Baltknābja dzenis savulaik bija lielākais Ziemeļamerikā sastopamais dzenis, par kura izmiršanu ilgu laiku ornitologu, dabas pētnieku un putnu vērotāju vidū tika lauzti šķēpi. Līdz ar plašo mežu izciršanu un izplatības areālu sadrumstalotību jau pirms aptuveni 50 gadiem izskanēja runas, ka šī dzeņu suga ir izzudusi.

2005. gadā parādījās ziņas, ka Baltknābja dzenis manīts Arkanzasas štata purvos. Tiesa, daudzi putnu pazinēji pauda pārliecību, ka tas bijis tikai līdzīgas sugas indivīds. 2021. gadā ASV valdība sugu nolēma pasludināt par izmirušu, taču daudzi entuziasti ir pārliecināti, ka Baltknābja dzenis joprojām var būt kaut kur sastopams.

Tāpat kā citi sugas brāļi, arī Rietumāfrikas melnie degunradži bija lieli un masīvi dzīvnieki. Tie bija sastopami Rietumāfrikā un Centrālāfrikā, varēja lepoties ar diviem ragiem un bija visnotaļ izveicīgi un ātri. Lai gan šīs sugas pārstāvjiem nebija pārāk asa redze, daba tos bija apveltījusi ar izcilu dzirdi un ožu. Tiesa, šīs unikālās iezīmes nespēja sugu paglābt no izmiršanas.

Rietumāfrikas melnais degunradzis izzuda 2006. gadā, un galvenokārt pie tā vainojams cilvēks, precīzāk, malumedniecība. 2011. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) sugu oficiāli pasludināja par izmirušu.

2012. gada vasarā dabas parkā Ekvadorā nomira pēdējais zināmais Galapagu salu bruņurupuču Pintas salas pasugas pārstāvis – bruņurupuču tēviņš, kurš tika dēvēts par Vientuļo Džordžu. Tika lēsts, ka milzu bruņurupucim, kurš Galapagu arhipelāgā ietilpstošajā Pintas salā tika atrasts 1972. gadā, bija vairāk nekā simts gadus vecs. Vientuļais Džordžs mitinājās Galapagu salu nacionālajā parkā un tika iesaistīts bruņurupuču pavairošanas programmā, mēģinot viņu ieinteresēt pāroties ar ģenētiski vistuvāko pasugu mātītēm, taču šie pūliņi bija nesekmīgi, jo ne no vienas izdētās olas neizšķīlās mazuļi.

Galapagu salas ir uzskatāmas par bruņurupuču paradīzi. Arhipelāgā ir dažādu augu un dzīvnieku sugu pārbagātība, un kopš 1978. gada tas ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Savukārt pieaugošā tūrisma un invazīvo sugu dēļ 2007. gadā arhipelāgs tika pasludināts par apdraudētu.

Straujš bruņurupuču skaita sarukums Galapagu salās aizsākās jau 17. gadsimtā, kad kuģotāji un vaļu mednieki arhipelāgā, tīkojot pēc svaigas gaļas, milzu bruņurupučus sāka medīt. Tiek lēsts, ka pārtikas nolūkiem savulaik tika nomedīti aptuveni 200 tūkstoši bruņurupuču.

Spiksa aru daudzi atpazīst, pateicoties animācijas filmas "Rio" galvenajiem varoņiem – koši zilajiem papagaiļiem Blū un Pērle. 2019. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) šīs sugas pārstāvjus pasludināja par oficiāli izmirušiem savvaļā, taču neliels skaits (nedaudz pāri simts) sugas indivīdu ir saglabājies nebrīvē.

Putnu izzušanā galvenokārt vainojami malumednieki, kuri dzīvniekus ķēra un par iespaidīgām naudas summām tirgoja melnajā tirgū, un Brazīlijas mežu plašā izciršana, kuras rezultātā tika iznīdēta Spiksa aras dabiskā mājvieta. Šobrīd galvenais mērķis ir nebrīvē palielināt šīs sugas populāciju un ar laiku no jauna ieviest to dabiskajā vidē.

Majestātiskās un graciozās Pireneju kalnu kazas izmira 2000. gadā. Divu gadsimtu garumā tās tika plaši izmedītas, tāpat arī dzīvnieku populāciju ievērojami samazināja dažādu slimību izplatība un konkurēšana ar citām sugām. Spānijas valdība diemžēl savlaicīgi neparūpējās par to, lai Pireneju kalnu kazas tiktu iekļautas aizsargājamo dzīvnieku sarakstā, un 2000. gadā nomira pēdējā šīs sugas kaza vārdā Sīlija.

Zinātnieki šo sugu centās klonēt, taču 2003. gadā klonētā kaza dažas minūtes pēc dzimšanas nomira plaušu mazspējas dēļ.

Saldūdens Zelta krupis savulaik bija sastopams Monteverdes mākoņu meža rezervātā Kostarikā, un jau 1989. gadā radās aizdomas, ka suga ir pilnībā izzudusi – togad pētniekiem izdevās atrast tikai vienu šīs sugas pārstāvi, un kopš tā laika krupji dabā vairs nav manīti. Tiesa, tikai 2004. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) sugu oficiāli pasludināja par izmirušu.

Par sugas bojāejas galvenajiem cēloņiem tika atzīts gaisa piesārņojums un globālā sasilšana, kā arī smagas infekcijas slimības. Jāatzīmē, ka savulaik šī suga Kostarikas mežos bija diezgan plaši izplatīta, taču iepriekš minēto iemeslu dēļ sugas populācija strauji saruka.

Ķīnas upesdelfīni dzīvoja Jandzi upes vidustecē un lejtecē, tos varēja atpazīt pēc garā, šaurā knābja un mazajām acīm. Tie bija visnotaļ klusi radījumi, kuri vairījās no laivām un cilvēkiem. Šie dzīvnieki vēsturē ierakstīti kā pirmā delfīnu suga, kuras izmiršanā pilnībā vainojams cilvēks – dambju konstrukciju izbūve Jandzi upē, piesārņojums, piesātinātā laivu satiksme un pārzveja.

2006. gadā, vairāku nedēļu garumā veicot Jandzi upes izpēti, netika gūti pierādījumi šīs sugas eksistencei, un Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) sugu 2017. gadā pasludināja par "visticamāk, izmirusi".