Kā mudināt cilvēku apzināties sevi kā daļu no dabas, nevis tai pretnostatītu?

Tas nav viegls uzdevums. Lai cik viegli ikdienā izsakāmies, ka esam daļa no dabas, lai kā meklējam patvērumu un palīdzību dabā, ar saviem kolektīviem lēmumiem mēs ejam absolūti pretējā virzienā. Tās ir kā divas paralēlas pasaules. Iekāpšana un izkāpšana tajās. Paņemam, ko vajag, un ejam atpakaļ savā dzīvē.

Ir maldīgi domāt, ka "homo sapiens" attīstības vēsturē ir bijis citādi. Lūkojoties vēsturiski uz medību intensitāti un to nežēlastību, zemju transformācijām, asiem militāriem konfliktiem, redzams, ka līdzvērtīga iekļaušanās dabā nekad nav notikusi.

Cilvēku skaita, sociālo struktūru īpatnību un tehnoloģiju attīstības ietekmē šobrīd esam nonākuši dziļā dzīvās dabas krīzē. Tiesa, raugoties nākotnē, tik tālu ar dabas stāvokļa nozīmīgumu un tā iekļaušanu politiķu un dažādu globālo, reģionālo procesu dienaskārtībā nekad agrāk neesam bijuši. Tas rada cerību, ka no lozungiem, uzrunām, stratēģijām pavirzīsimies tuvāk dabai draudzīgai praksei.

Kas varētu veicināt šīs paradigmas maiņu?

Paradigmas maiņa slēpjas izglītībā un vērtībās. Tā mums katastrofāli trūkst. Mēs varam ar likumiem, kompensācijām, tirgus mehānismiem, fiskālām sistēmām, citām iniciatīvām un instrumentiem virzīt cilvēkus tuvāk pie dabas. Tādā veidā īstermiņā varam tam tuvoties, bet tas būs mākslīgs spēks, nevis paša indivīda izprasta vajadzība un sociāli un vides akceptēts labklājības modelis. Mēs šodien esam nonākuši pie kaut kā ļoti viendimensionāla – ko meža darbu veicējam atbildēt, ja viņš novērtē – kāda veca koka ar simtiem sugu nenociršana finanšu izpratnē neatnes viņam kontā 30 vai 50 eiro? Katram mums dažādi mērķi un dažādas vērtības. Mēs varam mēģināt salikt visu finanšu plūsmās, bet nedomāju, ka līdz galam tas viss iespējams.

Ja atzīstam vides problēmu nozīmīgumu un dziļuma mērogus, tad šobrīd milzīgā steigā ir nepieciešama izglītības sistēmā iespējami dziļi integrēta apkārtējās vides mācība. Ja arī mēs šodien tam pieķertos, rezultātus varētu gaidīt tikai pēc 30 vai 40 gadiem. Katru dienu un katru gadu mums to atliekot, mēs lāpāmies, mēģinot apmānīt sevi ar savām dzīvesveida īpatnībām, paradumiem pret dzīvi saskaņā ar vides kvalitātēm. Protams, mēs katrs pats individuāli pieņemam lēmumus, un bieži tas izdarāms jau šobrīd, bet veiksmes stāsts slēpjas plašāk sociāli izprastā un iekļaujošā rīcībā, ko pavada kolektīva sapratne un vienošanās.

Foto: No Pasaules Dabas Fonda arhīviem. Iniciatīvas "Daru Labu Dabai" pasākums Ķemeru nacionālajā parkā 2019. gadā

Kas var rosināt nonākt pie šādas kolektīvās sapratnes?

Visas izglītojošās iniciatīvas, ko īsteno nevalstiskās organizācijas, valsts institūcijas, komersanti, ir apsveicamas, tomēr tās paliek kā nelieli plāksteri uz brūces. Zināšanām un izpratnei, kas ir nepieciešama vides jautājumu problēmu risinājumiem, jābūt līdzvērtīgai alfabētam vai reizrēķinam. Tas savukārt prasa vērtību pārstrukturizāciju. Lai arī kaimiņos Skandināvijā vides izglītība ir augstā līmenī jau vairāk nekā pusgadsimtu, runājot ar vides speciālistiem tur, jāsecina, ka viņi nebūt nav apmierināti ar sabiedrības kolektīvajiem lēmumiem.

