Masku grupas ir dažādas. Kādas dzīvniekveidīgās jeb zoomorfās maskas ir raksturīgas Latvijas teritorijai?

Dzīvnieku maskas ir latviešu tradicionālo masku klāstā. Ja paskatās uz visu masku klāstu, tad dzīvniekveidīgās maskas būs mazumā, neliela daļa. Vairums būs cilvēkveidīgās vai priekšmetus un garu pasaules pārstāvjus atdarinošās maskas. Pie dzīvnieku maskām varam nosaukt zirgu, lāci, kazu, aitu, āzi, dzērvi. Ir arī jauktās maskas, piemēram, jātnieks ar zirgu vai čigāns ar lāci. Ir iegājies, ka posttradicionālajā sabiedrībā šādas maskas šķiet arhaiskas, interesantas.

Kāda ir dzīvniekveidīgo masku funkcija? Vai tā ir nokļūšana citā pasaulē, kurai ir saistība ar pirmlaiku? 

Ja runājam par dzīvnieku maskām, tad tas nebūs jebkurš dzīvnieks, bet gan noteikti dzīvnieki ar savu simbolisko slodzi. Galvenā viņu funkcija ir būt mediatoriem jeb vidutājiem starp šo pasauli un viņsauli. Šādā vai tādā veidā šie dzīvnieki spēj ceļot, spēj nokļūt tur, kur ir lieli resursi, spēj atgriezties un atnest šos resursus cilvēkiem šajā zemē. Tāda ir dzērve, vilks, lācis, zirgs, arī kaza var uzkāpt debesīs un ceļot. Papildus viņiem ir vēl kāda simboliskā jēga – piemēram, vilks būs precinieks, bet kaza vai aita būs līgava. Tā jau ir mītiskā saspēle. Taču gan viens, gan otrs slānis pamatā ir saistīti ar auglību un svētību.

Ja cilvēks plāno maskoties, kā viņam izvēlēties sev piemērotāko masku?

Tas, kādu tēlu vai lomu izvēlas cilvēks, ir atkarīgs no paša cilvēka. Vai nu viņš ir runīgs vai mazrunīgs, vai viņš ir atraktīvs, vai viņš ir tāds nekāds. Līdz ar to viņš sev piemeklē piemērotāko masku. Varbūt viņš būs masku bara vadonis? Vai arī viņš būs dzīvnieks, kuram nav daudz jārunā, bet jāstaigā apkārt, jāieknābj vai jāpavārtās, jāpaspēlējas savā tēlā. Sabiedrībā jau vienmēr ir dažādi raksturi un temperamenti – katrs atrod savu vietu tajā. Masku klāsts ir gana plašs, lai izvēlētos savējo, ņemot vērā arī, piemēram, to, kādi materiāli šobrīd ir pie rokas, par ko varu pārtapt. Jāteic, ka dzīvnieku maskas raksturīgas tieši Ziemassvētku cikla gājieniem.

Vai ir arī kādi tabū, kuru masku kurš nedrīkst vilkt mugurā? 

Ja runājam pasaules kontekstā, tad ir nerakstītie nosacījumi, ka maskojas pārsvarā pieaugušie vīrieši, sievietes maskojas tikai pēc reproduktīvā vecuma, savukārt bērni nepiedalās šajos rituālos. Runājot ar teicējiem pie mums Latvijā, viņi atzīst, ka bērniem ļoti interesē maskošanās tradīcija, viņi gaida šīs maskas un vienlaikus viņi baidās no tām. Tikko bērns ir spējīgs masku nest un iet visam baram līdzi pa ziemas pieputināto stigu, viņš to varot darīt. Tā ir sava veida viņa iniciācija – tas, ka bērns tiek pieaugušajiem līdzi.

Savukārt par sievietēm runājot, Latvijā esot bijis tieši otrādi. Vismaz tā liecina divdesmitā gadsimta dati, kas atklāj, ka sievietes ir vairāk maskojušās, bijušas aktīvākas. Vīrieši bieži vien vienkārši nāca līdzi iedzert un jautrību baudīt. Tā varbūt ir tāda mazliet vēlīnāka situācija un skatījums.

