"Ir jāapzinās, ka visām tavām izvēlēm ir sekas, kas veido tavu ekoloģisko pēdu. Turklāt – par ko ikdienā neaizdomājas – mēs ar savu arvien pieaugošo pieprasījumu globālajā tirgū ietekmējam notiekošo arī citviet. Uzskatāms piemērs tam ir šokolāde, kurai ir ļoti liela ekoloģiskā pēda. Pirmkārt, kakao pupiņas aug citur. To audzēšanā tiek iztērēts milzīgs ūdens apjoms, savukārt pēc tam pārstrādes procesā un transportēšanā – elektroenerģija un CO2. Turklāt klāt vēl nāk arī sociālais aspekts un cilvēktiesības, jo pārtikas nozarē nodarbinātie bieži strādā briesmīgos apstākļos par niecīgu samaksu un bez sociālajām garantijām," stāsta Laura Auliciema, vides aktīviste un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle.

Atkritumu šķirošana un nodošana pārstrādei ir veids, kā taupīt dabas resursus un samazināt poligonos aprakto atkritumu apjomu. Lielākais kaitnieks starp atkritumiem ir plastmasa, kuras ražošana globāli no 1950. gada līdz 2014. gadam ir palielinājusies 20 reižu. Tas ir lēts, ērts un viegli pieejams materiāls, taču ar to ir piesārņotas gan upes un okeāni, gan augsne. Turklāt plastmasa pilnībā nekad nesadalās, bet gan sairst sīkās mikrodaļiņās, kas pēcāk nonāk mūsu organismā ar pārtiku un dzeramo ūdeni.

Tiesa, ne visa plastmasa ir šķirojama – Latvijā pārstrādāšanai pieņem plastmasas izstrādājumus, uz kuriem ir trijstūrveida simbols ar cipariem 1, 2 un 4. Pārējo veidu plastmasu aprok poligonos kopā ar citiem sadzīves atkritumiem. Svarīgi zināt – šķirotajam materiālam jābūt tīram! Nereti dzirdētas bažas par to, ka sašķiroto plastmasu, metālu un papīru apsaimniekotājs tāpat sagāž vienā atkritumu izvešanas mašīnā. Tikai mieru! Tas tiek darīts ar nolūku, jo pārstrādei paredzētie atkritumi poligonā tāpat tiek šķiroti pa attiecīgajām kategorijām.

Virtuve ir vieta, kur atkritumi rodas ļoti uzskatāmi – gan no pārtikas iepakojuma, gan arī no produktu un maltīšu pārpalikumiem, tāpēc ieteikums Nr. 1 ir pirkumu un ēdienreižu plānošana, lai izvairītos no neracionālas iepirkšanās. Šis aspekts labvēlīgi atsauksies ne vien uz ekoloģisko pēdu, bet arī uz naudas maciņu.

Tāpat jāizvērtē produktu izvēle, piemēram, neiegādāties plastmasas maisiņos iesaiņotus augļus un dārzeņus un samazināt gaļas produktu patēriņu (lauksaimniecība ir viens no lielākajiem vides piesārņotājiem, gandējot gan ūdeni un augsni, gan gaisu). Pēc līdzīga principa jāizvēlas arī virtuves piederumi un trauki – lietas, kas ir izmantojamas atkārtoti un ilgstoši (izskaust papīra salvetes un pārtikas plēvi, plastmasas salmiņus, vienreizlietojamos traukus, lētu elektrotehniku utt.).

Kas attiecas uz higiēnas un skaistumkopšanas līdzekļiem, pirms to iegādes vēlreiz pajautā sev: "Vai man to patiešām vajag?" Nereti vannasistabā ir vesels lērums iesāktu, bet neizlietotu pudelīšu un kārbiņu. Te lieti noder likums nepirkt neko jaunu, pirms nav izlietots iepriekšējais produkts.

