Uzmanību – ērces!
Teksts: Kitija Balcare
Foto: LETA
Foto: LETA
Vasara ir dabā iešanas laiks, turklāt bez aizsargkombinezoniem un visbiežāk bez garajiem zābakiem kājās. Siltumu iecienījušas arī ērces – sīki zirnekļveidīgi radījumi, kuri cilvēka veselībai var sagādāt lielus pārbaudījumus. Par to, kāds raksturs un iecienītākās dzīvesvietas ir cilvēkam un mājdzīvniekiem bīstamajām ērcēm, stāsta entomologs Voldemārs Spuņģis.
Veselībai bīstamas – trīs sugas
Voldemārs Spuņģis, entomologs
Foto: Privātais arhīvs
Foto: Privātais arhīvs
Ja cilvēkam saka “Ērce!”, visbiežāk viņš iedomājas tieši tās ērces, kas sūc asinis. Taču Latvijā mīt ap 2000 ērču sugu. Ērču vēsture aizved aptuveni divsimt miljonu gadu senā pagātnē, tās uzskatāmas pat par dinozauru līdzgaitniekiem, turklāt līdz mūsdienām saglabājušās samērā nepārveidotas. Kur ir šis dzīvildzes noslēpums? Iespējams, to barošanās veidā. Ērces ir ektoparazīti, kuri barojas no citiem, – ēdot citu dzīvnieku, ērce saņem visas nepieciešamās barības vielas ilgākam laikam. Daudzas ērces dzīvo augsnē un noēd augu atliekas – tās ir labvēlīgas cilvēkam. Ir arī plēsīgās ērces, kuras uzbrūk citiem sīkiem augsnes dzīvnieciņiem. Ir ūdensērces – tādas kā bumbiņas ar astoņām kājām un sariņiem, kas palīdz irties pa ūdeni. Ir augu ērces, kuras dažkārt ir kaitēkļi, piemēram, tīklērces.
“Svarīgi paturēt prātā, ka visas ērces, izņemot trīs – parasto suņu ērci, taigas ērci un ornamentēto pļavērci –, ir cilvēkam nekaitīgas. No pārējām ērcēm netiešu kaitējumu cilvēkam tā dārzā vai pagalmā var nodarīt vien atsevišķas augu ērces, piemēram, nopostot augļkokus vai krūmus,” uzsver entomologs Voldemārs Spuņģis.
“Svarīgi paturēt prātā, ka visas ērces, izņemot trīs – parasto suņu ērci, taigas ērci un ornamentēto pļavērci –, ir cilvēkam nekaitīgas. No pārējām ērcēm netiešu kaitējumu cilvēkam tā dārzā vai pagalmā var nodarīt vien atsevišķas augu ērces, piemēram, nopostot augļkokus vai krūmus,” uzsver entomologs Voldemārs Spuņģis.
Dodoties dabā, var pamanīt gan aprūsējušas metāla plāksnītes, gan svaigākas plastikāta brīdinājuma zīmes ar uzrakstu “Uzmanību – ērces!”. Vai tās tik tiešām signalizē, ka konkrētajā vietā ir īpaši jāpiesargās? Pētnieks skaidro, ka šādas zīmes nebūt nenozīmē, ka šī ir ērču iecienītākā vieta. Tās drīzāk tiek izvietotas vietās, kuras iecienījuši daudzi apmeklētāji un dabā gājēji. Ērces ir sastopamas teju visur, mazākā varbūtība tās sastapt ir pilsētas centrā.
Viens no izplatītākajiem mītiem cilvēku prātos ir pieņēmums, ka ērces ir visur, pat Rīgas centrālajos parkos. Spuņģis skaidro: “Esmu trīs gadus pētījis ērces visā Latvijā, tostarp Rīgas centrā. Izmantoju metodi, kur pa zāli velk gaišu drānu, pie kuras ērces pieķeras. Un varu teikt, ka Rīgas centrs ir brīvs no ērcēm. Tomēr Pierīgā un tādā populārā atpūtas vietā kā Mežaparks ērces ir.” Turklāt kādu ērci pētnieks noķēris pat Torņakalnā pie Latvijas Universitātes Dabas mājas. Rīgā būtu jāveic riska zonu apzināšana, ņemot vērā, ka galvaspilsētā dzīvo teju puse valsts iedzīvotāju. “Ir jāpēta Rīgas teritorijas un Pierīga. Tā kā pilsētniekiem ir vājāka imunitāte nekā laukos dzīvojošajiem, viņi ir vairāk pakļauti saslimšanas riskam.”
