Tulkot norises dabā zinātnes valodā.
Saruna ar bioklimatoloģi Guntu Kalvāni
Saruna ar bioklimatoloģi Guntu Kalvāni
Teksts: Kitija Balcare
Foto: Viesturs Radovics, "Delfi"
Foto: Viesturs Radovics, "Delfi"
Mirklī, kad pārņem prieks par pirmo pavasarī ieraudzīto tauriņu, ābeļziedu pagalmā vai uz takas uzlekušu vardi, jāatceras, ka šīs dabas norises ir stāsts, kuru "pieraksta" un "tulko" fenologi. Tie ir zinātnieki, kuri pēta gadalaiku un laikapstākļu ietekmētās norises dabā un novērtē ikvienu dabas novērojumu, jo tas palīdz izprast kopsakarības, kurās dzīvojam klimata pārmaiņu ēnā. Viena no šiem zinātniekiem ir Dr. ģeogr. Gunta Kalvāne, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece un docente, kurai rūp ne tikai zinātnes atklājumi, bet arī sabiedrības līdziesaiste zinātnē.
Pērn pavasarī viņas aicinājumam iesūtīt āra bērza, ābeles un ievas fototuvplānus zibakcijā "Viena diena Latvijā" atsaucās vairāk nekā pustūkstotis dabas vērotāju. Tā vietā, lai slīgtu ekoloģisko izaicinājumu radītā grūtsirdībā, pētniece mudina rīkoties. Kaut vai ziņojot pētniekiem par pirmo pamanīto biti.
Cik gadalaikos dzīvojam?
Šis februāra rīts uzausis daudziem par lielu pārsteigumu ar naktī pieredzētu zibeņošanu un pērkonu. Ko no tā varam secināt?
Šorīt lielākajai daļai no mums tas bija dabīgais modinātājs. Arī es pamodos no pērkona un zibeņošanas. Man draugi rakstīja, ka tas taču nav normāli, ka februārī un janvārī ir pērkona negaiss. Kā laika ziņās skaidroja Toms Bricis, tas tik tiešām nav raksturīgi, bet reizēm tā notiek un nav jāuztver tas kā ārkārtējs notikums. To uzreiz nevajadzētu sasaistīt ar klimata pārmaiņām, lai arī, protams, tas ir dziļākas izpētes jautājums.
Cik lielā mērā varam teikt, ka Latvijā vēl aizvien dzīvojam četros gadalaikos?
Gadalaiki ir zinātniskās izpētes vērts temats. Vairāk mēs pazīstam astronomiskos gadalaikus – kā astronomisā ziema, vasara, pavasaris. Taču ir arī meteoroloģiskais pavasaris, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra piecas dienas pēc kārtas ir virs nulles. Bez tam ir arī fenoloģiskās sezonas, bet tad mēs vairs nerunājam par skaitli četri, lai arī zinātniskajā literatūrā fenoloģiskās sezonas mēdz izdalīt dažādi. Fenoloģiskās sezonas tiek izdalītas pēc redzamām un viegli pamanāmām norisēm dabā. Ir pētnieki, kas izdala pat divpadsmit fenoloģiskos gadalaikus, sākot, piemēram, ar pirmspavasari, tad agro pavasari, pēcāk pavasara atmodu, vēlo pavasari. Arī rudenim mēdz izdalīt daudz un dažādas sezonas. Jāsaka, gadalaiku definīcija būs atkarīga no nozares, kuras "acīm" uz tiem skatāmies.
Vai gadalaiku robežas laika gaitā jau ir kļuvušas plūstošas? Ko stāsta dabā novērojamais?
Ja mēs skatāmies fenoloģiskos gadalaikus jeb sezonālās norises dabā, es neteiktu, ka robežas ir izplūdušas. Drīzāk tās ir drusciņ pārbīdījušās, bet paši gadalaiki gan nav mainījušies. Vislielākās izmaiņas ir novērotas agrā pavasara fāzēm. Piemēram, šis pirmspavasaris jeb ļoti agrais pavasaris, kā citi viņu dēvē, ko iezīmē baltalkšņu un lazdu ziedēšana, Latvijas teritorijā pēdējo piecdesmit gadu laikā pabīdījies mēneša intervālā. Arvien biežāk pie mums lazdas un baltalkšņi zied jau janvāra beigās, atsevišķos gados pat decembra beigās. Un to var uzskatīt par tiešu klimata pārmaiņu signālu. Kokiem, ko saucam par vēlajiem, lapu plaukšanas sākums arī ir pamainījies, bet ne tik izteikti: tie vidēji sāk plaukt un ziedēt nedēļu līdz 10 dienas agrāk.
Šorīt lielākajai daļai no mums tas bija dabīgais modinātājs. Arī es pamodos no pērkona un zibeņošanas. Man draugi rakstīja, ka tas taču nav normāli, ka februārī un janvārī ir pērkona negaiss. Kā laika ziņās skaidroja Toms Bricis, tas tik tiešām nav raksturīgi, bet reizēm tā notiek un nav jāuztver tas kā ārkārtējs notikums. To uzreiz nevajadzētu sasaistīt ar klimata pārmaiņām, lai arī, protams, tas ir dziļākas izpētes jautājums.
Cik lielā mērā varam teikt, ka Latvijā vēl aizvien dzīvojam četros gadalaikos?
Gadalaiki ir zinātniskās izpētes vērts temats. Vairāk mēs pazīstam astronomiskos gadalaikus – kā astronomisā ziema, vasara, pavasaris. Taču ir arī meteoroloģiskais pavasaris, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra piecas dienas pēc kārtas ir virs nulles. Bez tam ir arī fenoloģiskās sezonas, bet tad mēs vairs nerunājam par skaitli četri, lai arī zinātniskajā literatūrā fenoloģiskās sezonas mēdz izdalīt dažādi. Fenoloģiskās sezonas tiek izdalītas pēc redzamām un viegli pamanāmām norisēm dabā. Ir pētnieki, kas izdala pat divpadsmit fenoloģiskos gadalaikus, sākot, piemēram, ar pirmspavasari, tad agro pavasari, pēcāk pavasara atmodu, vēlo pavasari. Arī rudenim mēdz izdalīt daudz un dažādas sezonas. Jāsaka, gadalaiku definīcija būs atkarīga no nozares, kuras "acīm" uz tiem skatāmies.
Vai gadalaiku robežas laika gaitā jau ir kļuvušas plūstošas? Ko stāsta dabā novērojamais?
Ja mēs skatāmies fenoloģiskos gadalaikus jeb sezonālās norises dabā, es neteiktu, ka robežas ir izplūdušas. Drīzāk tās ir drusciņ pārbīdījušās, bet paši gadalaiki gan nav mainījušies. Vislielākās izmaiņas ir novērotas agrā pavasara fāzēm. Piemēram, šis pirmspavasaris jeb ļoti agrais pavasaris, kā citi viņu dēvē, ko iezīmē baltalkšņu un lazdu ziedēšana, Latvijas teritorijā pēdējo piecdesmit gadu laikā pabīdījies mēneša intervālā. Arvien biežāk pie mums lazdas un baltalkšņi zied jau janvāra beigās, atsevišķos gados pat decembra beigās. Un to var uzskatīt par tiešu klimata pārmaiņu signālu. Kokiem, ko saucam par vēlajiem, lapu plaukšanas sākums arī ir pamainījies, bet ne tik izteikti: tie vidēji sāk plaukt un ziedēt nedēļu līdz 10 dienas agrāk.
Foto: "Shutterstock"
Gailenes un pienenes decembrī
Kas īsti ir fenoloģiskais gadalaiks?
Fenoloģiskos gadalaikus mēs iezīmējam pēc norisēm dabā, taču jāpiebilst, ka šo norišu izvēle atšķiras pa valstīm. Latvijā, arī Lietuvā un Baltkrievijā, par atskaites punktu izmanto bērzu. Bērzu sula iezīmē pavasara atmodu, bērza plaukšana iezīmē pavasara vidu, savukārt par rudens iesākšanos uzskatāms bērza lapu dzeltēšanas iesākšanās. Piemēram, Vācijā par pavasara rādītāju uzskata forsitijas, kas ir dzeltenu sīkziedu krūmi, ko arī mēs Latvijā nereti redzam apstādījumos.
