Par iespējamu dzīvnieku klātbūtni uz ceļa vietām brīdina īpaša trijstūrveida ceļazīme ar lēcienā attēlotu staltbriedi – "Savvaļas dzīvnieki". Zīmes neesamība nebūt nenozīmē, ka konkrētais ceļa posms ir drošs un neprasa īpašu piesardzību. Par bīstamākām vietām uzskatāmi meža masīvi vai puduri, kuri robežojas ar lauksaimniecības zemēm, kā arī vietas, kur kādā ceļa pusē ir ūdeņi. Taču jāpatur prātā: lai arī bīstamākās ir krēslas un rītausmas stundas, dzīvnieks uz ceļa var uzrasties jebkurā diennakts stundā. Krēslas stundas par sev drošākām uzskata tipiskie naktsdzīvnieki, piemēram, āpši un eži. Braucot tumšās stundās, jālieto tālās gaismas, vērojot, vai ceļa malās nemirdz dzīvnieku acis, kuras atstaro gaismu un var brīdināt autovadītāju par nepieciešamību samazināt ātrumu.

To, ka cilvēks kā suga ir egoistisks, pauž dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis, par vienu no cēloņiem sadursmēm ar dzīvniekiem uz ceļa minēdams cilvēka neizpratni par dzīvnieku pasauli un nepietiekamās zināšanas bioloģijā, kuras ļautu iemācīties cienīt dzīvo un nenogalināt bez jēgas: "Cilvēks, šķērsojot ceļu, groza galvu uz abām pusēm, bet kā uz ceļu skatās dzīvnieks? Tumšajā periodā, izlecot lukturu gaismas kūlī, dzīvnieks jūtas iesprostots. Tumsu ārpus gaismas strēles dzīvnieks uztver kā sienu. Piemēram, zaķis tādā brīdī ļoti apjūk, jo, visticamāk, ir apžilbis un redz tikai to ceļa daļu, ko izgaismo automašīnas lukturi. Šādā brīdī zaķis var sākt uzvesties neadekvāti, piemēram, nevis bēgt prom, bet, apjukuma vadīts, lēkt pat automašīnas virzienā."

Krēslas un nakts stundas ir tās, kad cilvēks un dzīvnieks viens otru neredz, līdz ar to tie ir visbīstamākie brīži uz ceļa. Tādos apstākļos jo īpaši svarīgi ir ievērot atļauto ātrumu. Ja tumšajā laikā ieraugāt kādu pūčveidīgo putnu vai sloku, vai vakarlēpi, ieteicams piebremzēt un izslēgt tālās gaismas, lai tās neizraisa putnam dezorientāciju. Ja tas neapdraud citus satiksmes dalībniekus, uz mirkli gaismas var arī izslēgt, atstājot vien gabarītgaismas. Ornitologs Andris Avotiņš (jun.) stāsta, ka naktīs migrējošiem jūras putniem, piemēram, gārgalēm, kuras pašas no asfaltēta ceļa seguma atkal pacelties spārnos nespēj, nelabvēlīgos laikapstākļos un tumsā slapjš asfalts no tālienes var izskatīties pēc vizuļojošas upes, kurā uz brīdi nolaisties atpūtai. Arī kukaiņēdājputni, piemēram, vakarlēpis, uzsilušu ceļu var izmantot kā savu "zviedru galdu", jo tā tuvumā būs vairāk kukaiņu.

Šoferim noteikti jānogaida arī tad, ja ierauga uz ceļa vienu briežveidīgo: stirnu, briedi, alni. Turpinājums, kas var norisināties uz ceļa, var būt atkarīgs no situācijas, ko tobrīd piedzīvo dzīvnieks, – vai tas ir riesta laiks, mazuļu laiks, ziema vai jauno un līdz ar to nepieredzējušo un pārgalvīgo dzīvnieku sezona. Ja uz ceļa būs iznākusi briežveidīgo māte, liela iespēja, ka tās baltajai astes daļai sekos arī jaunie dzīvnieki. Iespējams, tas var būt arī viens stirnu buks, kurš sācis savu pastāvīgo dzīvi, bet ir maz pieredzējis. Riesta laikā dzīvnieki kļūst neapdomīgi, jo galvā ir pārošanās, šajā laikā mātei bērni mēdz būt otrajā plānā. Tas rada lielu sadursmju skaitu. Ja tā ir ziema, nevis mazuļu laiks, var piedzīvot vienu no cilvēkam bīstamākajām situācijām, kad uz ceļa iznāk kāds lielais dzīvnieks no to ziemas bara.

