Gaisīgām un nebēdnīgi dauzonīgām Anetes Meleces ilustrācijām pielijušā "Mākoņu grāmata" sevī aiz dažādu formu un toņu mākoņiem paslēpusi dzejnieka Jura Kronberga asprātīgās un smalkās vārsmas, kurās pavīd gan pa enciklopēdiskai, gan poētiskai, gan ironiskai rindai, tā pieburot kā mazu, tā lielu lasītāju. Starp citu, te var noskaidrot arī to, kāds izskatās pusmākonis, šaubu mākonis un arī slavenais laika ziņu mākonis. Turklāt grāmatai, kuras vāku faktūra atgādina lietū izmirkušu un pēcāk izžāvētu grubuļpapīru, pēdējās lappuses ir atvēlētas mazo lasītāju pašizpausmei un savu laikapstākļu un iekšpasaules novērojumu pierakstīšanai vai piezīmēšanai.

Kripatu brīnumainības dabas pasaulē ar savu toņiem bagāto akvareļu otu iepludina pašmāju rakstniece un māksliniece Lilija Berzinska. Viņas naksnīgajām noskaņām un naktstauriņiem piebirušajā grāmatā "Meža pasaka" mājo ne tikai putni un zvēri, bet arī citas neparastākas būtnes, tostarp, dinozaurēns Viljams. Viņš dodas mežā naktī, atrast nokritušu zvaigzni ar bažām, ka tā varētu piesārņot pasauli. Iepazīstot meža iemītniekus, dinozaurēns sastop arī Meža saimnieku, uzzina, ka zivju dzenīši mājo tīkai tīros ūdeņos un apņemas bez vecāku ziņas vairs nemeklēt dēkas.

Upes pavediens vijas cauri lietuviešu autores un ilustratores Monikas Vaicenavičienes grāmatai "Kas ir upe?", piedāvājot paraudzīties uz upi no dažādiem skatpunktiem, tādējādi ļaujot saredzēt upē gan mājas, gan ceļojumu, gan dzīvības spēku, gan mīklu, gan atmiņu, gan enerģiju, gan daudzas citas izpausmes. Tas ir omītes stāsts savai zinātkārajai mazmeitai, upes ūdeņos saklausot daudzus stāstus un dzīvības klātbūtni tajos. Grāmata savas vizuālās pievilcības un saturiskās daudzveidības dēļ 2019. gadā Lietuvā ieguvusi labākās izzinošās grāmatas un skaistākās bērnu grāmatas titulu, bet universālais un izziņu modinošais stāsta raksturs mudinājis to iztulkot jau vairāk nekā piecpadsmit pasaules valodās.

Pilsētas jaunkundze – divpadsmitgadniece Jozija – , atvadoties uz mūžu no sava ļoti mīlētā vectēva, mantojumā no viņa iegūst paprāvu pulciņu personību ar asu raksturu. Viņa manto bišu saimi. Vācu rakstnieces Petras Postertes grāmata, nodaļas nodēvējot kalendāro mēnešu vārdā, lasītāju pieaicina tuvāk stropam un aicina izzināt bišu dzīvi, tai savijoties ar Jozijas dzīvi viena kalendārā gada garumā, spilgtākos mirkļus atainojot maigi dzeltenpelēkās ilustrācijās. Meitenes pārdzīvojumi un piedzīvojumi mijas ar niansētiem bišu dzīves tuvplānu aprakstiem. Grāmatas pēcvārdu rakstījis īstens pašmāju bitenieks, norādot ne tikai nianses Latvijas un Vācijas bišu un dabas dzīvesciklos, bet arī taciņu tālākai bišu izziņai vai pat lasītāja vēlmei kļūt par bitenieku pašam.

Izdzīvot visus Latvijas gadalaikus mazā putnu pētnieka acīm un pamanīt ikdienā šķietami pašsaprotamo dabā aicina ornitologa Viestura Ķerus uzrakstītais dabas stāsts "Meža meitene Maija". Līdzās dabas vērojumiem ir arī bērnu un vecāku attiecību līnija, ko atklāj trāpīgi dialogi. Mākslinieka Didža Upena melnbaltās ilustrācijas iezīmē dabas pārvērtības gadalaiku karuselī, bet melnbaltais kvadrātkods aizved pie grāmatā sastapto putnu balsu ierakstiem. Drīzumā pie lasītājiem grāmatvāku "spārnos" dosies jau otrais Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā jau ieguvušā autora radītais garstāsts "Korras pasaule", kas vēstīs par zaļo vārnu puisi Korru un viņa pasaules iepazīšanas piedzīvojumiem, mērojot arī gājputna iniciācijas ceļu.

