Ir decembris. Kas pirmais nāk prātā, atskatoties uz šo gadu, domājot par dabas daudzveidību Latvijā?

Dati, kas pašreiz raksturo situāciju dabā Latvijā, neļauj saskatīt neko pozitīvu. Piemēram, it kā ir centieni un pat nelieli uzlabojumi tajā, kā mēs atbalstām zālāju biotopa saglabāšanu Latvijā. Tomēr, neskatoties uz to, laikā no 2017. līdz 2021. gadam esam pazaudējuši 7% no zālāju biotopiem. Tas ir vairāk nekā 4000 hektāru. Lielākā daļa šo zālāju ir pakļuvuši zem arkla. Tas ir viens no pierādījumiem tam, ka esošā atbalsta sistēma ir nepilnīga un esošās likmes nespēj konkurēt ar tiem ieņēmumiem, ko lauksaimnieki var iegūt, saimniekojot un audzējot dažādas lauksaimniecības kultūras. Pazaudēt vairāk nekā 7% mazāk nekā piecos gados – no dabas daudzveidības viedokļa šī patiešām ir ļoti satraucoša ziņa. Diez ko iepriecinoša nav arī situācija mežos – no 2017. līdz 2020. gadam mežsaimnieciskās darbības dēļ, lielākoties kailcirtēs, iznīcināti vairāk nekā 4,7 tūkstoši hektāru Eiropas Savienības nozīmes meža biotopu.

Ja runājam par valsts vēlmi kaut ko darīt lietas labā, arī tur pamata optimismam nav. Ja paraugāmies uz Zemkopības ministrijas sagatavoto Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskā plāna melnrakstu, redzam, ka tur ir klaji ignorētas dabas aizsardzības vajadzības. Piemēram, "Natura 2000" atbalstā par saimnieciskās darbības ierobežojumiem mežos no pieciem plānošanas perioda gadiem atbalsts ir paredzēts tikai trim. Apstiprinot šo plāna versiju, meža īpašnieki divus gadus nesaņems nekādu kompensāciju. Turklāt atbalsta likmes, kuras tiek piedāvātas meža īpašniekiem, ir aprēķinātas 2013. gadā. Tad, kad šis stratēģiskais plāns sāks darboties 2023. gadā, būs pagājuši tieši desmit gadi kopš likmes aprēķina. Jebkuram skaidrs, ka šīs likmes nav konkurētspējīgas. Atbalsta likmes ir jāreizina ar divi. Turpretim atbalsts nav žēlots tādiem "vides" pasākumiem, kuru lietderība vides problēmu risināšanā ir apšaubāma. Šis ir ļoti slikts signāls no Zemkopības ministrijas un no valdības kopumā, paužot valdības attieksmi par dabas daudzveidības saglabāšanai svarīgiem aspektiem.

Bieži vien publiskajā telpā dzirdam apgalvojumu, ka Latvija ir zaļa valsts. Vai tas ir dziļi iesakņojies mīts?

Bijuši solījumi no valdības puses, bet zaļāks nekas nav palicis. Kur ir tas zaļums, kas tika solīts iepriekšējā lauksaimniecības politikas reformas laikā? Lauku putnu indekss stabili samazinās pēdējos piecus gadus, lai gan pirms tam bija salīdzinoši stabils. Pesticīdus turpinām lietot "uz urrā" un lietojam arvien vairāk. Neviens no vides indikatoriem neliecina, ka kļūstam zaļāki. Nedrīkstam izlikties un teikt, ka visur ir slikti un mums ir tikai mazliet sliktāk. Latvijā tendences ir pat satraucošākas nekā Rietumeiropā. Turklāt lielā daļā valstu problēmu apzinās un seko rīcība, lai lietas vērstu uz labu. Latvijā dzirdam vien retoriku par to, ka esam ļoti zaļa valsts un nekas nav jādara. Citi esot vēl mazāk zaļi par mums, tajā pašā laikā paši aizvien turpinām kļūt nezaļāki.

Tomēr veids, kā attiecamies pret šiem jautājumiem, lielākoties ir tāds – ko nu es te viens varu mainīt, pat ja es apturēšu savu patēriņu, pārtraukšu izmantot fosilo degvielu, samazināšu ar pārtikas ražošanu saistīto vides slodzi, ietekme būs pārāk maznozīmīga. Kamēr nesāksim to darīt visi, arī es šļūkšu uz priekšu tāpat kā līdz šim. Šāda domāšana ir ļoti bīstama. Uzņemtais temps dabas iznīcināšanas virzienā ir ļoti liels. Inerce ir liela. Pat ja mēs visi no rītdienas sāktu būtiski samazināt savu slodzi, inerce turpinātos.