Ja pameklējam tādas liecības vēl kādu gadsimtu atpakaļ, redzam, ka ir bijuši tikai vīriešu gājieni, ir bijuši tikai sieviešu gājieni un bijuši jauktie gājieni. Tas atkarīgs no svētkiem, vai prioritārais ir sievišķais – vai sievietes ir tās, kas meklē šo spēku –, vai atkal tie ir vīrišķie svētki? Bieži vien rudens, pavasara periodos ir šādi dalītie gājieni, bet pa vidu, pa Ziemassvētkiem ir jauktie, ģimeniskie gājieni, kur kopā ir tēvs, māte un bērni.

Ja atgriežamies pie tiem masku veidiem, kur ir redzams kopā cilvēks un dzīvnieks. Kādas ir simboliskās attiecības to vidū? Vai cilvēks uzkundzējas dzīvniekam?

Starp citu viens no skaidrojumiem Dienvideiropā ir tas, ka maskošanās rituālos tiek parādīts, kā savvaļas dzīvnieks tiek kulturalizēts, kā tas kļūst par mājdzīvnieku. Piemēram, aitu bari, kuri sanāk kopā un ko vada cilvēks.

Mūsu jauktā tipa maskas bieži vien nes savu mītisko slodzi. Piemēram, jātnieks uz zirga. Uzskata, šī maska var būt pirmā maska, kura nāk un atved pārējās maskas no viņsaules. Lācim vadātājs vai dancinātājs parasti ir čigāns. Čigāns ir ļoti arhaiska maska. Latviešu folklorā šai maskai ir divi slāņi. Senākais slānis ir tas, kur čigāns ir pārcēlājs, starpnieks starp šīm divām pasaulēm. Tie čigāni, kas kādreiz Eiropā ir ieceļojuši no Indijas un kam ir saistība ar čandaliem jeb līķu dedzinātājiem, bijuši zemākā kasta, vistuvāk saistītā ar mirušo pasauli. Tie nāk kā tēli no viņu dzīves, parādot, ar ko viņi reiz nodarbojušies, tostarp ar pareģošanu, cirka izdarībām un dzīvnieku dresēšanu. Tā arī ir iesakņojusies maska – čigāns kā lāča dancinātājs.

Turklāt Latgalē pat ir saglabājušies pieraksti, kuri liecina, ka savulaik ir vadīts pat dzīvs lācis, bet Kurzemē istabā ir iejāts ar īstu zirgu. Pati maska ir dzīvnieks, bet viņa atdarinājums nāk caur kažokādu, kura ir simbolisks dzīvnieka atdarinājums. Piemēram, ar aitādas kažoku, kas izgriezts uz otru pusi, var tikt atdarināts jebkurš no mītiskajiem dzīvniekiem.

Parasti šis kažoks ir uzvilkts otrādi. Ko simbolizē šī ačgārnība? 

Citādo pasauli. Maska nāk no citurienes, no tās citādās pasaules, kurā viss ir otrādi – apģērbs ir otrādi, vienalga, vai tas ir kažoks, svārki vai cimdi. Maskai ir arī citi izmēri – vai nu tā ir lielāka vai mazāka, līkāka vai klibāka. Maskas bieži vien runā citādā valodā. Viss ir citāds, jo nāk no citurienes.

Kas ir būtiskais, kas jāņem vērā, darinot masku? Vai katrai dzīvnieku maskai ir kāds savs obligātais elements, bez kura nevar iztikt maskas radīšanā?

Viens no galvenajiem priekšnosacījumiem masku tēlu veidošanā ir izmantot vecas, nolietotas lietas un tos apģērbus, kas ir jau saplīsuši, paredzēti mešanai ārā, vai kas ir jau savu dzīvi nokalpojuši.
Otrs svarīgais uzdevums ir ar ļoti minimāliem, askētiskiem līdzekļiem simboliski parādīt, ka tas ir konkrētais dzīvnieks. Nav jāatdarina dzīvnieka izteiksmīgā seja vai detaļas. Pietiek uz slotas kāta uzmaukt zābaku, un zemnieka iztēle jau redz to dzīvnieka galvu.