Par bīstamāko dzīvnieku uzskatāms relatīvi lēnais un gausais alnis, ar kuru sadursme var izrādīties nāvējoša ne vien pašam dzīvniekam, bet arī cilvēkam. To arī apliecina pēdējo gadu statistika: pērnruden pieredzētais gadījums Balvu apkaimē, kad, gaišā dienas laikā uz ceļa iznākot alnim un uzveļoties transportlīdzeklim uz jumta, to saplacinot, bojā gāja autovadītāja. "Ja redz uz ceļa netālu priekšā izlecam alni, stūre jāgriež uz grāvja pusi, jo citādi auto, visticamāk, būs lupatās," spriež Tīrmanis.

Vēl bīstama situācija var rasties, ja tuvumā norisinās medības ar dzinējiem. Tad rejošie suņi iztramda arī citus dzīvniekus, ne tikai, piemēram, mednieku gaidītās mežacūkas. "Ja redzat, ka tuvumā ir apbruņoti mednieki, ātri un prātīgi jācenšas doties prom no šīs vietas, piesardzīgi pārvietojoties pa ceļu."

Balts (tiesa, arī asiņains) plankums. Tā raksturojama kopējā statistika par notriektajiem dzīvniekiem uz Latvijas ceļiem. Pilnīgu statistikas ainu par tiem nav iespējams ieraudzīt, jo situācijas ir atšķirīgas, tāpat kā cilvēku rīcība tajās. Ja noticis ceļu satiksmes negadījums, kurā notriekts dzīvnieks, par to jāinformē Valsts policija, zvanot pa tālruni 110. Taču, ja negadījumā nav cietuši cilvēki un transportlīdzeklim nav radušies bojājumi, kuru dēļ tas nevarētu turpināt ceļu, par notikušo ir jāinformē Valsts meža dienests. Tāpat jārīkojas arī, ja notriektais dzīvnieks ir vēl dzīvs. Tomēr notikuma vietu atstāt nedrīkst tik un tā, jo šāda situācija uzskatāma par ceļu satiksmes negadījumu. Rezultātā ir Valsts policijas dati, ir Valsts meža dienesta apkopotā informācija, ir apdrošinātāju fiksētie gadījumi, atlīdzinot zaudējumus konkrētos apdrošināšanas gadījumos, un ir aina, ko redzam paši, braucot pie transportlīdzekļa stūres rata.

Valsts meža dienests satiksmes negadījumos notriekto medījamo dzīvnieku uzskaiti veic pa medību sezonām, proti, no 1. aprīļa līdz nākamā gada 30. martam, bet ne par kalendāro gadu. Piemēram, 2020./2021. gada medību sezonā saņemta informācija par 2313 notriektiem dzīvniekiem. Visbiežāk notriektas stirnas (1638), aļņi (225) un staltbrieži (175). Tiesa, šajā statistikā iekļauti lielākoties lielie zīdītāji, pārnadži, bet mazie zīdītāji, piemēram, lapsas, āpši, jenotsuņi, nemaz nerunājot par vāverēm, caunām, sermuļiem, netiek skaitīti. Tātad, neskatoties uz to, ka Valsts meža dienesta dati attiecas lielākoties uz satiksmes dalībniekiem tik bīstamajiem pārnadžiem, Valsts meža dienestam ziņoto gadījumu skaits pārsniedz četras reizes to gadījumu skaitu, kas nonāk Valsts policijas redzeslokā. Tomēr apdrošinātāji uzsver, ka pat šķietami mazs dzīvnieks, piemēram, zaķis vai kaija, braucot lielā ātrumā, var radīt bojājumus automašīnai pat vairāku simtu eiro vērtībā, turklāt atlīdzināmus vien tad, ja ir spēkā KASKO apdrošināšana, jo OCTA zaudējumus automašīnu īpašniekiem, kas radušies meža dzīvnieka izraisīta ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, ierasti nekompensē. Turklāt tieši mazie dzīvnieki ir grūtāk pamanāmi.

