Plastmasa, kas pasaulē nākusi pirms vairāk nekā simt gadiem, bet savu uzvaras gājienu mājsaimniecībās uzsāka 20. gadsimta vidū, veidota lielākoties no naftas un tās blakusproduktiem. Par mikroplastmasu saucam tādas plastmasas materiālu daļiņas, kas pielīdzināmas rīsa graudam, – mazākas par pieciem milimetriem. Mikroplastmasa var rasties, ne tikai nodilstot lielākiem plastmasas izstrādājumiem, tostarp plastmasas maisiņiem un dzērienu salmiņiem, bet tā var arī tikt ražota un iekļauta produktos ar nolūku, piemēram, kā mikrolodītes abrazīvai funkcijai kādā ķermeņa skrubī vai zobu pastā vai kā spilvenu un rotaļlietu pildījums.

Par primāro mikroplastmasu uzskatāmi tie nelielie gabaliņi, kas vidē nonāk, piemēram, sintētisko apģērbu mazgāšanas rezultātā, no kosmētikas un higiēnas līdzekļiem vai no riepu nodiluma braukšanas laikā. Pasaules uzņēmumi aizvien intensīvāk meklē inovācijas veļas mašīnu filtriem, kā arī spriež par apģērba pirmreizējo mazgāšanu jau ražotnēs, lai mazinātu vidē nonākošo piesārņojumu. "Lai arī lielu daļu sintētisko šķiedru aiztur notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, daļa no tām nonāk saldūdeņos, jūrās un lielos daudzumos uzkrājas nogulumos. Mikroplastmasa, nonākot dzīvajos organismos, var negatīvi ietekmēt to augšanu, attīstību un reproduktīvos rādītājus," skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Latvijas sociālais uzņēmums "Mans peldkostīms", kurš peldtērpus ražo no auduma, kurš tapis no pārstrādātām plastmasas pudelēm un zvejas tīkliem, izteica vēlmi institūtam veikt pētījumu par mikroplastmasas šķiedru izdalīšanos peldkostīmu mazgāšanas laikā un testēt īpašu tirgū pieejamu maisiņu, kas domāts šādu šķiedru aizturēšanai, lai tās nenonāk vidē. Tā rezultāti liecināja, ka par iecienītiem kļūstošie mikroplastmasu it kā aizturošie maisiņi nav iecerētais brīnumlīdzeklis vides problēmas risināšanai. Mikroplastmasas nokļūšanu notekūdeņos var samazināt mazgāšana saudzīgā režīmā (turklāt labāk ir mazgāt peldkostīmu vai nu tikai mikroplastmasu aizturošā maisiņā, vai tikai ar mazgāšanas līdzekli, bet ne abos veidos kopā), bet vislabāk – mazgāšana ar rokām tikai tad, kad bez tās neiztikt.

Turpretim sekundārā mikroplastmasa, kuras īpatsvars pasaules ūdeņos ir lielāks, rodas, kad pakāpeniski saules, vēja, ūdens viļņošanās, karstuma un aukstuma ietekmē sairst lielāki plastmasas priekšmeti, tostarp pudeles, maisiņi, zvejas piederumi, arī cigarešu izsmēķi. Plastmasa laika gaitā sairst, bet nepazūd un atgriežas pie mums pa citiem ceļiem – ūdeņu, gaisa, pārtikas ķēdēm. Nu jau zinātnieki runā arī par nanoplastmasu, kas rodas jau no mikroplastmasas un ir mazāka par vienu mikronu, citiem vārdiem sakot, bez mikroskopa acs vairs nav saskatāma. Jo mazāka daļiņa, jo lielāka iespēja, ka to ieelposim vai apēdīsim.

Pirms vairākiem gadiem, ceļojot Gruzijas elpu aizraujošajā dabā, dūrienu pakrūtē radīja atkritumu straumes, kas bija manāmas upēs. Vietējie lauku iedzīvotāji bez sirdsapziņas pārmetumiem mēdza tos iemest upē, jo tā tie pazūdot no pagalma. Taču prom no acīm nenozīmē prom no pašu dzīves. Pērn ASV pētnieki gada garumā ievāca gaisa un lietusūdens paraugus vienpadsmit aizsargājamās dabas teritorijās ASV, tai skaitā arī Lielā kanjona nacionālajā parkā, atklājot skaudru ainu – pat tur, kur cilvēka darbība ir ierobežota, ik gadu nokrīt ap 1000 tonnām mikroplastmasas jeb 120 miljoniem plastmasas pudeļu. Ziņojumu pētnieki nosaukuši poētiski absurdi – "Plastmasas lietus aizsargājamās teritorijās ASV".