Ko mums palīdz noskaidrot fenoloģija un tās pētnieki?
Fenoloģiskie novērojumi tiek uzskatīti par ērtāko, vieglāko un precīzāko veidu, kā pierādīt, ka klimats mainās. Fenoloģijā cenšamies izmantot Latvijai raksturīgākās dabiskās sugas, mazāk skatāmies uz kultūraugiem. Kas attiecas uz vasaru, Latvijas teritorijā fenologi par atskaites punktu pārsvarā izmanto meža avenes ziedēšanu, vidus indikators ir liepu ziedēšana. Fenoloģiskās vasaras beigas ir viršu ziedēšana. Ar fenoloģiju lielākais riska moments ir šī subjektivitāte, jo mums jau liekas, ka virši zied jau jūlijā, bet patiesībā viršiem sāk krāsoties tikai maliņas.
Ko mēs esam uz šo brīdi secinājuši par bērziem? Bērzu dzeltēšanu mēs vairs nevaram izmantot kā rudens sākuma punktu tāpēc, ka sausuma rezultātā tie dzeltē jau augusta vidū, augusta beigās. Tad arī mūsu, fenologu, datos parādās šādi "izlecējdati". Tie uzreiz "lec ārā" no vidējām datu rindām. Tad mums jāmeklē kāda cita suga, ko izmantot. Šādas sugas fenologi sauc par indikatorsugām – sugām, kuras izmanto, lai izdalītu fenoloģiskos periodus. Ziemu parasti iezīmēs pirmais sniegs. Kopumā šīs izmaiņas mums stāsta klimata pārmaiņu stāstu, jo tā tēlaini varam fenoloģiju salīdzināt ar dabas valodu.
Pēdējos gados pagalmā novēroju, ka vientuļais upeņu krūms sāk veidot pumpurus, tiklīdz ir siltāks brīdis pat pirmajos gada mēnešos. Kā augus ietekmē šādas gaisa temperatūru svārstības, kuras tam maldīgi signalizē, ka ir sācies pavasaris?
Augi izvēlas dažādas izdzīvošanas stratēģijas. Tāpat kā dzīvnieki, kuri maskējas, pielāgojas arī augi. Par pioniersugām dēvētie augi – baltalksnis un lazda – līdzko paliek siltāks, tie izlemj: “Redzēsim, kā būs, tā būs, pamēģināsim!”. Augu attīstību noteikti ietekmē gaisa temperatūra. Pioniersugām tas ir viens no galvenajiem attīstību ietekmējošajiem faktoriem. Līdzko gaisa temperatūra pieaug, tā uzreiz notiek arī auga attīstība. Turpretī citi augi ir nedaudz piesardzīgāki, tie izvēlas piesardzības stratēģiju un nogaida.
Taču ir interesanti gadījumi. Piemēram, ja pavasaris iestājas strauji. Ir bijuši gadi, ko varbūt atceras lasītāji, kad ir bijušas siltas februāra beigas un marts. Tad ir šķitis, ka tūlīt, tūlīt jau viss saplauks, bet parasti tad auga attīstība notiek ļoti lēni. Savukārt vēlajos pavasaros, kad mēs nu jau vairs nevaram sagaidīt, kad beidzot būt kaut kas zaļš un kad varēs kaut ko darīt dārzā, tad augu attīstība notiek ļoti strauji. Jāsaka, augu attīstība savā ziņā izlīdzinās. Īpaši, ja skatāmies vēlākās pavasara fāzes, kad notiek lapu plaukšana pīlādzim vai ābeļu ziedēšana: neskatoties uz strauji silto pavasari, tik un tā šīs norises notiek klasiski tām raksturīgajā laikā.
Kā šāds šķietami kaprīzs, neparedzams un mainīgs klimats ietekmē cilvēku un tā ikdienu?
Protams, klimata pārmaiņas rada jaunus izaicinājumus ne tikai dabai, bet arī, mums cilvēkiem, jo īpaši, piemēram, lauksaimniekiem. Lauksaimniecība vienmēr ir bijusi riskanta nozare, tagad tā kļūst arvien grūtāk prognozējama, jo nezinām, kā mainīsies gaisa temperatūra, nezinām, vai vasara būs sausa, karsta. Turklāt arvien vairāk Latvijas teritorijai ir raksturīgi arī ekstremāli laikapstākļi – spēcīgi nokrišņi vai karstumviļņi.
Karstumviļņi negatīvi ietekmē gan darbaspējas, gan uzmanību, kā arī rada veselības riskus tādām grupām kā zīdaiņi un gados vecāki cilvēki. Ziemā nepastāvīgāki laikapstākļi rada riskus energoapgādes sistēmai vai, piemēram, sniega šķūrēšanas tehnikas noslodzei. Tādu piemēru ir daudz.
Otra tendence, kas parādās, ir tas, ka rudeņi pie mums paliek siltāki. Droši vien daudzi būs pamanījuši, kaut vai sociālos tīklos, ka vēl decembra sākumā varam redzēt fotogrāfijas sociālos tīklos ar gailenēm rokās vai pienenēm, kas zied. Patiesībā augiem tas ir liels risks, jo tie iztērē savu spēku, ko varētu izmantot pavasarī.
Kuras augu sugas Latvijā šīs izmaiņas pašreiz sajūt vistiešāk?
Viena no sugām, ko noteikuši zinātnieki kā pakļautu riskam silto rudeņu dēļ, ir lācenes. Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir ziemeļiem raksturīgā jeb boreālā suga. Latvijā kopumā vidējā gada temperatūra pieaug. Lācene pārvietojas tālāk uz ziemeļiem. Iespējama tās otrreizēja ziedēšana, kā arī sausums attīstībā lācenei ir liels risks.
Bioloģiskie lauksaimnieki man ir teikuši, ka šobrīd ir grūti prognozēt ziemāju sēšanas laikus. Ja iesēsi par ātru, attīstība notiks pārāk strauji, zelmenis būs par lielu, tas var aiziet bojā, ja pēkšņi uznāk sniegs vai salnas.
Neskatoties uz to, ka mēs ļoti daudz ko zinām par augu attīstību, ir tik daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, mums vēl joprojām nav skaidrs, kas notiek ar rudens fenoloģiskajām fāzēm, jo visā Eiropā it kā lapas dzeltē vēlāk. Mums ir atsevišķas sugas, piemēram, bērzi un liepas, kur dzeltēšana notiek agrāk. Arī Lietuvā tāpat. Mēs to skaidrojam ar Baltijas jūras ietekmi, bet vai tā ir, to mēs vēl nezinām.
Iespējams, tas arī skaidrojams ar datu pieejamību. Fenoloģiskos datus ievāc brīvprātīgie novērotāji.
Pārsvarā mēs priecājamies par pavasari un sūtām novērojums, dalāmies ar tiem sociālajos tīklos, bet par rudeni jau mazāk. Ja ar esošajiem datiem, mēs varam diezgan labi uzmodelēt, prognozēt pavasara fenoloģisko fāžu iestāšanos laiku ar kļūdu trīs līdz četras dienas, tad rudeni ir ļoti grūti prognozēt. Ietekmējošo faktori ir kompleksi un savstarpēji saistīti un atkarīgi viens no otra. Tāpēc fenoloģijā nekad nav garlaicīgi.
Fenoloģiskos gadalaikus mēs iezīmējam pēc norisēm dabā, taču jāpiebilst, ka šo norišu izvēle atšķiras pa valstīm. Latvijā, arī Lietuvā un Baltkrievijā, par atskaites punktu izmanto bērzu. Bērzu sula iezīmē pavasara atmodu, bērza plaukšana iezīmē pavasara vidu, savukārt par rudens iesākšanos uzskatāms bērza lapu dzeltēšanas iesākšanās. Piemēram, Vācijā par pavasara rādītāju uzskata forsitijas, kas ir dzeltenu sīkziedu krūmi, ko arī mēs Latvijā nereti redzam apstādījumos.
