Laiku pa laikam, kad notiek kāds protests vai akcija, esi manāms publiskajā telpā, bet ar ko nodarbojies ikdienā? 

Veidoju raidījumu "Zootēka" par šiem tematiem Latvijas Universitātes radio "Naba", kā arī uzturu sociālo tīklu platformu ar tādu pat nosaukumu. Publicēju informāciju par dzīvnieku aizstāvības akcijām un dažādas aktuālas ziņas, piemēram, par to, ka lielie tritoni dodas uz ziemošanas vietām un autovadītājiem jāuzmanās vai par to, ka spāņi protestē pret vēršu cīņām. Tomēr joprojām dzīvnieku aizstāvības niša Latvijā netiek aizpildīta, par šīm tēmām cilvēki domā salīdzinoši maz.

Un kāpēc Latvijā būtu jārunā par vēršu cīņām?

Tas veicina apzināšanos, ka esam daļa arī no globālajiem notikumiem. Esmu uzņēmies pienākumu atspoguļot notikumus un idejas dzīvnieku aizstāvībā, gan manas izglītības jomas – filozofijas – kontekstā, gan no aktīvisma skatupunkta, piemēram, par to, kā mainās likumdošana. Veselības ministrijas uztura ieteikumos gaļas minimālais daudzums ēdienkartē vairs netiek noteikts. Skatos dažādos leņķos, un cenšos to visi savilkt kopā. Ar domu – mēģinām dzīvot labestīgāk, nogalināt mazāk, novērst nevajadzīgas ciešanas. Un arī skatīties, kādus nākamos soļus varam spert dzīvnieku aizstāvība Latvijā.

Ko tu vēlies panākt?

Nevaru ideālistiski sagaidīt, ka par vegāniem un aktīvistiem kļūs visi. Bet katrs no mums var pieņemt lēmumu vairs neizvēlēties vismaz tos produktus, kuriem pieejamas humānākas un ekoloģiskākas alternatīvas. Ja tādu nav, tad vismaz jātiecas samazināt iesaistīto dzīvnieku skaitu un ciešanas. Ja arī tas nav iespējams, tad vismaz uzlabojam labturību. Tas ir mazākais, ko varam darīt. Personiskās attieksmes šķautne ir sākums, bet vienlaikus jāpieprasa, lai mainās ražošanas sistēma, ko valsts veicina vai neveicina ar subsīdijām.

Esi minējis – ja kautuvju sienas būtu no stikla, cilvēki gaļu ēstu mazāk.

Jā, tas ir Pola Makartnija sievas Lindas slavens citāts.

Globāli veroties un vispārinot, redzams, ka izcērt Amazones mežus, lai audzētu soju, ko saber mutē lopkopības nozarei. Bet liellopi Latvijā, kas ganās dabiskajās pļavās, palīdz atjauno zudušo biodaudzveidību. Vai vegāniskais diskurss visus lauksaimniecības dzīvniekus nesabāž vienā maisā?

Pļavu saglabāšanai droši vien var izmantot arī tādus zālēdājus, kurus nav jānogalina. Mēs runājam par lietām, kas agrāk bija abstraktas un attālinātas no realitātes, bet, laikam ejot, tas ir mainījies. Man nav visu atbilžu, bet tas nemazina ētisko motivāciju censties samazināt nepamatotas ciešanas, kaitējumu un nāvi.

Mulsina fakts, ka augu valsts uztura popularizēšana ar nolūku glābt dabu no vienas puses ir liekulīga, ņemot vērā ietekmi uz vidi, ko rada pesticīdi. Piemēram, Latvijas lielie graudkopji sākuši audzēt zirņus. Labi, viņi skatās augu valsts proteīna virzienā, bet te tomēr notiek vērtību sadursme.

Šis ir specifiskāks aspekts, kurā man vajadzētu iedziļināties vairāk. Nesen lasīju, ka zinātnieki strādā pie tā, lai lētāk iegūtu tādus alternatīvus pesticīdus. Piemēram, vielas, kas kukaiņiem signalizē par pārošanās iespējām un aizvilina kaitēkļus prom no lauka. Domāju, ka tā varētu būt viena no nākotnes metodēm augu aizsardzībā. Un vispār kukaiņus saukt par kaitēkļiem ir filozofisks jautājums. Tāpat arvien vairāk lasu ziņas par to, ka tiek attīstītas jaunas metodes, piemēram, audzējot pārtiku jūras konteineros. Jārēķinās ar to, ka mums jāveido drošākas sistēmas, jābūt plānam B, lai klimata pārmaiņu radītās izmaiņas dramatiski neiesistu pa sabiedrības veselību un kabatu. Taču daudzi izvēlas augu izcelsmes produktus tāpēc, ka nepanes laktozi, viņiem ir vienalga par dzīvniekiem un vidi.