Neraugoties uz to, ka sikspārnis kovidpandēmijas ēnā iemantojis ne to gaišāko slavu pasaules mērogā, grāmata "Sikspārnis" ir zaļu domāšanu rosinoša. Garstāsts pusaudžiem ar ekodetektīva elementiem. Tā pieteikta latviešu bērnu rakstnieka Māra Runguļa grāmata "Sikspārnis" ar ekspresīvi trīcošām, zaļisarkanām Elīnas Brasliņas ilustrācijām, kuras ved tās cēlsirdīgo varoņu – Silvestra un Martas – mūsdienīgos un zaļi domātrosinošos piedzīvojumos. To vidū ir arī tādas misijas kā strazdulēna, tīklus austkārā zirnekļa vai istabā ieslodzītas lapsenes izglābšana, iestājoties par “mūsu mazākajiem brāļiem”, gliemežu rezervāts, padomi auto radītā piesārņojuma novēršanā un citi rosinoši prātojumi, kas mudinās jaunākos lasītājus pārvērtēt ne tikai savu attieksmi pret ārpus cilvēka esošo pasauli, bet arī rīcību.

Slovāku autore Simona Čehova radījusi emocionāli audzinoša rakstura grāmatu, ierušinot to zaļas domāšanas sakrautā komposta kaudzē kāda dārza galā. Tur zem olu čaumalām un ābolu mizām mīt slieku puika Francis, kas, mērķtiecīgi rokoties cauri brūnsarkaniem zīmuļzīmējumiem apaudzētām grāmatas lappusēm, meklē savas dzīves uzdevumu un savu vietu uz zemes (un veiksmīgi to atrod), kā arī mācās pamanīt savu kaimiņu stiprās puses. Turklāt grāmatas beigu daļā ir iespēja uzzināt, kāpēc sliekas ir noderīgas, ko tās dara ziemā un galvenais – vai slieku tik tiešām var sadalīt divās daļās? Turpinājumā ir arī praktisks ieskats komposta veidošanā, vizuāli atgādinot, kas tajā iederas un kas ne.

Atceros bērnību, kad kaimiņtante astoņdesmito gadu beigās pabiezas plastmasas maisiņu mazgāja un žāvēja, ieknaģētu pagalma ābeles zaros. Par kādu koku zaros iepinušos plastmasas maisiņu vēsta arī grāmata "Plastmasas huligāni". Mudinot domāt par plastmasas maisiņu likteni un tā īsās dzīves uzdevumu, latviešu rakstniece Agnese Vanaga radījusi un Līva Ozola ilustrējusi dinamisku un labsirdīgi asprātīgu stāstu par Dusmukules piedzīvojumiem. Divu delveru – Čiekurkalna puiku Klāva un Intara – sastapšanās ar Dusmukuli pārtop par aizrautīgu piedzīvojumu, iedarbinot arī visas ģimenes līdzatbildību par izvēlēm, kas veiktas lielveikalā. Stāsts atradis vietu arī teātrī apvienības "PERFOrācija" izrādē-darbnīcā ar tādu pašu nosaukumu, uz kuru apmeklētāji bija aicināti ierasties ar plastmasas izstrādājumiem, lai klātienē tās pārradītu citās lietās. Grāmatas beigās autore pievieno arī praktisku, vizuālu instrukciju plastmasas maisiņu pārtapšanai no murskuļa kārtīgā trijstūrītī. Starp citu, stāstam tapis arī turpinājums "Plastmasas huligāni. Draugs pazudis" (Jāņa Rozes apgāds, 2020).

Par mīļu piemiņu, kas saglabāta no tēva, – par žubīti, kura ir smagi sasirgusi un ir glābjama, ja vien izdotos sasniegt nemirstības ūdenspilno burvju upi Kžāru – vēsta pasakai līdzīgā grāmata jauniešiem "Upe, kas tek atpakaļ". Tajā dažādas paaudzes apburtspējīgais franču rakstnieks Žans Klods Murlevā ved lasītājus mīlestības upes virzienā, cauri tuksnesim, mežam, pļavai, okeānam, ievedot laikā, kad "mūsdienu ērtības vēl nebija izgudrotas". Šo ceļu mēro divu jauniešu – Tomeka un Hannas – plaukstošā mīlestība, katram no viņiem stāstot savu pieredzi, tādējādi autors arī grāmatu ir strukturējis kā divus stāstus. Lai arī stāsts vēsta par jauniešu attiecībām, to ceļš vienam pie otra iezīmējas metaforiskā dabas ainavā.