Ko mums palīdz noskaidrot fenoloģija un tās pētnieki?
Fenoloģiskie novērojumi tiek uzskatīti par ērtāko, vieglāko un precīzāko veidu, kā pierādīt, ka klimats mainās. Fenoloģijā cenšamies izmantot Latvijai raksturīgākās dabiskās sugas, mazāk skatāmies uz kultūraugiem. Kas attiecas uz vasaru, Latvijas teritorijā fenologi par atskaites punktu pārsvarā izmanto meža avenes ziedēšanu, vidus indikators ir liepu ziedēšana. Fenoloģiskās vasaras beigas ir viršu ziedēšana. Ar fenoloģiju lielākais riska moments ir šī subjektivitāte, jo mums jau liekas, ka virši zied jau jūlijā, bet patiesībā viršiem sāk krāsoties tikai maliņas.
Ko mēs esam uz šo brīdi secinājuši par bērziem? Bērzu dzeltēšanu mēs vairs nevaram izmantot kā rudens sākuma punktu tāpēc, ka sausuma rezultātā tie dzeltē jau augusta vidū, augusta beigās. Tad arī mūsu, fenologu, datos parādās šādi "izlecējdati". Tie uzreiz "lec ārā" no vidējām datu rindām. Tad mums jāmeklē kāda cita suga, ko izmantot. Šādas sugas fenologi sauc par indikatorsugām – sugām, kuras izmanto, lai izdalītu fenoloģiskos periodus. Ziemu parasti iezīmēs pirmais sniegs. Kopumā šīs izmaiņas mums stāsta klimata pārmaiņu stāstu, jo tā tēlaini varam fenoloģiju salīdzināt ar dabas valodu.
Pēdējos gados pagalmā novēroju, ka vientuļais upeņu krūms sāk veidot pumpurus, tiklīdz ir siltāks brīdis pat pirmajos gada mēnešos. Kā augus ietekmē šādas gaisa temperatūru svārstības, kuras tam maldīgi signalizē, ka ir sācies pavasaris?
Augi izvēlas dažādas izdzīvošanas stratēģijas. Tāpat kā dzīvnieki, kuri maskējas, pielāgojas arī augi. Par pioniersugām dēvētie augi – baltalksnis un lazda – līdzko paliek siltāks, tie izlemj: “Redzēsim, kā būs, tā būs, pamēģināsim!”. Augu attīstību noteikti ietekmē gaisa temperatūra. Pioniersugām tas ir viens no galvenajiem attīstību ietekmējošajiem faktoriem. Līdzko gaisa temperatūra pieaug, tā uzreiz notiek arī auga attīstība. Turpretī citi augi ir nedaudz piesardzīgāki, tie izvēlas piesardzības stratēģiju un nogaida.
Taču ir interesanti gadījumi. Piemēram, ja pavasaris iestājas strauji. Ir bijuši gadi, ko varbūt atceras lasītāji, kad ir bijušas siltas februāra beigas un marts. Tad ir šķitis, ka tūlīt, tūlīt jau viss saplauks, bet parasti tad auga attīstība notiek ļoti lēni. Savukārt vēlajos pavasaros, kad mēs nu jau vairs nevaram sagaidīt, kad beidzot būt kaut kas zaļš un kad varēs kaut ko darīt dārzā, tad augu attīstība notiek ļoti strauji. Jāsaka, augu attīstība savā ziņā izlīdzinās. Īpaši, ja skatāmies vēlākās pavasara fāzes, kad notiek lapu plaukšana pīlādzim vai ābeļu ziedēšana: neskatoties uz strauji silto pavasari, tik un tā šīs norises notiek klasiski tām raksturīgajā laikā.
Kā šāds šķietami kaprīzs, neparedzams un mainīgs klimats ietekmē cilvēku un tā ikdienu?
Protams, klimata pārmaiņas rada jaunus izaicinājumus ne tikai dabai, bet arī, mums cilvēkiem, jo īpaši, piemēram, lauksaimniekiem. Lauksaimniecība vienmēr ir bijusi riskanta nozare, tagad tā kļūst arvien grūtāk prognozējama, jo nezinām, kā mainīsies gaisa temperatūra, nezinām, vai vasara būs sausa, karsta. Turklāt arvien vairāk Latvijas teritorijai ir raksturīgi arī ekstremāli laikapstākļi – spēcīgi nokrišņi vai karstumviļņi.
Karstumviļņi negatīvi ietekmē gan darbaspējas, gan uzmanību, kā arī rada veselības riskus tādām grupām kā zīdaiņi un gados vecāki cilvēki. Ziemā nepastāvīgāki laikapstākļi rada riskus energoapgādes sistēmai vai, piemēram, sniega šķūrēšanas tehnikas noslodzei. Tādu piemēru ir daudz.
Otra tendence, kas parādās, ir tas, ka rudeņi pie mums paliek siltāki. Droši vien daudzi būs pamanījuši, kaut vai sociālos tīklos, ka vēl decembra sākumā varam redzēt fotogrāfijas sociālos tīklos ar gailenēm rokās vai pienenēm, kas zied. Patiesībā augiem tas ir liels risks, jo tie iztērē savu spēku, ko varētu izmantot pavasarī.
Kuras augu sugas Latvijā šīs izmaiņas pašreiz sajūt vistiešāk?
Viena no sugām, ko noteikuši zinātnieki kā pakļautu riskam silto rudeņu dēļ, ir lācenes. Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir ziemeļiem raksturīgā jeb boreālā suga. Latvijā kopumā vidējā gada temperatūra pieaug. Lācene pārvietojas tālāk uz ziemeļiem. Iespējama tās otrreizēja ziedēšana, kā arī sausums attīstībā lācenei ir liels risks.
Bioloģiskie lauksaimnieki man ir teikuši, ka šobrīd ir grūti prognozēt ziemāju sēšanas laikus. Ja iesēsi par ātru, attīstība notiks pārāk strauji, zelmenis būs par lielu, tas var aiziet bojā, ja pēkšņi uznāk sniegs vai salnas.
Neskatoties uz to, ka mēs ļoti daudz ko zinām par augu attīstību, ir tik daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, mums vēl joprojām nav skaidrs, kas notiek ar rudens fenoloģiskajām fāzēm, jo visā Eiropā it kā lapas dzeltē vēlāk. Mums ir atsevišķas sugas, piemēram, bērzi un liepas, kur dzeltēšana notiek agrāk. Arī Lietuvā tāpat. Mēs to skaidrojam ar Baltijas jūras ietekmi, bet vai tā ir, to mēs vēl nezinām.
Iespējams, tas arī skaidrojams ar datu pieejamību. Fenoloģiskos datus ievāc brīvprātīgie novērotāji.
Pārsvarā mēs priecājamies par pavasari un sūtām novērojums, dalāmies ar tiem sociālajos tīklos, bet par rudeni jau mazāk. Ja ar esošajiem datiem, mēs varam diezgan labi uzmodelēt, prognozēt pavasara fenoloģisko fāžu iestāšanos laiku ar kļūdu trīs līdz četras dienas, tad rudeni ir ļoti grūti prognozēt. Ietekmējošo faktori ir kompleksi un savstarpēji saistīti un atkarīgi viens no otra. Tāpēc fenoloģijā nekad nav garlaicīgi.
Sezonalitāte arī cilvēka dzīvē
Ko tas liecina – vai to, ka augus pamanām mazāk nekā kustīgo dabu, piemēram, putnus vai tauriņus?
Domāju, ka novērojumus nosaka vēsturiskās tradīcijas. Latvijā esam ļoti aktīvi gājputnu novērotāji, līdz ar to mums patiešām ir liela datu bāze. Dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kas ir zināmākā no brīvprātīgo veikto novērojumu reģistrēšanas vietām, pārsvarā dominē putni, tauriņi, augu tur ir mazāk.