Tas nav vienas paaudzes jautājums. Skolas vecuma jauniešu vecāki ir iepriekšējās izglītības sistēmas izmantotāji. Reāli pārmaiņas var nākt vēl vienu paaudzi vēlāk, ja tā izprastu dabas nozīmes, resursu produktivitātes un patēriņa jautājumu, kurš tiktu dziļi integrēts izglītībā. Un tas nav jautājums par to, ka nepieciešams palielināt dabas mācības stundu skaitu par divām vai piecām. Šai vides mācībai jābūt integrētai visos mācību priekšmetos.

Kas kavē apzināties savu globālo identitāti, neaprobežojoties tikai ar nacionālo?

Tas ir mūsu uztveres mērogs. Tas, kā Latvijas iedzīvotāji skatās uz aktualitātēm, izriet no izglītības, pieredzes, ieradumiem. Ir arī pozitīva ziņa – Pasaules Dabas fonda 2021. gada pētījums jauniešu auditorijā par globālo vides problēmu aktualitāti rāda, ka 91% no mūsdienu jauniešiem vecuma grupā no 16 līdz 25 gadiem norāda, ka viņiem rūp globālās vides krīzes un viņi uzskata par nepieciešamu līdzdalības rīcību Latvijā.

Nedomāju, ka Latvijas iedzīvotājs tuvākajā piecgadē vai desmitgadē aktīvi sekos līdzi starptautiskajiem ziņu kanāliem, pētot, kas notiek šobrīd Austrālijā, Kambodžā vai Nepālā. To redzu ikdienā, relatīvi bieži runājot ar cilvēkiem par klimata pārmaiņām. Vairumam tas šķiet kaut kas tāls. Vieglāk saprotami ir vietējie dabas pārvaldības jautājumi, piemēram, meža ciršanas un lauksaimniecības zemes apsaimniekošanas izaicinājumi.

Pieļauju, ka praksē Latvijas sabiedrības apziņu globālos jautājumos aizvien biežāk cels pašu piedzīvotās klimata pārmaiņas. Kamēr runājam par notikumiem, kas saistīti ar dabu vai klimatu kaut kur pasaulē, tikmēr šķiet, ka paši dzīvojam noslēgtā telpā. Šī vasara ir devusi savu ietekmi. Cilvēki ir satraukušies par vasarā notikušajiem viesuļvētru postījumiem Čehijā vai par plūdiem Vācijā. Šie negaisi, sausums, nokrišņu intensitāte, vētras, kas notiek tepat blakus, rāda cilvēkiem, ka klimata izmaiņas notiek. Piedzīvojam ar savu pieredzi un sākam tam pievērst uzmanību.

Aizvien biežāk ne vien pasaulē, bet arī Latvijā veidojas domubiedru kopienas, kas pulcējas, veidojot arī savus ekociematus, izvēloties dzīvot un saimniekot tuvāk dabai.

No vienas puses lūkojoties, tas ir apsveicami. Cilvēks vai cilvēku grupa mazina savu ietekmi uz vidi. Skaidrs, ka ģimenes vai kopienas, vai domubiedru grupas ietekme uz vidi ir mazāka, gan ikdienas tiešā ietekme, gan netiešā. Tā ir brīva un videi pozitīva izvēle.

No otras puses lūkojoties uz ietekmes mērogu, būtu svarīgi, lai kopienas cilvēki domātu plašāk un, veidojot šīs praktiskās iniciatīvas, padomātu, kā sekmīgāk uzrunāt vai demonstrēt plašākai sabiedrībai savu rīcību, dot pienesumu paradumu maiņai citiem cilvēkiem mājsaimniecībās plašākā kopienā. Ja šī rīcība ir noslēgta un nepārtulkojama plašākai sabiedrībai, lokālajai kopienai, kas dzīvo blakus, sabiedriskās domas attīstībai šādi projekti var arī būt mulsinoši. Sabiedrības daļa vēl vairāk var norobežoties no videi draudzīgiem risinājumiem, redzot alternatīvas izpausmes praksē.