Ērces, kuras varam sastapt ne tikai laukos, bet pat pilsētā, ir suņu ērce un taigas ērce, taču Pierīgā jau ir parādījusies arī jaunienācēja Latvijas teritorijā – ornamentētā pļavērce, ko pētnieks konstatējis Kleistos. “Ornamentētā pļavērce ir bīstama suņiem, jo pārnēsā babeziozes ierosinātāju, kas var izrādīties nāvējoša slimība suņiem, turpretī cilvēks pret to ir izturīgs. Jaunā ērču suga cilvēku izvēlas ļoti reti. Ja tomēr izvēlas, tad ornamentētā pļavērce sūc asinis tikai galvas matainajā daļā, turpretī pārējās divas – parastā suņu ērce un taigas ērce – piesūcas jebkur uz kailas ādas. Tā kā sunim apmatojums ir viscaur, jaunpienācējai tas ir ļoti labs upuris,” stāsta Spuņģis. Ērces ir tikpat bīstamas kā savvaļas, tā mājas zīdītājiem, taču tas, kā slimības ietekmē savvaļas dzīvniekus, ir maz zināms. Suņiem bīstamas ir babēzijas.
Visas minētās ērces, kas ir asinssūcējas, var pārnēsāt gan ērču encefalīta vīrusu, gan Laimas slimības borēlijas, gan ērlihiozes baktērijas un vairākus citus, retākus, izraisītājus. Ērce, kas pieķeras sunim vai kaķim, var izrādīties vienlīdz bīstama arī cilvēkam. Valstīs, ar kurām robežojas Latvija, ērču sugas ir tās pašas. To daudzveidība palielinās, ja dodas dienvidu virzienā. Jo tuvāk citam kontinentam, jo plašāks slimību spektrs, ko turienes vietējās ērces var pārnēsāt. Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos var būt garāka. Ērces kļūst aktīvas, kad sniegs nokūst un gaisa temperatūra pārsniedz +3–5°C grādus.
Ērces, kuras varam sastapt ne tikai laukos, bet pat pilsētā, ir suņu ērce un taigas ērce, taču Pierīgā jau ir parādījusies arī jaunienācēja Latvijas teritorijā – ornamentētā pļavērce, ko pētnieks konstatējis Kleistos. “Ornamentētā pļavērce ir bīstama suņiem, jo pārnēsā babeziozes ierosinātāju, kas var izrādīties nāvējoša slimība suņiem, turpretī cilvēks pret to ir izturīgs. Jaunā ērču suga cilvēku izvēlas ļoti reti. Ja tomēr izvēlas, tad ornamentētā pļavērce sūc asinis tikai galvas matainajā daļā, turpretī pārējās divas – parastā suņu ērce un taigas ērce – piesūcas jebkur uz kailas ādas. Tā kā sunim apmatojums ir viscaur, jaunpienācējai tas ir ļoti labs upuris,” stāsta Spuņģis. Ērces ir tikpat bīstamas kā savvaļas, tā mājas zīdītājiem, taču tas, kā slimības ietekmē savvaļas dzīvniekus, ir maz zināms. Suņiem bīstamas ir babēzijas.
Visas minētās ērces, kas ir asinssūcējas, var pārnēsāt gan ērču encefalīta vīrusu, gan Laimas slimības borēlijas, gan ērlihiozes baktērijas un vairākus citus, retākus, izraisītājus. Ērce, kas pieķeras sunim vai kaķim, var izrādīties vienlīdz bīstama arī cilvēkam. Valstīs, ar kurām robežojas Latvija, ērču sugas ir tās pašas. To daudzveidība palielinās, ja dodas dienvidu virzienā. Jo tuvāk citam kontinentam, jo plašāks slimību spektrs, ko turienes vietējās ērces var pārnēsāt. Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos var būt garāka. Ērces kļūst aktīvas, kad sniegs nokūst un gaisa temperatūra pārsniedz +3–5°C grādus.