Kas kavē dabai draudzīgas saimniekošanas pašsaprotamību? Atbalsta mehānismu trūkums, neizpratne par tās nepieciešamību, sarežģītāka darba organizēšana? Kas ir citi faktori, kas to kavē?

Ekonomiskās sistēmas ir veidotas uz tūlītēju ieguvumu un peļņu. Šeit un tagad. Ilgtspējīgākas sistēmas ir izdevīgākas ilgtermiņā. Jārēķinās, ka pāreja uz izdevīgumu ilgtermiņā nozīmē to, ka īstermiņā visdrīzāk ieguvumi un ieņēmumi mazināsies. Jā, pārejai uz ilgtspējīgāku lauksaimniecību un mežsaimniecību būtu gudri no valsts puses izmantot kaut vai Kopējās lauksaimniecības politikas finansējumu, bet diemžēl Latvijā šis finansējums lielākoties un masveidā iespēju robežās mērķēts tam, lai lauksaimnieki un mežsaimnieki varētu saimniekot tāpat kā līdz šim – lielākoties fokusējoties uz maksimālu ražību un īpaši nesatraucoties par to, kādas blaknes rodas videi. Jā, Zemkopības ministrijas piedāvājums paredz izmaiņas plānošanas vai atskaitīšanās jomā, bet tas būtībā sniegs ļoti minimālu vai pat nekādu uzlabojumu attiecībā uz vidi.

Varam vienmēr skatīties lauksaimnieku virzienā un teikt, ka viņi dara pārāk maz. Taču lauksaimnieks jau ir daļa no kopējās patērētāju sistēmas. Lauksaimnieki ražo tādā veidā, kā patērētāji pieprasa to darīt. Skabarga katram jāredz savā acī. Jāsaprot: kamēr gaidīsim, ka mainīsies citi, kam piebiedroties, tik ilgi arī šī sistēma nemainīsies. Nedomāju, ka labprātīgi kaut ko mainīsim. Baidos, ka iesāktais ceļš turpināsies līdz brīdim, kamēr smagi kaut kur atdursimies. Un tas nebūs patīkami.

Lauksaimniekiem ir jāmainās. Mums jāsaprot un jārēķinās ar to, ka pārmaiņas skars mūs katru individuāli un ka mums būs jāmainās. Tās izmaiņas nebūs ērtas un patīkamas, bet neredzu citu veidu, kā varam pastāvēt uz šīs planētas ilgtermiņā kā suga, kā "homo sapiens".

Foto: no Andreja Brieža privātā arhīva

Pandēmijā cilvēks vairāk laika pavada dabā. Kā tas ietekmē sabiedrības izpratni par dabas aizsardzību? Ir vairāk dabas izbradātāju, vai tomēr aug interese par to, kā saudzēt dabu?

Latvijas Dabas fondā redzam, ka pēdējo gadu laikā ir pieaugusi sabiedrības interese kopumā par zālāju biotopu saglabāšanu. Darbojamies ar jauniešiem, un viņu interese ir augoša. Redzam, ka jaunieši nav tik pesimistiski un nolemtības pilni attiecībā uz nākotni. Viņi cenšas un redz to cerību stariņu tuneļa galā. Viņiem šķiet, ka visu vēl var vērst par labu.

Cerība, kas par spīti drūmajām nākotnes krāsām, globāli skatoties, man palīdz ikdienā izdzīvot, ir mana saimniecība. Tā ir nosacīti lielāka iespēja kaut ko ietekmēt un mainīt, redzot arī uzlabojumus. Tas ir mazs pleķītis Latvijas, vēl mazāks pleķītis no planētas Zeme, bet tas ir ikdienas cerību stars un dzinējs, kas mani velk uz priekšu un kas palīdz nemest plinti krūmos.

Pārdzīvojam tikai par to, ko esam zaudējuši. Nocirsts koks – nožēla. Izmirusi putnu suga – žēl. Kā panākt to, lai cilvēks rūpētos ne tikai par vienu īpatni – cāli ligzdā vai vienu vecu koku pilsētvidē –, bet lai kļūtu pilsoniski aktīvāks plašākā mērogā?

