Ko šodien nozīmē būt modes māksliniekam, kurš domā un dara ilgtspējīgi?

Ilgtspēja ir vārds, kas daudziem jau ir apnicis, lai arī nav pat līdz galam izprasts. Arī “eko” ir visur. Šis vārds var būt pat uz dušas želejas, taču tas nebūt nenozīmēs, ka produkts tāpēc ir atbilstošs noteiktiem standartiem.
Arī modes industrijā ir radīta vesela kaudze dažādu vārdu, ko liek virsū uz apģērbu birciņām, lai teiktu, ka šis zīmols ir ilgtspējīgāks par pārējiem. Tam, vai apģērbs ir ilgtspējīgs, ir daudz un dažādi aspekti. Turklāt vēl aizvien ir samērā maz tādu pētījumu, kuru datus patiešām varētu ņemt vērā.

Kāpēc tā?

Ir pētījumi, kur kādu audumu pēta viena gada griezumā un vienā noteiktā pasaules reģionā. Taču kādu citu audumu pēta jau citā laika periodā un citā pasaules reģionā, varbūt vēl ņemot vērā citus aspektus. Uz šādu izpēti balsta kādu ziņojumu un secina, ka kāds auduma veids esot ilgtspējīgāks par citu, lai arī dati nav īsti derīgi šādam secinājumam.

Runājot par ilgtspēju un materiāliem, jāsaka: pašreiz ārkārtīgi populāri ir poliestera audumi, ko izgatavo no okeānā savāktas plastmasas. Izklausās labi: attīrām okeānu no plastmasas pudelēm, pārstrādājam tās, radām šķiedru, kurai būtu jābūt lieliskākai par citu poliestera šķiedru. Izrādās, ka tā nebūt nav. Pārstrādes procesā tik un tā notiek videi kaitīgi procesi. Ja no izzvejotās plastmasas ražotu citu cietu plastmasu – citas pudeles –, iespējams, tas būtu jēgpilni. Taču, ja šos plastmasas atkritumus pārstrādā auduma šķiedrā, tas vairs nav tik lielisks risinājums. Pašreiz poliesters piedzīvo popularitātes pieaugumu nenormālā ātrumā. To nevar salīdzināt ne ar vienu citu šķiedru.

Vai tas ir lēto izmaksu jautājums?

Poliesteru ražot ir lēti, un no poliestera šķiedras ir viegli panākt dažāda veida auduma struktūras. No poliestera var ražot tādu T krekla trikotāžu, kura pēc sajūtas un vizuāli būs ļoti līdzīga kokvilnas trikotāžai. No poliestera var ražot mežģīnes vai mākslīgo kažokādu – gandrīz visu, ko vien varam iedomāties no materialitātes viedokļa. Līdz ar to poliesters ir ļoti lēta alternatīva jebkam. Daudzi lielie modes uzņēmumi to arī plaši izmanto.

Modes pasaulē aizvien biežāk materiālu ziņā izskan visādi jauninājumi – audumi no aļģēm, kaņepēm, sēņu micēlija. Kā to uztver modes mākslinieki – vai tā ir viņu vēlme patiesi strādāt ilgtspējīgi, vai drīzāk tā ir savu spalvu spodrināšana, ejot laikmetīgu ceļu?

Domāju – gan, gan. Protams, drusciņ jau tā ir savu muskuļu demonstrēšana. Inovācijas modē var būt dažādās jomās. Lielā lieta ir arī materiālu izvēle. Tomēr jāpatur prātā, ka jaunie materiāli ir vēl izstrādes procesā.

Piemēram, sēņu micēlija āda ir brīnišķīgs materiāls, jo tajā nav sintētikas. Šādas alternatīvās ādas veido no visa iespējamā, pat no kafijas biezumiem, akmens, vīnogu miziņām vai vīna ražošanas blakusproduktiem. Taču lielākoties šie dabiskie materiāli tomēr tiek sajaukti kopā ar poliuretānu, kas visu satur kopā. Citā jaunajā materiālā tā ir vairāk, citā – mazāk. Šī iemesla dēļ bieži vien kritizē jaunos materiālus.

Es gan nesteigtos ar kritiku, jo uzskatu, ka šis ir meklējumu ceļš. Jāmeklē jauni varianti. Manuprāt, šāds augu valsts produktos bāzēts materiāls ir labāks par visparastāko dermatīnu jeb mākslīgo ādu. Ir jāmeklē jauni materiāli, jātestē tie, jāskatās, kā tie kalpo un kā tos var uzlabot.