Brikšņos nekāpt un kūlā nevārtīties
Pētot ērču izplatību, Spuņģis īpaši pievērsa uzmanību tam, kādi faktori konkrētās vietās ietekmē ērču blīvumu, jo īpaši tajās, kur ērču ir visvairāk: “Kāpu mežos, purvos, labības laukos, arī pļautos zālājos risks ir ļoti mazs, taču tas pieaug līdz ar veģetācijas bagātināšanos, piemēram, tur, kur uzkrājusies kūla vai teritorija ir aizaugusi ar krūmiem. Tādās vietās ir vairāk ērču.” Skaidrojums tam ir itin vienkāršs. Kur ir aizaudzis, tur ir vairāk sīko grauzēju, piemēram, strupastu, arī zaķu, kuri kalpo par barību ērču mazuļiem – kāpuriem un nimfām. “Šādos biotopos uzturas arī lielāki zvēri – stirnas, aļņi, mežacūkas –, kuri ir upuris pieaugušajām ērcēm,” skaidro entomologs. “Ērces pašas neizplatās. Tās pārvietojas kopā ar dzīvniekiem. Kad ērce ir paēdusi, tā nokrīt vietā, kur dzīvniekam ir bijuši labvēlīgi apstākļi. Un labvēlīgi apstākļi ir tur, kur ir aizaudzis.”
Tātad brikšņos īsbiksēs labāk nelauzties, taču cik bīstama ir saules apspīdēta pļava? Vai Līgo vakarā ir jāpiesargās iegulties ziedošā pļavā? “Arī pļavās ir ērces, bet tur to skaits ir neliels. Ja tā ir siena pļava, kur zāli pļauj un novāc, tad ērču tur, visticamāk, ir ļoti maz. Vairāk ērču ir ganībās un pļaviņās tuvu mežmalām, jo tās ir vietas, kur nāk arī savvaļas dzīvnieki,” stāsta Spuņģis.
Ornamentētā pļavērce divtūkstošo gadu sākumā bija sastopama vien Dienvidlatvijā, bet nu jau pārņēmusi visu Kurzemi un lielāko daļu Latgales, Vidzemē gan vēl neesot konstatēta. Tā ienāk kopā ar dzīvniekiem un pārvietojas arī ar tiem. “Šai ērcei ir ļoti augsts blīvums. Var būt pat piecdesmit līdz septiņdesmit ērces uz simt kvadrātmetriem. Tās ir tieši saistītas ar zālājiem, mežā sastopamas daudz retāk,” stāsta entomologs.
Ja ērce pati ir barošanās elements citām vabolēm, vai, samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai, mazinās arī ērces dabiskie ienaidnieki? “Ja samazinām bioloģisko daudzveidību, samazinās gan ērču skaits, gan arī visi citi faktori, kas to kontrolē. Proti, ja mūsu aramzemē būs ļoti zema sugu daudzveidība, tur nebūs ērču, bet būs mazāk arī to, kas ar tām barojas. Ja būs cilvēka radīts izcirtums, tur ērču skaits var augt: tur uzaug zālīte, sarodas dzīvnieki, līdz ar to arī ērces. Izcirtumi ir riska zonas,” skaidro Spuņģis. Taču dabiskie meži nebūt nav uzskatāmi par ērču paradīzi, jo šādā dzīvotnē daba ir līdzsvarā, kas pasargā ērces no izzušanas un arī no pārlieku lielas savairošanās.
Vai tas nozīmē, ka savs piemājas mauriņš ir cītīgi jāpļauj ne tikai laukos, bet arī pilsētā, ja nav vēlmes sastapties šai teritorijā ar ērcēm? Pļaujot savu mauriņu regulāri, ērcēm nerodas labvēlīga dzīvesvieta. Taču, ja blakus mājas pagalmā ilgstoši ir nepļauts zālājs un ja te klejo kāds kaķis, suns vai cits dzīvnieks, ērces var pārceļot no līdzās esošajām ērču apdzīvotajām vietām uz paša pagalmu.
Ja ērce pati ir barošanās elements citām vabolēm, vai, samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai, mazinās arī ērces dabiskie ienaidnieki? “Ja samazinām bioloģisko daudzveidību, samazinās gan ērču skaits, gan arī visi citi faktori, kas to kontrolē. Proti, ja mūsu aramzemē būs ļoti zema sugu daudzveidība, tur nebūs ērču, bet būs mazāk arī to, kas ar tām barojas. Ja būs cilvēka radīts izcirtums, tur ērču skaits var augt: tur uzaug zālīte, sarodas dzīvnieki, līdz ar to arī ērces. Izcirtumi ir riska zonas,” skaidro Spuņģis. Taču dabiskie meži nebūt nav uzskatāmi par ērču paradīzi, jo šādā dzīvotnē daba ir līdzsvarā, kas pasargā ērces no izzušanas un arī no pārlieku lielas savairošanās.
Vai tas nozīmē, ka savs piemājas mauriņš ir cītīgi jāpļauj ne tikai laukos, bet arī pilsētā, ja nav vēlmes sastapties šai teritorijā ar ērcēm? Pļaujot savu mauriņu regulāri, ērcēm nerodas labvēlīga dzīvesvieta. Taču, ja blakus mājas pagalmā ilgstoši ir nepļauts zālājs un ja te klejo kāds kaķis, suns vai cits dzīvnieks, ērces var pārceļot no līdzās esošajām ērču apdzīvotajām vietām uz paša pagalmu.
