"Skaties, lai temats nezaudē aktualitāti," kad gatavoju šo publikāciju, mani brīdināja redaktore. Viņas bažām bija pamats. Bet tikai no vienas puses. Raksta tapšanas laikā tiku pie kovida simptomiem un drīz pēc tam – arī pie pozitīva testa. Dažas dienas datordarbiem nācās mest līkumu. Un es patiešām kavēju raksta nodošanu. Taču no otras puses – lai nu kurš, bet šis temats nemaz nevar zaudēt aktualitāti. Jo ārstniecības augi vienmēr ir bijuši kopā ar cilvēkiem. Un tā kā biju kļuvis par daļu no statistikas par kovida skartajiem, man šis temats pēkšņi kļuva arī personīgi aktuāls.

Ģimenes ārstes ieteikums turēt ibuprofēnu rokas stiepiena attālumā, protams, ir ļoti universāls un var izrādīties noderīgs, kad galvaskausā un plaušās ir iepildīti skrāpējošas vates armijas krājumi. Tomēr kājas pašas mani ik rītu aiznesa uz dārzu, lai tējai meklētu asinszāli un citus augus. Ikdienā ne vienmēr un dažkārt nepiedodami reti roka pastiepjas pēc ārstniecības augiem, kas gatavi plūkšanai vai gaida savu zvaigžņu stundu turziņās un burciņās virtuves atvilktnēs. Taču, veselībai negaidīti sašķoboties, zinātnē neaprakstīts instinkts dzen pēc zālēm dabā. Arī mani.

"Reizēs, kad nav pieejami kādi atzīti ārstniecības līdzekļi, cilvēki tik tiešām atgriežas pie ārstniecības augiem," manu personīgo novērojumu apstiprina Vides risinājumu institūta pētniece un pļavu eksperte Rūta Abaja. Viņa stāsta, ka dabiskās pļavas izsenis bijušas latvieša labsajūtas un veselības uzturētājas. "Kovida laiks parādīja, ka cilvēki steidza atgriezties pie zāļu tējām, dažkārt pieķeroties tām kā pie pēdējā glābšanas riņķa," bilst Rūta Abaja. Galu galā pats apzīmējums "zāļu tēja" un termina "medikamenti" latviešu valodas analogs "zāles" liecina par latvieša teju ģenētisko saikni ar pļavas augiem, kur augošās zāles nepieciešamības gadījumā kļūst par mūs ārstējošām zālēm.

Laika gaitā gan cilvēki ir tiekušies attālināties no dabas un Latvijai kādreiz raksturīgajām puķu pļavām, kas teju izzudušas. Un tomēr no dabā sastopamajiem ārstniecības augiem pavisam prom neesam aizbēguši. Dabisko zālāju atjaunošanas projekta "GrassLIFE" ietvaros veikts pētījums apliecina, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām lieto un spēj orientēties dabas veltēs, kas gandrīz no saules enerģijas vien izaug pļavā. Taču – ne kurā katrā.

Ārstniecības augus vāc un lieto 36% aptaujāto, kamēr 35% tos lieto, bet paši nevāc. 29% cilvēku Latvijā ārstniecības augus nevāc un arī nelieto. Šādu ainu atklāj pētījuma laikā veiktā sabiedrības aptauja.

"Varam secināt, ka ārstniecības augus Latvijā lieto 71% iedzīvotāju, vismaz kaut kādā mērā. Tātad – vairāk nekā divas trešdaļas. Turklāt puse no tiem augus vāc savvaļā," pētījumā secināto apkopo R. Abaja. Aptaujājot iedzīvotājus, noskaidrots, ka pļavas simbols latvietim visbiežāk ir parastā pīpene, kā arī rudzupuķe un ārstniecības kumelīte. Tiesa, no pēdējiem diviem augiem viens ir skaista tīruma nezāle, otrs – nemaz nav atrodams savvaļā un nekādi nav saistīts ar dabisku vidi kā madara, pelašķis vai gaiļbiksīte.

Savvaļā visbiežāk vāktā tēja ir liepziedi, bet vidēji gadā lielākais izdzerto krūžu skaits pieder ķimenei ‒ nepilnas 26, kam seko asinszāle un vīgrieze. Kādreiz cilvēki ķimenes tējai vāca paši, tagad jāpērk veikalā, jo pļavas ar ķimeņu ziedu "mežģīnēm" atrodamas reti. Augu vākšanai gada laikā vidēji tiek atvēlētas 7-8 stundas, savvaļā kopumā ievācot ap 80 sugu augus. Kopumā aptaujas dalībnieki uzskaitīja 114 ārstniecības augu sugas, ko lieto. Ne tikai tējai – daļa aptaujāto ārstniecības augus izmanto arī pirts rituālos.

