Šur tur izkaltušajā pļavā galvas pabāzuši daglīši, kuriem ziedi kā zilas gāzes liesmiņas. “Bija cerības, ka šeit ziedēs pīpenes, bet – daba ir daba,” vērtē Rūta. Pa kādai pīpenei zied, bet – tik sīkas kā mārpuķītes. Pat citkārt sev vietu agresīvi izkarojošās gārsas ir padevušās tveicei un nolaidušas lapas. Blakus daži zāles laukumi kā pamiruši. Tos no miroņiem piecels pirmais lietus, mierina Rūta. Nogāzes slīpumā dižojas asinszāle. Šur un tur izmētātas pērkonamoliņa liesmojošās bumbas. Tam un citiem iepriekš šeit nemanītiem augiem ir dota iespēja augt (šogad – censties izdzīvot) pilsētā. Promenādes nogāzes iedzīvotāji no Juglas apkaimes biedrības pļavas augu sēklas iesējuši rudenī pirms trim gadiem. Daļa no sēklu materiāla vākta ar sēklu vākšanas mašīnu Ziemeļgaujā, bet daļa – ar rokām. Juglas apkaimes iedzīvotāji, izmantojot grābekli un roku spēku, šeit iesējuši vairāk nekā 40 sugu augus. Tie parādās lēni un spēj uzziedēt varbūt tikai vairākus gadus pēc sēšanas. Sausais vasaras sākums pļavas iedzīvošanos vēl vairāk attālinājis. “Jāsaka godīgi – Latvijas pļavās šis ir bada gads,” atzīst Rūta. “Tomēr liela sugu daudzveidība nozīmē – lai kādi apstākļi piemeklētu, kaut kas ziedēs vienmēr,” bilst speciāliste.

Pļavu augi attīstās ļoti lēni. Jau pirmajā gadā Juglas promenādes pļavā parādījās mazais zvagulis, ko var labi saskatīt arī šogad – ziedos ir īsta Rīgas zvaguļu paaudze. Zvaguļi ir labi kompanjoni pļavu veidotājiem, angliski tos tieši tā arī dēvē – par “meadow makers”. Tie ir pusparazītiski augi, kas parazitē uz graudzālēm un citiem augiem, atņemot tiem ūdeni un barības vielas. “Novājinot masīvākus augus, zvaguļi lieliski sagatavo vietu pļavas puķītēm,” skaidro Rūta. Acīmredzot tāpēc zvaguļi jūtas labāk, tomēr arī tie zaudē ūdeni un, iespējams, nespēs nogatavināt savas dziedošās sēklas. Sendienās pēc zvaguļu žvadzēšanas saimnieki zināja, ka pļaujas laiks ir klāt. Viens zvagulis vienlaikus var parazitēt uz septiņiem dažādu sugu augiem. Šo neparasto, bet pļavu atjaunotājiem ļoti noderīgo īpašību dēļ zvagulis tiek sēts bieži. Tas gan ir tikai viens no ļoti daudzu sugu augiem, kam lemts kļūt par jaunveidoto vai atjaunojamo īsteno pļavu iemītniekiem.

Juglas promenādē atrodami arī tādi augi, kas gan ir dabisko zālāju iemītnieki, gan mēdz būt sastopami arī Rīgā. Vanagu vīķis, šaurlapu ceļteka, baltā madara, parastā vēršmēle, lielā dzelzene un citi. Ja gadās, ka pilsētas pļavā iemetušās tādas invazīvas sugas, piemēram, Kanādas zeltgalvīte, lupīnas vai raženā austrumu dižpērkone, tad to izplatībai ceļā stājas lāpsta.

Ja mirkli pavēro pļavu tuvplānā, var redzēt, ka starp ziedošiem ceriem un žūstošām lapām zemē saraktas vientuļo bišu ejas, tiek būvēti skudru mājokļi. Tepat netālu dārd pilsētas satiksme, garām aizšaujas pa kādam skrejritenim vai velobraucējam, zālē atpūšas putni, ūdensmalā sauļojas cilvēki. Te pļava kļūst par daļu no pilsētas.

