Tas, kā suns reaģēs uz situāciju ar ārēju kairinājumu, lielā mērā ir atkarīgs no suņa šķirnes. Kinoloģe mudina likt aiz auss, ka tieši medību šķirņu suņiem ir lielāks impulss dzīties pakaļ medījumam, tāpēc šīs šķirnes ieteicams izvēlēties tiem suņu saimniekiem, kuri tiešām plāno nodarboties ar medībām: "Kopumā jebkuram sunim var būt vēlme medīt. Tieši tāpēc katrs suns ir jāved uz suņu skolu, kur tiek strādāts ar suņa uzvedību, pamatpaklausību, lai maksimāli izvairītos no situācijām, kurās suns var nodarīt kaitējumu savvaļas dzīvniekam."

Arī pati kinoloģe ir piedzīvojusi situāciju ar savu haskija un laikas jaukteni – suni Mačiko, uzturoties Ogrē Dubkalnu karjera suņu pludmalē jeb atpūtas vietā Nr. 5. Lai arī tā ir vieta, kur suņus var laist brīvi skriet un peldēt bez pavadas, tomēr gar šo pludmali ir ierīkota arī zirgu izjāžu taka. Reiz Mačiko sajutis zirgu, vēl pirms saimniece to pamanījusi, un devies to ielenkt un apriet kā medījumu, taču, sunim atrodoties zirga aizmugurē, zirgs tam iespēris ar pakavu pa pieri. Lai arī viss beidzies laimīgi, šis ir spilgts piemērs situācijām, kādas var rasties dažu sekunžu laikā, sastopoties diviem dzīvniekiem.

Tāpat, dodoties ar suni dabā, saimniekam jāpatur prātā, ka arī pašam mājdzīvniekam ir zināmi riski, piemēram, ērces, kas var nodarīt postu dzīvnieka veselībai, arī kāda sadusmota aļņa spēriens var izrādīties liktenīgs, bet mežonīgākā vietā mazāk pieredzējušam sunim var gadīties pat nonākt kāda vilku bara vai lūša nagos.

Neraugoties uz to, ka suns var arī nenokost dzīvnieku mazuļus, pat šo mazuļu patramdīšana var izraisīt tālākas sekas. Zoologs Vilnis Skuja stāsta, ka, piemēram, zaķēni sākotnēji ir pavisam tīri, bez specifiskas smakas, līdz ar to tos ir grūti atrast tādiem plēsējiem kā lapsas vai vilki. Taču, ja ap zaķu midzeni būs cilvēka un suņa pēdas, gudra lapsa šo vietu noteikti pārbaudīs, kad ļembasts būs garām. Īpaši jutīgi uz suņu klātbūtni ir arī ligzdojošie putni. Iztramdīti, neskatoties uz pacelšanos spārnos, tie var arī neatgriezties ligzdā, atstājot tur neizperētus vai nepabarotus putnu mazuļus.

Lai arī vispiesardzīgākajiem, dabā ar suni ejot, jābūt dzīvnieku mazuļu laikā, aptuveni no pavasara ziedoņa līdz vēlam rudenim, zoologs uzsver, ka arī dziļa sniega ziemā suns var lieki atņemt enerģiju dzīvniekiem, kam tā ir spēkus saudzējošā sezona, kad katra lieka kustība laupa spēkus, kas nepieciešami, gaidot pavasari. Turklāt zem sniega var izrādīties arī ledus kārta, kas var savainot dzīvniekam pēdas, vai tas var pat ielūzt un iekrist ledainos ūdeņos.

Suņa saimniece Aija ir pārliecināta, ka, dodoties pastaigā pa dabas takām vai laipām, kuras apmeklē daudz cilvēku, suns noteikti jātur pavadā, neskatoties uz to, cik draudzīgs tas ir: "Manam sunim, kurš pēc dabas ir miermīlīgs, ļoti patīk komunicēt gan ar pieaugušajiem, gan bērniem, tomēr sveši cilvēki nezina tava suņa dabu. Pirmais noteikti būs izbīlis. Sunim neapjaušot savus izmērus, var sanākt nogāzt bērnu vai kā citādi nobaidīt."