Foto: DELFI

Cik nozīmīgi kopumā varētu būt šie sabiedrības mazākuma soļi? Vai ārēji radikāla rīcība ir svarīgs solis, skatoties plašāk?

Šo cilvēku ietekme uz vidi, kas ir maza vai pat dabai neitrāla, kā jau uzsvēru, ir apsveicama, taču tajā pašā laikā jājautā: vai tas palīdz mainīt šī brīža dziļo krīzi? Te vietā ir runāt par iekļaujošām izmaiņām. Jāmēģina meklēt risinājumus un modeļus, kas pēc iespējas vieglāk iekļausies gan konkrētas grupas cilvēku auditorijās, gan sabiedrībā kopumā.

Nereti tieši pasaules pirmiedzīvotāju tautas ir tās, kuras pirmkārt apdraud klimata pārmaiņu nestās sekas. No otras puses, pirmiedzīvotāji vēl aizvien ir tās tautas, kas dzīvo ciešākā saskaņā ar dabu. Kas izraisījis šo pretrunu?

Runājot par pirmiedzīvotāju tautām un to situāciju, arī tepat Latvijā varam redzēt ko līdzīgu, lai arī citā mērogā. Zemes īpašnieki Latvijā ir norādījuši, ka viņi savā zemes īpašumā strādā ar atbildības izjūtu un pēc augstiem vides kvalitātes kritērijiem. Ik pa laikam no viņiem sadzirdu jautājumu – kā būs? Vai beigās nebūšu slazdā atbildīgās attieksmes pret savu resursu pārvaldību dēļ? Viņi redz, ka tas, kas notiek līdzās, ārpus pašu īpašuma teritorijas, nereti ir absolūti noplicinoša rīcība.

Jā, ir sakarības starp pamatiedzīvotājiem un viņu neaizsargātību no klimata pārmaiņām vai citiem vides krīzes jautājumiem. Aizvien mazāka paliek pamatiedzīvotāju nošķirtība no citas pasaules. Ārpus viņu dzīves telpas notiek intensīva resursu ieguve. Pamatiedzīvotāju ikdienā ienāk ārējie produkti un pakalpojumi.

Jāpatur prātā divas būtiskas lietas. Pirmkārt, teritorijas, kuras šobrīd apdzīvo pamatiedzīvotāji, kaut kādu apsvērumu dēļ nav bijušas iekārojamas citiem. Varam lūkoties, vai šajās teritorijās nav klimata krīzes trausluma. Kāpēc citas iedzīvotāju grupas, kas ir virzītas uz iespējamu privātu labumu gūšanu dabas resursu izmantošanā, šajās teritorijās negūst šos labumus?

Otrkārt, klimata krīze ir globāla, pamatiedzīvotājiem jāsadzīvo ar sekām. Pie cēloņiem viņi nav vainojami vai vainojami ļoti minimāli. Savukārt viņiem trūkst finanšu līdzekļu, lai pielāgotos klimata izmaiņām vai ieviestu jaunākās tehnoloģijas savas relatīvi mazās ietekmes uz vidi turpmākai mazināšanai enerģijas jomā, atkritumu pārvaldībā vai resursu pārvaldībā. Tieši tā, resursu pārvaldība ir smags jautājums pēdējās desmitgadēs pasaulē šobrīd gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Dienvidamerikā. Pamatiedzīvotāji ir dzīvojuši ar simtiem gadu tradīcijām, ieražām, tiesībām, ar sevis veidotām resursu patēriņa kvotām. Viņiem ir bijusi sava izpratne, cik daudz es medīšu, kā es zvejošu, kā es pārvaldīšu resursus. Tā lielākā traģēdija, kur šodien esam nonākuši, ir tā, ka apkārt viņu pārvaldītajai teritorijai vairs nav šo resursu un tas atstāj jau būtisku ietekmi uz pirmiedzīvotāju spēju pastāvēt un viņu labklājību. Zveja vai medības ir tukšas vai arī vairs nesakrīt ar nosacījumiem par medību apjomiem vai konkrēto sugu medīšanu.

Kādu rīcību tas pieprasa ilgtermiņā?