Savukārt brīvprātīgo novērotāju tīklā, kas veidojies vēsturiski jau no 1927. gada, aptuveni 80% no visiem novērojumiem ir augi. Toreiz, 1927.gadā, Latvijas Universitātes Meteoroloģijas institūts uzsāka šāda sistemātiska tīkla izveidi. Mainoties politiskajam un vēsturiskajam režīmam, mainījās arī tīkla uzturētāji. Šobrīd tas ir viens brīvprātīgais – Andris Ģērmanis –, kas uztur šo tīklu. Kādreiz pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos šādu punktu bija no 70 līdz 90 visā Latvijā.
Tagad to diemžēl ir mazāk, aktīvi ir vien kādi 10,12 novērotāji. Katru gadu viņi aizpilda novērojumu tabulas pēc noteiktām vadlīnijām, bet vēlāk šos datus publicē "Latvijas avīzes gadagrāmatā", pirms tam tos publicēja Dabas un vēstures kalendārā. Tur ir augi, tur ir kukaiņi, piemēram, pirmā izlidojusī bite, tur ir pirmais sniegs, ziņas, kad sēj ziemājus, kad vardes sāk lēkāt. Septiņdesmitajos gados vēl bija ieraksti par to, kad govis pirmo reizi izlaistas ganībās. Vairāk nekā 300 dažādi novērojumi.
Šos visus datus mēs esam digitalizējuši un padarījuši pieejamus Atvērto datu repozitorijā. Jebkurš interesents gan Latvijā, gan arī ārpus tās var šos datus lejuplādēt un izmantot. Piemēram, paskatīties, kāds ir bijis gads pirms 30 vai 50 gadiem un salīdzināt.
Ko liecina pēdējo gadu novērojumi?
Pēdējos gados pie mums pavasaris ir bijis relatīvi agrs. Pagājušā gadā likās, ka nevaram sagaidīt pavasari un šķita, ka tas nāk ļoti vēlu. Taču, ja paskatās ilgtermiņa fenoloģiskos novērojumus, redzam, ka pagājušais gads bija tipisks pavasaris. Mūsu atmiņai patīk izspēlēt joku – atceramies parasti ekstremālāko. Mūsu vecmāmiņas un vectētiņi jau tā arī saka: "Manā bērnībā sniegs bija līdz jumtam!"
Klimatoloģijā ir jābūt vismaz trīsdesmit gadu datu rindai, tikai tad tu drīksti izdarīt kādus secinājumus un teikt, ka tas ir klimata pārmaiņu rezultāts. Fenoloģijā var izmantot mazliet mazāku laika posmu – 15 līdz 20 gadu datu rindu. Taču tik un tā – jo garāka būs šo datu rinda, jo tie būs ticamāki un lietderīgāk izmantojami.
Arī gājputnu novērojumi ir daļa no fenoloģiskajiem datiem?
Te jārunā par bioklimatoloģiju, kuras galvenais jautājums ir pētīt, kā laikapstākļi un klimats ietekmē dzīvos organismus. Jebkurus, arī cilvēkus.
Cilvēcīgā bioklimatoloģija ir ļoti aizraujoša nozare. Piemēram, mums joprojām pastāv sezonalitāte gan dzimstībai, gan mirstībai. mūsdienās urbānā sabiedrībā vairāk bērnu dzimst vasaras periodā, taču pirms simts, simtu piecdesmit gadiem tas bija pilnīgi pretēji, jo vasara bija karstākais darba laiks. Protams, bērni dzima arī vasarā, bet tomēr lielākoties tad, kad bija no darbiem mierīgāks laiks. Mūsdienās ir tieši otrādi – bērni vairāk dzimst tieši vasarā.
Pētījumi rāda jo sievietei ir augstāks izglītības līmenis un ja tas ir otrs bērniņš, visticamāk viņš dzims vasaras sezonā. Pirmkārt, vasarā tētiem ir atvaļinājumi, viņi var vairāk iesaistīties pirmajos bērna dzīves mēnešos, kas ir gana izaicinošs laiks vecākiem. Mums savā prātā ir vēlme bērniņus pasargāt – domājam, ka vasarā viņi apvelsies, rudenī varēs iet ārā un būs jau vieglāk. Arī grūtnieču drēbju iegāde ir mazāk nepieciešama. Tas nav akmenī cirsts apgalvojums, bet tendence norāda, ka procentuāli augstāka dzimstība ir vasaras mēnešos.
Vēl tikai pirms 30 gadiem tas bija marta mēnesis, kad teicām, ka tie ir "Jāņabērni". Zviedrijas dati liecina, ka viņiem šāds mēnesis bija septembris, viņiem dzima Ziemassvētku bērniņi. Tagad tas ir mainījies. Bērni vairāk dzimst gada sākumā, jo, kā rāda tendence, tas saistās arī ar sasniegumiem mācībās. Tas nenozīmē, ka janvārī dzimušie ir gudrāki vai izveicīgāki. Taču tad, kad bērnus uzņem, piemēram, sporta treniņos vai skolā, tad piecu vai sešu gadu vecumā tam ir liela nozīme – šādai vecuma starpībai, tam, vai esi dzimis viena un tā paša gada janvārī vai decembrī. Vēlāk jau tā starpība izlīdzinās, bet uzsākot skolas vai sporta gaitas, tam ir liela nozīme.
Ar mirstību ir pretēji tam, kā ar dzimstību. Mirstība augstāka ir ziemas sezonā. Īpaši svētkos. Mēdzam jau jokot, ka mums ir ziemas depresija, pavasara nogurums, rudens skumjas, bet vasara vienkārši ir par karstu.
Bioklimatoloģijā var redzēt arī to, kā klimats un laikapstākļi ietekmē arī ekonomiku, mūsu ieradumus. Tagad, gada sākumā, noteikti ir pieaudzis sporta abonementu skaits, droši vien arī sporta apģērbu iegāde pieaugusi, jo ir taču izskanējis Jaunā gada solījums: "Es sportošu!"
Domāju, ka novērojumus nosaka vēsturiskās tradīcijas. Latvijā esam ļoti aktīvi gājputnu novērotāji, līdz ar to mums patiešām ir liela datu bāze. Dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kas ir zināmākā no brīvprātīgo veikto novērojumu reģistrēšanas vietām, pārsvarā dominē putni, tauriņi, augu tur ir mazāk.
Savukārt brīvprātīgo novērotāju tīklā, kas veidojies vēsturiski jau no 1927. gada, aptuveni 80% no visiem novērojumiem ir augi. Toreiz, 1927.gadā, Latvijas Universitātes Meteoroloģijas institūts uzsāka šāda sistemātiska tīkla izveidi. Mainoties politiskajam un vēsturiskajam režīmam, mainījās arī tīkla uzturētāji. Šobrīd tas ir viens brīvprātīgais – Andris Ģērmanis –, kas uztur šo tīklu. Kādreiz pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos šādu punktu bija no 70 līdz 90 visā Latvijā.
Tagad to diemžēl ir mazāk, aktīvi ir vien kādi 10,12 novērotāji. Katru gadu viņi aizpilda novērojumu tabulas pēc noteiktām vadlīnijām, bet vēlāk šos datus publicē "Latvijas avīzes gadagrāmatā", pirms tam tos publicēja Dabas un vēstures kalendārā. Tur ir augi, tur ir kukaiņi, piemēram, pirmā izlidojusī bite, tur ir pirmais sniegs, ziņas, kad sēj ziemājus, kad vardes sāk lēkāt. Septiņdesmitajos gados vēl bija ieraksti par to, kad govis pirmo reizi izlaistas ganībās. Vairāk nekā 300 dažādi novērojumi.
Šos visus datus mēs esam digitalizējuši un padarījuši pieejamus Atvērto datu repozitorijā. Jebkurš interesents gan Latvijā, gan arī ārpus tās var šos datus lejuplādēt un izmantot. Piemēram, paskatīties, kāds ir bijis gads pirms 30 vai 50 gadiem un salīdzināt.