Galu galā visiem argumentiem vajadzētu saplūst kopā lauksaimniecības politikā un subsīdiju pārdalē par labu produktiem, kas ir labvēlīgi cilvēkiem, dzīvniekiem un videi. Rīt vēl ne, bet pārskatāmā nākotnē tam vajadzētu notikt. Mūsu katra ziņā ir izvērtēt konkrētā produkta ražošanas ciklu un izvēlēties pēc labākās sirdsapziņas. Šodien sevi varam mierināt ar to, tiek atrastas jaunas ražošanas metodes un rezultātā varam iegūt labākus produktus. Progress šajā jomā notiek nemitīgi.

Esmu gan dzirdējis tevi sakām, ka progress nāk zārku pa zārkam.

Līdzīgi kā vecam runcim pelnos iekārtoties neiemācīsi, arī sabiedrība diemžēl mainīsies tikai tad, kad notiks paaudžu maiņa. Ir cilvēki, kas mūžu nodzīvojuši, redzot pasauli vienā veidā, bet te atnāk jauns čalītis no malas un saka, ka ir pavisam citādāk. Arī Putins nevar atkāpties, jo tas nozīmētu zaudēt pašcieņu. Ir grūti atkāpties no autoritāra viedokļa un pēkšņi piekrist kādai radikālai idejai. Latīņu “radix” latīņu valodā nozīmē “sakne”, tāpēc būt radikālam patiesībā nozīmē ķerties pie lietas dziļākās būtības. Redzu, ka nomainījās paaudzes un tādējādi zuda atbalsts kažokādu audzēšanai. Taču kādam tā bijusi daļa no tautsaimniecības, izmaiņas uzverot kā apdraudējumu pastāvošajai kārtībai un viņa uzskatu sistēmai.

Daudzi pašmāju ražotāji pievērsušies vegāniskajai pārtikai. Ne tikai bioloģiskie un inovatīvie, šādus produktus sākuši ražot arī pieredzējuši gaļas un zivju pārstrādātāji.

Man tas bija ļoti negaidīti, kad "Rēzeknes gaļas kombināts", "Nākotne" un "Gaļas nams Ādaži" sāka ražot vegāniskos produktus. Augu valsts ēdienu svētkos "AUGam" nogaršoju "Karavela" radītā zīmola "Fishpeas" tefteļus no zirņiem – tefteļus nebiju ēdis gadus divdesmit. Lielie ražotāji redz, ka te ir potenciāls, un viņi negrib šo biznesa nišu atdot citiem. Pieļauju, ka augu valsts produktu piedāvājums arvien paplašināsies līdztekus tam, ka cilvēki arvien vairāk samazinās dzīvnieku izcelsmes gaļas patēriņu. Gribat cept sašliku? Labi, būs jums sojšliks.

Te gribu uzsvērt, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD pārskatā secināts, ka Latvija ir pēdējā vietā Eiropā augļu patēriņa ziņā. Arī dārzeņu ēšanā esam tuvu saraksta beigām. Tas nav par to, ka nespējam izaudzēt, bet saistīts ar mūsu tradīcijām. Vienlaikus esam līderi sirds un asinsvadu slimību, gremošanas sistēmas audzēju un citu slimību izplatībā. Zinām, ka ir problēmas ar diagnostiku, tomēr tas, ka esam tik sliktās pozīcijas šķiedrvielām bagāta uztura patērēšanā, iespējams, nav sakritība. Taču es nemanu, ka par to pietiekami runātu. Cilvēki labprātāk nopērk zāles vai ārstē slimības, nekā pārskata uztura paradumus.

Kā ir ar gaļas garšas kopēšanu? Vegānisko produktu plauktā redzam divas tendences – kopēt cīsiņu garšu vai iet savu ceļu, piemēram, radot burgerus no kaņepēm.

Pārmest liekulību tiem ražotājiem, kas cenšas atdarināt gaļas garšu, ir nevietā, jo vienkārši pēc šādiem produktiem ir pieprasījums. Gaļas pārstrādes biznesam ir svarīgi paturēt savus klientus, tāpēc augu izcelsmes cīsiņi garšo visai līdzīgi gaļas cīsiņiem. Bet ir arī tādi ražotāji, kuriem nav jāizpatīk jau esošajai garšas gaumei. Taču, ja man patīk kūpinājuma garša, tas nenozīmē, ka man ir apspiesta vēlme ēst kūpinātu gaļu!