Noskaidrots, ka dabiskā pļavā, kura nav cilvēka arta un sēta (tomēr tiek noganīta vai pļauta reizi gadā, novācot zāli, lai neļautu veidoties kūlai un aizaugt ar krūmiem), var sniegt tās īpašniekam papildus ienākumus. Piemēram, augstāko produktivitāti uzrādījušie zālāji spēj ienest 1,3 tūkstošus eiro no hektāra, vērtējot pēc ievācamo ārstniecības augu biomasas. Bet, pārrēķinot to tējas porcijās, jau sanāk gandrīz 10,3 tūkstoši eiro. Izmantojot šādu pieeju aprēķinam, dabisko zālāju ekonomiskā vērtība ir daudz augstāka (vidēji 4,9 tūkstoši eiro no hektāra) nekā lielākajai daļai Latvijas lauksaimniecības zemēs audzēto kultūru.

Tāpēc pētījuma autori secina, ka ārstniecības augu pļava var nodrošināt līdzvērtīgus ienākumus kā biežāk audzētie graudaugi piemēram, kvieši vai griķi. Tā ir laba ziņa tiem, kuriem pieder tā dēvētie vilkakūlas zālāji – pabērni starp visiem pļavu veidiem, kam to īpašnieki nereti nesaredz nekādu pielietojumu. Pētījums rāda, ka vislielākais ekonomiskais ieguvums, ja vērtē no ārstniecības augu potenciāla, ir tieši šiem zālājiem.

Vēl cita aina paveras, ja ārstniecības augi tiek kultivēti, – ārstniecības un aromātisko augu pašreizējā tirgus vērtība Eiropā par žāvēta materiāla kilogramu var sasniegt pat 100 eiro. Tā liecina bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmuma "Field and Forest" aprēķini, kas nodarbojas ar kumelīšu, kliņģerīšu un citu tradicionālu un netradicionālu ārstniecības augu audzēšanu.

"Runājot par ļoti plašo ārstniecības augu klāstu, ko var iegūt savvaļā, jāatzīst, ka ilggadīgās un dabiskās pļavas ir nozīmīgs Latvijas iedzīvotāju veselības un labsajūtas uzturētājas. Līdz ar to mums kā sabiedrībai un mums kā valstij būtu jārūpējas par to, lai dabiskās pļavas saglabātos un turpinātu būt pieejamas cilvēkiem," atzīmē Rūta Abaja.

Dabas aizsardzības un saglabāšanas sniegtie ieguvumi sabiedrībai ir daudz lielāki nekā aizsargājamo teritoriju izveidošanas un uzturēšanas izmaksas, norāda pētnieki. Piemēram, saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm dabiskas teritorijas ilgtspējīgas apsaimniekošanas atdeve ir 100 eiro vērti "pakalpojumi" par katru ieguldīto eiro. Jēdziens "ekosistēmu pakalpojumi", kas palīdz izprast dabas teritoriju ekonomisko atdevi, nav jauns, taču universāls dabas novērtēšanas mehānisms nepastāv. Tomēr, kā uzsver pētījuma autori, ir svarīgi dabu, tostarp ārstniecības augus pļavās, izteikt naudas vērtībā, lai sabiedrībai uzskatāmāk parādītu, cik vērtīga ir dabiskā vide.

Ārstniecības augu nozīme laika gaitā patiesībā nav mazinājusies, pat ja tā mūsdienu cilvēkam ir grūtāk saskatāma, uzskata Rūta Abaja. Galvenokārt tāpēc, ka visa mūsdienu medicīna "uzbūvēta", pateicoties vielām, kuru pirmavots daudzos gadījumos nāk no augiem. Pētījumi, lai atrastu jaunas vielas, kas palīdzētu uzturēt un atjaunot veselību, turpinās. Un tieši dabiskās ekosistēmas ir labākais rezervuārs jaunajiem pētījumiem. Un tādēļ dabisko zālāju izzušana ir avārijas signāls. Pazaudējot kādu sugu, pirms esam to kārtīgi izpētījuši, vienlaikus zaudējam risinājumus medicīnai.

Ārstniecības augi un to mājvieta – kārtīga daudzveidīga pļava – ir svarīga ne tikai cilvēku ārstēšanai, bet arī mājlopiem, kas pļavās ganās. Cilvēks evolūcijas gaitā faktiski zaudējis šo spēju, bet dzīvnieki joprojām spēj noteikt, kurš augs nepieciešams veselības uzturēšanai vai kādas kaites nomākšanai. Labs piemērs ir bioloģiskās zemnieku saimniecības, kur dzīvnieki bieži ganās daudzveidīgās ganībās, izvēloties no plašās augu aptiekas sev nepieciešamāko. Izpētīts, ka arī kopumā bioloģiski apsaimniekotajās lauksaimniecības zemēs ir vairāk nekā par trešdaļu lielāka bioloģiskā daudzveidība, salīdzinot ar konvencionālajām saimniecībām.