Dzīvnieku populācijas ir medītas simtiem gadu. Šobrīd nonākam pie tā, ka sugu populācijas ir tik ļoti sarukušas, ka sugas iekļaujam īpašos aizsardzības sarakstos. Plašākās teritorijās cilvēki ir dzīvojuši uz konkrētu pamatiedzīvotāju rēķina, izcērtot mežus vai pārizmantojot sugas, vai piesārņojot vidi, un veidojas ļoti sarežģītas situācijas, kuru cēloņi ir meklējami 30 vai 50, vai pat vairāku simtu gadu tālā pagātnē. Šobrīd ir jautājums, kā šos konfliktus risināt. Tie ir ļoti dziļi un smagnēji. Vai nu šiem cilvēkiem ir jālauž tradīcijas, dzīves telpa, nosacījumi, kā viņi dzīvo, vai arī ārējai pasaulei jādod citi piedāvājumi, kā šiem cilvēkiem dzīvot, no kā viņiem dzīvot. Tas prasa smagnējas sociālās transformācijas, jaunas zināšanas.

Kā šie cilvēki un cik daudz grib mainīties? Tā ir globāla problēma, kas pieaugs pasaulē ne tikai saistībā ar pamatiedzīvotājiem, bet arī ar dažādu zemes īpašnieku nepieciešamību mainīties. Tāpēc ir eksperti, kuri pēta klimata izmaiņas un zemes lietojumu, norāda par to, ka šie sociālie konstrukti, tostarp īpašumtiesības, kopienu robežas, paliek arvien vaļīgāki, jo esam pieraduši, ka kopienas, īpašnieks pārvalda un pieņem lēmumus par to, kā strādās. Ja gribam mazināt klimata vai dzīvās dabas negatīvo stāvokli, vairs nevaram paļauties tikai uz decentralizētiem katra indivīda pieņemtiem lēmumiem. Atkal jādomā, kā šo jautājumu un ar kādiem instrumentiem risināt, jo tas var radīt dažāda mēroga konfliktus.

Mazinot indivīda vainas izjūtu par individuālo atbildību saistībā ar ietekmi uz vidi, viena no biežākajām atziņām ir tā, ka jāmainās ir sistēmai, piemēram, ražotājiem jāmaina ražošanas prakse. Līdz ar izmaiņām tajā arī indivīda ietekme mazinātos, jo gluži vienkārši būtu mazāk "neilgtspējīgu" izvēļu kaut vai veikala plauktā.

Mūsdienās ir saplūdis indivīds, komercsektors un valdība. Visi ir indivīdi, un visi ir viens otram tuvu, tieši un netieši viegli sasniedzami. Visi var relatīvi vienkārši viens otru ietekmēt. Mēs varam būt pilsoniski aktīvi un aicināt uzņēmumu sektoru mainīties, varam boikotēt preces, varam veidot sociālās kampaņas, tāpat to darīt attieksmēs ar valdību un tās lēmumiem.

Protams, būs komersanti, kas paši saskatīs vajadzību palēnām mainīties un to arī dara, to varam dēvēt par sociālo atbildību, bet kopumā izmaiņas komersantu rīcībā virzīs pieprasījums, finanšu sistēmas nosacījumi, tiesiskais regulējums, konkurence, resursu fiziskā pieejamība. Tas būtiski noteiks tirgus uzvedību. Sagaidīt, ka uzņēmēji paši strauji fundamentāli mainīsies – ražos tikai videi draudzīgus pakalpojumus un preces –, ka veikalos būs tikai videi draudzīgs piedāvājums, tas, visticamāk, nenotiks.

Lai nelolotu rožainas cerības, mēs šobrīd piedzīvojam intensīvu komercsektora lobismu pret videi draudzīgākas pārvaldības nosacījumu izmaiņām dabas resursu izmantošanā. Šodienas lobisms ir modernizējies, iet kopā ar vajadzīgo vai no satura izrauto zinātnes atbalstu. Tas nāk kopā ar nevalstisko organizāciju izveidi vai ar sociālo kampaņu būvniecību, kas rada tālāku apjukumu sabiedrībā.

Foto: DELFI

Vai un kuri pašreizējie procesi politiskā līmenī pasaulē liecina, ka sistēma ir vai būs spiesta mainīties? Un kā?