Ko liecina pēdējo gadu novērojumi?
Pēdējos gados pie mums pavasaris ir bijis relatīvi agrs. Pagājušā gadā likās, ka nevaram sagaidīt pavasari un šķita, ka tas nāk ļoti vēlu. Taču, ja paskatās ilgtermiņa fenoloģiskos novērojumus, redzam, ka pagājušais gads bija tipisks pavasaris. Mūsu atmiņai patīk izspēlēt joku – atceramies parasti ekstremālāko. Mūsu vecmāmiņas un vectētiņi jau tā arī saka: "Manā bērnībā sniegs bija līdz jumtam!"
Klimatoloģijā ir jābūt vismaz trīsdesmit gadu datu rindai, tikai tad tu drīksti izdarīt kādus secinājumus un teikt, ka tas ir klimata pārmaiņu rezultāts. Fenoloģijā var izmantot mazliet mazāku laika posmu – 15 līdz 20 gadu datu rindu. Taču tik un tā – jo garāka būs šo datu rinda, jo tie būs ticamāki un lietderīgāk izmantojami.
Arī gājputnu novērojumi ir daļa no fenoloģiskajiem datiem?
Te jārunā par bioklimatoloģiju, kuras galvenais jautājums ir pētīt, kā laikapstākļi un klimats ietekmē dzīvos organismus. Jebkurus, arī cilvēkus.
Cilvēcīgā bioklimatoloģija ir ļoti aizraujoša nozare. Piemēram, mums joprojām pastāv sezonalitāte gan dzimstībai, gan mirstībai. mūsdienās urbānā sabiedrībā vairāk bērnu dzimst vasaras periodā, taču pirms simts, simtu piecdesmit gadiem tas bija pilnīgi pretēji, jo vasara bija karstākais darba laiks. Protams, bērni dzima arī vasarā, bet tomēr lielākoties tad, kad bija no darbiem mierīgāks laiks. Mūsdienās ir tieši otrādi – bērni vairāk dzimst tieši vasarā.
Pētījumi rāda jo sievietei ir augstāks izglītības līmenis un ja tas ir otrs bērniņš, visticamāk viņš dzims vasaras sezonā. Pirmkārt, vasarā tētiem ir atvaļinājumi, viņi var vairāk iesaistīties pirmajos bērna dzīves mēnešos, kas ir gana izaicinošs laiks vecākiem. Mums savā prātā ir vēlme bērniņus pasargāt – domājam, ka vasarā viņi apvelsies, rudenī varēs iet ārā un būs jau vieglāk. Arī grūtnieču drēbju iegāde ir mazāk nepieciešama. Tas nav akmenī cirsts apgalvojums, bet tendence norāda, ka procentuāli augstāka dzimstība ir vasaras mēnešos.
Vēl tikai pirms 30 gadiem tas bija marta mēnesis, kad teicām, ka tie ir "Jāņabērni". Zviedrijas dati liecina, ka viņiem šāds mēnesis bija septembris, viņiem dzima Ziemassvētku bērniņi. Tagad tas ir mainījies. Bērni vairāk dzimst gada sākumā, jo, kā rāda tendence, tas saistās arī ar sasniegumiem mācībās. Tas nenozīmē, ka janvārī dzimušie ir gudrāki vai izveicīgāki. Taču tad, kad bērnus uzņem, piemēram, sporta treniņos vai skolā, tad piecu vai sešu gadu vecumā tam ir liela nozīme – šādai vecuma starpībai, tam, vai esi dzimis viena un tā paša gada janvārī vai decembrī. Vēlāk jau tā starpība izlīdzinās, bet uzsākot skolas vai sporta gaitas, tam ir liela nozīme.
Ar mirstību ir pretēji tam, kā ar dzimstību. Mirstība augstāka ir ziemas sezonā. Īpaši svētkos. Mēdzam jau jokot, ka mums ir ziemas depresija, pavasara nogurums, rudens skumjas, bet vasara vienkārši ir par karstu.
Bioklimatoloģijā var redzēt arī to, kā klimats un laikapstākļi ietekmē arī ekonomiku, mūsu ieradumus. Tagad, gada sākumā, noteikti ir pieaudzis sporta abonementu skaits, droši vien arī sporta apģērbu iegāde pieaugusi, jo ir taču izskanējis Jaunā gada solījums: "Es sportošu!"
Zinātne kā koprade
Foto: Sindija Grāvere
Atgriežoties pie sabiedriskās zinātnes, kuros dabas novērojumos esam pasīvākie ziņotāji? Ir jomas, kur mums jāuzlabo zināšanas par dabu, lai ražīgāk dalītos ar novēroto tālākai pētniecībai zinātniekiem?
Sabiedriskā zinātnē ir kļuvusi par karsto tematu, līdzi kā klimata pārmaiņas, ko piesauc vietā un nevietā. Gan Eiropas Komisija, gan Izglītības un zinātnes ministrija sabiedrisko zinātni mēģina celt saulītē. Arvien biežāk daudzos projektos sabiedriskās zinātnes aktivitātes tiek iekļautas kā ir viens no projekta vērtēšanas kritērijiem. Pateicoties tehnoloģijām, ir pieaugusi gan sabiedriskās zinātnes loma, gan arī iespējas sabiedrībai iesaistīties zinātnē.
Sabiedrisko zinātni mēdzam uztvert tikai kā datu ieguvi, bet tas tā nebūt nav. Tāpat kā daudzas citas zinātnes nozares, sabiedriskā zinātne šobrīd ir starpnozaru zinātne. Eiropas Komisija ir definējusi, ka ir jāizpildās diviem nosacījumiem: pirmkārt, lai ir koprades process, lai zinātnieks sadarbojas ar brīvprātīgajiem; otrkārt, šajā procesā ir jārada pievienotā vērtība, piemēram, jauns pakalpojums, produkts vai zinātība. Par sabiedrisko zinātni varam runāt tad, ja es kā brīvprātīgais tieku iesaistīts procesā.
Klasiski vienmēr sabiedriskās zinātnes projekti ir bijuši dabaszinātnēs. Tagad arvien biežāk mūsdienās tā parādās arī sociālajās zinātnēs. Pateicoties sabiedriskajai zinātnei ir iespēja iesaistīt arī tādas sociālās grupas, kas, piemēram, ir mazāk mobilas. Piemēram, seniori. Vai tieši pretēji – jaunieši, kuri tā var tikt iesaistīti politisko lēmumu procesos.
Jauna tendence šai jomā ir tā, ka jau pašā sākumā zinātnieks iesaista sabiedrību. Dažkārt pat no pašas sabiedrības arī nāk pētnieciskā ideja. Piemēram, Somijā kāda ezera krastā tika konstatēts aļģu piesārņojums. Vietējie iedzīvotāji nāca uz universitāti un jautāja, ko var darīt lietas labā. Tālāk jau šo jautājumu risināja abas puses kopā – vietējie iedzīvotāji un zinātnieki. Līdzīgus stāstus man stāstīja kursa biedri Buffalo Universitātē.
Kā varam noskaidrot, kur varam dāvināt zinātniekiem savu brīvprātīgo darbu, lai veicinātu pētnieciskos procesus?
Iespēju iesaistīties ir ļoti daudz. Sākot no pingvīnu skaitīšanas Antarktīdā līdz pat melno caurumu Visumā identificēšanai. Ja kādreiz gribas nosist laiku, to var darīt jēgpilni. Piemēram, stāvot kādā rindā, pārskatīt attēlus un, meklējotkaut vai melnos caurumus. Katru dienu tiek uzņemti tūkstošiem fotogrāfiju. Zinātniekiem nav tam jaudas, lai tās visas analizētu un izskatītu. Ja iesaistās brīvprātīgie, kuri skata šīs fotogrāfijas un kuri atzīmē tās, kurās kaut ko, iespējams, var redzēt, tālāk zinātnieki jau pievērsīs uzmanību tieši šiem fotoattēliem.