Pēc tam, kad būs izlasītas vācu mežziņa Pētera Vollēbena grāmatas, katrs solis dabā var kļūt par jaunatklājumu. Grāmata, ko rakstījis meža pazinējs un bērnu ekskursiju vadītājs, pārsteigs, pārskatāmi strukturētās nodaļās sniedzot atbildes uz jautājumiem, vai koks var notievēt, vai kokiem arī metas pumpas, vai dzīvnieki arī iet skolā, vai koki vasarā svīst, kam pieder mežs, ko koki dara naktīs un par ko sarunājas putni? Abas bērniem paredzētās, bet arī pieaugušo uzmanību sagūstošās grāmatas ir veidotas kā izzinošas pastaigas mežā un pļavā, ļaujot apgūt meža raksturu, dzīvnieku valodas, cieņpilnas attieksmes un uzvedības principus, ejot dabā. Autors to panāk cilvēciskojot dabu, lai panāktu empātiju un lai skaidrotu norises dabā cilvēkam saprotamā valodā. Lai uzturētu mīlestību pret dabu klātesošu sevī, ieteicams "lietot" pa vienai nodaļai dienai.

Līdz krūtīm sniegā iesēdies svilpis, zivi dunčknābī satvēris zivju dzenītis, elegantā pozā nostājies lielais dumpis. Šo un citu Latvijā biežāk sastopamo putnu portreti izteiksmīgā pietuvinājumā ļauj izpētīt spārnotās radības, turklāt ar viedierīci lasītājs pats daļai no putniem var arī piešķirt balsi un pēcāk to izvērst par "melodijas" minēšanu, neredzot balss īpašnieku. Ievaddaļā grāmatas autors, kurš pats ir entuziastisks lietuviešu izcelsmes putnu vērotājs, sniedz īsu vispārēju putnu raksturojumu, atsauc atmiņā savu bērnības pieredzi ar vistu un tās perētajiem cālēniem, turpinājumā jau iepazīstinot ar dažādās dzīvotnēs mītošiem putniem. Lai arī apraksti ir samērā enciklopēdiski informatīvi, grāmatas pievienotā vērtība ir izteiksmīgās fotogrāfijas un dzīvās putnu balsis.

Atkāpjoties senā pagātnē un vēstot, ka bites ir gādājušas medu jau sen pirms tam, kad uz Zemes parādījās pirmie cilvēki un tika stāstīti pirmie stāsti, ilustrācijām bagātīgajā grāmatā lidot līdzi ieaicina šī "grāmatstropa" iemītniece Bitīte Dūcīte. Izzinoši fakti par bitēm pamīšus ar izglītojoši izklaidējošiem elementiem no pasaules tautu mitoloģijas, iesaista mazo lasītāju bišu pasaules izziņā un vienlaikus piesaista uzmanību katrai lappusei ar kādu mazu uzdevumu vērības asināšanai, bet "desertā" piedāvā arī praktiskus padomus tam, kā mazajam lasītājam kļūt par lielu bišu draugu.

Par vienu no klimata pārmaiņas kliedzoši ilustrējošākajiem un mediju telpā jau arhetipiskiem attēliem ir kļuvis polārlācis uz ledusgabala. Atsperoties no šīs ainas, Keitijas Deinsas grāmata "Vai mēs varam palīdzēt polārlāčiem?" polārlāču vārdā vēršas pie jaunākajiem pasaules iedzīvotājiem – bērniem –, lūdzot palīdzību un vienlaikus skaidrojot klimata pārmaiņu veicinošos faktorus, piemēram, fosilā kurināmā blaknes un (grāmatas beigās ir arī sarežģīto vārdu skaidrojošā minivārdnīca). Pēc misijas un krāsaino, infografisko ilustrāciju pilnā ceļa, mazajam lasītājam ir arī uzdevumu saraksts tam, kā viņš pats var palīdzēt baltajiem polārdraugiem, turklāt pat sniedzot ieskatu dažādās profesijās un to iespējās veidot zaļāku, tīrāku nākotni. Piemēram, kļūt par izgudrotāju, lai radītu kaut vai aparātu, kas izsūc no gaisa CO2 vai par skolotāju, kas māca, kā rūpēties par planētu jau no mazotnes.