Piemēram, tas pats sēņu micēlijs – tajā patiešām netiek pievienots nekas cits, taču šāds materiāls pašreiz ir vēl ļoti dārgs. Izstrādes procesā ir arī dažādi materiāli no aļģēm, ko varēs izmantot gan modes, gan citu preču ražošanā. Ticu, ka pēc pieciem vai desmit gadiem šie materiāli jau būs vairāk pieejami un attīstīti.

Šovasar pati eksperimentēju ar kaktusu ādu, kas man ir jauna pieredze un reizē jauns ceļš uz atbildīgāku ādas izmantošanu. Ražotājs, protams, ir no Meksikas, kur šie kaktusi aug kā nezāles, tomēr, to pasūtot, tas nav katrreiz jāved pāri puspasaulei, Eiropas vajadzībām tam ir noliktava Itālijā.

Kāda ir zaļākā izvēle Latvijā no auduma un tā ražošanas cikla viedokļa?

Viennozīmīgi ilgtspējīgāks materiāls būs tas, kurš būs ceļojis pie mums visīsāko ceļu. Tāpat kā vēsturiski Latvijā, vēl aizvien mūsu dabas un klimatiskie apstākļi ir piemēroti tam, lai uz vietas radītu tādus materiālus kā lins vai vilna, taču arī šīm jomām ir jāiet līdzi laikam. Kādam šajā jomā ir jāsaskata bizness un jāprot to attīstīt.
Zinu, ka tiek eksperimentēts ar kartupeļu lakstiem. Iespējams, ka taps āda, kur viens no komponentiem būs tieši šie lauksaimniecības industrijas pārpalikumi – kartupeļu laksti. Visām jaunajām ādām ir raksturīgi meklēt tādas sastāvdaļas, kuras nav speciāli jāaudzē. Kartupeļu lakstus mēs neēdam. Iespējams, tos tomēr var pārstrādāt un radīt kādu jaunu materiālu. Lai arī iespējas pastāv, domāju, ka Latvijai ir tāls ceļš ejam, lai to varētu veikt rūpnieciskā līmenī, nevis eksperimentu kārtā.

Ja raugāmies uz audumu šķiedrām, kuras parasti uzskatām par dabiskām, uz linu, kokvilnu, vilnu, zīdu, kurš dabiskais materiāls būs pašreiz atbildīgākā izvēle, ņemot vērā tā ietekmi uz vidi?

Viennozīmīgas atbildes nav, jo ir daudz pretrunu. Visvairāk informācijas ir par kokvilnu. Tas ir dabisks materiāls, ko ļoti plaši izmanto modes industrijā. Taču visas šīs milzīgās kokvilnas fermas un lauki noplicina zemi, ko ir grūti atjaunot tā, lai augsne atgūtos pēc šādas kokvilnas rūpnieciskas audzēšanas. Ēnas puse ir arī fakts, ka kokvilnas audzēšanā ir ārkārtīgi liels ūdens patēriņš. Ir dati, kas norāda, ka organiskā kokvilna patērē mazāk ūdens, tā netiek apstrādāta ar dažādiem ķīmiskiem līdzekļiem pret kaitēkļiem. Taču, to nedarot, var būt daudz kaitēkļu un to ietekme uz ražas apjomu.

Pretrunīgi viedokļi ir arī par to, cik organiskā kokvilna patiesi ir organiska, jo nereti to audzē tajās pašās saimniecībās, kur parasto kokvilnu. Atvēl konkrētas platības kādā saimniecības nomalē organiskajai kokvilnai, lai izpildītu normatīvus, taču augsne un ūdeņi jau ir tie paši.

Aitas vilnas džemperi un lina kleitas – vai šie dabiskas izcelsmes šķiedru darinājumi ir pārvērtēti vides saudzēšanas ziņā?

Jebkuru materiālu var ražot gan kvalitatīvu, gan nekvalitatīvu. Pat lins būtībā var neko nenozīmēt. Jā, tas ir dabiskas izcelsmes materiāls. Patīkams uz ādas. Tomēr ir jāņem vērā vēl citi aspekti. Pirmkārt, vai šis lins ir audzēts Latvijā vai Jaunzēlandē? Ietekmē uz vidi liela nozīme ir tajā, cik tālu tas ir vests. Otrkārt, kā šī šķiedra ir apstrādāta? Treškārt, kāda ir linu šķirne, kas tiek izmantota? Tas var ietekmēt to, cik gara būs šķiedra, cik patīkams būs pēc tam materiāls, cik burzīgs tas būs.