Vēl šai jomā ienāk arī spēļošanas elementi. It kā spēlējot spēlīti, tu patiesībā risini zinātnei svarīgu problēmu. Pirms dažiem gadiem bija spēle, kas atgādināja puzli, taču patiesībā tās spēlētājs nodarbojās ar gēnu kombināciju izveidi. Pastāv iespēja arī sava datora resursus nodot lielajiem superdatoriem, kuri apstrādā lielu datu apjomu. Iespēju ir daudz.
Sociālo zinātņu laukā Latvijā ir platforma www.iesaisties.lv, kur var izvēlēties, piemēram, digitalizēt kādu dienasgrāmatu vai tautasdziesmas. Jebkurš šāds devums zinātnei ir ļoti vērtīgs. Ticu, ka tā ir zinātnes nākotne, un priecājos, ka lēnām to iestrādā arī politikas dokumentos.
Sabiedriskās zinātnes dalībnieki nav tikai datu aģenti. Tas jāskata plašāk. Lai varētu kaut vai ziņot par novērotiem putniem, vispirms man tos ir jāiemācās. Tā tiek sekmēta zinātība sabiedrībā. Šajā procesā iegūst abas puses – gan sabiedrība, gan zinātnieki.
Sabiedriskā zinātnē ir kļuvusi par karsto tematu, līdzi kā klimata pārmaiņas, ko piesauc vietā un nevietā. Gan Eiropas Komisija, gan Izglītības un zinātnes ministrija sabiedrisko zinātni mēģina celt saulītē. Arvien biežāk daudzos projektos sabiedriskās zinātnes aktivitātes tiek iekļautas kā ir viens no projekta vērtēšanas kritērijiem. Pateicoties tehnoloģijām, ir pieaugusi gan sabiedriskās zinātnes loma, gan arī iespējas sabiedrībai iesaistīties zinātnē.
Sabiedrisko zinātni mēdzam uztvert tikai kā datu ieguvi, bet tas tā nebūt nav. Tāpat kā daudzas citas zinātnes nozares, sabiedriskā zinātne šobrīd ir starpnozaru zinātne. Eiropas Komisija ir definējusi, ka ir jāizpildās diviem nosacījumiem: pirmkārt, lai ir koprades process, lai zinātnieks sadarbojas ar brīvprātīgajiem; otrkārt, šajā procesā ir jārada pievienotā vērtība, piemēram, jauns pakalpojums, produkts vai zinātība. Par sabiedrisko zinātni varam runāt tad, ja es kā brīvprātīgais tieku iesaistīts procesā.
Klasiski vienmēr sabiedriskās zinātnes projekti ir bijuši dabaszinātnēs. Tagad arvien biežāk mūsdienās tā parādās arī sociālajās zinātnēs. Pateicoties sabiedriskajai zinātnei ir iespēja iesaistīt arī tādas sociālās grupas, kas, piemēram, ir mazāk mobilas. Piemēram, seniori. Vai tieši pretēji – jaunieši, kuri tā var tikt iesaistīti politisko lēmumu procesos.
Jauna tendence šai jomā ir tā, ka jau pašā sākumā zinātnieks iesaista sabiedrību. Dažkārt pat no pašas sabiedrības arī nāk pētnieciskā ideja. Piemēram, Somijā kāda ezera krastā tika konstatēts aļģu piesārņojums. Vietējie iedzīvotāji nāca uz universitāti un jautāja, ko var darīt lietas labā. Tālāk jau šo jautājumu risināja abas puses kopā – vietējie iedzīvotāji un zinātnieki. Līdzīgus stāstus man stāstīja kursa biedri Buffalo Universitātē.
Kā varam noskaidrot, kur varam dāvināt zinātniekiem savu brīvprātīgo darbu, lai veicinātu pētnieciskos procesus?
Iespēju iesaistīties ir ļoti daudz. Sākot no pingvīnu skaitīšanas Antarktīdā līdz pat melno caurumu Visumā identificēšanai. Ja kādreiz gribas nosist laiku, to var darīt jēgpilni. Piemēram, stāvot kādā rindā, pārskatīt attēlus un, meklējotkaut vai melnos caurumus. Katru dienu tiek uzņemti tūkstošiem fotogrāfiju. Zinātniekiem nav tam jaudas, lai tās visas analizētu un izskatītu. Ja iesaistās brīvprātīgie, kuri skata šīs fotogrāfijas un kuri atzīmē tās, kurās kaut ko, iespējams, var redzēt, tālāk zinātnieki jau pievērsīs uzmanību tieši šiem fotoattēliem.
Vēl šai jomā ienāk arī spēļošanas elementi. It kā spēlējot spēlīti, tu patiesībā risini zinātnei svarīgu problēmu. Pirms dažiem gadiem bija spēle, kas atgādināja puzli, taču patiesībā tās spēlētājs nodarbojās ar gēnu kombināciju izveidi. Pastāv iespēja arī sava datora resursus nodot lielajiem superdatoriem, kuri apstrādā lielu datu apjomu. Iespēju ir daudz.
Sociālo zinātņu laukā Latvijā ir platforma www.iesaisties.lv, kur var izvēlēties, piemēram, digitalizēt kādu dienasgrāmatu vai tautasdziesmas. Jebkurš šāds devums zinātnei ir ļoti vērtīgs. Ticu, ka tā ir zinātnes nākotne, un priecājos, ka lēnām to iestrādā arī politikas dokumentos.
Sabiedriskās zinātnes dalībnieki nav tikai datu aģenti. Tas jāskata plašāk. Lai varētu kaut vai ziņot par novērotiem putniem, vispirms man tos ir jāiemācās. Tā tiek sekmēta zinātība sabiedrībā. Šajā procesā iegūst abas puses – gan sabiedrība, gan zinātnieki.
Migrē arī augi un dzīvnieki
Sugas kāpjas uz ziemeļiem. Dažas ienāk no dienvidiem. Ko stāsta šī sugu pārvietošanās?
Pirmkārt, jāatceras, ka klimata pārmaiņas ir process, kur mēs nezinām, kāds būs iznākums. Mēs pieņemam lēmumus uz esošo zināšanu bāzes, kas nemitīgi mainās. Pat ja šodien mums izdotos apturēt visas SEG emisijas, tik un tā tas process nav lineārs – tas neapstājas. SEG emisijas jau ir uzkrājušās atmosfērā, ļoti daudz okeānā. Tik un tā gaisa temperatūra turpinātu celties, iespējams, lēnāk. Klimata sistēmu mēs esam neatgriezeniski mainījuši, bet mums vēl ir iespēja to paturēt sev ierastāku un zināmāku bez tik lieliem ekstrēmiem. Ir diezgan grūti apgalvot, kuras sugas ienāks. Ir tik daudz ietekmējošo faktoru. Protams, mums ir jāsamazina SEG emisijas, par to aktīvi tiek spriests un domāts. Mums patiešām klimata sistēma ir jānotur rāmjos, nevis vienkārši jāpalaiž.
Otrs, ko zinātnieki vēl joprojām nezina – kas notiek, kad gaisa temperatūra pieaug un sāk kust mūžīgā sasaluma zonas, kas atbrīvo metānu un oglekļa gāzi. Mēs varam tikai minēt, cik radikāli tas mainīs klimata sistēmu. Tas vēl vairāk izmainīs jau tā nestabilo klimata sistēmu, ko mēs ar savu darbību esam jau izmainījuši.
Sugu kustībā lielu lomu spēlē arī cilvēks. Kāda būs mode, ko audzēs. Lielākam riskam dabā ir pakļautas tā saucamās ziemeļnieku sugas jeb boreālās sugas. Par to liecina arī pētījumi Igaunijā, Somijā.
Nenoliedzami, Latvijas kontekstā, iespējams, būs ne tikai negatīvās, bet arī kādas pozitīvās blaknes. Piemēram, tūrisma jomā. Līdz ko Dienvideiropā karstuma viļņu ietekmē kļūst par karstu, kļūsim pievilcīgāki arī tūristu acīs. Mainās arī augu augšanas sezonas garums. Mēs varam audzēt augus, kuri nav mūsu klimatam bijuši tipiski, piemēram, mazāk salcietīgās ābeļu šķirnes. Tādas, kuras agrāk nogatavojas, taču tas nenotiks jau rīt. Tas ir ilgtermiņa process. Arī sugu ienākšana notiek pakāpeniski, desmitu gadu garumā.