Līdz šim nebija šaubu par mikroplastmasas ceļojumiem apkārt pasaulei pa ūdensceļiem, kuros ir sastopamas arī plastmasas salas, vienuviet koncentrējoties lielam atkritumu daudzumam. Pērn aprīlī Jūras un Antarktikas pētījumu institūta pētnieku grupa nāca klajā ar paziņojumu, ka, identificējot 96 mikroplastmasas daļiņas no 14 dažādiem polimēru veidiem, pirmo reizi plastmasa atrasta arī, iesalusi Antarktikas jūras ledū, ne tikai virszemes ūdeņos un nogulsnēs kā iepriekš. Pētnieki skaidroja, ka aptuveni 80% Antarktikas jūras ledus veidojas no jūras ūdens, katru gadu tam kūstot un sasalstot, tādējādi sezonāli "iekonservējot" mikroplastmasu ledū. Arī pasaules augstākajā virsotnē Everestā visos 11 sniega paraugos 5300 līdz 8440 metru augstumā virs jūras līmeņa atrasta mikroplastmasa, kas lielā mērā tur nokļuvusi ar alpīnistu sintētisko apģērbu, teltīm, virvēm, bet ne tikai.

Pētnieki novērojuši, ka mikroplastmasa ne tikai nogulsnējas ūdeņu dzīlēs, bet arī ceļo apkārt pasaulei gan ar okeāna straumēm, gan vējiem. To apliecina kā 2019. gadā Vācijas Alfrēda Vegenera Polāro un jūras pētījumu institūta un Šveices Sniega un lavīnu izpētes institūta pētījumos fiksētais mikroplastmasas daudzums Arktikas sniegā, tā arī tās klātbūtne tādās vietās kā Pireneju kalni, liekot domāt, ka šī plastmasa tur nonākusi nevis kalnu tūrisma cienītāju dēļ, bet pa gaisa ceļiem.

Un, ja mikroplastmasa ir gaisā, tad cilvēks to arī elpo. Starptautiskai zinātnieku grupai apkopojot līdz šim veiktos mikroplastmasas pētījumus par tās klātbūtni ēdienā, dzeramajā ūdenī un gaisā un ietekmi uz cilvēku, pērn secināts, ka mikroplastmasas daudzums ieelpojot, īpaši iekštelpu gaisu, ir daudz lielāks nekā citos ceļos. Turklāt gaisa piesārņojums rada riskus gan elpošanas, gan gremošanas sistēmas darbībai.

Eiropas Vides aģentūra 2020. gadā ziņoja, ka tieši vides piesārņojums ir cēlonis 13% nāves gadījumu Eiropā un ka tas veicina tādas neinfekciozas saslimšanas kā vēzis un sirds slimības. Šajā veselības un vides vērtējumā par svarīgāko slimības veicinošo vides faktoru nosaukts gaisa piesārņojums, saistot to ar elpvadu slimībām un sirds un asinsvadu slimībām: tā dēļ ik gadu Eiropas Savienībā pāragri mirst vairāk nekā 400 000 cilvēku.

Visnotaļ pravietisks izrādījies reklāmas darboņu radītais reklāmas plakāts 20. gadsimta vidū, portretējot mazuļus, kurus stārķi atnes, ietītus plastmasas maisiņa priekštecī – caurspīdīgā celofānā. Celofāns, ko izgudroja šveicietis, tekstila nozares darbonis Žaks Brandenbergs un ko ieguva no koksnes celulozes, sākumā tika pozicionēts kā dārgs dāvanu iesaiņojamais materiāls, izceļot tā īpašības – caurspīdīgumu, produktu svaiguma un tīrības saglabāšanu. Pēcāk jau dzima arī mums pazīstamais plastmasas maisiņš, ko izskaust cilvēcei vēl aizvien neizdodas.

