Politiskā griba dabas sargāšanā ilgstoši bijusi vāja, atzīst Juris Jātnieks. Jānis Rozītis piebilst, ka daba Latvijā lēmumu pieņēmējiem līdz šim nav bijusi prioritāte. Piemērs nav tālu jāmeklē – 2022. gada jūnijā ātri un viegli pieņemtais lēmums par tievāku, jaunāku koku ciršanu Latvijā galvenā cirtē norāda, cik lēmuma pieņēmējiem patiesībā vienaldzīgs ir jautājums par dabas stāvokli nākotnē mūsu valstī.

"Lēmumu pieņēmēju vienpusējo skatījumu veido dažādu dabas resursu izmantošanas biznesu interešu grupas, līdz ar to, ja skatāmies uz nepaveikto dabas saglabāšanas jomā, tad atbildība jāuzņemas ne tikai politiķiem, bet arī tām nozarēm, kuru pārstāvji apzināti kavē dabas aizsardzības iniciatīvas," saka Rozītis.

Viņš uzsver, ka dabas eksperti mēdz diskutēt par aizsargājamo dabas teritoriju izveides ekoloģiskajiem principiem un arī sociālo ietekmi, mērķiem, nosacījumiem, pārvaldības efektivitāti, bet – ne par koncepta lietderīgumu. "Protams jāatceras, ka aizsargājamās teritorijas ir tikai viens aspekts, tikpat svarīgi ir dažāda līmeņa lēmumi un prakse ārpus aizsargājamajam teritorijām," saka Rozītis. Viņa ieskatā Latvijā gan īpaši aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvars un pārvaldība, gan notiekošais meža, ūdeņu un citu ekosistēmu apsaimniekošanā nav vērtējams kā pietiekams no dabas daudzveidības saglabāšanas un atjaunošanas viedokļa.

Ačgārni, ka publiskajā telpā dabas aizsardzība nemitīgi tiek pretnostatīta labklājībai, bilst Juris Jātnieks. "Interesanti, ka valstīs ar lielāku īpaši aizsargājamo teritoriju īpatsvaru labklājības līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Ja neprotam attīstīt savu ekonomiku, nav jāvaino dabas saglabāšana. Daba nav šķērslis labklājībai, augstākam laimes indeksam un dzīves līmenim kopumā. Bet politiķi to traktē virspusēji. Ar šādu pieeju esam nonākuši pie tā, ka dabu sargājam vismazāk Eiropā un arī ekonomiski esam pašā apakšā. Citu valstu pieredze pierāda, ka, gudri pārvaldot resursus, dabas saglabāšana nekavē ekonomisko izaugsmi," skaidro Jātnieks. "Natura 2000" teritoriju īpatsvars pārsniedz 25% vairākās ES valstīs, tostarp Spānijā, Luksemburgā, Horvātijā un Kiprā, bet Horvātijā tas sasniedzis 37% un Slovēnijā pat 38% no valsts teritorijas.

Turklāt, kā Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" gada sākumā norādīja Dabas aizsardzības pārvalde Gita Strode, nereti pat tādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās kā rezervāti saimniekošanas ierobežojumu faktiski nav, bet statistikā šī teritorija tiek ieskaitīta kā aizsargājama. Piemērs ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Vēl kāda sena problēma – nepieciešama arī skaidrība kompensāciju jautājumā, kas rada pretspēku no privātīpašniekiem, norādīja Strode.

Pēc Pasaules Dabas fonda direktora domām aizsargājamo dabas teritoriju tīklojuma paplašināšana, to efektivitātes un pārvaldības uzlabošana, dažādu pasākumu realizācija ārpus aizsargājamām teritorijām bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai un atjaunošanai ir neatliekamas prioritātes. "Uz šo vajadzību jēgpilnu īstenošanu pakāpeniski aizvien aktīvāk norādīs starptautiski procesi, un neatlaidīgi uz to virzīs ES politikas dokumenti, normatīvais regulējums un pat tirgus mehānismi, savukārt neizpilde var maksāt soda naudas Latvijas valstij vai radīt zaudējumus uzņēmumiem starptautiskā tirdzniecībā, kā arī iedragāt Latvijas tēlu," brīdina Jānis Rozītis. Kamēr Latvija pēc inerces turpina neizlēmīgu politiku attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, vērtīgo biotopu stāvoklis pasliktinās, tie tiek iznīcināti un neatgriezeniski zūd, samazinot izredzes Latvijai izrauties no dabas sargātāju topa zemākajām pozīcijām.

Lai daļēji novērstu Eiropas Komisijas pret Latviju ierosināto pārkāpuma procedūru par Biotopu direktīvas saistību neizpildi, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija rosinājusi noteikt 76 jaunus dabas liegumus un paplašināt sešus esošos dabas liegumus.