Jo mazāk emocijas tiek parādītas maskā, jo tā ir iedarbīgāka. Tas attiecas arī uz sejas maskām. Arī Latvijā šur tur ir atrastas koka sejas maskas. Maskas sejai ir jābūt ļoti askētiskai, bez emocijām, nu gandrīz tāpat kā miruša cilvēka sejai. Tikai ļoti vēlīnos laikos leiši sāka taisīt emociju maskas, kuras smaida vai ir dusmīgas. Tas uzreiz ļoti sašaurina iztēli un arī pašu noslēpumu jeb to, ko no tās var sagaidīt.

Vai masku katru gadu darina no jauna? No kā mūsdienās gatavo maskas? Vai tur redzam lietu otro dzīvi?

Tas, ko teicēji saka, laukos jau vienmēr ir kāda vieta, kāda veca pūralāde šķūņaugšā vai bēniņos, kur tiek glabātas vecās mantas. Maskošanās reizē tās tiek vilktas ārā un izmantotas. Izmanto arī to, kas pērnā gada laikā kļuvis vecs. Protams, varbūt kažoki ir tie paši, tādi jau netop bieži, bet ir tādi novalkātie kažoki, kurus neizmet, bet velk tad, kad ir masku gājiens. Tad atkal pakarina un kažoks stāv, bet ne jau kā tāda gatava, uzreiz velkama, izveidota maska. Maska vienmēr pēc gājiena tiek izjaukta detaļās un nākamreiz atkal top no jauna.

Tad tā tas bijis izsenis taupības nolūkos?

Tradīcijās vienmēr apvienojas praktiskais un mītiskais. Līdzīgi tam kā gadskārtu svētku ugunskurus nekad nekrauj no jaunas, svaigas malciņas, bet gan lieto visādus nederīgus sakrātus kokus, tā arī līdzīgi ar masku tērpiem. Maskošanās laikā notiek ārdīšanās. Apģērbs šai procesā var tikt vēl vairāk saplēsts. Viss vecais simbolizē mirušo. Tā ir viņsaules simbolika. Arī ar kvēpiem nokrāsota seja. Kvēpi ir produkts, kurš arī jau pieder viņsaulei, jo paņemts no krāsns un ir koksnes galaprodukts. Maskās ir mirušā klātbūtne. Piemēram, masku veidošanā izmantoti salmi, lai sapītu vai savītu jostas. Budēļiem no mirušās graudauga daļas – no rogas – veidotas cepures. Gan pakulas, gan salmi, gan kaņepāji – tas viss ir mirusī daļa.

Līdzīgi arī vecās drēbes, nolietotais gludeklis vai vecais striķis arī ir viņsaules daļa. Tā ir vieta, no kurienes atnāk maskas. Tā nu sanāk gan simboliski, gan ekoloģiski. Ja mūsdienās masku gājienā ieraugu maskās kādu tautastērpa sastāvdaļu – tautiskus brunčus, smukus cimdiņus vai lakatiņu – rodas zināma pretreakcija.

Tātad svarīgs ne tikai priekšmetiskais un pati maska, bet arī krāsojums. Latvieši izmantojuši ne tikai kvēpus, bet arī miltus un bietes. Kādu simbolisko lomu tas nes?

Tā nav tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā un vēl plašākā areālā. Masku krāsu gammā dominē trīs krāsas – balta, melna un sarkana –, iezīmējot dzīvības-nāves tēmu. Baltais un melnais saistās ar viņsauli, bet sarkanais, kam senākos laikos izmantoja okeru un ar ko tikušas apsmērētas maskas malas, atveres ir ar domu ar sarkano krāsu – asins krāsu iedzīvināt masku. Simboliski ļaut cilvēkam pārtapt par tēlu, ko simbolizē izvēlētā maska. Tā tas pārmantots arī līdz vēlākiem laikiem, kur ar sarkano krāsu iesmērē, piemēram, vaigus vai lūpas, iespējams, nemaz vairs nezinot šīs darbības nozīmi.

Maskošanās gājienus sauc dažādos vārdos, ir ķekatas, ir budēļi, ir meteņi. Kurš vārds ir visaptverošākais?

Tā ir mūsdienu problēma, ka mēs gribam visu vienādot. Nav tāda viena nosaukuma. Ir iegājies tā, ja tas ir, piemēram, Metenis, kas ir ieņēmis galveno statusu kādā reģionā, tad tam var gadīties pat vismaz savi desmit nosaukumi citos reģionos.