Vai reizē ar šādu "pārvietošanos" pastiprinās arī draudi par nevēlamajām jeb invazīvajām sugām?
Klimata pārmaiņas invazīvajām sugām nāk par labu. Šīs sugas spēj ātri adaptēties jebkāda veida izmaiņām vidē. Aicinu nepriecāties par Kanādas zeltslotiņām, ieraugot to dzelteno klajumu ar vēlmi tās neizpļaut. Tieši pretēji – šīs zonas jāpļauj biežāk un regulārāk. Tāpat ir arī ar lupīnām. Lai cik skaisti rozā vai lillā tās nebūtu, tur, kur ir lupīnas, ar katru gadu sarūk pļavas bioloģiskā daudzveidība aizvien mazāka un mazāka.
Klimata pārmaiņu atnestās siltās un karstās vasaras ir labvēlīgas kaitēkļiem, piemēram, mizgraužiem. Siltums un mitrums patīk visa veida patogēniem, ko mēs ikdienā saucam par "sēnītēm". Tā uzrodas vairāk slimību. Tas ir kā apburtais loks: sākam cīnīties ar slimībām, ieguldām daudz līdzekļu, bet no otras puses vēlamies bioloģiski audzētus dārzeņus.
Braucot pierobežā Latgales pusē un redzot milzīgus latvāņu laukus, nācās iedomāties, ka reiz šie milzīgie, bīstamie augi visu pakļaus kā tādā šausmu filmā.
Labāk šādas apokalipses ainas atstāt filmām, jo mūsu rokās vēl aizvien ir liela spēja to ietekmēt. Mēs varam tikt galā gan ar latvāņiem, gan ar invazīvajām sugām, arī ar klimata pārmaiņām. Ļoti bieži saka, zinātnieki jau pirms 30 gadiem zināja, kas ir jādara. Vienkārši ir jādara! Atliek katram sākt un tas aizvelsies kā tāda sniega lavīna, lai arī sākumā šķiet, ko tad vispār es? Kaut vai sīks sadzīvisks piemērs. Savās mājās šķirojam atkritumus. Manas meitas draudzene sev dzimšanas dienā palūgusi uzdāvināt šķirošanas kastes, lai arī viņa savās mājās to var darīt. Ne tikai sabiedrības izglītošanai, bet arī piemēram ir liela nozīme. Jāmācās domāt ilgtermiņā, kas mums ne vienmēr izdodas.
Tā kā klimats ir kompleksa sistēma, ar tā izpratni var iet grūti. Dažreiz mums ir sarežģīti salikt kopā mozaīku, lai redzētu gan klimatu ietekmējošos faktorus, gan arī savu lomu tajā visā bildē. Taču tik un tā rosinu skatīties tālāk par savu pagalmu, kurš, protams, arī ir jākopj. Katram no mums ir liela loma, jo esam tas sīkais gabaliņš lielajā klimata sistēmas bildē.
Pirmkārt, jāatceras, ka klimata pārmaiņas ir process, kur mēs nezinām, kāds būs iznākums. Mēs pieņemam lēmumus uz esošo zināšanu bāzes, kas nemitīgi mainās. Pat ja šodien mums izdotos apturēt visas SEG emisijas, tik un tā tas process nav lineārs – tas neapstājas. SEG emisijas jau ir uzkrājušās atmosfērā, ļoti daudz okeānā. Tik un tā gaisa temperatūra turpinātu celties, iespējams, lēnāk. Klimata sistēmu mēs esam neatgriezeniski mainījuši, bet mums vēl ir iespēja to paturēt sev ierastāku un zināmāku bez tik lieliem ekstrēmiem. Ir diezgan grūti apgalvot, kuras sugas ienāks. Ir tik daudz ietekmējošo faktoru. Protams, mums ir jāsamazina SEG emisijas, par to aktīvi tiek spriests un domāts. Mums patiešām klimata sistēma ir jānotur rāmjos, nevis vienkārši jāpalaiž.
Otrs, ko zinātnieki vēl joprojām nezina – kas notiek, kad gaisa temperatūra pieaug un sāk kust mūžīgā sasaluma zonas, kas atbrīvo metānu un oglekļa gāzi. Mēs varam tikai minēt, cik radikāli tas mainīs klimata sistēmu. Tas vēl vairāk izmainīs jau tā nestabilo klimata sistēmu, ko mēs ar savu darbību esam jau izmainījuši.
Sugu kustībā lielu lomu spēlē arī cilvēks. Kāda būs mode, ko audzēs. Lielākam riskam dabā ir pakļautas tā saucamās ziemeļnieku sugas jeb boreālās sugas. Par to liecina arī pētījumi Igaunijā, Somijā.
Nenoliedzami, Latvijas kontekstā, iespējams, būs ne tikai negatīvās, bet arī kādas pozitīvās blaknes. Piemēram, tūrisma jomā. Līdz ko Dienvideiropā karstuma viļņu ietekmē kļūst par karstu, kļūsim pievilcīgāki arī tūristu acīs. Mainās arī augu augšanas sezonas garums. Mēs varam audzēt augus, kuri nav mūsu klimatam bijuši tipiski, piemēram, mazāk salcietīgās ābeļu šķirnes. Tādas, kuras agrāk nogatavojas, taču tas nenotiks jau rīt. Tas ir ilgtermiņa process. Arī sugu ienākšana notiek pakāpeniski, desmitu gadu garumā.
Vai reizē ar šādu "pārvietošanos" pastiprinās arī draudi par nevēlamajām jeb invazīvajām sugām?
Klimata pārmaiņas invazīvajām sugām nāk par labu. Šīs sugas spēj ātri adaptēties jebkāda veida izmaiņām vidē. Aicinu nepriecāties par Kanādas zeltslotiņām, ieraugot to dzelteno klajumu ar vēlmi tās neizpļaut. Tieši pretēji – šīs zonas jāpļauj biežāk un regulārāk. Tāpat ir arī ar lupīnām. Lai cik skaisti rozā vai lillā tās nebūtu, tur, kur ir lupīnas, ar katru gadu sarūk pļavas bioloģiskā daudzveidība aizvien mazāka un mazāka.
Klimata pārmaiņu atnestās siltās un karstās vasaras ir labvēlīgas kaitēkļiem, piemēram, mizgraužiem. Siltums un mitrums patīk visa veida patogēniem, ko mēs ikdienā saucam par "sēnītēm". Tā uzrodas vairāk slimību. Tas ir kā apburtais loks: sākam cīnīties ar slimībām, ieguldām daudz līdzekļu, bet no otras puses vēlamies bioloģiski audzētus dārzeņus.
Braucot pierobežā Latgales pusē un redzot milzīgus latvāņu laukus, nācās iedomāties, ka reiz šie milzīgie, bīstamie augi visu pakļaus kā tādā šausmu filmā.
Labāk šādas apokalipses ainas atstāt filmām, jo mūsu rokās vēl aizvien ir liela spēja to ietekmēt. Mēs varam tikt galā gan ar latvāņiem, gan ar invazīvajām sugām, arī ar klimata pārmaiņām. Ļoti bieži saka, zinātnieki jau pirms 30 gadiem zināja, kas ir jādara. Vienkārši ir jādara! Atliek katram sākt un tas aizvelsies kā tāda sniega lavīna, lai arī sākumā šķiet, ko tad vispār es? Kaut vai sīks sadzīvisks piemērs. Savās mājās šķirojam atkritumus. Manas meitas draudzene sev dzimšanas dienā palūgusi uzdāvināt šķirošanas kastes, lai arī viņa savās mājās to var darīt. Ne tikai sabiedrības izglītošanai, bet arī piemēram ir liela nozīme. Jāmācās domāt ilgtermiņā, kas mums ne vienmēr izdodas.