Tāpat arī jāpārskata, kādus ķermeņa kopšanas līdzekļus iegādāties. Piemēram, beziepakojuma veikalos ir nopērkami izlejami šampūni, dušas želejas un matu balzami, kā arī cietā formā. Atsevišķa dabai ļoti nedraudzīga produktu kategorija ir zobu pastas, jo to iepakojumus nav iespējams pārstrādāt, taču tā vietā var izvēlēties, piemēram, zobu pulveri. Tas pats attiecas arī uz higiēnas piederumiem, piemēram, zobu birsti (alternatīva – bambusa zobu birste), skuvekļiem (alternatīva – metāla skuvekļi ar maināmām žiletēm) un sieviešu higiēnas produktiem (alternatīva tamponiem – silikona piltuve).

Šajā kategorijā priekšnosacījums ir minimālisms – mazāk mantu, mazāk problēmu. Tas atvieglos gan kārtības uzturēšanu ikdienā, gan arīdzan kopšanu. Savukārt kopšanai svarīgi izvēlēties maksimāli saudzīgus līdzekļus, jo viss šā vai tā ar notekūdeņiem pēcāk nonāk jūrā, izmainot mikrofloru un izraisot zivju bojāeju. Turklāt tie izraisa alerģijas gan pieaugušajiem un bērniem, gan mājdzīvniekiem.

Ķīmisko tīrīšanas līdzekļu vietā var itin viegli izmantot lētas un pieejamas alternatīvas. Piemēram, ar etiķi var notīrīt apkaļķotas virsmas vannasistabā, ar sodas šķīdumu nospodrināt spoguļus un stiklus, savukārt pasta, kas pagatavota no sodas, ūdens un pāris pilieniem ēteriskās eļļas, būs labs līdzeklis tualetes poda tīrīšanai. Nogulsnes vannasistabā var likvidēt arī ar citrona sulu, bet veļas pulvera vietā izvēlēties bioproduktu un beziepakojuma veikalos iegādājamos Indijas ziepju riekstus.

Industriāla apģērba ražošana paģēr milzu fosilos resursus, atstājot aiz sevis ļoti lielu ekoloģisko pēdu, un lielāko ietekmi uz vidi rada tieši auduma un izejmateriālu ražošana. Līdzīgi kā piemērā ar šokolādi, arī tekstila ražošana ir viena no vidi visvairāk degradējošajām nozarēm, kam ir arī negatīvs sociālais aspekts. Jo sevišķi tas izpaužas mūsdienās, kad kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem uzvaras gājienā soļo "fast fashion" – lēti masveidā ražoti apģērbi, kas kalpo vien sezonu un pēc tam nonāk atkritumos.

Arī te pirms kārtējā pirkuma veikšanas (jo īpaši atlaižu sezonā) sev jāuzdod jau zināmais kontroljautājums: "Vai man to patiešām vajag?" Apģērbu var iegādāties lietotu, balles kleitas var izīrēt, ceļojumu koferi – aizņemties, savukārt to, kas pašam vairs neder vai nepatīk, – pārdot internetā vai atdot labdarībai. Latvijā pieejami arī tekstila šķirošanas konteineri, kuros savāktais materiāls tiek nodots atkārtotai izmantošanai. Ar tekstila šķirošanas konteineru atrašanās vietām var iepazīties šeit.

Jā, ieradumam nudien ir milzu spēks, un sākumā tas prasīs aktīvi piedomāt pie savām ikdienas izvēlēm un darbībām, taču ilgtermiņā tas noteikti atmaksāsies. Un nav taču grūti ierastā lielveikala vietā aiziet uz tirgu vai specializēto veikalu (sākumā kaut vai reizi nedēļā), uz parastajiem veikaliem doties ar savu auduma maisiņu un burciņām, iespēju robežās izvēlēties produktus, kas nav iepakoti plastmasā, un neņemt plastmasas maisiņus, kā arī pirms katra pirkuma sev kritiski pajautāt: "Vai man patiešām to vajag?"