Tas nav stāsts tikai par dabas daudzveidību. Tā ir cilvēka dabas psiholoģiska iezīme. Mēs spējam patiešām novērtēt lietas tikai tad, kad esam tās pazaudējuši. Kaut vai domājot par saviem tuviniekiem, kuri vairs nav šai saulē. Kad mums vairs nav iespēju viņiem pajautāt, kā bija toreiz, kas notika tajā gadā, tikai tad apzināmies patieso vērtību. Līdzīgi arī ar dabu.

Tomēr, ja attiecībā uz mūsu aizgājējiem neko vairs nevaram darīt, lai pajautātu šai saulē jautājumu, kas mūs šobrīd satrauc, ar dabu ilgākā laika posmā tomēr varam mēģināt ko atgūt. Ja tiešām gribam, varam vērst lietas uz labu. Vienlaikus jāapzinās, ka klimata pārmaiņas un sugu izmiršanas tendences ir ļoti satraucošas. Jārēķinās, ka centieni dabas atjaunošanas virzienā būs smagi. Varam arī nesasniegt to, ko sākumā būsim iecerējuši.

Situācija ir satraucoša. Ja skatāmies kaut vai uz augkopību. Ilgā laika periodā tā ir bijusi tieši atkarīga no klimata stabilitātes, no ikgadējās laikapstākļu paredzamības. Apdraudējums augkopības nozarei ir tiešā veidā saistīts ar pārtikas nodrošinājumu cilvēkiem. Nav tādu mēslošanas līdzekļu, nav tādu pesticīdu, nav tādu ģenētisko modifikāciju, kas mūs var pasargāt no ekstremāliem laikapstākļiem. Visi risinājumi, ko it kā piedāvā industriālā lauksaimniecība, mums nepalīdzēs. Tā ir realitāte, ko šobrīd apliecina zinātnieki. Un tie savos izteikumos kļūst aizvien skarbāki. Drūmu ainu zīmē arī ANO ziņojumi. Taču kaut vai ANO klimata konference Glāzgovā rāda, ka politiķiem un bagātajām valstīm ir dziļi vienalga, kas notiks.

Foto: no Andreja Brieža privātā arhīva

Pandēmija spilgti parāda arī to, ka sabiedrība ne vienmēr uzticas zinātnei. Kas grauj uzticēšanos zinātniekiem? Kāpēc neuzticamies zinātnei tik ilgi, kamēr neievērojam klimata pārmaiņu sekas aiz sava loga?

Tas ir saistīts ar katra izglītību. Ar vēlmi vai nevēlēšanos saprast procesus un sakarības, kas notiek dabā. Zinātne mums var palīdzēt. Vienlaikus ir jomas, kur zinātne (ja vispār šo vārdu ir korekti lietot) diemžēl sevi ir diskreditējusi. Pērkamā zinātne. Tā ir zinātne, kura strādā industrijas peļņas un lielo korporāciju interesēs un kura maldina sabiedrību. Jāuzdod jautājums: kādiem mērķiem darbojas zinātne?

Viens piemērs attiecas uz fosilās degvielas industriju, kurai jau sen, vēl pirms vides organizācijas sāka par to runāt, aprēķini un modeļi ir rādījuši, ka paredzamas klimata pārmaiņas. Cits piemērs ir it kā cilvēkam un videi nekaitīgie pesticīdi. Ar lielo korporāciju uzsvaru uz to, ka pesticīdi ir nekaitīgi, ja tos lieto atbildīgi. Ar to, kā korporācijas atbildību no saviem pleciem noveļ uz to lietotājiem, uz zemniekiem, sakot, ka tie neprot pesticīdus lietot. Jādomā līdzi, ņemot vērā, kas ir finansējums, kurš stāv aiz šīs zinātnes. No malas raugoties, tas ne vienmēr būs viegli saprotams.

Šobrīd lielākā daļa Latvijas zinātnieku, kas darbojas emisiju jomā, ne jau cenšas saprast, kādi būs piemērotākie pasākumi emisiju mazināšanai un kā tos ieviest – lai palielinātu oglekļa piesaisti gan augsnē, gan dzīvajā biomasā –, bet cenšas pēc iespējas "pareizāk" sarēķināt mūsu emisijas, lai būtu mazāk jāmainās un reāli jādara, lai emisijas mazinātu.

Akla uzticēšanās zinātnei vairs nav iespējama.