Tad, kad šķiedra ir saausta audumā, to mēdz padarīt ļoti mīkstu. It kā akmeņos mazgātu. Protams, neviens lina audumu nekādos akmeņos nemazgā – tie ir ļoti spēcīgi rūpnieciskie mīkstinātāji, ar ko audumu apstrādā. Ir daudz skalošanas, kas nozīmē lielu ūdens patēriņu. Pēc tam šāds lins ir mīksts, taču notekūdeņos ir nonākušas dažādas nevēlamas vielas.

Tad ir arī auduma krāsošana. Pašām krāsām var nebūt ne vainas, bet lielākais ienaidnieks ir kodinātāji, kuri krāsu notur pie šķiedras. Visticamāk, jo spilgtāka un dzidrāka ir krāsa, jo vairāk ir izmantotas dažādas vielas, kuras nav vēlamas ne cilvēka veselībai, ne videi. Viens dabisks materiāls no cita dabiska materiāla var ļoti krasi atšķirties, vērtējot to ietekmi uz vidi.

Kam jānotiek, lai cilvēks, izvēloties apģērbu, ņemtu vērā arī šī apģērba tapšanas aizkulises?

Mana spēcīga pārliecība ir tā, ka mode ilgtspējas dēļ nemirs. Nebūs jau tā, ka tagad mēs visi klimata vārdā daudz ko darīsim. Nebūsim naivi. Klimata dēļ nevalkāsim neapstrādātu, nebalinātu linu. Mode ir kultūras sastāvdaļa – tas ir veids, kā mēs stāstām par sevi apkārtējiem un pasaulei. Tas ir pašizpausmes veids. Labāk, lai ir spilgtas krāsas kleita, kas glaimo manam augumam un kurā jūtos lieliski. Ja šī kleita man patīk un neberž ādu ar kādu nemīkstinātu materiālu, tad es to valkāšu krietni ilgāk nekā kādu supereko apģērba gabalu, kurš man riebsies un traucēs justies labi.

Ticu, ka tas ir modes dizainera uzdevums – panākt, lai drēbes ir tādas, ka mums gribas uzvilkt vairāk nekā pāris reižu. Pat ja mēs apģērbu, kurš paredzēts noteiktiem dzīves gadījumiem, uzvelkam vien pāris reižu, bet rūpējamies par to, pēc tam varam to pārpārdot arī citiem. Tiem, kas šo lietu būs iekārojuši.

Ikdienas modes zīmoli pakāpeniski sāk ieviest savos veikalu plauktos arī stūrīti jau lietotām šo zīmolu precēm. Kā ar šādu pieeju ir augstās modes plauktos?

Īstenībā pavisam nepamatoti to augsto modi nolikāt malā. Tur arī tas notiek. Ļoti lieli multizīmolu veikali to sāk darīt. Piemēram, “Farfetch”, kas ir superpopulārs, milzīgs multizīmolu interneta veikals, jau arī ir ieviesis sadaļu ar lietotiem apģērbiem un aksesuāriem. To sāk darīt daudzi, popularitāte aug.

Kāds ir ieguvums to darīt pašiem zīmoliem, ja pieņemam, ka jebkura ražotāja vēlme ir pārdot pašu ražoto?

Zināms iemesls, kāpēc zīmoli to vēlas darīt, ir kvalitātes kontrole. Atsevišķu luksusa zīmolu somas var būt ne tikai praktisks priekšmets vai modes aksesuārs, bet arī investīcija, tādēļ, tādu iegādājoties, ir ļoti svarīgi, lai tā ir oriģināla. Saņemot somu atpakaļ, ražotājs to var savest kārtībā un uzreiz redzēt, vai tas gadījumā nav pakaļdarinājums. Tas vieš uzticību pircējā. Lietoto apģērbu veikalu attīstība ir strauja, īpaši internetā, kur tas viss virzās uz aizvien ekskluzīvāku pusi.

Cik zaļa (un vai vispār zaļa, ja tur lielākoties nonāk ātrās modes vienības) ir lietoto apģērbu izvēle?