Video: No Voldemāra Spuņģa privātā arhīva
Ērcēm netīk specifiskas smaržas
Kas būtu jāņem vērā, lai psiholoģiski justos drošāk, dodoties dabā? Izrādās, ja ērce pieķeras un tai nepatīk smaka, ko sajūt, tā var nokrist zemē. Entomologs testējis arī suņiem paredzētās siksniņas, secinot, ka ērces tiešām no tām baidās. Ja sunim ap kaklu būs šāda siksniņa, tas var būt svarīgs priekšnoteikums, lai pasargātu mājdzīvnieku no ērces atskabargainā snuķīša.
Tautas līdzekļi pret ērcēm mēdz būt dažādas ēteriskās eļļas, piemēram, piparmētra, lavanda, citronzāle, eikalipts. Šādai izvēlei entomologs saredz divus iemeslus: “Ēterisko eļļu izmantošanai ir divi aspekti. Specifiskā smarža, pirmkārt, tiešām atbaida ērces un, otrkārt, nomaskē cilvēka specifisko smaržu. Ja ērce pieķeras, tad sajūt aromātisko eļļas smaržu, bet nesajūt cilvēka smaržu, tā var arī nokrist zemē, jo tai šķiet, ka te nekā ēdama nav.”
Kā ērces nolūko savu upuri? Ērces, sēdēdamas kaut kur zālē un izstiepušas savas kājas ar nadziņiem, reaģē uz vairākiem kairinājumiem. Piemēram, uz gaismu vai tumsu. Tā kā redzes ērcei nav, tā reaģē uz vibrāciju un uz izelpoto ogļskābo gāzi, kura cilvēkam izdalās ne tikai caur plaušām, bet visu ķermeni. “Ērces reaģē uz siltumu, jo uzbrūk tikai siltasiņu dzīvniekiem. Ērces sajūt dažādās aromātiskās vielas, ko izdala cilvēka ķermenis uz ādas. Protams, arī baktērijas, kuras dzīvo uz cilvēka ādas, izdala specifiskas vielas, uz kurām reaģē ērces,” skaidro Spuņģis, teikdams – jo cītīgāk mazgāsies, jo mazāk smaržosi, jo mazāk pamanāms būsi ērcei.
Lūkodama pēc smaržīga upura, ērce tomēr ir visnotaļ mazkustīga un lēkt virsū noskatītajam nemēdz. Tā parasti sēž kaut kur zāles galā un pieķeras savam upurim tad, ja tas ir pieskāries tieši ērcei. Tātad bez fiziska kontakta starp ērci un upuri neiztikt.
Tautas līdzekļi pret ērcēm mēdz būt dažādas ēteriskās eļļas, piemēram, piparmētra, lavanda, citronzāle, eikalipts. Šādai izvēlei entomologs saredz divus iemeslus: “Ēterisko eļļu izmantošanai ir divi aspekti. Specifiskā smarža, pirmkārt, tiešām atbaida ērces un, otrkārt, nomaskē cilvēka specifisko smaržu. Ja ērce pieķeras, tad sajūt aromātisko eļļas smaržu, bet nesajūt cilvēka smaržu, tā var arī nokrist zemē, jo tai šķiet, ka te nekā ēdama nav.”
Kā ērces nolūko savu upuri? Ērces, sēdēdamas kaut kur zālē un izstiepušas savas kājas ar nadziņiem, reaģē uz vairākiem kairinājumiem. Piemēram, uz gaismu vai tumsu. Tā kā redzes ērcei nav, tā reaģē uz vibrāciju un uz izelpoto ogļskābo gāzi, kura cilvēkam izdalās ne tikai caur plaušām, bet visu ķermeni. “Ērces reaģē uz siltumu, jo uzbrūk tikai siltasiņu dzīvniekiem. Ērces sajūt dažādās aromātiskās vielas, ko izdala cilvēka ķermenis uz ādas. Protams, arī baktērijas, kuras dzīvo uz cilvēka ādas, izdala specifiskas vielas, uz kurām reaģē ērces,” skaidro Spuņģis, teikdams – jo cītīgāk mazgāsies, jo mazāk smaržosi, jo mazāk pamanāms būsi ērcei.