Mēs varam virzīties pie reģionālajiem politiskajiem procesiem, kas šobrīd notiek Eiropā un kas pakāpeniski, bet krasi praksē ietekmēs mūsu sadzīvi dažādos līmeņos. Būtiskākais ir attīstības stratēģija – Eiropas Zaļais kurss, dažnedažādi politiskie lēmumi klimata pārmaiņu jomā saistībā ar emisiju mazināšanos vai pielāgošanos, aprites ekonomiku, piesārņojumu, dabas daudzveidību. Tie, kas sekojam ikdienā līdzi šo dokumentu attīstībai, redzam, cik smagnēji saturiski tie veidojas. No sākotnējām iecerēm un vajadzībām tie tālu atpaliek. Es pat nedomāju procesu vai mērķu lēnīgumu, bet gan joprojām acu pievēršanu uz jautājumu tvērumu.

Saglabājas jautājums, vai varam sagaidīt, ka šie politiskie dokumenti patiesi ies soli solī ar šo trajektoriju, kas zinātniski pamatota un izvirzīta, ka klimata pārmaiņas jāapstādina pie konkrētām robežām. Ar šī brīža pienesumu šīs robežas vēl tālu pārkāpjam. Ja šajā procesā vēl aizvien aktīvi darbojas privātās intereses, lai saglabātu vecās biznesa tradīcijas, nonākam pie tā, ka nesasniegsim to, par ko mēs esam starptautiski vienojušies un ko zinātne pietiekami strikti pateikusi. Nepārtraukti dzirdam: mums nevajag pārcensties zaļā kursa aktivitātēs vai mums rūpīgi jāapsver, kas mums izdevīgi, un jāpaskatās, ko darīs citas valstis. Par to nav šaubu, ka mums ir rūpīgi jāapsver, pa kuru ceļu skriesim uz nākamo kontrolpunktu, bet lēmumu pieņēmējiem jāsaprot, ka kontrolpunkts jāsasniedz iespējami ātri. Manas prognozes, ka zinātnes rekomendētās robežas būs vēl tuvākas, jo notikumi klimata jomā šobrīd tālu apsteidz optimismu un nereti arī prognozes.

Vērojot uzņēmējdarbības sektoru, kā tuvākajā nākotnē ir jābūt gataviem mainīties uzņēmumiem? Kas var izskaust no Latvijas realitātes tādus piemērus, kā nupat Valsts vides dienesta atklātais gadījums lielā ražošanas uzņēmumā, kas gadiem nelikumīgi nopludinājis neattīrītus notekūdeņus Daugavā?

Svarīgi ir tas, kā patērētājs un sabiedrība kopumā šādus gadījumus uztver. Visā pasaulē komersantiem paslīd kāja. Zaļmaldināšana arī kļūst arvien izsmalcinātāka. Jautājums: kā pret to attiecas kontrolējošā iestāde un kāda attieksme ir sabiedrībai? Un, ja rīcība ir apzināta un tas noticis ilgtermiņā, sodam jābūt visstingrākajam gan no kontrolējošām iestādēm, gan no sabiedrības. Galu galā mēs beigās kolektīvi maksājam par kādu konkrētu piesārņojumu, vai citā gadījumā tas nonāk kāda indivīda veselības izmaksās vai dzīvās dabas zaudējumos, kas atkal ir šie kolektīvie sabiedrības maksājumi.

Negodprātīga rīcība vides kontekstā. Cik lielā mērā tas ir izpratnes trūkums, vienaldzība pret vides ietekmēm vai kontroles trūkums? Vajadzīgs burkāns vai pātaga? Vai abi?