Atbildīgākā izvēle ir izvēlēties tikai to, kas man patiešām ir vajadzīgs un kas man patiešām patīk, neraugoties uz materiālu. Uz materiālu noteikti skatīsies tie, kam ir kāda alerģija. Es, piemēram, neizvēlēšos sintētiku, ja nu vienīgi varbūt kādam sporta apģērbam.

Attiecībā uz lietoto apģērbu iegādi, manuprāt, tas nav nemaz tik veselīgi ne cilvēkam, ne videi. Tu ieej šādā veikalā, kur apģērba gabals maksā piecdesmit centus. Tad es varu atļauties nopirkt, piemēram, desmit T kreklus. Es nopērku tos desmit kreklus un eju mājās. Galu galā kādi divi no visiem desmit iedzīvojas manā garderobē, bet pārējos astoņus man nav žēl izmest vai atdot tālāk, jo tie taču maksāja tikai piecdesmit centus.

Neskatoties uz savu rocību, vai varam atļauties dārgākas vai lētākas preces, jebkuram cilvēkam ir svarīgi tās izvēlēties rūpīgi. Nenosodu cilvēkus, kuri iepērkas ātrās modes veikalos, ja citur iepirkties viņi nevar atļauties. Pat ja tu izvēlies T kreklu, kurš maksā trīs eiro deviņdesmit centus, padomā, vai tiešām to vilksi.

Ko meklēt lietoto apģērbu veikalos, kuri ir pārpludināti ar ātrās modes izstrādājumiem? Kuri materiāli ir ilgdzīvotāji?

Laba izvēle vienmēr būs kādi senāk ražoti vilnas izstrādājumi – kvalitatīvi mēteļi vai žaketes. Sievietēm ir vērts meklēt žaketes vīriešu nodaļās, jo tur var atrast klasiskākus, brīvākus modeļus.

Lietoto apģērbu veikalos var pirkt ādas apģērbus. Uzskatu, ka āda, tāpat kā pašreiz kažokāda, drīzumā varētu būt jau pagātne. Taču, tā kā ādas izstrādājumi jau ir radīti un tie kalpo ilgi, ir izturīgi, domāju, ka lietoto apģērbu veikalā tos var iegādāties. Arī džinsus, sevišķi vecos džinsus, kuri ir ļoti izturīgi, ilgi kalpojoši. Džinss ir universāls. Arī dažādas “vintage” lietas ir vērts meklēt te.

Ja jānosauc kaut kas, ko labāk neizvēlēties, es teikšu, ka tie ir akrila adījumi. Ārkārtīgi nepatīkami un arī kaitīgi videi to ražošanas procesa dēļ.

Kā jāizturas pret apģērbu, lai tā kalpošanas mūžs būtu ilgāks?

Pret drēbēm jāizturas ar cieņu. Kāds šo apģērba gabalu ir radījis, kāds par to ir domājis, un kāds to ir izgatavojis. Ir vesela kaudze cilvēku, kas ir piedalījušies šajā procesā, lai šis apģērba gabals nonāktu līdz tavam skapim vai līdz tam drēbju krēslam pie gultas. Jo vairāk izrādīsim rūpes pret drēbēm, jo ilgāk tās kalpos. Arī ātrās modes žakete pa divdesmit eiro kalpos labāk, ja to katru dienu uzkarinās uz piemērota pakaramā, nevis uz kaut kāda stiepļu savijuma, kurš deformē to.

Reiz, kad iegāju ārzemēs kādā “vintage” veikalā, biju šausmās. Visas drēbes, ko ieraudzīju, bija sakārtas uz pakaramajiem nepareizi. Man pilnīgi iesāpējās, skatoties uz žaketi. Ja vien pakaramais nav pilnīgi taisns, tam ir noteikts virziens – tāds kā pleciņu slīpums, līdzīgi arī kā cilvēkam, kam pleci virzās uz priekšu. Arī drēbes uz pakaramajiem ir jākarina šādā virzienā. Šai veikalā pilnīgi viss bija sakarināts otrādi! Likās, ka drēbes lūst. Tā ir bieža kļūda.

Tātad drēbes jākarina uz pakaramā, bet pareizā veidā. Ko vēl ar apģērbu darām nepareizi ikdienā?