Par maskām runājot, ļoti neakceptēju kaut kādu budēļu vai ķekatu attiecināšanu uz visām maskām. Jo tās ir konkrētas tradīcijas konkrētā reģionā konkrētā laikā un ar konkrētu masku izskatu. Mūsdienās mēs šo tradīciju varam saukt vienkārši par maskošanos.

Ja sakām "čigāni", uzreiz skaidrs, ka runa ir par Ziemassvētkiem vai kāzu čigāniem. Ja sakām miežvilki, skaidrs, ka tā ir Kurzeme un tie ir Ziemassvētki. Ja sakām budēļi, skaidrs, ka tas ir Budēļu vakars pavasarī un tā ir Zemgale vai Kurzeme utt. Ar katru nosaukumu asociējas noteikta ģeogrāfiskā vieta, tradīcija, dziesmas un izdarības. Tas, ka budēļi un ķekatas ir visdziedošākie, un tas, ka Krišjānim Baronam ir sanācis par to savākt dainas un salikt tās Dainu skapī, līdz ar to šīs tautasdziesmas arī sāka mācīties skolā. Ir masku tradīcijas, kuras nav dziedošas, kur runā, vai rudens periodā vispār klusē vai pavervelē, pagrozās. Tie ir tā saucamie vecīši, kuri gandrīz izzuduši no mūsu redzesloka, bet tā nevajadzētu būt.

Kā maskošanās tradīciju ietekmēja kristietības ienākšana? Kur maskošanās kā izteiksmīga tradīcija vēl aizvien Latvijā mūsdienās ir sastopama? 

Vēsturiskās atšķirības laika gaitā veidojušās no tā, kā pēc kristietības ienākšanas Latvijas teritorija tika sadalīta. Latvijas austrumus pārvaldīja poļi, Vidzemi – zviedri, Kurzemi – vācieši, atstājot nospiedumu uz tradīcijām. Šķiet, ka Vidzeme caur hernhūtiešiem visvairāk ir pieslēgusies kristietībai, līdz ar to visvairāk pazaudējot arhaisko slāni.

Arī dziesmotajā, muzikālajā folklorā, ja mēs vēl gribam kaut ko sataustīt no tradicionālā, tad ir jādodas vai nu uz Latgali vai Rietumkurzemi, kur vairāk ir saglabājušās folkloras tradīcijas. Interesanti ir arī tas, ka tieši šiem reģioniem ir saglabājusies arī atšķirīga maskošanās intensitāte. Vai tā ir bijis arī pirms1000 gadiem, to grūti pateikt. Šobrīd Latgalē populārāka ir Ziemassvētku maskošanās, Vidzemē – rudens perioda maskošanās, Kurzemē – pavasara periods ir nedaudz populārāks.
Runājot par kristietības ietekmi, masku pasaulē ir ienācis mācītāja tēls. Viņš veic savu funkciju, saka smieklīgu runu, viņam no kabatām krīt ārā krūšturi un visādas pornobildes, atverot bībeli vai dziesmu grāmatu. Viņš tiek parodēts. Tā ir karnevāliska situācija, kas ir sastopama senajos masku gājienos. Smiekli ir atjaunojoši un vajadzīgi. Apakšas ar augšām samainās vietām. Notiek inversija. Caur šādiem rituāliem mēs atgriežamies sākotnējā veselumā, kas vēlāk ir sadalījies duālajā pasaulē: balts-melns, augša-apakša. Tad nāk maskošanās rituāls, kur viss tiek sajaukts, apgriezts ar kājām gaisā, bet beigās atkal no šī haosa tiek radīts kosmoss.

Tātad tiek atkārtots pasaules radīšanas akts?