Bieži dzirdam atrunu – nekas, nekas, uzņēmums jau galu galā nodrošina darbvietas. Tas jau daļai uzņēmumu nodrošina tādu nozīmības vai augstprātības sajūtu. Daugavas gadījums nav vienīgais. Šobrīd ūdens vides speciālisti ir ļoti neapmierināti arī ar atsevišķu uzņēmumu rīcību Vidzemes pusē. Tas ir trešās pasaules valstu pagātnes sindroms, mēs jau ražojam preces, dodam maizi vietējiem iedzīvotājiem, tas nekas, ka piesārņojam vidi vai iznīcinām dabas vērtības. Uzņēmums turklāt jau pats apzinās, ka mazina produkcijas izmaksas vai palielina peļņu tiešā negatīvā ietekmē uz ekosistēmām, un tas nekas, ka tas atsaucas uz kopējām sabiedrības izmaksām vai problēmām. Trakākais, ka mēs to visādā veidā akceptējam profesionālajā dzīvē, pērkot preces un pakalpojumus, izmantojot tieši vai netieši šo komersantu atbalstu sociālajos vai kultūras procesos.

Ja mēs pret to nopietni vēršamies, varam uzsākt sociālās kampaņas vai pat nonākt līdz kādiem produktu boikotiem, ko latvietis nedara savas miermīlīgās dzīves pieejas dēļ. Attīstoties pilsoniskajai atbildībai un aktivitātei, par to noteikti runātu tūkstoši cilvēku Latvijā, kā arī uzņēmums saprastu, ka tā ir kāda tirgus daļa, ko var pēkšņi zaudēt saspringtos konkurences apstākļos.

Foto: Andis Jurjāns. Pārgājiens kopā ar dizaina zīmolu "One Wolf", grupu "Carnival Youth" un draugiem entomologa Kristapa Vilka vadībā Slīteres Nacionālajā parkā 2020. gadā

Kuri ir vēl reti izmantoti, bet iedarbīgi ceļi, kā indivīds var ar savu rīcību veicināt plašākas pārmaiņas? Kuri ir tie politiskie instrumenti vai ceļi, ko līdz šim plašāka sabiedrība nav izmantojusi pilnvērtīgi?

Varam rīkoties dažādos līmeņos. Pirmais līmenis ir tādi iesildīšanās soļi. Pārkārtojam savu mājsaimniecību, darām visu pārdomāti, izvērtējam ietekmi, mazinām savu ietekmi uz vidi, ejot uz veikalu vai pārvietojoties, izvēloties preces vai pakalpojumus. Tā būtu tiešās individuālās ietekmes uz vidi mazināšana. To papildus varam dēvēt par tādu "demo" līmeni. Šī ir sevis pilnveidošana, un tas ir nepieciešams kā pirmais solis.

Nākamais solis ir tas, kādā veidā savas zināšanas iznesam pēc iespējas plašākā sabiedrībā. Vai tas ir darba kolektīvs, mūsu ģimene, draugi, iela, ciemats vai māja. Ejam vēl tālāk – vai spējam aizraut citus cilvēkus starpdisciplinārās pieejās caur mākslu, caur kultūru? Tā uzrunājam aizvien jaunus klausītājus, un viņiem kaut kas no tā visa paliek. Ja vēl pieminam risinājumus, varbūt šis cilvēks sāk sekot man un uzlabo arī savu rīcību.

Trešais līmenis ir tas, ka mēs tiešām nopietni sekojam un pieprasām lēmumu pieņēmējiem un komersantiem mainīties saistībā ar videi draudzīgām pieejām. Obligāti jāiet uz vēlēšanām, jo tieši tur jau slēpjas nākotnes vides perspektīva. Cik aktīvi iesaistāmies vai paši ejam politikā, vai vācam parakstus, iesaistām cilvēkus un sniedzam politiķiem savu redzējumu vai savu pieprasījumu? Jo tieši valdības vai pašvaldības līmenis, kāda komersanta pagriešanās jau ir cits mērogs. Tas varbūt arī aizskar tos, kas neko nav dzirdējuši, kas nav nekā citādi sasniedzami, un viņi caur tiesiskiem regulējumiem, caur politikām, caur produktiem un pakalpojumiem paši nonāk pie tā, ka nepieciešams mainīties. Starptautiskajā vidē tas ir atbalsts caur valdības lēmumiem un videi draudzīgākām politikām.

Šovasar bija novērojams, ka cilvēki, piemēram, Vācijā daudz aktīvāk iesaistās tajos politiskajos spēkos, kuri iestājas par vides jautājumu risināšanu. Ja izjūtu uz savas ādas klimata pārmaiņu sekas, tad beidzot esmu gatavs atbalstīt tos, kas aizstāvēs šo problēmu risināšanu politiskā līmenī.