Jā, drēbes ir svarīgi karināt uz pakaramā, bet nekarināt kārtu kārtām vienu uz otras. Ir jāiztīra drēbes, pirms likt tās, piemēram, vasaras guļā. Noteikti iesaku nelietot mīkstinātāju it nekam. Mīkstinātājs ātri jebkuras drēbes, pat jebkuras tekstīlijas, padara par trauku lupatām. Tā ir lieka ķīmija, ko izlaižam cauri savai veļasmašīnai. Mazgājot lielākoties mums ir vajadzīga zemāka drēbju mazgāšanas temperatūra.

Saprotu, ka žāvētājs ir fantastisks izgudrojums cilvēkiem, kam ir bērni un daudz mazgājamas veļas, bet žāvētājs noteikti nav draugs apģērbam. Ja uzliek par augstu temperatūru, var sarauties pat tāds apģērbs, kuram nevajadzētu sarauties, nemaz nerunājot par vilnas izstrādājumiem. Vilnu vislabāk mazgāt vēsā ūdenī, izžaut guļus, uzreiz pielabojot formu.

Svarīgi ir rūpēties par apģērbu tā, it kā žakete maksātu nevis piecdesmit eiro, bet 1500 eiro. Ja savā īpašumā iegūsiet kādu smalku žaketi, visticamāk, jūs meklēsiet birciņu un skatīsieties, kā to iztīrīt, taču citos gadījumos reti kurš tai pievērš uzmanību.

Vai ķīmiskā tīrītava ir tā vieta, kur visu tiešām tīra ķīmiski?

Jā, taču arī tas, ko beram veļasmašīnā, savā ziņā ir ķīmiskie līdzekļi. Vai tāpēc netīrīsim mēteli un metīsim to ārā? Vai tomēr aiznesīsim uz ķīmisko tīrītavu, skaisti “ievasarosim” un rudenī atkal vilksim mugurā? Uz turieni ir vērts nest arī vilnas izstrādājumus, kam ir viskozes odere, jo tai ir tieksme sarauties citādi nekā virspuses materiālam. Taču ar ķīmisko tīrītavu nevajag pārlieku aizrauties, jo kreklus var mazgāt arī veļasmašīnā.

Ļoti bieži ražotājs apģērba kopšanas etiķetē ieraksta, ka apģērbs ir tīrāms tikai ķīmiski. Īpaši izejamām kleitām. Lielākoties tas nozīmē to, ka šo apģērbu var mazgāt ar rokām. Taču šie “mazgāt ar rokām” pircējus biedē, jo tas nozīmē, ka kaut kas būs jādara pašam. Ja vēl uz šī apģērba gabala ir kādi izšuvumi vai citi sarežģīti elementi, tā īpašniekam būs šaubas, vai pats tiks ar tā tīrīšanu galā. Taču bieži vien tas nozīmē, ka šis apģērbs gluži vienkārši ir jāmazgā saudzīgi ar rokām.

Atgriežoties pie apģērbu ražošanas, kas notiek ar auduma atgriezumiem? Kā samazināt to apjomu, un kā var dot tiem otru dzīvi?

Mazajiem ražotājiem, tādiem kā es, tā nav ļoti liela problēma, jo es katru kleitu piegriežu ar roku, meklējot detaļām vietu tā, lai radītu vismazāk atgriezumu. Jau konstruēšanas procesā varu paredzēt situāciju, kā rīkoties, ja milzīgo gabalu nevarēšu iegrozīt audumā tā, lai nepaliek pāri liels trīsstūris auduma, kuru pēc tam īsti nekā nevarēšu izmantot. Varbūt būs vērts ielikt pa vidu kādu vīli, lai izvairītos no šādas situācijas. Tas ir dizaina domāšanas process.

Atgriezumu problēma daudz lielāka ir lielajiem ražotājiem. Viņiem šādi atgriezumi rodas lielāki, jo piegrieztnes tiek veidotas izklājumos. Audums tiek klāts daudzos slāņos, un ar lielu nazi no tiem tiek izgrieztas apģērba detaļas. Lieliem ražotājiem pāri paliek ne tikai atgriezumi, bet arī neizmantoti materiāli ruļļos – kādā ir seši metri, citā četrdesmit metri. Ja ražo 10 000 kreklu, tad tie četrdesmit metri būs vien tāds sīks atgriezumiņš uz šāda apjoma fona.

Vai tiem ir vieta modes industrijā? Vai jau citviet? Zinu mazus zīmolus, kas pārpalikumus atdod bērnu rokdarbiem.