Lūkodama pēc smaržīga upura, ērce tomēr ir visnotaļ mazkustīga un lēkt virsū noskatītajam nemēdz. Tā parasti sēž kaut kur zāles galā un pieķeras savam upurim tad, ja tas ir pieskāries tieši ērcei. Tātad bez fiziska kontakta starp ērci un upuri neiztikt.
Ar pusgarajiem gumijas zābakiem kājās
Ērču paladziņš
Foto: No Voldemāra Spuņģa privātā arhīva
Foto: No Voldemāra Spuņģa privātā arhīva
Kā tad doties ogot un sēņot pēc iespējas drošāk? “Priežu mežos ērču ir mazāk, jo tur ir mazāk graudzāļu, grauzēju un lielo zīdītāju, tātad ērcēm ne visai labvēlīgi apstākļi. Ja ogotāji un sēņotāji dodas uz priežu mežu, tur būs drošāk nekā lapu koku mežā vai aizaugušā priežu mežā,” teic pētnieks, piebilstot, ka Pierīgas aizaugušie priežu meži gan ir īsteni ērču perēkļi.
Visnotaļ liela garantija pret ērces uzbrukumu ir pusgarie gumijas zābaki, jo pie gumijas ērce nevarot pieķerties. Tikpat svarīgi ir likt bikses zeķēs, parūpēties par cieši piegulošām piedurknēm un apkaklīti, kā arī izvēlēties dabā iešanai gaišas drēbes, lai sīko uzbrucēju varētu ātrāk pamanīt. Pētījumi atklāj, ka ērces uzturas aptuveni divdesmit līdz trīsdesmit centimetru augstumā no zemes, augstāk rāpdamās retāk. Tiesa, atkal izņēmums ir Latvijas faunas jaunpienācēja – ornamentētā pļavērce. Tā var atrasties pat metra augstumā. Pārnākot mājās, jāpārliecinās, vai līdzi, uz drēbēm sēžot, nav pārnākusi arī ērce, kura turpina tur gaidīt upuri.
Visnotaļ liela garantija pret ērces uzbrukumu ir pusgarie gumijas zābaki, jo pie gumijas ērce nevarot pieķerties. Tikpat svarīgi ir likt bikses zeķēs, parūpēties par cieši piegulošām piedurknēm un apkaklīti, kā arī izvēlēties dabā iešanai gaišas drēbes, lai sīko uzbrucēju varētu ātrāk pamanīt. Pētījumi atklāj, ka ērces uzturas aptuveni divdesmit līdz trīsdesmit centimetru augstumā no zemes, augstāk rāpdamās retāk. Tiesa, atkal izņēmums ir Latvijas faunas jaunpienācēja – ornamentētā pļavērce. Tā var atrasties pat metra augstumā. Pārnākot mājās, jāpārliecinās, vai līdzi, uz drēbēm sēžot, nav pārnākusi arī ērce, kura turpina tur gaidīt upuri.
Ja tomēr ērce ir pieķērusies, tā jāizvelk pēc iespējas ātrāk. Ja ērce ir inficēta ar vīrusu, tā caur siekalām izdala to sava upura ķermenī aizvien vairāk un vairāk. Ja organismā iekļūst maza vīrusa daļiņa, iespējams, organisms ar to var tikt galā. Taču, jo vairāk šī vīrusa ir upura ķermenī, jo nopietnāka saslimšana var rasties. Ja ērce pieķērusies, ir svarīgi to izvilkt pareizi. Būtiski ir vai nu nosiet snuķīti ar diegu, vai nospiest ar pinceti, lai organismā no ērces zarnu trakta nenokļūtu borēlijas, kuras izraisa Laimas slimību. No ērču encefalīta vīrusa tas gan nepasargās, jo ērces siekalas jau būs iekļuvušas brūcītē.
Spuņģis atklāj, ka trīs gadu garumā ir veicis ērču pārbaudi uz dažādu slimību ierosinātājiem. Atklājies, ka encefalīta vīruss bijis viena līdz piecu procentu robežās no pārbaudītajām ērcēm, turpretī borēlijas, kas izraisa Laimas slimību, ir sastopamas 50 līdz 70 procentos gadījumu. Līdzīgu ainu atklāj arī 2023. gadā publiskotie Slimību profilakses un kontroles centra dati: ērču aktivitātes sezonas laikā dabā savāktās nepiesūkušās ērcēs ērču encefalīta vīrusu klātbūtne pēdējo gadu laikā svārstījusies no 1 līdz 3%, Laimas slimības ierosinātāju borēliju klātbūtne – no 20 līdz 70%, ērlihiozes ierosinātāju – no 1 līdz 9%.