Ja pats pieredzi situāciju, kas jau klauvē pie namdurvīm, vai jau tās sekas, tad ātri esi gatavs līdzdarboties. Daudz sarežģītāk ir ar dzīvās dabas izzušanu, tās ātrumu, kur jebkurā mirklī var iedegties sarkanā lampiņa. Vai spēsim to pamanīt? Ir kritiski jādomā par šī brīža izaicinājumiem un proaktīvi, sistēmiski jādarbojas. To pašu jautājam arī politiķiem – kurā brīdī sagaidīsim proaktīvus, nevis tikai reaģējošus lēmumus? Mums ir viss nepieciešamais proaktīvai rīcībai dzīvās dabas saglabāšanā – zinātnes pētījumi un rekomendācijas, starptautiskas vienošanās un plānošanas dokumenti, tirgus nosacījumi.

Nevar redzēt to, kas pazūd, kamēr tas pavisam nav pazudis. Taču invazīvās sugas, piemēram, to pašu Spānijas kailgliemezi, savā dārzā redzi un saproti, ka tā ir problēma, kas var traucēt. Bailes darbina rīcību spēcīgāk par skumjām par izzūdošo.

Raugoties no Pasaules Dabas fonda perspektīvas, ir trīs virzieni – klimata joma, ietekme uz dzīvo dabu un aprites ekonomikas iedzīvināšana. Ja šiem emisijas izaicinājumiem un aprites ekonomikas jautājumiem ir vīzijas, virzieni, instrumenti, tur aiz muguras ir arī komersantu ieinteresētība, sociālās transformācijas soļi un kvalitātes iezīmes, tad bioloģiskās daudzveidības jomā šobrīd ir tikai vajadzības izteiksme, komersantus vai zemes īpašniekus ieinteresējoši piedāvājumi.

Daļu problēmu varētu nosegt ar aprites ekonomikas iedzīvināšanu, bet ne visu un ne tik ātri. Primāro resursu klātbūtne saglabāsies. Bet ar kādiem nosacījumiem? Vai tas būs vienkāršoti ieliekams piedāvājumā un pieprasījumā, tas ir ļoti smagnējs jautājums.

Tāpēc arī Pasaules Dabas fondam viena no prioritātēm ir dzīvās dabas jautājumu un problēmu risinājumu meklējumi ar dažādām pieejām gan globāli, gan nacionāli. Piemēram, ar demonstrējumiem, kā saimniekot mežos, veidojot jaunas demonstrējumu teritorijas Latvijā. Aktīvi strādājam ar izglītību visās jomās skolās. To pastiprinām, arī pieaugušo izglītībā, iesaistot viņus pārgājienos, talkās, atjaunojot dzīvotnes. Pasākuma dalībniekam, izdzīvojot šīs situācijas, veidojas dziļāka saikne ar problēmu. Vēl rīkojam plašākai sabiedrībai skaidrojošas kampaņas.

Darbojamies arī interešu aizstāvībā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā, proti, noteikumu sagatavošanā. Tā, lai šie likumi un politikas dokumenti nerodas tikai ar pašmērķi – jauns dokuments, bet lai tiešām tam būtu kāds pienesums dabas saglabāšanā.

Savukārt, domājot par dabas jautājumu, – tas ir gan kolektīvs jautājums, jo esam atbildīgi ar savu iepirkumu groziņu par to, kas notiek Indonēzijā, Dienvidamerikā, bet tajā pašā laikā katram no mums, kas ir atbildīgs par kvadrātmetru vai hektāru zemes īpašuma, ir liela iespēja ar individuālu rīcību palīdzēt. Iespējams, dabas krīzes lielajā mērogā, šobrīd krasi samazinoties dažnedažādu sugu populācijām pasaulē un parādoties prognozēm par daudzu miljonu sugu izzušanu, varam tiešām ar savu rīcību uzlabot kādas populācijas stāvokli. Tas ir tas, ko pavisam konkrēti varam darīt dabas labā ar pavisam praktisku individuālu pienesumu globālas problēmas mazināšanai.