Saskaņā ar Valsts meža dienesta datiem pēc skaita visvairāk notriekto dzīvnieku ir Rīgas reģionālās virsmežniecības uzraugāmajā teritorijā (549), tai seko Dienvidlatgales virsmežniecības teritorija (305) un Dienvidkurzemes virsmežniecības teritorija (289). Savukārt vismazāk notriekto dzīvnieku ir Sēlijas virsmežniecības teritorijā, kur iepriekšējā medību sezonā reģistrēti 84 notriektie. Turpretī 2020. gadā Valsts policijas dati kā ceļu satiksmes negadījumiem blīvāko reģionu uzrāda Latgali ar 312 gadījumiem, pēc tam Zemgali ar 102 gadījumiem un Rīgas reģionu – ar 68 gadījumiem no kopumā 541 pērn reģistrētā ceļu satiksmes negadījuma. Līdzīga tendence reģionālā griezumā Valsts policijas datos novērojama gan 2019. gadā, gan arī līdz šim brīdim šogad.

"Lai arī cilvēka izpratnē nopietns atgadījums uz ceļa ir pēc sadursmes ar lielajiem dzīvniekiem, no dabas viedokļa raugoties, skaitliski daudz vairāk nodarām pāri mazajiem dzīvniekiem, kas tiek samalti putrā zem auto riteņiem. Ja tos visus saskaitītu un aprēķinātu šī atbiruma biomasu, tā būtu daudz lielāka nekā lielo zīdītāju masa," spriež dabas pētnieks Tīrmanis. "Piemēram, kad vardes un krupji pārvietojas no ziemošanas uz nārstošanas vietām, arī uz ceļa var pamanīt to maršrutus. Ja cilvēks, braucot ar automašīnu, redzēs uz ceļa, teiksim, ezi, zebieksti, sermuli, krupi vai vardi, kādu rāpuli, visticamāk, pat neiedomāsies pagriezt stūri, lai izvairītos šim mazajam dzīvniekam pārbraukt pāri. Ja pieskaitām vēl tūkstošus lidojošo kukaiņu, kas siltajā sezonā ik dienu ietriecas transportlīdzekļa stiklā, no dabas viedokļa autobraucējs jau var tikt pielīdzināts masu slepkavam."

Par "melnajiem punktiem" mēdz dēvēt tos ceļa posmus, kuros notiek vislielākais ceļu satiksmes negadījumu skaits. Taču pēdējos gados šajā kategorijā ietilpināmajos ceļa posmos vai krustojumus nav novērotas izteiktas vietas, kur tieši sadursme ar dzīvnieku būtu biežākais negadījumu iemesls. Dabas pētnieks Tīrmanis norāda, ka šķērsot brauktuvi dzīvnieki var arī, dodoties uz dzeršanas vietu. To apliecina arī statistika. Kā stāsta VAS "Latvijas Valsts ceļi" pārstāve Anna Kononova, analizējot statistiku, kur notikuši negadījumi ar meža dzīvniekiem, izteikti iezīmējas vietas, kuras ir netālu no ūdenstilpēm, piemēram, ceļš iet paralēli upei. Vietās, kur upe ir vistuvāk ceļam, sadursmes ar dzīvniekiem notiek biežāk – par to liecina arī Valsts meža dienesta dati. Otra raksturīga vieta, kur bieži notiek negadījumi ar dzīvniekiem, ir mežmalas vai aizaugušas pļavas, purvi – vietas, kur ir biezs mežs, krūmi bez izteiktas pļavas līnijas.

Brīdinājuma ceļazīmes "Savvaļas dzīvnieki" izvietošana nav vis dabas aizsardzības ekspertu iniciatīva, tā pamatojas ceļu satiksmes negadījumu statistikas datos, un tās nepieciešamība noteiktā vietā uz valsts nozīmes autoceļiem tiek izvērtēta gadu no gada. "Izvērtējot statistikas datus, ceļazīmi uzstāda vietās, kur ceļu satiksmes negadījumu ar uzbraukšanu dzīvniekiem kopskaits viena gada laikā vienu kilometru garā ceļa posmā ir trīs vai vairāk, savukārt divus kilometrus garā posmā – 5 vai vairāk, trīs kilometrus garā posmā – 7 vai vairāk negadījumu," skaidro Kononova, piebilstot, ka dati tiek aktualizēti reizi gadā. Lēmums tiek pieņemts, ņemot vērā vairākus datu avotus, kā arī VAS "Latvijas Valsts ceļi" ekspertu rekomendācijas. "Ceļazīmi noņem, ja attiecīgajā ceļa posmā pēdējo divu gadu laikā katrā gadā nav konstatēti ceļu satiksmes negadījumi ar uzbraukšanu dzīvniekiem atbilstoši izvērtēšanas metodes parametriem, savukārt ceļazīme tiek saglabāta, ja divu gadu laikā vienā no gadiem izpildās piemērotās metodes nosacījumi."