Aija pastaigās ar suni pa pilsētu novērojusi, ka ir cilvēku daļa, kuriem ir paniskas bailes no suņa neatkarīgi no tā, vai viņš luncina asti un laiza seju vai rej, zobus atņirdzis, pielīdzinot šīs neizskaidrojamās bailes cita veida bailēm, piemēram, no augstuma vai slēgtām telpām. Dodoties mežā, saimniece suni mēdz laist izskrieties: "Jā, viņš var izbiedēt kādu meža dzīvnieku vai putnu, taču to pašu var izdarīt kāds cits mežā dzīvojošs dzīvnieks. Dodoties staigāt pa sev nezināmu meža teritoriju, vienmēr izmantoju LVM GEO aplikāciju. Tur apskatos, vai šajā meža masīvā neatrodas kāda viensēta, līdz kurai suns varētu aizskriet. Ja tāda ir, laikus paņemu suni pavadā, lai to atkal atlaistu, kad būsim pagājuši garām šai sētai."

Foto: Aijas privātais arhīvs

Aija zina, ka katrai pašvaldībai ir arī saistošie noteikumi, kuri nosaka, vai un kad pludmales teritorijā drīksti atrasties ar suni, taču ne vienmēr šie noteikumi ir viegli atrodami: "No savas pieredzes zinu, ka ir putnu ligzdošanas liegumi, kuru laikā šajās teritorijās nedrīkst atrasties pat cilvēks, taču arī tas dabā ne vienmēr ir saprotams. Tā kā situācija saistībā ar šiem noteikumiem ne vienmēr ir tik skaidra, vienmēr vados pēc principa, ka suni vaļā nelaižu vietās, kur redzu kādu citu cilvēku vai suni, kā arī savācu aiz sava suņa. Šo divu priekšnoteikumu neizpilde arī ir viens no iemesliem, kāpēc uzturēšanās kādā vietā ar suni tiek aizliegta. Būtu ideāli, ja atbildīgās iestādes sagatavotu šādu datu slāni un tas būtu pieejams ikvienam dabas aplikāciju lietotājam, tādu kā LVM GEO, "Dabas tūrisms", "Dodies.lv" un citviet." Kā risku pašam sunim Aija min arī elektriskos ganus un dzeloņdrāšu žogus, kuru dēļ arī drošāk suni ir vest pie pavadas, lai tas nesavainotos.

"Ja cilvēks redzētu, ka viņa suns uzbrūk stirnai, visticamāk, viņš censtos suni aizkavēt. Taču putnu gadījumā cilvēks nereti uzskata, ka putns taču var pats aizlidot no uzbrucēja. Jāpatur prātā, ka putnu ligzdošanas laikā arī putna aiztramdīšana no ligzdvietas var radīt situāciju, kas apdraud putnu mazuļus. Tāpat putnu migrācijas laikā, kad putni mēro daudzus tūkstošus kilometru un pārguruši barojas kādā vietā, suņa parādīšanās tur, iztramdot putnus, var prasīt no putniem vēl vairāk spēka, traucēt to atpūtas un barošanās brīdi, padarot riskantu tālāko putnu ceļu," skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta eksperte Sintija Martinsone, kura pētījusi spēkā esošos likumus Latvijas teritorijā, kas nosaka suņa atrašanos pie pavadas dažādās teritorijās, secinot, ka lielākoties tie būtībā attiecas uz cilvēka drošību, neņemot vērā savvaļas sugu populāciju drošību, tas ir, bioloģiskās daudzveidības aspektu.

Pasaulē pētnieki secinājuši, ka putnu atbildes reakcija uz traucējumu ir ligzdas pamešana, turklāt šāda uzvedība var būt atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp no dzīvotnes veida ligzdas atrašanās vietā, attāluma no traucējuma, putna dzimuma, putna spējas pierast pie traucējumiem, vienlaicīgas plēsēju klātbūtnes un cilvēka traucējuma, konkrētās sugas iecietības līmeņa pret traucējumu, taču jebkurā gadījumā šiem traucējumiem ir liela ietekme uz putna fizisko stāvokli. Jo vairāk putns iztraucēts, jo lielāks enerģijas patēriņš, jo sliktākas ligzdošanas sekmes, ilgtermiņā novedot pat pie sugas populācijas sarukuma. Jāpatur prātā, ka suns nav pielīdzināms savvaļas dzīvniekiem, līdz ar to suņa ietekmi nevar pielīdzināt savvaļas dzīvnieku sugu sarežģītajām savstarpējām attiecībām, kas nodrošina tās ekosistēmas līdzsvaru, kurā suns nav dabiski klātesošs.

