Pasaules Dabas fonda Zivsaimniecības programmas vadītāja Elza Štrausa aicina drošu sirdi baudīt dažādas pašmāju saldūdens zivis, bet tirgotāju plauktos atstāt no tālām zemēm vestas, neilgtspējīgi audzētas un barbariski zvejotas zivis un citas veltes no jūrām un okeāniem.

Katram pircējam vajadzētu aizdomāties par to, ko likt uz sava šķīvja. Var palīdzēt Pasaules Dabas fonda veidots orientieris – "Zivju gids". Zaļajā sarakstā iekļautas tās zivis, ko varam lietot uzturā bez sirdsapziņas pārmetumiem, piemēram, pašmāju plaudis, līnis vai rauda. Pircējiem orientēties piedāvājumā palīdz ekomarķējums.

Globālie savvaļas zivju resursi ir vai nu pārzvejoti, vai tuvojas šai robežai. No dabiskajiem zivju resursiem ņemam vairāk, nekā tie spēj sevi atražot. Baltijas jūras veselībai kritisks ir barības vielu noplūdes piesārņojums no lauksaimniecības un lielie nozvejas apjomi, un tas ietekmē ne tikai zivju populācijas, bet arī cilvēkus un ekosistēmu kopumā.

Svarīgi dažādot ēdienkarti, lai mazinātu spiedienu uz populārākajām zivju sugām, piemēram, Atlantijas lasi. Zupas katlā vai uz pannas droši var likt siļķes, brētliņas, kā arī saldūdens bagātības – līņus, plaužus, karpas, samus. Apdraudētāko sugu vidū, kuras atbildīgam pircējam uz šķīvja nenāktos likt, ir piesārņojuma un pārzevjas apdraudētā Baltijas menca. Otrs piemērs ir Eiropas zutis, kas ir īpaša suga ar to, ka nevairojas nebrīvē, bet nārsto vienīgi Sargasu jūrā.

Svarīgi katram pielikt savu roku, lai ūdens resursi tiktu pārvaldīti ilgtspējīgi – valdībai, uzņēmējiem, pircējiem. Patērētājs, dodoties uz tirdzniecības vietu, restorānu vai zvejnieksvētkiem, ar savu naudas maku veido pieprasījumu un tādējādi nosaka to, kas tiks zvejots un nonāks tirdzniecībā.

Domājot par atbildīgāku zivju patēriņu vai dabas resursu saglabāšanu kopumā, katra indivīda rīcībai ir liela nozīme. Ja visi rīkosimies atbildīgi, tad šo rīcību kopsumma sniegs rezultātu. Desmit gadu garumā esmu piedalījies pētījumos par zivju resursiem Latvijas ezeros. Varu atzīt – kopumā Latvijā ar mūsu "zilo resursu" nav pavisam slikti, stāvoklis ir mainīgs. Jā, ir ezeri, kur situācija ir ievērojami labāka un ir tādi, kur ir pretēji. Daudzos gadījumos var novērot, ka ezeru apsaimniekotāju ilgtspējīga domāšana un sistemātiska rīcība jau ir devusi rezultātu – zivju resursi nesamazinās un pat kļūst kvalitatīvāki. Tas sniedz gaišu sajūtu par zivju resursu nākotni. Viens no labajiem piemēriem ir Alūksnes ezers, tāpat Usmas ezers un Baļotes ezers. Tajos zivju resursiem tiek dota iespēja atjaunoties, pirms tie tiek apēsti. It kā ļoti vienkārši. Taču daudzviet uz planētas redzam cilvēku neilgtspējīgu rīcību, kad dabas resursi tiek patērēti daudz ātrāk, nekā tie spēj atjaunoties.

Protams, cilvēks visu vērtē no savas perspektīvas, taču dažkārt dabas un cilvēka intereses sakrīt. Ja cilvēka ietekmēta ekosistēma turpina labi funkcionēt, iegūst abi. Tas nozīmē, ka "ābele" turpinās sniegt augļus arī nākamajos gados. Ja mēs noņemtu visus "ābolus" un vēl nozāģētu pašu "ābeli", tad būtu pavisam cits stāsts.

Nesen apmeklēju Rīgas centrāltirgu, tur var iegādāties tādas vietējās saldūdens zivis kā plauži, raudas, līņi. Pērciet droši, šo zivju resurss nav apdraudēts. Izvēlēties zivis atbildīgi prasa intensīvu domāšanu un apņēmību interesēties par zivju izcelsmi. Piemēram, vai zivis zvejotas vietā, kur to resurss ir pietiekams, vai tās nāk no ekosertificētas akvakultūras saimniecības? Ja tā, tad skaidrs, ka videi pāri nav nodarīts. Protams, lielveikalos vieglāk var atrast Atlantijas lasi no Norvēģijas, nevis mūsu plaudi. Nemoralizēšu, bet – man tomēr labāk garšo Latvijas baltās zivis.