Ja notriektais dzīvnieks apdraud citu satiksmes dalībnieku drošību un tas fiziski ir iespējams, vēlams dzīvnieka līķi pārvietot no ceļa braucamās daļas uz ceļa nomali. Taču jebkurā gadījumā ir jāizvērtē situācija. Valsts meža dienesta pārstāve Selva Šulce uzsver, ka nekādā gadījumā nav atļauta notriektā dzīvnieka līķa piesavināšanās. Savukārt Valsts policijas pārstāve Līna Kaļķe uzsver, ka viena no tipiskākajām kļūdām, ko pieļauj transportlīdzekļu vadītāji, ir citu satiksmes dalībnieku nebrīdināšana par jau notikušo avāriju, piemēram, neizliekot atstarojošo trijstūri. Šāda rīcība var rezultēties ar bīstamām sekām citiem satiksmes dalībniekiem.

Ja dzīvnieks pēc sadursmes ir gājis bojā, apdraudējuma, tam tuvojoties, cilvēkam nevajadzētu būt. Taču, ja dzīvnieks ir ievainots, jābūt piesardzīgiem. Afekta stāvoklī dzīvnieks var censties arī spert ar kājām vai kā citādi aizstāvēties. Ja dzīvnieks ir ievainots, vairumā gadījumu vienīgais, kā cilvēks tam var palīdzēt, ir ļaut ātrāk nokļūt uz laimīgākiem medību laukiem, atvieglojot mocības. Ja dzīvnieks savas dzīves laikā iegūst kādu dabisku traumu, tas vēl var pielāgoties dzīvei savvaļā, taču pēc mehāniskām sadursmēm dzīvnieka atkopšanās var nebūt vairs iespējama tādā mērā, lai tas turpinātu ierasto dzīvi nemokoties.

Ja uz ceļa iet bojā kāds no vecākiem, tas būtiski ietekmē tālāko šo dzīvnieku ģimenes dzīvi, padarot mazuļu izdzīvošanu sarežģītāku. Ja iet bojā māte, kura pamatā rūpējas par mazuļiem, tad viņu liktenis būs atkarīgs no vecuma un pieredzes. Jo patstāvīgāki ir mazuļi, jo lielāka iespēja to izdzīvošanai. Jo mazāk pieredzējuši, jo ievainojamāki, nereti tādās situācijās kļūstot par barības ķēdes posmu kādam citam dzīvniekam.

Foto: Ilmārs Tīrmanis

Uz ceļiem dzīvnieki nereti nonāk, meklēdami jaunas barošanās vietas. Ziemā zālēdājus piesaista mežizstrādes vietas, kur var mieloties ar cirsmā atrodamajiem pārpalikumiem, bet zaļajā gadalaikā, piemēram, stirnas ir iecienījušas ceļmalās augošo izpļauto krūmu atvases. Ja ceļu nomales netiek pļautas regulāri, tās piesaista dzīvniekus šai maltītes vietai. Līdz ko dzīvnieks saklausa auto rūkoņu, tas var mesties ārā no grāvja. Pēc pētnieka domām, vai nu krūmi jāatstāj biezi, vai arī jāpļauj regulāri. VAS "Latvijas Valsts ceļi" pārstāve skaidro, ka uzturēšanas darbi tiek veikti atbilstoši autoceļu klasēm, piemēram, satiksmes ziņā intensīvāko A un B klases autoceļu vai to posmu nomalēs vai tiem piegulošajās nogāzēs 1 līdz 1,5 metru platumā, kā arī sadalošajās joslās, kas šaurākas par 12 metriem, zāli veģetācijas periodā pļauj vienu reizi, tāpat krūmus nodalījuma joslā cērt reizi gadā.