Foto: Sintija Martinsone

"Dzīvnieku aizsardzības likumam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi "Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai" aizliedz suņu pastaigas bez pavadas tikai pilsētās un ciemos, bet ne visur. Arī pilsētās un ciemos suns var būt bez pavadas zaļajā zonā un mežā. Visur citur – mežos, pļavās, purvos, piekrastē, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās – suns var skraidīt brīvi bez pavadas, ciktāl to nosaka šie noteikumi. Tātad attiecībā uz dabas aizsardzību šiem noteikumiem nav nekāda pienesuma," secina dabas aizsardzības eksperte.

Savukārt Ministru kabineta noteikumos "Peldvietas izveidošanas, uzturēšanas un ūdens kvalitātes pārvaldības kārtība" ir noteikts aizliegums uzturēties suņiem oficiālajās peldvietās, kas ir noteiktas šajos noteikumos. "Šobrīd tādas ir 33 vietas piekrastē un 24 iekšzemē. Taču nekur nav pieejami šo vietu telpiskie dati, vietu robežas nosaka konkrētā pašvaldība. Tāpēc Latvijas mērogā tos var pieņemt kā punktveida objektus. Tādi tie ir attēloti arī visās pieejamajās kartēs. Šī aizlieguma mērķis ir cilvēka labsajūta oficiālajās peldvietās, un ir aizdomas, ka tas "darbojas" tikai peldsezonas laikā, kad šajās vietās tāpat ir ievērojama antropogēnā slodze. Līdz ar to arī šiem noteikumiem attiecībā uz dabas aizsardzību nav nekāda pienesuma."

Pētot pašvaldību saistošos noteikumus attiecībā uz mājdzīvnieku turēšanu vai suņu pastaigām, eksperte pamanījusi arī dažus pozitīvus piemērus, piebilstot, ka ne visām pašvaldībām vispār ir šādi noteikumi. Piemēram, Ogres novada pašvaldība ir noteikusi, ka dabas parka "Ogres zilie kalni" teritorijā suns drīkst atrasties tikai pie pavadas. "Pieļauju, ka Ogres novada gadījums ir izņēmums un pārsvarā pašvaldības aizliedz suņu uzturēšanos bērnu rotaļu laukumos un līdzīgās vietās, kurām ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu nav nekāda sakara," secina Sintija.

2020. gadā tika veikts pētījums par perējošu jūras tārtiņu uzvedību četrās pludmalēs Spānijas austrumu piekrastē, novērtējot, kā tie reaģē uz cilvēku, transportlīdzekļu un suņu klātbūtni. "Apkopojot datus, balstoties uz to, kas bija traucētājs, pētnieki secinājuši, ka visaugstāko putnu atbildes reakciju izraisīja nepieskatīti suņi, kam tuvumā nebija saimnieka, – 100% gadījumu ligzda tika pamesta, ja suns atradās primārajās kāpās, un 50% gadījumu – ja pludmalē. Arī rezultāti attiecībā uz suņiem bez pavadas, bet kopā ar saimnieku bija līdzīgi – 93,8% gadījumu tārtiņš pameta ligzdu, ja cilvēks ar suni pārvietojās pa primārajām kāpām, un 80% gadījumu – ja gāja pa takām ligzdas tuvumā. Interesanti, ka cilvēks viens pats daudz mazākā mērā ietekmēja ligzdojošos putnus: neatkarīgi no traucējuma vietas kājāmgājējs bez suņa pamešanas uzvedību izraisīja tikai 10,5% gadījumu," skaidro Sintija. Savukārt pētījumā Dienvidkalifornijā noskaidrots, ka suņi pie pavadas iztraucē 11% visu pludmalē sastopamo putnu, savukārt suņi bez pavadas – 34%. "Atrašanās pie pavadas samazina gan platību, kādā dzīvnieks pārvietojas, gan tā pārvietošanās ātrumu, tāpēc rezultātā putni mazāk aktīvi reaģē uz šādu traucējumu."