Tā pati bērna piedzimšana. Ierodas čigāniete, kura ir gaidībās vai ceļā jau ir sākušās dzemdības. Viņa lūdz ielaist siltumā, jo dzims bērns. Bērns dzimst, un saimnieks palīdz pieņemt šīs dzemdības. Lūk, jaunas pasaules rašanās. Turpretī jebkura cīņa ir jaunu pasauli radoša: vai nu starp diviem masku tēliem, piemēram, vecais un jaunais gads, vai leišiem ir speķis un kaņepe, viens simbolizē veco, otrs – jauno, un viņi cīnās savā starpā. Visas šīs cīņas un kaujas ir jaunu pasauli radošas.
Jaunas pasaules radīšanu apliecina jebkurš auglības akts, kurš tiek izspēlēts. Kurzemē dancojot ir tā, ka roka ir kabatā, tad ar roku paņem burkānu, kurš ir piekarināts priekšā, un baksta to mājinieku, ar kuru danco. Ir maska, kur vīrietis ar sievieti ir savienota kopā tādā dzimumakta veidā. Ir arī maskas, kur sieviete pārģērbusies par vīrieti vai vīrietis par sievieti, tā arī simbolizējot šo abu dzimumu apvienošanos jeb rituālo androgīniju. Tas arī ir pasaules radīšanas sākums, kad viss bija viens, nebija dzimumu, kad nebija šī dualitāte.

Ir daudz elementu, kurus pētnieks, skatot no malas, ierauga. Maskas par to nedomā, tās dara, jo tā ir darījuši senču senči. Kaut vai dažviet tā masku uzvedība, kad bars iedrāžas iekšā mājā. Kāds raksturs svētkiem: ir skaļi, viss rīb, šķind, pannas tiek dauzītas tā, ka zeme ar debesīm kopā sajūk. Maskas rada haosu. Pēc tam maskas aiziet un iestājas miers, un pasaule top no jauna.

Ja pie manām namdurvīm klauvē maskas, kas man jāzina, lai uzņemtu šādus ciemiņus?

Viņi ir jāgaida. Cilvēki parasti priecājas, ka maskas atnāk, un bēdājas, ka kādreiz aiziet garām un neienāk. Cilvēki ir dažādi. Ir situācijas, kad neielaiž. Maskas tad mēģina ko sliktu nodarīt – bluķi aizvelt durvīm priekšā. Bet visumā maskas tiek gaidītas, jo cilvēki saprot, ka maskas dara svētīgu darbu, šādi atnes enerģiju.

Tas galvenais resurss, par ko cīnās, kas ir ļoti svarīgs un arī mūsdienās nekas nav mainījies, ir šī enerģija, enerģijas iegūšana. Lietas, par ko runājam tradīciju kontekstā, ir ārējas izdarības, bet mērķis ir cilvēka iekšējā pasaule. Visi šie resursi, arī enerģijas resursi ir cilvēkā pašā. Ārējās izdarības tikai palaiž šos procesus. Tieši rituāli ir tie, kas strādā uz zemapziņu. Tur ir tā mūsu viņsaule, resursu bagātība, bet mēs pie tās netiekam klāt. Tad ir šīs tradīcijas, kad nāk šie tēli un paver mūsos spraudziņu, paver vārtiņus, un mēs tiekam klāt pie mūsu pašu resursiem. Tas ir tāds psiholoģiskais efekts gan tam, kas maskojas, gan mājiniekam, pie kura atnāk šis tēls un parāda šo ceļu, saikni.

Kāpēc tik būtisks uzsvars ir uz auglību?

Gandrīz visas gadskārtu svētku, tajā skaitā maskošanās tradīcijas ir ar mērķi nodrošināt auglību. Pateicoties auglībai notiek turpināšanās. Pasaulē, kosmosā valda entropija, kad viss sabrūk, viss sairst. Viss materiālais, ko redzam, ar laiku var pārvērsties putekļos, ja nav auglība un ja viss neturpinās.

Vasarā viss notiek. Vasarā ir rezultāts. Viss zied, un pēc tam mēs ievācam ražu. Mums ir svarīgi ziemā taisīt ratus, bet vasarā – ragavas. Tātad ir svarīgi rūpēties tajā periodā, kad viss dabā ir sastindzis un miris. Ir tumšais laiks, saule atrodas pasaules kalna pakājē. Mēs esam visvairāk pietuvinājušies viņsaulei un tās resursiem. Mums ir jānodrošina tas, lai pavasarī viss atkal notiktu – lai augtu, apaugļotos, ziedētu. Tāpēc šos rituālus veicam ziemā. Nakts ir garāka par dienu. Ziemassvētkos šīs pasaules gandrīz saplūst kopā. Tāds sajaukums. Tad veras vārti. Un sākas process, lai pavasarī viss sāktos, lai viss veģetācijas un auglības cikls sāktos no gala.