"Atkarībā no situācijas un pieejamā finansējuma zāles pļaušana un krūmu ciršana tiek veikta biežāk, lielākā apjomā, tāpat reizi gadā arī uz zemākas intensitātes C un D klases autoceļiem. Tomēr, ņemot vērā finansējuma trūkumu valsts autoceļu tīkla uzturēšanai un remontdarbiem, šie darbi tiek veikti nepietiekamā apjomā," atzīst Anna Kononova.

Foto: Ilmārs Tīrmanis

To, vai dzīvnieki atradīsies uz ceļa, nosaka ne tik daudz ceļa segums, cik vieta, kur ceļš atrodas. Tomēr ziemā uz ceļiem, kas kaisīti ar sāli, var biežāk sastapt briežus un stirnas, kuri kāri atjauno savas sāls rezerves, turpretī uz neasfaltētajiem ceļiem vai uz sīkiem akmentiņiem apbērtām ceļu apmalēm var nākties sastapt putnus, kam sīkie akmentiņi ir nepieciešami pilnvērtīgas kuņģa darbības nodrošināšanai. Dziļais sniegs dzīvniekiem ir apgrūtinājums, līdz ar to tie biežāk var izvēlēties pārvietoties par cilvēka izšķūrētajiem ceļiem, taupot savu enerģiju. Tīrmanis skaidro: "Jo dziļāks ir sniegs, jo biežāk sastapsim dzīvniekus uz ceļiem."

Spriežot par jaunajiem meža ceļiem, kuriem līdzās ir grāvji, izkoptas, līdz ar to pārredzamas malas, pētnieks uzsver, ka svarīga ir cilvēka attieksme un izglītotība, mudinot nebraukt pa tiem tāpat kā pa šoseju. Meža ceļi daļēji atrisina arī to, lai cilvēks pārāk netramdītu dzīvniekus, ejot ar savu sēņu vai ogu grozu krustu šķērsu mežā. Pa meža ceļu aizbraucot līdz noteiktai vietai, mazāk tiek izstaigātas dzīvnieku takas. Lai arī dzīvnieki pakāpeniski mēdz aprast ar regulāru cilvēka klātbūtni, tomēr, sezonai sākoties, bariem nākošie sēņotāji un ogotāji var ietekmēt dzīvnieku ierasto uzvedību, liekot tiem cilvēka ietekmē mainīt savus maršrutus.

Ornitologs Andris Avotiņš (jun.) stāsta, ka putni vairāk sadursmju ar transportlīdzekļiem piedzīvo tiem ekstrēmos laikapstākļos. Piemēram, ja pavasarī jau pēc sniega nokušanas atkal uznāks sniega vētra, pēc kuras cilvēks nošķūrēs ceļu, tā būs viena no pirmajām vietām, kur metīsies izsalkušie putni barības meklējumos. Ja uz ceļa vai tā sānu malās būs sīki akmentiņi, ir liela varbūtība rīta stundās tur sastapt vistveidīgos putnus, piemēram, mežirbes, laukirbes, medņus, kam sīkie akmentiņi palīdz veikt gremošanas darbu. Tāpat putni var arī nākt pērties uz grants ceļiem. "Ja braucam pa meža ceļiem, putnus tur sastapt ir liela iespēja, jo tiem šāds segums ir ērti izmantojams resurss savām vajadzībām," skaidro ornitologs.

Plēsīgie putni šādās situācijās var nonākt tad, ja sēž ceļa malā uz sēdkokiem, vērodami apkārtni barības meklējumos. "Pūces salīdzinoši traumē biežāk, jo tās ir aktīvas naktīs, kad apžilbst starmešu gaismās," stāsta pūču pētnieks. "Ja bads ir knābja galā, pūce var nākt medīt pār ceļu skrienošās peles. Īpaši ziemas beigās, februārī, martā, ja ir bijusi skarba ziema ar izteiktu sērsnu. Un otrs periods, kad pūces var biežāk redzēt, īpaši pie meža ceļiem, ir laiks, kad jaunie putni jau ir tikko izdzīti no savām teritorijām, aptuveni augustā, septembrī, oktobrī. Viszemākā mirstība pūcēm uz ceļiem ir novērota to ligzdošanas laikā."