Tā kā klimats ir kompleksa sistēma, ar tā izpratni var iet grūti. Dažreiz mums ir sarežģīti salikt kopā mozaīku, lai redzētu gan klimatu ietekmējošos faktorus, gan arī savu lomu tajā visā bildē. Taču tik un tā rosinu skatīties tālāk par savu pagalmu, kurš, protams, arī ir jākopj. Katram no mums ir liela loma, jo esam tas sīkais gabaliņš lielajā klimata sistēmas bildē.
Būt daļiņai no pārmaiņām
Viens no virzieniem, kurā strādā pētnieki, ir arī cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, saskaroties ar klimata pārmaiņām. Tās pat nodēvētas par ekoemocijām.
Patiešām, emocijām ir ļoti liela nozīme. Piemēram, Aalto Universitātē Somijā redzēju šādu pieeju. Kad studentiem stāsta par klimata pārmaiņām, uz auditoriju nāk līdzi arī psihologs, kurš runā par ekotrauksmi, klimata skumjām, bezcerību.
Daudziem jauniešiem ir ekotrauksme. Reizēm ir patiešām apgrūtinoši. Piemēram, kad nonācu studiju nolūkā Buffalo Universitātē ASV un biju spiesta ēst no plastmasas kastītes, jo citas opcijas tobrīd nebija, jutos ārkārtīgi vainīga. Tāpat arī par nepieciešamību lidot. Risinājums ir tajā, varu nodalīt, kur ir mana tiešā un netiešā ietekme, kā varu iesaistīties procesā, mazinot savu ekotrauksmi. Piemēram, mana tiešā ietekme ir kaut vai atkritumu šķirošana, izvēle braukt ar velosipēdu, ēst bioloģiski audzētu pārtiku.
Netiešā ietekme ir mana iesaistīšanās sabiedriskās organizācijās, pašvaldību kopienās, ietekmējot procesus plašākā nozīmē. To var darīt arī, piemēram, savā darba vietā, mudinot arī citus būt aktīviem. Kopā ar studentiem, strādājot Latvijas Universitātes Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmā, aktīvi sākām darbu pie vides ilgtspējas jautājumiem augstskolā, veidojot apstākļus, kuri veicinātu zaļākus paradumus visai augstskolas saimei. Tā jau otro gadu Latvijas Universitātē darbojas Ekopadome, esam ieguvuši ekoaugtskolas statusu.
Kas bija personīgais pamudinājums, lai izvēlētos fenoloģiju kā savu pētniecisko lauku?
Biju viens no retajiem skolēniem, kurš jau 9. klasē zināja, ka grib būt ģeogrāfs. Liels paldies manai ģeogrāfijas skolotājai, kura mani virzīja uz olimpiādēm, ticēja, manam potenciālam jau tad, kad es pati vēl to nesaredzēju. Vēlāk jau iestājos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, jo mani gan tolaik, gan tagad aizrauj ģeogrāfija.
Kad studiju laikā 2. kursā bija jāizstrādā kursa darbs, ilgi šaubījos, kurā virzienā iet, jo man patika gan dabas ģeogrāfija, gan cilvēcīgā ģeogrāfija. Beigās tomēr izvēlējos dabas ģeogrāfiju. Aizgāju pie dabas ģeogrāfijas katedras vadītājas, sakot, ka nevēlos pētīt neko, kas būtu saistīts ar dzīvnieku populācijām vai migrācijām, negribu neko, kas būtu saistīts ar Saules spīdēšanu, neko arī par mākoņiem un par gaisa temperatūru. Ko gan vēl varētu darīt? Dažreiz ir labi zināt arī to, ko nevēlies.
Tobrīd katedras vadītājai Litai Lizumai uz galda stāvēja fenoloģiskie kalendāri jeb brīvprātīgo novērotāju veiktie apkopojumi. Viņa teica: "Ja tev patīk cilvēki un dabas ģeogrāfija, varbūt vēlies fenoloģiju"?" Tā sāku šos datus digitalizēt un man tas ļoti iepatikās. Fenoloģija ir starpnozaru joma. Protams, es tur neiztiku arī bez mākoņiem, Saules spīdēšanas un gaisa temperatūras. Dabūju visu, ko nevēlējos, tikai jau citā kastītē, kura izrādās ļoti aizraujoša un viegli uztverama arī ārpus zinātnes. Ir labi būt daļiņai no zinātnes.
Patiešām, emocijām ir ļoti liela nozīme. Piemēram, Aalto Universitātē Somijā redzēju šādu pieeju. Kad studentiem stāsta par klimata pārmaiņām, uz auditoriju nāk līdzi arī psihologs, kurš runā par ekotrauksmi, klimata skumjām, bezcerību.
Daudziem jauniešiem ir ekotrauksme. Reizēm ir patiešām apgrūtinoši. Piemēram, kad nonācu studiju nolūkā Buffalo Universitātē ASV un biju spiesta ēst no plastmasas kastītes, jo citas opcijas tobrīd nebija, jutos ārkārtīgi vainīga. Tāpat arī par nepieciešamību lidot. Risinājums ir tajā, varu nodalīt, kur ir mana tiešā un netiešā ietekme, kā varu iesaistīties procesā, mazinot savu ekotrauksmi. Piemēram, mana tiešā ietekme ir kaut vai atkritumu šķirošana, izvēle braukt ar velosipēdu, ēst bioloģiski audzētu pārtiku.
Netiešā ietekme ir mana iesaistīšanās sabiedriskās organizācijās, pašvaldību kopienās, ietekmējot procesus plašākā nozīmē. To var darīt arī, piemēram, savā darba vietā, mudinot arī citus būt aktīviem. Kopā ar studentiem, strādājot Latvijas Universitātes Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmā, aktīvi sākām darbu pie vides ilgtspējas jautājumiem augstskolā, veidojot apstākļus, kuri veicinātu zaļākus paradumus visai augstskolas saimei. Tā jau otro gadu Latvijas Universitātē darbojas Ekopadome, esam ieguvuši ekoaugtskolas statusu.
Kas bija personīgais pamudinājums, lai izvēlētos fenoloģiju kā savu pētniecisko lauku?
Biju viens no retajiem skolēniem, kurš jau 9. klasē zināja, ka grib būt ģeogrāfs. Liels paldies manai ģeogrāfijas skolotājai, kura mani virzīja uz olimpiādēm, ticēja, manam potenciālam jau tad, kad es pati vēl to nesaredzēju. Vēlāk jau iestājos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, jo mani gan tolaik, gan tagad aizrauj ģeogrāfija.
Kad studiju laikā 2. kursā bija jāizstrādā kursa darbs, ilgi šaubījos, kurā virzienā iet, jo man patika gan dabas ģeogrāfija, gan cilvēcīgā ģeogrāfija. Beigās tomēr izvēlējos dabas ģeogrāfiju. Aizgāju pie dabas ģeogrāfijas katedras vadītājas, sakot, ka nevēlos pētīt neko, kas būtu saistīts ar dzīvnieku populācijām vai migrācijām, negribu neko, kas būtu saistīts ar Saules spīdēšanu, neko arī par mākoņiem un par gaisa temperatūru. Ko gan vēl varētu darīt? Dažreiz ir labi zināt arī to, ko nevēlies.
Tobrīd katedras vadītājai Litai Lizumai uz galda stāvēja fenoloģiskie kalendāri jeb brīvprātīgo novērotāju veiktie apkopojumi. Viņa teica: "Ja tev patīk cilvēki un dabas ģeogrāfija, varbūt vēlies fenoloģiju"?" Tā sāku šos datus digitalizēt un man tas ļoti iepatikās. Fenoloģija ir starpnozaru joma. Protams, es tur neiztiku arī bez mākoņiem, Saules spīdēšanas un gaisa temperatūras. Dabūju visu, ko nevēlējos, tikai jau citā kastītē, kura izrādās ļoti aizraujoša un viegli uztverama arī ārpus zinātnes. Ir labi būt daļiņai no zinātnes.