Ja ir vēlme doties masku gājienā, kādi ir jūsu praktiskie ieteikumi?

Pirmkārt, ir jāsameklē vieta uz kurieni iet, jo tam, pie kā tu ej, jābūt nedaudz zinošam tradīcijā. Ir svarīgi, ka tie, pie kā tu ej, arī svin svētkus. Lai viņiem ir galds, ēdieni, lai saimnieki nav neērtā situācijā, ka viņiem nav ar ko pacienāt maskas. Pavasara budēļu gājienā ir sarežģītāk. Ir labi, ja saimnieki var pretī dziedāt un atbildēt, jo tur viss dialogs notiek dziesmu veidā. Jāzina apjomīgi teksti. Ziemassvētkos ir jābūt atvērtam, atraisītam, komunikablam.

Savukārt tiem, kas vēlas maskoties, ir no svara pirmajā reizē izdomāt kādu sižetu, ko viņi aizejot ciemos darīs. Tad, kad sižets ir un kad ir attiecīga kompānija, tad jau viss notiek. Man ir stāstīts, ka mūsdienu jaunieši, kas neko daudz nezina no maskošanās tradīcijas, ļoti viegli pieslēdzas ar savu izdomu un viss notiek. Svarīgi, lai pretī ir cilvēki, kuri saprot, kas pie viņiem atnāk un ko ar to darīt.

Kas sekmējis to, ka oranžo ķirbju svētki ir daudz vairāk zināmi sabiedrībā par pašu tradicionālo un tik daudzveidīgo maskošanos? Komercializācijas vilnis?

No vienas puses par laimi, bet no otras puses tas, ka esam saglabājuši ļoti arhaiskas tradīcijas var būt arī nedaudz traucēklis. Tas attiecas gan uz dziedāšanu, gan uz maskošanos un citām lietām. Jo tradīcija ir arhaiskāka, jo tā ir tālāka no mūsdienu domāšanas un pasaules, un mūsdienu cilvēks nezina, ko ar to iesākt, pat kautrējas no šī arhaiskuma. Jā, tad tradīcija ir mazliet jāzina, jāsaprot. Tikai, kad tu zini un saproti, tu vari to interpretēt, mūsdieniskot, pielāgot, bet vispirms ir jābūt pamatam.

Savukārt tas, kas ienāk ar kinoindustriju, jau uzreiz ir ar karoti mutē: atdarini un būsi stilīgs, jo redz tur Amerikā tā dara! Lai gan halovīnu bērniņi, viņi to paši zina vai nezina, bet viņi tāpat ir mediatori starp šo sauli un viņsauli. Man žēl, ka viņi runā "svešā mēlē". Mums ir sava valoda, valoda plašākā nozīmē kā kultūras tradīcija. Viņi šobrīd runā svešvalodā, lai gan simboliskā jēga jau ir tā pati.

Vai svarīgi ir tas, kurš izgatavo masku? Vai maska jāgatavo noteikti pašam?

Ir svētku laiks un tas viss notiek jau tādā nedaudz izmainītā apziņas stāvoklī. Domāšanai nav laika. Tas viss ir spontāni, mirkļa sajūtās, no pieejamajiem materiāliem. Protams, ka kāds kaut ko kaut kam piemet vai pasaka, bet katrs ar sevi tiek galā. Smieklos, jautrībā, varbūt mazliet iedzerts. Tur jānonāk tādā izmainītā apziņas stāvoklī, lai tas viss tā dabiski notiktu.

Kura ir jūsu pašas iecienītākā maska?

Dzīvē daudz par ko ir nācies pārtapt. Esmu bijusi pārģērbusies par veci, par ķekatu, savulaik par budēli, kad vēl neievērojām to, ka senākos laikos par budēļiem maskojās tikai vīrieši. Daudz kas ir pamēģināts. Bieži vien tā bija dzērve, jo šīs maskas izgatavošanai vienmēr mājās ir pieejami materiāli – slotaskāts, koka karote, veca seģene.