Man ir piemērs no kaimiņiem. Igaunijā ir apģērbu dizainere Rēta Ausa (Reet Aus), kurai ir ļoti skaisti atgriezumu dizaini. Atgriezumi ir laba iespēja eksperimentēt. Ja izdodas labs dizains no tiem, tas ir lieliski. Bet tikai tāpēc vien, ka kaut kas būs radīts no atgriezumiem, tas nebūs vērtīgs. Reiz redzēju, kā no vienreizlietojamām plastmasas glāzītēm kāds bija izveidojis lustru, – no viena atkrituma radīts cits atkritums. Nē, tas nav labs dizains. Ja pie tevis nonāk atgriezumi, no kuriem nevari radīt labu dizainu, jādomā, kā tos izmantot citādi, – varbūt labāk sastūķēt rotaļu lācīšos, kurus kāds patiešām izmantos, vai arī mēbelēs.

Uz šo jautājumu var skatīties plašāk. Pasaulē ir zīmoli, kuriem ražošanas pārpalikumi ir ne tikai atgriezumi, bet jau gatavas drēbes, kuras kaut kādu iemeslu dēļ nenonāk līdz pārdošanai vai arī nav tikušas izpārdotas. Biežāk ar to saskaras ātrajā modē: ja uztaisi kolekciju no 500 dažādām vienībām, nevar 100% paredzēt, kuras no tām būs ejošas un kuras ne.

Zīmolam “Gucci” ir interesants projekts “Gucci Continuum”. Zīmols savus agrākos audumu pārpalikumus izdalīja vairākiem jauniem zīmoliem, no kuriem savukārt tie radīja jau sava dizaina apģērbus, ko tālāk var iegādāties turpat paša zīmola “Gucci” tematiskā tīmekļvietnē.

Tomēr, ja runājam par ātro modi lielveikalos, kur kolekcijas maiņas mirklī paliek viss, kas nav izpārdots?

Šādiem ātrās modes zīmoliem parasti ir daudz veikalu daudzviet pasaulē, tā viņi šīs produkcijas pārbīda. Ja kaut kas kaut kur netiek pārdots, konkrētās vienības aizved tirgošanai jau citā valstī, jo dažādās valstīs ir dažādas gaumes, laikapstākļi un citi iemesli, kāpēc kaut ko izvēlas vai neizvēlas no kolekcijas klāsta. Tas dod iespēju izpārdot kolekcijas. Atlaižu piedāvājumā var nonākt lietas, kas ir palikušas pāri, bet daļa no saražotā vai nu tiek izmesta, vai sadedzināta.

Taču arī ātrās modes zīmoli aizvien vairāk sāk par to domāt, nākot kaut vai jaunajiem Eiropas Komisijas regulējumiem, kurus vajadzēs spēt izpildīt līdz 2030. gadam, kas ir jau tūlīt, teju parīt. Mums visiem tam būs jābūt gataviem. Pamazām dzīvē jau ievieš dažādas prakses, jo Eiropas Savienībā nevarēs tirgot lietas, kuras neatbildīs jaunajām prasībām. Arī tāpēc ātrās modes zīmoli lieliem soļiem dodas pretī ilgtspējīgākai domāšanai. Kaut vai eksperimentējot ar jauniem materiāliem, kas vienlaikus var būt arī mārketinga instruments, lai arī varbūt tā ir mazliet zaļmaldināšana. Taču, manuprāt, arī šī zaļmaldināšana vai tā saucamie zaļie meli kaut kādā mērā tomēr patērētāju aicina padomāt.

Ikdienā strādājat arī Latvijas Mākslas akadēmijā, kur aug jaunā modes mākslinieku paaudze. Kā uz ilgtspēju modes jomā raugās studenti? Vai tas jau ir pašsaprotams kritērijs dizaina procesā vai tomēr vēl ne?

Liela daļa studentu jau automātiski par to domā, var teikt, pat ienīst ātrās modes zīmolus. Studenti ārkārtīgi daudz patērē lietoto apģērbu, jo māk to sakomplektēt stilīgi un radoši un nepieciešamības gadījumā arī pārveidot.

Studentiem ir uzdevumi, kas ir tieši saistīti ar ilgtspēju, kritiski pētot tās dažādos aspektus, lai saprastu, kas uzrunā katru pašu.