Tās ir unikālas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīvotnes, arī savdabīgas un skaistas ainavas, kā arī ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi. Dabas aizsardzības pārvalde norāda, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas. Mums ir 4 nacionālie parki, 1 biosfēras rezervāts, 42 dabas parki, 9 aizsargājamo ainavu apvidi, 261 dabas liegums, 4 dabas rezervāti, 7 aizsargājamās jūras teritorijas un 10 990 dabas pieminekļi, tostarp dižkoki, alejas, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi.

Novērsta nabadzība. Novērsts bads. Laba veselība. Kvalitatīva izglītība. Dzimumu līdztiesība. Tīrs ūdens. Atjaunojamā enerģija. Ekonomiskā izaugsme. Inovācijas. Mazināta nevienlīdzība. Ilgtspējīgas pilsētas. Atbildīgs patēriņš. Planētas aizsardzība. Dzīvība ūdenī. Dzīvība uz zemes. Miers un taisnīgums. Sadarbība. Šie visi ir tie 17 mērķi, kurus Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma 2015. gadā kā laikā līdz 2030. gadam aktuālo dienaskārtību jeb īstenojamos mērķus ar 169 apakšmērķiem, lai pasaules attīstība sakņotos ilgtspējā.

Tādi enerģijas ieguves veidi, kas rada pēc iespējas mazāku kaitējumu videi salīdzinājumā ar izsmeļamo fosilo kurināmo (ogles, nafta, gāze). Ar alternatīvo enerģiju saprot ne vien atjaunojamos enerģijas ieguves veidus, tostarp saules, vēja, viļņu, hidroenerģiju, biokurināmo (kūdra, koksne, salmi, dzīvnieku fekālijas), bet arī tādu jauno tehnoloģiju attīstību, kuras būtu efektīvākas par tām, kas izmanto fosilo kurināmo. Pašreiz zinātnes prāti nodarbināti ar ūdeņradi kā jauno enerģijas avotu.

Tā ir cilvēka radīta darbība, kas ietekmē ekosistēmas. Tas nozīmē ne vien neatļautu cilvēka iešanu ārpus iestaigātām takām vai īpaši izvietotām laipām aizsargājamās dabas teritorijās, bet arī, piemēram, mērķtiecīgu meža izciršanu. Par antropogēnu faktoru ir dēvējams viss, kas paveikts cilvēka rokām dabā, un iedalāms fizikālos faktoros, piemēram, trokšņa radīšana, ķīmiskos faktoros, piemēram, pesticīdu izraisītais piesārņojums, un mehāniskos faktoros, piemēram, purvu nosusināšana vai augsnes noplicināšana.

Atkritumi kā vērtīgs resurss. Tā atkritumi uztverami aprites ekonomikas rāmī. Eiropas Komisija, kas jau 2015. gadā nāca klajā ar Aprites ekonomikas rīcības plānu, skaidro, ka ierastās kārtības "paņem, izgatavo, lieto, izmet" vietā jānāk aprites ekonomikas principam "izgatavo, lieto, izmanto atkārtoti". Šī pieeja aptver visu produkta aprites jeb dzīves ciklu, ietverot ražošanu, patēriņu, otrreizējās izejvielas, atkritumu apsaimniekošanu, inovācijas un investīcijas. Aprites ekonomikā produkti jākonstruē tā, lai taupītu izejvielas un tās varētu arī ilgāk izmantot ekonomikā, piemēram, konstruējot tādas sarežģītas ierīces kā mobilie telefoni tā, lai tās varētu izjaukt detaļās, iegūstot atkal vērtīgas izejvielas, no kurām izgatavot jaunas lietas. Protams, no patērētāja redzespunkta svarīgi ir neizmest veco mobilo tālruni sadzīves atkritumu konteinerā, bet nodot elektropreču pieņemšanas punktā, kā arī, izvēloties jaunu, papētīt ražotāja attieksmi pret produkta izgatavošanu.

Kustība, kas aicina nevis šķirot atkritumus, bet gan neradīt tos vispār vai radīt pēc iespējas mazāk. Lai arī ideja dzimusi jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, mūsdienās tās aktualitāte ir tikai pieaugusi. Ja gribi "iekāpt" bezatkritumu dzīvesveida īstenotāja kurpēs, tad katru savu lēmumu izvērtēt šādi: pirmkārt, atteikties no tā, bez kā var iztikt, piemēram, neveikt lieku pirkumu; otrkārt, samazināt kaut kā patēriņu, ja tas ir iespējams, piemēram, atteikties no plastmasas maisiņa vienam citronam lielveikalā vai doties iepirkties uz tirgu ar savu grozu; treškārt, atkārtoti izmantot to, kas jau ir paša rīcībā, piemēram, beramo pārtikas produktu uzglabāšanai neiegādāties jaunus traukus, bet izmantot stikla burciņas, kas palikušas no citiem pārtikas produktiem; ceturtkārt, šķirot atkritumus un nodot pārstrādei to, no kā tomēr nav izdevies atteikties pavisam, samazināt patēriņu vai izmantot atkārtoti.

Vienošanās, kas kopš 1982. gada tiecas aizsargāt Eiropas savvaļas dzīvniekus, augus un to dzīvesvietas, īpaši pievēršoties tām sugām, kam draud iznīcība. Latvijas ir Bernes konvencijas dalībvalsts kopš 1997. gada.

Tā ir dzīvo organismu sugu daudzveidība gan sugas ietvaros, gan starp sugām kopumā un starp ekosistēmām. Bioloģiskā daudzveidība uzskatāma par vissvarīgāko un neaizvietojamu dabas resursu. Samazinoties šai daudzveidībai, kļūst nestabilākas ekosistēmas, tādējādi radot riskus arī cilvēkam un tā pārticībai nākotnē. Daudzveidības "ienaidnieki" ir ne vien piesārņotība, bet arī biotopu noplicināšana un pat izzušana, kā arī svešu sugu uzvaras gājiens. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dati par dabas daudzveidības stāvokli pasaulē liecina, ka savvaļas dzīvnieku populācijas kopš 1970. gada ir samazinājušās par divām trešdaļām un samazināšanās turpinājusies arī pēdējā desmitgadē, turklāt vienam miljonam sugu draud izmiršanas risks. Turklāt tie rāda, ka Latvija nav to 85% ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību dalībvalstu vidū, kuras šīs pēdējās desmitgades laikā izstrādājušas bioloģiskās daudzveidības stratēģiju!

Ar šo vārdu zinātnē ierasti apzīmē tādu augu un dzīvnieku apdzīvotu vidi, kurā ir samērā vienveidīgi apstākļi. Citiem vārdiem sakot, biotops ir dzīvotne, tulkojot šo vārdu no grieķu valodas, kur "bios" nozīmē "dzīve", bet "topos" – "vieta". Biotopa jeb dzīvotnes jēdziens ir svarīgs, kad tiek spriests par sugām un to populācijām un aizsardzību.

Vienošanās, kas kopš 1979. gada attiecas uz klejojošiem savvaļas dzīvniekiem, kuri regulāri šķērso robežas, nodrošinot tiem stingru aizsardzību. Latvijā šī konvencija ir saistoša kopš 1999. gada.

Nē, tas nav cilvēka radīts apliecinājums tā cieņai pret dabu. Dabas pieminekļi ir tādi dabas veidojumi kā aizsargājami koki, alejas, alas, avoti, dendroloģiskie stādījumi, kam piemīt kāda vēsturiska, estētiska, zinātniska vai, visbeidzot, ekoloģiska vērtība. Piemēram, Ērgļu klintis vai Ventas rumba.