Savukārt 21. gadsimta sākumā zinātnieki Itālijā, pētot sešu grūtnieču placentu, atklājuši, ka celofāna pēcteča vienreizlietojamā plastmasas maisiņa sīksīkās atliekas – mikroplastmasa – pirmo reizi vēsturē atrastas jau arī placentā, kas ieskauj vēl nedzimušus mazuļus. Publikācijā "Plasticenta: pirmie mikroplastmasas pierādījumi cilvēka placentā" žurnālā "Enviroment International" skaidrots, ka mikroplastmasas daļiņas atrastas četrām no sešām sievietēm, pieļaujot, ka mikroplastmasas daudzuma klātbūtni cilvēka organismā ietekmē dzīvesveids, ēšanas paradumi un citi aspekti. Dzīves laikā sīkās, acij bieži vien nemaz neredzamās mikroplastmasas daļiņas, ko, iespējams, cilvēks apēd vai ieelpo, ceļo pa kuņģa un zarnu traktu un var skart arī asinsriti. Dažādas krāsas mikroplastmasas daļiņas, kuras bijušas 0,01 milimetru sīkas un līdz ar to varējušas cirkulēt asinsritē, atrastas abpus placentas – gan mātes pusē, gan placentas ieskautā mazuļa pusē. Pētnieki pieļauj, ka šīs daļiņas radušās iepakojuma, kosmētikas vai higiēnas līdzekļu lietošanas dēļ, kas var saturēt mikroplastmasu.

"Aprēķini liecina, ka Eiropas Savienībā pieejamajā pārtikas iepakojumā varam sastapties ar apmēram 8000 apzināti pievienotām vielām. Vielas, kas iepakojumā parādās "netīšām", kaut vai laika gaitā sadaloties iepakojumā esošajām vielām, pārsniedz 30 000. Diemžēl šīs vielas, to skaitā ftalāti un bisfenoli, laika gaitā un dažādu apstākļu, piemēram, bojājumu vai karstuma, ietekmē sāk no materiāla izdalīties un nonāk arī mūsu ķermeņos. Lai gan trūkst pētījumu par daudzu vielu ietekmi uz mūsu ķermeni, vairāki ftalāti un bisfenoli ir atzīti par endokrīnās sistēmas darbības traucējumu izraisītājiem – ķermenim tie atgādina hormonus, piemēram, estrogēnu, un paaugstina reproduktīvās veselības problēmu, aptaukošanās, cukura diabēta un vēža riskus," skaidro biedrības "Zero Waste Latvija" pārstāve Mairita Lūse, piebilstot, ka ar ftalātiem un bisfenoliem saskaramies ne tikai ēdiena iepakojumā, bet arī citos veidos, piemēram, vinila grīdas segumos, kosmētikā un pat veikalu čekos, kas var paaugstināt ftalātu un bisfenolu līmeni cilvēka organismā.

Piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas pētījumā "Plastmasa kosmētikā" 2015. gadā secināts, ka dušas želejas sastāvā bijis tikpat daudz mikroplastmasas daļiņu, cik pašā dušas želejas plastmasas iepakojumā. Jau 2012. gadā tika radīta mobilā lietotne "Beat the Microbead", kas ļāva sākotnēji patērētājiem Nīderlandē, bet vēlāk jau arī citviet pasaulē, skenējot svītru kodu veikalā, pārliecināties, vai konkrētais produkts satur vai nesatur mikrolodītes, pirms likt to iepirkumu grozā. Tas mudinājis arī pasaules lielražotājus, piemēram, "Body Shop", "Johnson & Johnson", "Unilever", aizdomāties par produktu sastāvu un atteikties no šāda tipa produktiem. Atvieglot izvēli var palīdzēt arī īpaši tam radīts logo "Zero Plastic Inside", kas garantē, ka kosmētikas vai higiēnas produkta sastāvs ir simtprocentīgi bez mikroplastmasas sastāvdaļām.

Pētnieki secina, ka arī mūsu ūdeņos viļņojas un nogulsnējas mikroplastmasa. "Esam pabeiguši ezeru nogulumu pētījumus, redzot, ka mikroplastmasas piesārņojums atrodams visos ezeros dažādos urbuma dziļumos. Sev par pārsteigumu secinājām, ka mikroplastmasa ne tikai uzkrājas, bet pat turpina migrēt dziļākajos slāņos, sasniedzot tāda laika nogulumus, kad plastmasas vēl nemaz nebija cilvēka dzīvē, piemēram, ap 1909. gadu Pinku ezerā," skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča, iepazīstinot ar pētījuma rezultātiem *, kura laikā tika ievākti nogulumu paraugi no Latvijas ezeriem ar dažādu aizsardzības statusu, piesārņojuma līmeni un lokāciju, tostarp Usmas, Pinku, Talsu, Sekšu ezerā un Mazajā Baltezerā.