“Pilsētas pļavas” radās kā daļa no Latvijas Dabas fonda īstenotā dabisko zālāju atjaunošanas projekta “Grasslife”, bet tagad iniciatīva uzsākusi patstāvīgu dzīvi. Pļavas ienākšanu pilsētā atbalsta arī Rīgas dome. Kā stāsta Rūta, katrai pilsētas pļavai ir savs “fails”, kur tiek fiksētas izmaiņas, vairākas reizes sezonā pētniekiem apmeklējot pļavas un sekojot līdzi augu attīstībai. Un tāpat tiek uzraudzīta apsaimniekošana. Piemēram, nākotnē būs jāņem vērā šīs vasaras pieredze un pirms ķeršanās pie agrās pļaujas būs jāpadomā divreiz. “Visi mācāmies. Viena lieta – gatavot plānu, otra – laikapstākļi, kas nav paredzami,” skaidro eksperte. Klimata pārmaiņu kontekstā par pļaušanas biežumu būs jādomā arvien vairāk. “Latviešiem ir tradīcija uz Jāņiem visu nopļaut, bet dažreiz labāk ir izpļaut smukas taciņas un ļaut pļavai dzīvot, lai nenodarītu vairāk slikta nekā laba,” norāda speciāliste. Pilsētas pļavas paredzēts pļaut divas reizes sezonā, un pļaušana labi palīdz nomākt pienenes maijā vai vasaras vidū samazināt graudzāļu jūru, kurā dabas retumu laiviņām grūti noturēt savas pozīcijas.

Varbūt Rīgas pašvaldībai vajadzētu pilsētas pļavas laistīt? “Noteikti nē! Tieši otrādi. Nebūtu pareizi domāt par pļavu kā parka zālienu. Arī no ilgtspējas viedokļa būtu diezgan muļķīgi to darīt,” skaidro Rūta. Pilsētas pļavas tiek veidotas kā savvaļas sugu patvēruma vietas, kur mīt tie augi, kas ir spējīgi izdzīvot. “Mainīgo apstākļu un nebeidzamās pielāgošanās dēļ var pārfrāzēt teicienu par upi un sacīt, ka divreiz vienā pļavā iebrist nevar. Pļava mainās nepārtraukti – mēnesi no mēneša vienas sezonas ietvaros un, protams, arī pa gadiem. Tāpēc pļavas ir tik īpašas – cieši blakus var pastāvēt ļoti daudzas sugas. Mainoties vides apstākļiem, sevi parāda viena vai cita.

Tomēr pļava nav tikai skaistas puķes vai augi vien. Protams, tie piesaista apputeksnētājus, bet arī tas nav viss. Būtiska pļavas daļa slēpjas zem mūsu kājām. Ļoti būtiski ir arī augsnes veidošanās procesi,” stāsta botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova. Tāpēc pļavu augu sēklas sētas kopā ar pļavu augsni, piemēram, no dabiskas pļavas kurmju rakumiem. Tādā veidā var iesēt arī acīm apslēpto pļavas daudzveidību – augsnes sīkbūtnes, baktērijas un mikroskopiskās sēnes. “Augsnē ir vairāk dzīvās komponentes nekā nedzīvā materiāla. Visi augsnes mikroorganismi ļoti ietekmē augu attīstību, tāpēc pļavas augi labāk jūtas vietā, kur tiem ir iespēja veidot simbiozi ar augsnes sēnēm, kas pilsētas augsnēs, iespējams, vairs nedzīvo. Dabiskā pļavā mikroorganismu daudzveidība ir daudz lielāka.” Cik dziļi zemē pļava dzīvo? “Senos zālājos, kas veidojušies vairākus simtus gadu, piemēram, Randu pļavās vai Vītiņu pļavās pie Liepājas ezera, velēna ir ļoti smaga sakņu un sīkbūtņu dēļ, kas to apdzīvo. Līdzīgi kā ar mežiem – jo zālājs vecāks un senāks, jo daudzveidīgāks,” skaidro Rūta.