Pat ja šķiet, ka putns pēc sadursmes ir aizlidojis prom, ne vienmēr tas nozīmē, ka tas tiks cauri ar vieglu apdullumu vai savainotu spārnu. Ja ir skarta putna galva, iespējams, tas ir radījis arī asinsizplūdumu putna smadzenēs, ko var saskatīt vien magnētiskajā rezonansē. "Pat ja šķiet, ka varam putnam palīdzēt atkopties, to aprūpējot, barojot, ārstējot ārēji redzamo savainoto spārnu, ir gadījumi, kad, spārnam sadzīstot, putns jau pirmajā lidojumā tik un tā iekšējo traumu dēļ iet bojā. Jāatceras, ka savvaļas putnus nedrīkst turēt nebrīvē un to ārstniecību drīkst veikt tikai veterinārārsti vai rehabilitācijas centros."

Ja uz ceļa iet bojā mātīte, kurai tobrīd ligzdā ir putnu mazuļi, jaunāki par divām nedēļām, tēviņš viens pats, visticamāk, tos nespēs izaudzināt. "Tēviņš var atnest peles, kraudams tās ligzdā, taču rūpēties par mazuļiem un pabarot tos tā, kā to ierasti dara mātīte, viņš, visticamāk, nespēs," skaidro Avotiņš. Ilgdzīvotājputniem, kuri izvēlas vienu partneri parasti jau rudenī, sava dzīvesbiedra zaudējums ziemā var nozīmēt arī ligzdošanas sezonas izlaišanu, neradot pēcnācējus attiecīgajā gadā vispār.

Atļautais ātrums, atļautais ātrums un vēlreiz atļautais ātrums ir tas, uz ko mudina visi aptaujātie, spriežot par to, kas darāms, lai izvairītos no pašus un dzīvniekus apdraudošām situācijām uz ceļiem. Dabiski mākslīga izlase. Tā dzīvnieku un transportlīdzekļu sadursmes raksturo dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis. Dzīvnieki pakāpeniski iemanās novērtēt situāciju, ja vien šī atlase jau nav beigusies letāli. Dzīvnieks zina, ka jābaidās no cilvēka, bet, ja nav pieredzes ar transportlīdzekli, tad no tā viņš tik ļoti neizvairās.

Izrādās, ka putni iemācās atļauto ātrumu. "Lielākoties sadursmēs ar transportlīdzekļiem cieš izvārguši putni, jaunie putni vai caurceļotājputni, kas nepārzina konkrēto vietu un kuriem var šķist pievilcīgi ceļa malās augošie graudaugi, ja tie nav nopļauti. Tie putni, kuri ligzdo ceļa tuvumā, ir apķērīgi, ātri iemācoties likumsakarības," skaidro ornitologs Avotiņš. Taču svarīgi ir atcerēties, ka putni ielāgo ierasto transportlīdzekļa ātrumu. Ja ātrums tiek pārsniegts, putna aprēķini var izrādīties maldīgi. Atļautā ātruma ievērošana ir svarīgākais likums, lai mazinātu risku kā sev, tā putnam, atrodoties uz ceļa.

Ornitologs Viesturs Ķerus atgādina, ka, redzot putnus ceļmalā, labāk piebremzēt: "Ja ceļmalā stāv stārķis, jārēķinās, ka tas var pacelties gaisā arī ceļa virzienā, nevis prom un tā izlidot priekšā automašīnai." Vaicāts, vai putnu gadījumā var būt lietderīgas īpašas ceļazīmes, kas brīdinātu, piemēram, par putnu klātbūtni, ornitologs ir skeptisks. "Putni var mēģināt šķērsot ceļu faktiski jebkurā vietā gan laukos, gan mežos, gan pilsētā. Vislielāko labumu dos konsekventa atļautā ātruma ievērošana," ir pārliecināts ornitologs, apšaubot tādu ceļazīmju izvietošanu, kas brīdina, piemēram, par meža pīļu iespējamu klātbūtni uz ceļa, jo vietu, kur tās lielā skaitā regulāri šķērsotu ceļu, visticamāk, arī nav – atšķirībā, piemēram, no abiniekiem, vardēm un krupjiem. Ja putns ir notriekts, par to var ziņot Latvijas Dabas muzejam, lai noskaidrotu, vai ir būtiski nogādāt putnu turp. Ieteicams par situāciju ziņot arī dabas novērojumu portālā "Dabasdati.lv", atzīmējot, kur notriektais putns novērots, pievienojot arī fotoattēlu. Ja putns ir gredzenots, tad noteikti ir jāziņo Latvijas Gredzenošanas centram, nosaucot uz putna gredzena redzamos datus.