Svarīgi, cik daudz individuālās atbildības deleģējam valstij. Tajā brīdī, kad atdodam daļu savas brīvības par noteiktiem jautājumiem izlemšanai valdībai, vai visos gadījumos valdības lēmumi būs labākie? Vai tie būtu tādi paši, ja salīdzinātu, piemēram, ar tiešās demokrātijas rezultātu, kur katram būtu jāpieņem lēmums par konkrēto jautājumu?

Man kā biškopim patīk salīdzināt lēmumu pieņemšanas procesu ar to, kas notiek bišu saimē. Bišu saime ir ļoti labs tiešās demokrātijas piemērs. Brīdī, kad ir izlidojis bišu spiets, lemjot, kur atradīsies jaunā mājvieta, tiek izsūtīts liels skaits izlūkbišu. Tās apzina tuvākajā apkārtnē esošās iespējamās mājvietas. Tad lido atpakaļ uz spietu un ar dejas palīdzību stāsta citām bitēm, kur atrodas noskatītā mājvieta. Bet nav tā, ka citas bites akli klausās atlidojušās bites un iekrīt uz tā saucamo politisko reklāmu, kā mums tas notiek Latvijas vēlēšanās. Arī citas bites lido uz jauno mājvietu un pārbauda, cik piemērota tā ir, tad lido atpakaļ uz stropu ar daudz objektīvāku informāciju. Un tikai tad tiek pieņemts labākais lēmums.

Šobrīd lēmumu pieņemšanā redzam ļoti izteiktu lobiju ietekmi, lielu naudas ietekmi. Reti spējam ieraudzīt sabiedrības labumu kopumā. Tomēr zinātnieki lēmumus nepieņem, bet informē. Problēma ir lēmumu pieņemšanā.

Foto: no Andreja Brieža privātā arhīva

Vai ir kāds aicinājums sabiedrībai, kā būt pilsoniski aktīvam, lai neieslīgtu vienaldzībā par situāciju dabā Latvijā?

Viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Aicinu turēt politiķus pie vārda. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās bija politiskie spēki, kuriem bija labi solījumi attiecībā uz vides jomu. Šie politiskie spēki šobrīd ir arī valdībā, kur viņiem ir iespēja ietekmēt valdības dienaskārtību. Diemžēl līdz šim nav nācies pārliecinoši saskatīt, ka priekšvēlēšanu solījumi tiktu pildīti. Aicinu atklāti uzdot nepatīkamos jautājumus, citējot viņu priekšvēlēšanu programmas un prasot, kur ir rezultāti. Darīt to sociālajos tīklos, privāti, publiskos pasākumos. Jārada spiediens.

Tāpat ir svarīgi atbalstīt petīcijas, jo arī tās dod spiedienu, apliecinot sabiedrības vēlmes konkrētā jomā. Būt sabiedriski aktīviem un iesaistīties iniciatīvās, kas saistītas ar vides jautājumiem. Prasīt politiķu rīcību. Bieži vien Latvijā vides organizācijas uzskata par zaļajiem ekstrēmistiem, lai arī esam korekti un toleranti. Tā kā nav neviena ekstrēmāka, ar ko salīdzināt, mums mēdz piedēvēt šo zaļo ekstrēmismu un atrunāties, ka nevajag jau ņemt šīs vides organizācijas vērā.

Cerība vēl ir?

Ja ņemam par pamatu ilgtspējas skaidrojumu, mums jāsaimnieko tā, lai pasaule mūsu bērniem nebūtu sliktāka, kāda tā ir pašreiz. Šībrīža saimniekošana, kas turpinās pēc Rio 1992. gada konferences, rāda, ka pasaule ir kļuvusi vēl sliktāka, naidīgāka cilvēkam kā sugai. Pat šo apņemšanos neesam bijuši spējīgi izpildīt.

Tas, ko varu teikt ikvienam: jāgatavojas sliktākajam scenārijam un jācer, ka nebūs tik slikti kā situācijā, kurai būsim gatavojušies. Ja patiešām esam dramatiskā situācijā, varam saņemties. To apliecina arī Latvijas vēsture. Nelaime pašreiz ir tā, ka varde katliņā tiek sildīta pamazām. Manas bažas ir tās, ka varde nepaspēs no katliņa laicīgi izlēkt. Tā varde vai nu tiks uzvārīta, vai arī ar šo lēno sildīšanu tiks pagatavota patērēšanai uzturā citām būtnēm uz Zemes.

Atliek cerēt, ka mums būs nevis nebeidzamas šausmas, bet šausmīgas beigas, no kurām mēs tomēr izķepurosimies.