Daži piemēri tepat Latvijā. Pircējos apjukumu raisa pārtikas preču zīme “Zaļā karotīte”, liekot domāt, ka produkti, kurus tā rotā, ir ražoti videi draudzīgā veidā un tos var salīdzināt ar sertificētu bioloģiskās lauksaimniecības produkciju. Taču tas ir aplami, jo “Zaļā karotītes” produktu izejvielu audzēšanā, piemēram, var izmantot sintētiskos pesticīdus un minerālmēslus, ko savukārt ir aizliegts pielietot bioloģiskās pārtikas ražošanā. Cits piemērs ir pašmāju ķermeņa kopšanas līdzekļu ražotāji, kuriem produktu līnijā zem viena zīmola var atrast gan preces ar starptautiski atzīstu ekomarķējumu, gan bez tā.

Kā neapjukt iepērkoties? Orientēties zaļajos apgalvojumos uz pārtikas un citu produktu iepakojuma orientēties palīdz ekomarķējuma eksperte Ilze Neimane no Ekodizaina kompetences centra.

Pastāv videi draudzīgi un sociāli atbildīgi pakalpojumi un produkti, taču vēl plašāk sastopami dažādi zaļmaldināšanas gadījumi, uzskata Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis.

“Ilgtspējīgs”, “videi draudzīgs”, “sociāli atbildīgs” ir plaši lietoti termini politiķu, zinātnes, biznesa vidē jau vairākas desmitgades. “Tos lieto, ne tikai iezīmējot pozitīvo apņemšanos un rīcību nākotnē, bet arī raksturojot šodienas situāciju par publiskajā pārvaldē, biznesa nozarē vai uzņēmumā paveikto,” skaidro Rozītis.

Zaļmaldināšanu valstis un Eiropas Komisija cenšas mazināt ar tiesisko regulējumu, tostarp pieteikta cīņa komersantu zaļo maldu praksei, bet politiķu paziņojumi gan paliek uz viņu pašu sirdsapziņu un auditorijas kritiskās domāšanas spējām, uzskata Rozītis.

Neskatoties uz zinātnes secinājumiem par klimata pārmaiņu paātrināto norisi un bioloģiskās daudzveidības izzušanas mērogiem, dabas stāvokļa neapmierinošu vērtējumu starptautiskā un nacionālā līmenī, joprojām arī Latvijā ir tādi politiķi, tostarp augsta līmeņa valsts pārvaldes darbinieki, kas uzskata – klimata pārmaiņu mazināšanā atbildība Latvijai nav jāuzņemas, mežus apsaimniekojam notiek ilgtspējīgi, lauksaimniecības ietekme uz vidi ir nebūtiska un tamlīdzīgi.

“Šeit mijas gan izpratnes un zināšanu trūkums par konkrēto jomu, gan pārliecība, kas balstās uz biznesa lobistu veidotiem argumentiem. Lūkojoties uz šodienas notikumiem klimata un dabas jomās, to var vērtēt kā bezatbildīgu un pat bīstamu rīcību,” vērtē ir Rozītis.

Labā ziņa – dažādi starptautiski un nacionāli politiskas plānošanas dokumenti un stratēģijas, labās prakses nosacījumi un jauni tirgus standarti virza uzņēmumus mazināt negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi, un arī valsts pārvalde spiesta mainīties līdzi.

Rozīša ieskatā liela daļa atbildības zaļmaldināšanas veicināšanā ir jāuzņemas tiem medijiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem, kas palīdz veidot zaļmaldināšanas stāstu. Tādējādi nevis veidojam Latvijas nākotni pasaules situācijai atbilstošā trajektorijā, bet gan atbalstām kāda uzņēmuma vai biznesa sektora īstermiņa ekonomiskās intereses.