Citās valstīs tiek veiktas valsts monitoringa programmas, reģistrējot putnus, kas gājuši bojā pēc sadursmes ar transportlīdzekli, tā analizējot datus uzskaišu vietās un to pārmaiņas, apzinot arī ietekmi uz sugu populācijām ilgtermiņā. Piemēram, dati liecina, ka katru gadu sadursmju ar transportlīdzekļiem dēļ uz ceļiem ASV iet bojā no 89 līdz 340 miljoniem putnu, bet Kanādā aptuveni 19 miljoni putnu. Latvijā sistemātiski šāda uzskaite nenotiek, ja nu vienīgi cilvēks, kas šo situāciju novērojis, reģistrē to dabas novērojumu portālā "Dabasdati.lv". Pēc sadursmes bojā gājušie putni var tomēr būt noderīgi, piemēram, kļūstot par maltīti citiem dzīvniekiem – maitēdājiem – vai par izpētes materiālu pētniekiem, piemēram, ļaujot analizēt piesārņojumu putna organismā.

Aizvien biežāk pasaulē, paturot prātā arī dzīvnieku tiesības uz telpiski nesaraustītām dzīvotnēm, uz augstas satiksmes intensitātes ceļiem izbūvē dzīvnieku pārejas jeb ekoduktus un tuneļus. Pirmie ekodukti tika uzbūvēti Francijā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, savukārt mūsdienās bieža prakse tā ir Šveicē, Vācijā, Nīderlandē, arī Kanādā un ASV, tādējādi rūpējoties par savvaļas dzīvnieku pārvietošanās drošību, kas īpaši svarīga sīkajiem zīdītājiem, abiniekiem. Nīderlandē, kur izbūvēts skaitliski visvairāk šādu pāreju, atrodas arī pašreiz garākais ekodukts Eiropā ("Natuurbrug Zanderij Crailoo") aptuveni 50 metru platumā un 800 metru garumā.

Taču šādas pārejas var būt noderīgas ne tikai lielo zīdītāju taku nepārtrauktības nodrošināšanai. Piemēram, Austrālijas Ziemassvētku sala ir vienīgā vieta pasaulē, kur savs ceļš ir krabjiem: salā izveidotas dzīvnieku pārejas un tuneļi, lai nodrošinātu migrācijas ceļu ap 40 līdz 50 miljoniem sarkano krabju, migrācijas augstākajos punktos pat slēdzot atsevišķus ceļus un novirzot satiksmi uz apvedceļiem, lai saglabātu šī dzīvnieka ievērojamo populāciju. Turpretī Vašingtonā jau 1963. gadā tika uzstādīts un vairākkārt atjaunots par pasaules šaurāko tiltu dēvētais 18 metrus garais virvju tilts "Nutty Narrows Bridge" vāveru pārvietošanās drošībai, kas vēl aizvien palīdz grauzējiem izvairīties no sadursmēm ar automašīnām pilsētas parka apkaimē. Savukārt Japānā, Kobē, vilcienu sliedes padarītas drošākas lēnajiem bruņurupučiem, kuri šajā apkaimē bieži iestrēgst vilcienu sliedēs, apdraudot gan sevi, gan vilcienu satiksmes drošību. Tur uzstādīti īpaši evakuācijas grāvīši rāpuļu drošībai.

Latvijā šādu pāreju pašreiz nav, bet uz valsts autoceļiem ir uzstādīti dzīvnieku žogi 33,05 kilometru kopgarumā. Tie ir izbūvēti tikai lielajos galveno autoceļu pārbūves objektos, piemēram, uz Saulkrastu apvedceļa un uz autoceļa Tīnūži–Koknese (P80). Tāpat dzīvnieku žogu izbūve plānota uz Ķekavas apvedceļa, kopumā 27,5 kilometru garumā. "Mazākos autoceļu objektos žogi netiek paredzēti, jo autoceļš ar daudziem pieslēgumiem un krustojumiem nav piemērots dzīvnieku žogu izbūvēšanai. Ja dzīvnieks pieslēguma vietā iznāk uz ceļa, žogs no efekta pārvēršas par defektu, tas neļauj dzīvniekam tikt atpakaļ mežā. Pieslēgumu vietas ir jāaprīko ar vārtiem, un cilvēkiem tie vienmēr rūpīgi jāaizver, to ir grūti panākt. Arī žoga bojājumu vietās dzīvnieki tiek uz ceļa, tāpēc žogus ir rūpīgi jāuztur. Žogu izbūve un pienācīga uzturēšana ir dārga, un par tā efektivitāti pastāv atšķirīgi viedokļi," situāciju Latvijā skaidro VAS "Latvijas Valsts ceļi" pārstāve Kononova.

