkļi par četriem burtiem.
- Dokumenti par kapsētas pārveidi tā dēvētajā memoriālajā parkā jeb laiku, kad sākās masveidīga demolēšana – Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē
- Fotodokumentu krājumi – Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja fondā (ap 30 fotogrāfiju), Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fondā (maz), LU Akadēmiskajā bibliotēkā ("Grīnberga fonds", 20.-30. gadu fotogrāfijas), Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta arhīvā (30. gadu, daudz 60. un 70. gadu fotogrāfijas). LELB arhīvā (mācītāja Roberta Feldmaņa fiksētā Senču ielas izbūve caur kapiem 1969. gadā).
- Eižena Upmaņa veiktā 80.-90. gadu esošās situācijas fragmentāra fiksācija (uzmērojumi un fotogrāfijas) - Brāļu kapu komitejas arhīvs
- Studentu uzmērījumi - RTU arhīvs (arī Brāļu kapu komitejas arhīvs)
- Kurzemes bruņniecības dokumenti – arhīvi Vācijā
- Privātie arhīvi, no kuriem vērtīgākais ir Imanta Lancmaņa arhīvs
Pazudušos plānus Millers uzgājis, pats izzinot savas dzimtas zarus, par ko pirms dažiem gadiem pat izdeva zinātnisko monogrāfiju. Tagad top otrs, vēl ietilpīgāks sējums, un izpētes rezultātā atrasti “pazudušie un neeksistējošie” plāni. “Daudzkārt parādījās norādes par Lielajos kapos apglabātiem tuviniekiem. Neticēju, ka var atrast dabā, bet ar katru atradumu sāku biežāk te staigāt – interese auga. Daļa ar dzimtu saistīto pieminekļu ir saglabājušies, bet daļa – izpostīti. Karti atradu vien pagājušā gada oktobrī. Taču visa savāktā izpētei bija laiks pieķerties vien šī gada janvārī.
Millers atradis, ka ap gadsimtu miju Brāļu kapu komitejas valdes priekšsēdētājs Eižens Upmanis Mencendorfu namā par Lielajiem kapiem bija veidojis izstādi, kuras aprakstā minēti arī Sv.Jāņa draudzei piederoši plāni. Kartes ilgi glabājušās Brāļu kapu komitejā. Oriģināli tagad ir mīklaini pazuduši, bet Milleram izdevies iegūt to digitālās kopijas. Tagad plāni ir piesaistīti koordinātēm. Tāpat digitalizēti trīsarpus līdz četrtūkstoš Lielo kapu fotogrāfiju, norāda pētnieks. Lielais tuvākās nākotnes mērķis, ja izdosies atrast vēl brīvprātīgos vai finansējumu, ir izveidot vienotu digitālo karti, kurā būs apkopoti plāni, koordinātas, fotogrāfijas un zināmo kapavietu apraksti. Mērķis ir skatīties, kurš piemineklis no kāda leņķa ir fotografēts un likt tos iekšā digitālajā kartē. “Protams, ne viss būs atrodams. Te bija aptuveni 100 000 apbedījumu, turklāt daļa tika veidoti virs vecajiem,” viņš atzīmē.
Piemineklis 1878. gadā apbedītajam Rīgas Lielās ģildes vecākajam Gustavam Molīnam. Šī kapavieta jau parādās 1884. gada plānos un ir viena no retajām, kas mani interesējošajā sektorā saglabājusies arī mūsdienās.
Millers ar pirkstu lēnām velk pa telefona ekrānu: "Tā ir šitā strīpa. Tur, starp citu, bijis arī Vērmanis. Meklēsim pēc Molīna." Pēc brīža, kad aizejam līdz apdauzītajiem pārpalikumiem no reiz greznā Rīgas Lielās ģildes vecākā Gustava Molīna pieminekļa, Millers norāda uz iedomājamu līniju aiz tā, kur senajā plānā ir vairāki brīvi laukumi un potenciāli kādā no tiem vieglas smiltis radis Fricis. “Te nu tas aptuveni ir! Nekādos dokumentos nebalstīti,” viņš pajoko.
Pētnieks pieļauj, ka vēl precīzāku atbildi varētu sniegt vienīgi zemes virsējās kārtas arheoloģiska izpēte.
Pētnieks pieļauj, ka vēl precīzāku atbildi varētu sniegt vienīgi zemes virsējās kārtas arheoloģiska izpēte.
Uzbrauc ar peli,
lai apskatītu
lai apskatītu
Kahrkluwalks Friedrich 36 Jahr 10.01.1903 Johanis 1n 3 3 9
Molīna piemineklis kartē
Molīna piemineklis kapos
Kahrkluwalks Friedrich 36 Jahr 10.01.1903 Johanis 1n 3 3 9
Molīna piemineklis kapos
Molīna piemineklis kartē
Uzklikšķini,
lai apskatītu
lai apskatītu
Ļoti iespējams, piemineklis, kāds, visticamāk, uz Friča kapa uzstādīts, gluži kā simtiem citu aizvests, pārkalts un pārslīpēts tepat otrpus Miera ielai vēl padomju gados ļoti aktīvajā fabrikā "Granīts". Virszemē nekas vairs nav palicis.