Ņemot vērā, ka suņu pastaigu kontekstā visjutīgākā no visām dabas teritorijām ir piekraste, eksperte izpētīja visus iespējamos normatīvos aktus, kas attiecas tieši uz piekrasti. "Latvijā ir tikai viena pašvaldība, kura ir aizliegusi uzturēties suņiem pludmalē, – Jūrmala, 25 kilometru garumā pludmalē. Un vēl trīs pašvaldības, kuras ir aizliegušas pludmalē suņus bez pavadas – Salacgrīvas novads (55 km pludmales), Limbažu novads (6 km pludmales) un Ventspils pilsēta (12 km pludmales). Citur nekādu aizliegumu attiecībā uz piekrasti nav." Atsevišķas pašvaldības, piemēram, Ventspils un Liepāja, rūpēs par suņiem un to saimniekiem norāda uz noteiktām vietām, kurp var doties pastaigās ar suņiem bez pavadas.

Kā norāda Salacgrīvas novada pārstāvis Kaspars Neimanis, pašvaldībā pieņemtie noteikumi par suņu atrašanos pavadā pludmalē ir spēka jau sen un līdz šim neviens nav rosinājis tos pārskatīt vai mainīt: "Kārtība visiem ir zināma un tiek respektēta. Suns, kas publiskā vietā atrodas pavadā, gan rada drošības sajūtu pārējiem iedzīvotājiem, gan arī ļauj suņa saimniekam būt atbildīgam, nekontrolētās vietās dzīvniekam nepiesārņojot vidi, kārtojot dabiskās vajadzības." Pašvaldībā kārtības uzraugi īpaši pievērš uzmanību suņiem publiskās vietās, tostarp pludmalē, tieši siltajā sezonā, lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, piemēram, kad vienuviet sastopas brīvlaists suns un ronis. "Pēc ziemas sezonas biežs viesis Salacgrīvas pludmalē ir ronis, kuram viens no nopietniem apdraudējumiem ir tieši suns. Esot sunim pavadā, šis risks tiek ievērojami samazināts, ļaujot izvairīties no iespējamā kaitējuma roņiem un to izdzīvošanas iespējām," skaidro Neimanis, piebilstot, ka starpgadījumu vai diskusiju par šīm prasībām iedzīvotāju vidū teju neesot. Salacgrīva ir veiksmīgs piemērs citām pašvaldībām, kurās šis jautājums nav sakārtots vai vēl aizvien tiek pretrunīgi vērtēts, jo apliecina, ka šī skaidrā un savstarpēju atbildību pieprasošā kārtība padara vidi drošāku ne tikai iedzīvotājiem, bet arī savvaļas dzīvniekiem.

Pasaulē izmanto dažādus pasākumus traucējumu samazināšanai attiecībā uz piekrastē ligzdojošajiem putniem. "Pirmkārt, tas ir aizliegums uzturēties suņiem noteiktās vietās jūras krastā. Otrkārt, tā ir nožogojumu izveide starp apmeklētājiem un vietām, kur ligzdo piekrastes putni. Treškārt, noteikums suņiem atrasties pludmalē tikai pie pavadas, kas tiek uzskatīts par samērā efektīvu veidu, kā samazināt traucējuma negatīvo ietekmi tajās teritorijās, kur nav iespējams īstenot iepriekš minētos pasākumus," norāda Sintija Martinsone.

"Ir zināms, ka suņi, sevišķi bez pavadas, negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību. Pētījumi rāda, ka šī ietekme ir daudz lielāka par to, ko rada viens pats cilvēks bez suņa. Tas attiecas uz visām ekosistēmām, bet piekraste kā atklāta, šaura, bet daudzām sugām ļoti nozīmīga teritorija ir īpaša. To apliecina ne tikai pētījumi, bet mūsu pašu pieredze. Piemēram, 2019. gada pavasarī saņēmām ziņas par 26 suņu sakostiem ronēniem. Diemžēl neviens no šiem ronēniem neizdzīvoja. Tas apliecina, ka daļa suņu īpašnieku arī nepieskata suņus bez pavadas, kā to nosaka normatīvie akti," uzsver eksperte, norādot uz nepieciešamību ieviest normu suņiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās atrasties tikai pie pavadas, neatstājot to katras pašvaldības pārziņā. "Ja mēs izmantotu arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijas kā līdzekli samazināt suņu radīto traucējumu dabai, varētu iegūt vēl 208 kilometrus piekrastē jeb 42% no piekrastes kopgaruma."