Pašreiz eksperimentālā kārtā, izmantojot Polijas un Austrijas pieredzi, Latvijā izmēģina jaunu tehnoloģiju, kur ceļa signālstabiņiem ir piestiprinātas ierīces ­– meža dzīvnieku brīdinātāji. Diennakts tumšajā laikā, automašīnai tuvojoties, no ieslēgtām gaismām aktivizējas ierīces, kas pievērš dzīvnieku uzmanību ar vizuāli akustiskiem signāliem, kā rezultātā, tuvojoties transportlīdzeklim, dzīvnieki kavējas šķērsot autoceļu. Ierīču uzdevums ir pievērst dzīvnieku uzmanību transportlīdzekļiem, liekot ar laiku sasaistīt skaņas un gaismas signālu ar briesmām – tuvojošos automašīnu, tādējādi aizkavējot to došanos pāri autoceļam.

Šādas ierīces izvietotas uz Ventspils šosejas (A10) posmā no Ķemeru meža līdz Ozolpilij (49,0.–57,3. km), arī uz Rīgas apvedceļa (A5) posmos pie Ķekavas apļa un pie pārvada pār Jelgavas šoseju, uz Jelgavas šosejas (A8) posmos aiz Elejas un pie pagrieziena uz Vircavu u. c. Kopumā uz valsts autoceļiem ir 1275 šādas ierīces 34,2 kilometru kopgarumā.

"Pagaidām par uzstādīto ierīču efektivitāti ir pāragri spriest. Šāds posms, kur ierīces darbojas jau divus gadus, ir uz Ventspils šosejas (A10) no Ķemeru meža līdz Ozolpilij. Diemžēl statistika rāda, ka šajā posmā nav panākta sadursmju mazināšanās, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Labāka situācija ir posmos, kur iekārtas ir uzstādītas 2020. gadā. Šajos posmos 2020. gadā nav bijis negadījumu ar dzīvniekiem," stāsta Kononova.

• Ja uz ceļa braucamās daļas ir notikusi sadursme ar meža dzīvnieku, par to ziņo Valsts policijai pa tālruni 110. Par sadursmi ar dzīvnieku vēlams informēt Valsts meža dienestu (to var izdarīt arī policijas pārstāvis). Tāpat jārīkojas, ja notriektais dzīvnieks vēl ir dzīvs. Jāsagaida atbildīgo dienestu ierašanās, kas pieņems lēmumu, kā rīkoties ar dzīvnieku. Notriekto dzīvnieku nedrīkst piesavināties.

• Ja negadījumā nav cietuši cilvēki un transportlīdzeklim nav radušies bojājumi, kuru dēļ tas nevarētu turpināt ceļu, par notikušo ir jāinformē Valsts meža dienests. Nekādā gadījumā nedrīkst atstāt notikuma vietu, jo šāda situācija ir uzskatāma par ceļu satiksmes negadījumu!

• Ja atrasts beigts medījamais dzīvnieks, par to nekavējoties jāziņo Valsts meža dienestam. Ja ir aizdomas, ka dzīvnieks nobeidzies no infekcijas slimības, par to nekavējoties jāziņo arī Pārtikas un veterinārajam dienestam.

• Ja uz ceļa notriektais dzīvnieks var traucēt satiksmes drošībai, to, ja ir iespējams, novāc no ceļa braucamās daļas, taču tas nav noteikts kā pienākums. Galvenais šādā situācijā ir nepakļaut briesmām pašam sevi. Arī šajā gadījumā notriekto dzīvnieku piesavināties nedrīkst.

• Beigtā dzīvnieka savākšanu organizē pašvaldība, kuras teritorijā dzīvnieks notriekts.

• Ja dzīvnieks notriekts uz valsts nozīmes ceļa, vēlams par to ziņot arī VAS "Latvijas Valsts ceļi" Satiksmes informācijas centram pa diennakts tālruni 65025555 vai e-pasta vēstulē: sic@lvceli.lv.