Izplatītākie mikroplastmasas veidi, kas atrodami saldūdens nogulumos, ir dažāda veida gumijas daļiņas (iespējamā izcelsme – auto daļas, riepas, apavi, konveijeru līniju gumijas daļas, sporta rīki), polivinilacetāts (iespējamā izcelsme – līme cigarešu papīriem, arī košļājamo gumiju sastāvā, uzlīmes, apavi), augsta un zema blīvuma polietilēns (iepakojums, rotaļlietas, caurules, konteineri), polivinilpolipirolidons (saistviela medikamentu tabletēs, līmes zīmuļos, baterijās), etilēna propilēndiēns (blīves, ģeomembrānas, elektroizolācija, gumijas jumtu segumi), poliamīds (tekstila preces, apģērbi), polistirols (iepakojums, konteineri, vienreizlietojami trauki, medicīnas preces), polipropilēns (iepakojums, mājsaimniecības priekšmeti, rotaļlietas, mēbeles, auto daļas), turklāt dziļākajos slāņos bija sastopama arī bioplastmasa, liecinot, ka bioplastmasas polimēri varētu vidē uzturēties salīdzinoši ilgu laika posmu.

Kā atklāj pētniece, lai arī aizsargājamās dabas teritorijās ir būtiski mazāks mikroplastmasas daļiņu piesārņojums, tomēr tas tur ir arī attālās un cilvēka darbības šķietami neskartās teritorijās. Visticamāk, piesārņojums nonāk ezerā ar gaisa plūsmām un virsūdens noteci. Ņemot vērā augsto gumijas daļiņu īpatsvaru īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, viens no pētnieku ieteikumiem ir izvērtēt nepieciešamību pēc intensīvu ceļa satiksmes infrastruktūru izveides īpaši aizsargājamās dabas teritorijās vai to tuvumā.

Vairāk nekā 80% pasaulē saražoto cigarešu filtru nonāk vidē nepareizas apsaimniekošanas dēļ. Piekrastes zonas atkritumu monitorings "Mana jūra" 2020. gada vasarā uzrādījis, ka izsmēķu īpatsvars pludmalēs pandēmijas gadā ir pieaudzis. Vislielākais izsmēķu piesārņojums, skaitot uz 100 metriem, bija Daugavgrīvas pludmalē – 512 izsmēķi, Klapkalnciema pludmalē – 454 izsmēķi, Apšuciema pludmalē – 425 izsmēķi un Vecāķu pludmalē – 357 izsmēķi. Turklāt tās visas ir oficiālās peldvietas, kur ir spēkā smēķēšanas aizliegums. Latvijas Universitātes pētnieks Dmitrijs Poršņovs skaidro, ka izsmēķis – apmēram 310 miligramus smags smēķēšanas atkritums – ir izplatītākā atkritumu vienība pasaulē, kura ilgtermiņa toksiskums top izteiktāks pēc divu gadu sadalīšanās, laika gaitā tikai tam pieaugot.

Pasaules Dabas fonda 2018. gada ziņojumā norādīts, ka mikroplastmasas piesārņojums Vidusjūrā ir sasniedzis līdz tam augstāko piesārņojuma līmeni un apdraud gan dažādas jūrā mītošas augu un dzīvnieku sugas, gan zvejniecību, gan arī cilvēku veselību šajā reģionā. Vairāk nekā 90 procenti no Vidusjūras piesārņojuma nāk no plastmasas izstrādājumiem. Pētījumā arī konstatēts, ka vairāk nekā 130 dažādas jūras sugas ir uzņēmušas piesārņojošo vielu daļiņas. Šāds piesārņojums rada arī ekonomiskos zaudējumus: Eiropas Savienības zivsaimniecība ik gadu zaudē apmēram 62 miljonus eiro nozvejas samazināšanās dēļ.