Man personīgi nav iebildumu pret gaļas garšu un es labi saprotu visus, kas fano par sieru, jo tas bija viens no tiem produktiem, no kuriem arī man atteikties bija visgrūtāk. Taču es redzu, ka ļoti līdzīgus produktus var saražot jau tagad. Kad dzirdu pārmetumus par to, ka augu izcelsmes siers nelīdzinās sieram no govs piena, es saku – paga, paga, šos sierus sāka ražot tikai pirms desmit vai divdesmit gadiem. Pēc gadiem, esmu drošs, nevarēs atšķirt produktus, kas iegūti no dzīvniekiem un citos veidos. Tas ir laika jautājums. Nav arī tā, ka govs piens ir obligāti jāaizvieto ar augu pienu, bez tā var arī iztikt. Arī kādreizējiem gaļas desas ēdājiem nav noteikti jāmeklē vegāniskā desa. Varbūt tas attiecas uz ieradumu, bet uzturvērtības dēļ tas noteikti nav jādara. Drīzumā tiks radīti aizvien lētāki un optimālākie veidi, kā iegūt augu izcelsmes produktus un tā vairs nebūs nišas prece par lielu cenu. Es gan to negribu īpaši izcelt, jo mums ir pieejams daudz produktu, kas ir rūpnieciski daudz mazāk pārstrādāti, lētāki un pieejamāki. To izvēle nāk par labu gan maciņam, gan veselībai.

Cita situācija ir tā saucamo augu pienu jomā. Latvijā govis slaucam, bet neražojam nevienu pašu litru auzu piena.

Piekrītu, un par šo esmu vairākkārt pēdējā laikā runājis. Esmu ieminējies par to Mārtiņam Mičulim, kas gatavo tofu – hei, vai te nesanāk biznesa plāns? Piemēram, Talsu "Rimi" ir ļoti liela augu pienu izvēle, ap 30 veidu, bet neviens no tiem nav ražots Latvijā. Domāju, ka cilvēki dažādu iemeslu dēļ ir gatavi samazināt govs piena patēriņu vai pat pilnībā pāriet uz augu pienu gan vides, gan ētikas apsvērumu dēļ. Kā nekā tieši govis tiek saistītas ar lielāko negatīvo ietekmi uz vidi. Tāpat skaidrs, ka pat no visjaukākās vecmāmiņas kūtiņas govi, kurai ražīgums sāk kristies, aizsūta uz kautuvi. Piena iegūšana ir mītiem klāta – sākot ar uzskatu, ka piens rodas no zāles un govis to "dod". Daudzi nezina, ka govīm, tāpat kā jebkuram zīdītājam, piens rodas pēc dzemdībām kā pirmā barība mazulim. Cilvēks jaundzimušo bullīti nokauj vai audzē gaļai, bet telēm jāiet mātes pēdās. Esmu dzirdējis no vetārstiem, cik dramatisks pārdzīvojums tas ir mātei. Dzīvnieks ir izmisumā – jo bērnus aizstāv visdažādāko sugu mātes, un govis nav izņēmums. Latvijā ik gadu nokauj ap 80 tūkstošiem liellopu – gan piena, gan gaļas. Ja teļu aizvešana ir industrijas standarta prakse, tad kāpēc par to nerunā caurspīdīgāk, kāpēc nav video par to? Lielākā daļa sabiedrības domā, ka pienu iegūst daudz humānāk nekā patiesībā.

Vai esi atradis augu pienu, kas patiesi labi garšo pie kafijas?

Pašlaik pērku gandrīz lētāko, diemžēl cenas ir ļoti augušas. Pēdējās divas ziemas esmu pavadījis Spānijā, tai skaitā, dzīvojot alā. Tenerifē augu pienu varēja dabūt pat zem eiro par litru. Man patīk gan auzu, gan sojas piens, bet, kā jau teicu, neuzskatu, ka tam jābūt obligātai daļai no uztura.

Kad iesprūdu Tenerifē kovida dēļ, nolēmu, ka ziemu pavadīšu tur, jo pasākumus rīkot Latvijā tāpat nevarēja. Tur aizrāvos ar frīdaivingu, un tas mani ir ļoti pietuvināja šīs zemes dabai. Izsakoties dzīvniekiem nedraudzīgā leksikā, tagad man ir āķis lūpā. Plānoju ziemu atkal pavadīt tur, pie viena ietaupīšu naudu, jo ar maniem ienākumiem jaunie apkures rēķini īsti nav savienojami. Tāpēc esmu priecīgs padzīvot mazliet klaidoņa dzīvesveidā, pavadot pāris stundu bibliotēkā, pāris stundu pie okeāna un nakšņojot alā. Vēlos nointervēt kādu jūras zīdītāju pētnieku. Mana ala ir telts izmēra iedobe klintī, kur varu pārnakšņot, paēst un atstāt savas mantas. Tas droši vien nav likumīgi, bet cenšos tur uzturēties ar maksimāli lielu pietāti pret vidi. Savācu ne tikai savu drazu, bet arī to, ko atstājuši citi.