Atgriežoties pie cilvēka attiecībām ar dabu – ienākumiem no tējas paciņu pārdošanas līdzās var likt labsajūtu, ko sniedz uzturēšanās svaigā gaisā un dabas ainavā. Rūta Abaja bažījas, ka pašlaik vēl dzīvās zināšanas, veroties tālākā nākotnē, varētu izzust. Nozīmīgs faktors, lai tradīcija nepārtrūktu, ir ģimene, nododot zināšanas un vākšanas rituāla pieredzi no viens paaudzes nākamajai. To kā galveno zināšanu avotu par ārstniecības augu izmantošanu atzīst 71% aptaujāto, apsteidzot internetu un grāmatas.

Rūta min, ka lomu spēlē vieta, kur cilvēks ir audzis. Ja bērnība pavadīta laukos, kur ārstniecības augi bijuši ne tikai fiziski klātesoši tuvīnajā pļavā, bet tie arī vākti un lietoti, tad zināšanas un iemaņas, visticamāk, būs. Mūsdienās, no lauku vides pazūdot dabiskajām pļavām un lauku iedzīvotājiem pārceļoties uz pilsētām, iet mazumā arī zināšanas un iespēja tās nodot mantojumā. "Šis process ir tieši saistīts ar izmaiņām ainavā," atzīst Rūta Abaja. Izņēmums ir piparmētras, kumelītes un citi augi, ko cilvēki pazīst un plaši lieto, bet kas izaudzējami dārzos, nevis ievācami savvaļā.

Pētījumā secināts, ka ārstniecības augu lietotāja profils ir šāds: latviski runājoša sieviete, kas nākusi no viensētas vai mazpilsētas. Neparādās korelācijas ar to, kāda ir cilvēka nodarbošanās. Daudz svarīgāks jautājums, uz ko nerod atbildi arī veiktais pētījums, ir – vai zināšanas tiks nodotas tālāk? Rīgas iedzīvotājs, kas dzimis un audzis Rīgā, ārstniecības augus lieto vismazāk. Ja šo zināšanu nav, dzīves kvalitāte zaudē ļoti krāšņu šķautni, kas var ietekmēt gan veselību, gan labsajūtu kopumā.

Klimata pārmaiņas un arī tās problēmas, kuras ir saasinājusi pandēmija, visticamāk, nevar atrisināt ar jau zināmiem paņēmieniem. Jaunus risinājumus slēpj augu milzīgā ģenētiskā daudzveidība, kas nozīmē arī milzīgu ķīmisko savienojumu daudzveidību. Pašlaik identificēts aptuveni 100 tūkstoši augos esošo ķīmisko savienojumu, bet liela daļa no tiem vēl nav izzināti, un katrai sugai vielu buķete ir unikāla. Pateicoties tam, ka pļavu īpašnieki un viņu priekšteči pļavas ir pareizi uzturējuši, Latvijā vēl pastāv nedaudzi augstas kvalitātes dabiskie zālāji, kas rotā ainavu un sargā šo neparasto resursu, kas sevī glabā jaunu ārstniecības līdzekļu atklāšanas potenciālu.

Tomēr ārstniecības augi, pārrēķināti biomasā, naudā, tējas tasēs vai neizzinātās iespējās medicīnai, tik un tā vēl neatklājas pilnībā, jo ietver arī nemateriālas vērtības, ko cilvēkam sniedz, piemēram, saskare ar dabas ainavu. Plaši izskanējuši zinātnes atzinumi par meža terapiju, kas labvēlīgi ietekmē cilvēka psihoemocionālo stāvokli. Tie iezīmēja jaunu šķautni cilvēka attiecībās ar dabu, tās sniegtos resursus ne tikai izmantojot, bet arī saudzējot. Gaidot, kad tiks izstrādāta metode, kā labāk izprast cilvēka un dabas vides attiecību būtību, svarīgi dabu sargāt jau šodien.

Pateicoties Vides risinājumu institūta veiktajam pētījumam, atvērta jauna lapaspuse putekļainajā ārstniecības augu herbāriju grāmatā, palūkojoties jaunā veidā uz šo mūžseno vērtību, kas mums ir pie kājām. Izrādās, ka pļavas mums dāvā ekosistēmu pakalpojumus, ko var pārrēķināt naudā. No otras puses – cilvēks nav iemācījies izteikt naudā to, ko mums sniedz it kā tik vienkārša lieta kā būšana pļavā vai plašāk – ko šie daudzveidības šūpuļi sniedz Latvijai, tās sabiedrībai un pasaulei kopumā. Sākot ar krūzi kūpošas tējas, kad tek deguns vai piemeties kovids.