Pētījumu par dažādu plastmasas izstrādājumu potenciālo ietekmi uz ūdens organismiem veikuši arī Latvijas Hidroekoloģijas institūta un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pārstāvji. Eksperimentu rezultāti liecināja, ka 60% pētījumā izmantotajiem plastmasas produktiem ir negatīva ietekme uz testēto organismu augšanu un attīstību. Lielākā materiālu toksicitāte tika konstatēta kompaktdiskiem, kas ražoti no polivinilhlorīda (PVC), un trauku sūkļiem, kuru ražošanā izmantots poliuretāns (PU).

Cita starpā – vairums no zvejas rīkiem, kas tiek norauti, pazaudēti vai atstāti ezeros, turpina "zvejot". Tā kā zvejas rīku izgatavošanā tiek izmantoti sintētiskie materiāli, kas dabā sadalās ļoti lēni, vēl ilgi pēc tīkla nozaudēšanas tas turpina darboties. Pasaulē veikti vairāki pētījumi par spoku tīkliem, kuros pierādīta to negatīvā ietekme uz ūdens ekosistēmām. Zivis un citi ūdens iemītnieki, sapinoties tīklos, iet bojā. Pasaules Dabas fonda 2020. gada ziņojums "Apturiet spoku zvejas rīkus: nāvējošākais jūras plastmasas atkritumu veids" atklāj, ka spoku zvejas rīki ir atbildīgi par 45% jūras zīdītāju sugu, 21% jūras putnu sugu un visu bruņurupuču sugu apdraudējumu, ļoti bieži pakļaujot sugu īpatņus lēnai nāvei. Pasaulē pētot, kas notiek ar zivīm, kuras dzīvo piesārņotos ūdeņos, secināts, ka zivīm, kuru vēderos atrasts liels mikroplastmasas daudzums, ir mazāks svars, jo zivij rodoties maldīga sāta sajūta, šīm plastmasas daļiņām aizpildot kuņģi.

Kā norāda zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta pārstāvis Edmunds Bērziņš: "Vēl nesen daudzi zinātnieki domāja, ka uzņemtās plastmasas daļiņas dzīvnieki caur gremošanas sistēmu vienkārši izvada atpakaļ vidē, taču dažāda veida pētījumi pierāda, ka tā nav. Piemēram, eksperimentos ar ziemeļu ēdamgliemenēm Mytilus edulis tika konstatēts, ka plastmasa akumulējas zarnu traktā. Gliemenes tika turētas ūdenī, kas saturēja plastmasas mikrodaļiņas. Trīs dienu laikā šīs daļiņas no zarnām bija pārgājušas asinsrites sistēmā, kur tās noturējās vairāk nekā 48 dienas. Pētījums rādīja: jo mazāka plastmasas daļiņa, jo lielāka varbūtība, ka tā akumulēsies organismā. Mīdijas izfiltrē līdz 20 litriem ūdens dienā, bet plastmasa paliek gliemenēs un nokļūst uz mūsu galda."

Izrādās, ka piesārņojums paliek ne tikai gliemenēs, bet arī sālstraukā. Pētījums, kas publicēts 2018. gada oktobrī žurnālā "Enviroment, Science & Technology", liecina, ka 90% no testētajiem ikdienā lietotās galda sāls paraugiem, kuri sagādāti no 21 valsts Eiropā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā, satur mikroplastmasu.

Okeāns pārtop par milzīgu plastmasas masu kapu, uzkrājot liecības nākamajām paaudzēm par plastmasas paaudzi. Antropocēna darba grupas vadītājs britu ģeologs Jans Zalaševičs jau 2016. gadā mikroplastmasu minēja kā vienu no iespējamiem ģeoloģiskajiem indikatoriem, ieejot jaunā laikmetā – antropocēnā, ko raksturo cilvēka darbības lielā ietekme. Tātad veidojas jauni, tikai šim laikmetam raksturīgi slāņi, kas redzami, kaut vai ielūkojoties masveidīgo atkritumu un izgāztuvju slāņos vai okeānu dzīļu nogulsnējumos. 2016. gadā Dienvidāfrikas pilsētā Keiptaunā notikušajā Starptautiskajā Ģeoloģijas kongresā diskutēts, ka jau šobrīd plastmasas mikrodaļiņas ir sastopamas gandrīz visur, raisot pārliecību, ka nākamās paaudzes tās (vienlaikus kā civilizācijas spožumu un postu) varēs atrast arī Zemes nogulumos.