Klusās ielas pļava Rīgā šķiet izžuvusi pavisam sausa. Šo pļavu iekopjot, augsni nepareizi saregulētas tehnikas dēļ apstrādāja pārāk dziļi, teju uzara. Tāpēc šīs pilsētas pļavas pirmajā mūža gadā te sazēla nezāles, bet šogad nezāles nozudušas un to vietā ir ne tikai zāle, bet arī dažādi dabiskai pļavai piedienoši augi. Vislabāk sausumu un no ielām versmojošo karstumu pārcieš, varbūt pat izbauda, koši ziedošie sausummīļi laimiņi. Šie sukulenti sastopami ne tikai vecās kapsētās, bet arī Latvijas dabiskajās pļavās. Pļavas pulkstenītes zilie zvaniņi sažuvuši ziedēšanas laikā līdzās kodīgajām gundegām, kas no slāpēm grasās sabirzt putekļos. Bioloģiski daudzveidīga zālāja indikatorsugas vilkmēles eksemplāri atdevuši visu ūdeni un kļuvuši sausi kā vāji iezaļš papīrs. Noziedējušas sveķenes, un spilgti sārtos ziedus izkaisījusi cita veco labo pļavu laiku lieciniece dzirkstelīte, ziedēt gatavojas savvaļas burkāni. Par lielziedu vīgriezes klātesamību liecina tikai sīkas trauslas lapiņas. Nav manāmas pērn šeit uzskaitītās bitenes, sārmenes, baldriāns. Tie kopā ar citiem augiem taupa spēkus un varbūt sevi parādīs vēlāk sezonā vai nākamgad, bet varbūt – nekad.

Rūta uzskata, ka tas nav iemesls panikai – dabiskā pļavā pat pilsētā visam jāļauj ritēt savu gaitu. “Esam pieraduši ieiet veikalā un uzreiz dabūt, ko vēlamies, bet dabā tā nenotiek. Vajag pacietību. Lai šī vieta iegūtu īstas pļavas izskatu, būs jāpaiet gadiem pieciem. Te vairs neizskatās pēc nezālienes, bet ceļš līdz mērķim ir tāls. Ja pļavas augiem te pavisam nepatiktu, tie, visticamāk, pat nedīgtu. Tomēr dīgšana notiek, tāpēc jautājums ir tikai par to, kā tie iedzīvosies,” secina Rūta. Viņa novērojusi, ka pilsētā pat sausās vietās no dīgšanas pļavu augus attur tas, ka augsne nemaz nav tik nabadzīga, kā izskatās. Iemesls ir četrkājainie draugi, kurus saimnieki ved šurp nokārtoties. Tas no ierašanās pilsētā uz palikšanu attur, piemēram, tādas “atturībnieces” kā vārpu veronikas vai kalnu norgalvītes, stāsta eksperte.

Klusās ielas pļava izveidota kopā ar Brasas apkaimes biedrību. Iedzīvotāji ne tikai sējuši sēklas, bet nesuši pļavu augu stādus no Skanstes, lai garlaicīgā un bezpersoniskā mauriņa vietā drīzāk ieraudzītu pašu veidoto pļavu.

“Pilsētas pļavu” kartē var pārliecināties par to, ka bioloģiskā daudzveidība galvaspilsētā ienākusi ar vērienu no Akmens tilta līdz Zunda pļavām. Viena pilsētas pļava ierīkota arī Salaspilī. Ikviens aicināts šīs dabas daudzveidības oāzes apmeklēt un sajust klātienē. Līdz gada beigām Rīgā būs jau 36 pilsētas pļavas, bet līdz 2027. gadam paredzēts izveidot vismaz 45. Turklāt šovasar Latvijas Dabas fonds sācis akciju “Darām pļavu kopā!”, kurā aicina ikvienu iesaistīties savvaļas augu sēklu vākšanā, lai ar tām ne tikai bagātinātu zālājus pilsētās, bet arī atjaunotu dabiskās pļavas visā Latvijā, tā palīdzot mūsu krāšņo pļavu stāstam neapsīkt un turpināties.