Lielāko daļu piesārņojuma veido lauksaimniecība, bet postu nodara arī notekūdeņi un rūpniecība. Piesārņojums uzkrājas, jo mūsu jūra, pašai par nelaimi, ir kā liels noslēgts ezers. Baltijas jūrā nirt nav skaisti – 10 metru dziļumā ir tik tumšs, ka nevar redzēt savu roku sejas priekšā. Piesārņojums baro aļģes, kas savukārt nogalina jūru un veidojas plašas mirušās zonas. Tās aizņem jau trešdaļu no mūsu dzintara jūras.

Jūra ir liela un cilvēkam var būt sajūta – ko gan es varu darīt, lai ietekmētu jūras stāvokli? Jūrai var palīdzēt, mainot ikdienas paradumus un izvēloties jūrai draudzīgu pārtiku. Jūrai draudzīgākie ir augu valsts, sezonāli, Latvijā audzēti un bioloģiski sertificēti produkti.

Baltijas jūrā piesārņojums nonāk no visas Latvijas, lai kur mēs dzīvotu. Vissliktākā ūdens kvalitāte ir Zemgalē, kas sakrīt ar visintensīvāko lauksaimniecību. Tas skaidri parāda kopsakarības starp lauksaimniecību un jūras veselību. Ironiski, ka lauksaimniecība attīstījās tad, ka stabilizējās klimats. Tagad, klimatam kļūstot nestabilam, to pirmie izjūt tieši lauksaimnieki, kuri atkarīgi no ūdens pieejamības, augsnes kvalitātes un bioloģiskās daudzveidības. Lauksaimniecībai būs jāmainās, lai nozare varētu turpināties.

Ikviena Latvijas iedzīvotāja notekūdeņi faktiski nonāk jūrā. Tāpēc jādomā par to, kas nonāk mūsu notekūdeņos – no sadzīves ķīmijas līdz visam citam, ko metam kanalizācijā. Magda ir atradusi pludmalē ausu kociņus, kas tur nonākuši no ūdens attīrīšanas stacijām. Tās netiek galā arī ar ķīmiskām vielām vai farmācijas produktiem. Viens no veidiem, kā palīdzēt jūrai, ir rūpīgi meklēt ekomarķējumu uz sadzīves ķīmijas iepakojuma.

Runājot par jūras veselību, nedrīkst aizmirst par zivīm. Kā iegādāties zivis, nekaitējot jūrai, meklē Pasaules Dabas fonda Zivju gidā. Turklāt esam mantojuši arī vēsturisko piesārņojumu, kad pēc 2. pasaules kara jūrā tika izmesti ķīmiskie ieroči un cita veida militārie atkritumi. Arī kuģniecība rada riskus, jo Baltijas jūra ir viena no visintensīvāk izmantotajām jūrām pasaulē.