Ar skaļu "tauri, tauri, tauri, tauri, tauri!" pirmā Latvijas mobilā ganāmpulka koordinators Jānis Andrušaitis, kurš, apbruņojies ar našķu spaini, kopā ar lustīgo borderkolliju Šefiņu sasauc daļu no 160 pinkainajiem un balti jostainajiem liellopiem, kuri ziemā mīt savā novietnē Līgatnē. Galovejas šķirne ir apveltīta ar biezu vilnu, tāpēc visu gadu pavada ārā zem klajas debess. Kā stāsta Andrušaitis – govis pēc rakstura ir ļoti miermīlīgas un draudzīgas, jo nemitīgi pārvietojas un, tā kā ganības bieži vien atrodas apdzīvotu vietu tuvumā, pie cilvēkiem ir pieradušas.

"Pļavās mēs liekam vārtiņus – kas grib, var ieiet iekšā un padraudzēties. Suņus gan aicinām turēt pie saites, jo ar tiem gotiņas īpaši nedraudzējas. Cilvēki pie mums ir pieraduši, un tiem, kuri ir ceļojuši vai kāpuši kalnos, tas nav nekas jauns, ka ganāmpulkus var sastapt brīvdabā un arī pilsētās. Piemēram, Dānijā un Somijā ir populāras tūrisma vietas, kur ganās lopiņi, un nevienam tas izbrīnu nerada," stāsta Andrušaitis, kurš ne reizi vien sarunas gaitā atzīst, ka dara to, kas no sirds patīk.

Ganības viņa vadībā mobilais ganāmpulks uzsāka 2018. gadā. Pirmie bija 40 liellopi, kas tika iegādāti tepat Latvijā, un nu to skaits ir dabiski izaudzis līdz veseliem 160 lopiem. Pavisam nesen no Vācijas ieradies jauns bullis vārdā Džeisons, kuru brīžos, kad viņš parāda raksturu, Andrušaitis mēdz dēvēt par Jašu. Džeisons gan kādu brīdi padzīvos karantīnā, lai aklimatizētos un pārliecinātos, ka pēc garā ceļa ir sveiks un vesels, bet pēc tam pievienosies ganāmpulkam.

Vaicāts par aktīvās ganību sezonas sākumu un beigām, Andrušaitis atbild, ka gatavošanās sākas jau aprīlī – atjauno aplokus vai saliek jaunus teritorijās, kas nākušas klāt, kā arī notiek lopu svēršana un dažādas veselības stāvokļa pārbaudes. Pērn ganības sākās 6. maijā Vakarbuļļos un noslēdzās 23. oktobrī Teiču dabas rezervāta Ozolsalā.

Tiesa, tas gan nenozīmē, ka visas 160 govis dodas ganīties uz vienu un to pašu vietu, – tās tiek sadalītas "pa porcijām". "Lielajā ganāmpulkā ir teļu grupas un vēršu grupas, bet mazais ganāmpulks ne vienmēr ir sadalīts pēc visām dzimumu un "lomu" proporcijām. Protams, ka mātes no bērniem nost nešķir, taču lielie teļi parasti ganās atsevišķi. Viņiem gan līdzi vienmēr būs kāda "auklīte", jo jaunajiem ir nepieciešams vadītājs. Savukārt bullis pie govīm uzturas apmēram divus mēnešus," skaidro ganāmpulka koordinators.

Saskaņā ar projekta noteikumiem vidēji 2-3 gadus ganāmpulks atrodas vienā vietā, taču kopumā ganību teritorijas ir mainīgas. "Pagājušajā gadā vidēji mēs bijām 10 vietās vienlaikus, bet vienubrīd pat bija 16 vietas. Patlaban esam Kurzemi atteikuši, jo sapratām, ka tas mums tomēr ir par tālu – bijām Pedvālē pie Sabiles. Taču Jelgava aizvien ir mūsu sarakstā. Tagad vairāk ir Vidzeme un aiz Madonas Krustkalnu rezervāts, Teiči – lai nav jābrauc cauri Rīgai. Bet Vakarbuļļi paliek, un domājam pienākt vēl tuvāk pilsētai – Daugavgrīvā. Redzēsim, vai sanāks, jāizpēta apstākļi, vai ir ūdens pieejams u.c.," atklāj Andrušaitis.

Ganību pļavas izvēlas vides eksperti pēc dažādiem kritērijiem un skaita tajā mītošās augu sugas, mēra zāles augstumu, lai noteiktu pļavas biomasas apjomu. "Svarīgs aspekts ir pļavas lielums. Vai to varēs noganīt ar piecām govīm vai vajadzēs 10? Vai arī, piemēram, kā Randu pļavās būs nepieciešamas veselas 30. Un to skaits tiek uzmanīts – ja šķiet, ka ir par daudz, tad ņem nost un pārvieto citur. Vai arī sadala platību. Un svarīgs jautājums ir arī tas, cik daudz pļavā vispār ir ko ēst. Jo ir sausās pļavas, kur ganāmpulks padzīvo nedēļu, un viss ir noēsts. Tāpēc pateikt viennozīmīgi, ka pieci hektāri ir 10 govis, nevar," skaidro Andrušaitis.

Ganāmpulka pārvietošana notiek speciāli pielāgotā piekabē, kurā satilpst seši liellopi. Pirmajos gados pārvadāšana notika ar traktoru, bet tas ir diezgan laikietilpīgi un nav arī ērti – nedz pašiem lopiem, nedz pārvadātājiem. Nu pārsvarā ceļošana notiek ar džipu.

Tiesa, ganāmpulks gluži savā vaļā vis nedzīvo – vismaz divām govīm tiek uzlikti raidītāji, lai lopu gaitām 24/7 varētu izsekot attālināti, un vismaz katru otro dienu ganāmpulku aprauga, lai pārliecinātos, vai lopi jūtas labi, vai tiem ir pietiekami daudz barības un ūdens, vai aploks nav sabojāts utt. Kad pļava ir noēsta, tad ganāmpulks tiek pārvests uz nākamo ganību vietu, savukārt pļavā ierodas eksperti, lai novērtētu noganīšanas efektivitāti.

Vidēji mobilais ganāmpulks vienas sezonas laikā nogana ap 200 hektāru pļavu, pērn tie bija 160 hektāri. Savukārt ziemā vidēji notiesā 10 siena ruļļus dienā.

Kāpēc svarīgi gādāt par dabisko pļavu atjaunošanu? Jo to bioloģiskā daudzveidība ir līdzvērtīga tai, kāda sastopama tropiskajos mežos. Piemēram, Latvijā ir dabiskās pļavas, kur vienā kvadrātmetrā var atrast vairāk nekā 50 augu sugu. Tieši tāpēc ir būtiski saglabāt un arī atjaunot šo dabas, kultūrvēstures un arī ekonomisko vērtību, un viena no efektīvākajām metodēm, kā to izdarīt, ir noganīt šīs pļavas ar mobilo ganāmpulku. Kā liecina LDF informācija, patlaban dabiskās pļavas aizņem vien 0,7% no valsts teritorijas. Pirms 100 gadiem tie bija veseli 30%.