Tas atsauc prātā ainas no somu autores Emmī Iterantas grāmatas "Ūdens atmiņa", kur, tīram dzeramajam ūdenim kļūstot par ekskluzīvu lietu un izraisot militāru diktatūru, novārdzinātajiem cilvēkiem par pastaigu un retorisku jautājumu uzdošanas vietu par iepriekšējo paaudžu izšķērdīgo un bezrūpīgo dzīvesveidu kļuva atkritumu poligoni ar plastmasas lauskām un vējā plandošām maisiņu driskām.

Priekšstats, ka mikroplastmasas piesārņojumu izraisa tikai plastmasas maisiņi un dzērienu salmiņi, ir maldīgs. Kā norāda Latvijas Hidroekoloģijas insitūts, mikroplastmasa nereti prasmīgi slēpjas arī citās ikdienā lietojamās lietās. Te aizdomās turamo saraksts, kuru lietošanu ir vērts pārdomāt un izvērtēt.

1. Skaistumkopšanas un higiēnas līdzekļi. Izvairies no zobu pastām, dušas želejām un ķermeņa skrubjiem, kam mēdz pievienot mazas plastmasas daļiņas abrazivitātei, kuras pēc tam aiztek kanalizācijā, bet attīrīšanas iekārtas tās nespēj pienācīgi izfiltrēt. Izvēlies alternatīvas, piemēram, jūras sāli vai samaltas mandeļu čaumalas, ko pievienot pašgatavotai kosmētikai.

2. Sintētiskās drēbes. Katru reizi, kad mazgā savu sporta tērpu vai peldkostīmu, notekūdeņos nonāk vairāki simti tūkstošu mazu šķiedru gabaliņu. Biežāk izvēlies dabīgas izcelsmes audumus – vilnu, kokvilnu, linu –, bet, mazgājot sintētisko apģērbu, dari to retāk, īsākā mazgāšanas ciklā un vēsākā ūdenī un žāvē uz auklas, nevis veļas žāvētājā.

3. Cigarešu izsmēķi. Vairums cigarešu filtru ir izgatavoti no celulozes acetāta – no sintētiska materiāla, tāpēc, ja tomēr smēķē, izmet izsmēķi tam paredzētajā vietā, nevis, piemēram, pludmalē.

4. Košļenes. Lielākā daļa košļājamo gumiju satur plastmasas polimērus, veidojot tonnām piesārņojuma. Izvērtē, vai tā ir nepieciešama.

5. Mitrās salvetes. Ja tomēr nevari iztikt bez mitrās salvetes, kas parasti izgatavota no plastmasas sajaukuma ar dabiskām šķiedrām, ņem rokā kokvilnas salveti un samitrini to ūdenī.

6. Tējas maisiņi. Izvēlies beramo tēju (vislabāk paša ievāktu dabā) un iegādājies metāla tējas sietiņu sev vēlamā dizainā, kas kalpos ilgi, atsakoties no tējas maisiņos, kuri nereti satur ne tikai papīru, bet arī plastmasu.

7. Spīdumiņi, mirdzumiņi. Ja tomēr nevari iztikt bez greznumelementiem rokdarbos, kas spīd un mirdz un kas lielākoties izgatavoti no plastmasas polimēriem, izvēlies alternatīvas – tādus spīdumiņus, kas izgatavoti no bioloģiski noārdāmām vielām.

8. Riepas. Tur, kur var doties kājām, ej kājām. Riepu putekļi ir nopietns vides piesārņojums, kas tiek ieskalots upēs, ezeros, okeānos.

9. Vienas kafijas papīra krūzīte. Pat ja krūzīte ir no papīra, nereti tās iekšpuse ir klāta ar plānu polietilēna slāni. Izvēlies termokrūzi no metāla vai stikla, kas kalpos ilgi.

10. Bez veļas mīkstinātāja. Žāvē izmazgāto veļu vējā, iztiekot bez veļas mīkstinātāja, jo tā smarža tiek iekapsulēta mikroskopiskās plastmasas polimēru kapsuliņās, kas pēc mazgāšanas saglabājas uz šķiedrām, bet, mazgājot vai izkarinot veļu, tām bojājoties, atbrīvojas smarža.

* Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētījums veikts, pateicoties Latvijas vides aizsardzības fonda (projekts 1-08/86/2019) un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (projekts 1.1.1.2/VIAA/2/18/359) atbalstam.