Šādu terāriju vēsture ir gandrīz 200 gadus sena. Ne viens vien izgudrojums radies nejauši, arī augu terāriji. Atklājēja godu visbiežāk piedēvē britu ārstam Natanjelam Begšovam Vordam. Viņš 13 gadu vecumā devies jūras braucienā uz Jamaiku, jo gribējis kļūt par jūrnieku, bet atgriezies kā augu mīļotājs. Eksotiskajā zemē redzētais atstāja nospiedumus uz visu dzīvi, un vēlāk Vorda privātajā herbārijā esot bijuši 25 tūkstoši dažādu sugu. Reiz gribējis pagalmā izveidot dārzu ar sūnām un papardēm, bet augi nīkuļojuši – 19. gadsimtā industrializācija Britu salās ritēja pilnā sparā, ogles tika kurinātas uz nebēdu un gaisa piesārņojums bija milzīgs. Bet pie papardēm Vords tika. Stikla traukā, kurā viņš substrātā bija ievietojis kodes kūniņu, trauku aizdarot ar vāku, sāka notikt kas interesants. “Dienu no dienas vērojot pudeli, pamanīju, ka mitrums, kas dienas laikā bija iztvaikojis no augsnes, kondensējās uz stikla virsmas, bet pēc tam atgriezās tur, no kurienes nācis, tādējādi noturot augsnē vienmērīgu mitruma līmeni,” novērojumus fiksēja Vords. Apmēram nedēļu pirms kukaiņa pēdējās metamorfozes no augsnes ārā izspraucās papardes dzinums. Pirmais slēgtais augu terārijs vēsturē!

“Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais,” apstiprina Krapāns. “Pētījām vēsturi, un ir tā, ka ik pa 50 gadiem šī ideja atgriežas. Nosacīti esam ceturtajā šīs idejas uzplaukumā, kad atkal vairāk izplatās informācija par augu terārijiem.”

“Dzīvotne” ar to profesionāli nodarbojas jau vairākus gadus, un rezultāts veicinās ne tikai zinātkāri, bet būs arī estētiski baudāms. Taču galvenā vērtība – iespēja izglītoties.“Mūsu eksistences jēga ir tieši šī – gribam, lai cilvēki atgriežas pie sapratnes par dabiskajiem procesiem. Nevaram vienkārši uz apkārt notiekošo noskatīties un nogrūst šīs problēmas kādam citam. Katrs mūsu mazais lēmums ietekmē notiekošo ilgtermiņā.” Krapāns uzskata, ka ekoloģiskā domāšana kaut kur tepat vien ir. Mūsu vecvecvecākiem, vecvecākiem tas nācis dabiski. “Tā burtiski ir divu trīs paaudžu laikā kaut kur pazudusi. Gribētu, lai pie tās atgriežamies. Mēs būsim spiesti pie tās atgriezties.”

Mini ekosistēma noslēgtā traukā ir lielisks projekts un uzskates līdzeklis, kas var šo izpratni vairot. Un tas ir ļoti būtiski. Galu galā mēs paši dzīvojam pudelē. Jā, neizmērojami lielākā un sarežģītākā, bet tomēr Zeme ir mūsu vienīgās mājas un mūsu unikālā biosfēra, kur vienīgais enerģijas avots no ārpuses ir saules gaisma, bet par pārējo esam atbildīgi paši. Gluži kā slēgtā terārijā plauktā.

Unikālas un vienīgās pareizās receptes te nav, iedrošina Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes pētnieks un lektors Kaspars Abramenko. Vienīgais nosacījums – varbūt nevajadzētu gluži neauglīgas smiltis, bet melnzemi ar domu, ka tajā būs baktērijas, kas patērēs skābekli un ražos augiem nepieciešamo CO₂. Un, protams, saules gaisma.

Abramenko saviem studentiem ekoloģijas kursā demonstrē paša izveidotu terāriju, kas savā nodabā dzīvo un attīstās jau vairāk nekā 15 gadus. Sākotnēji tur bija vairāk sugu nekā šobrīd, pat ciedru priede. Tā gan pusgada laikā “pateica”, ka šī vide nav gluži tai piemērota, un iznīka. “Varbūt tāpēc, ka tur bija tā melnzeme, bet priedei vajadzēja sausāku augsni,” prāto pētnieks. Tomēr nav teikts, ka šāda noslēgta ekosistēma nevar būt arī ar augiem, kas labāk jūtas sausākā vidē. Abramenko aicina eksperimentēt un izmēģināt dažādu augsni, dažādas proporcijas, mitrumu, augus un gaismas apstākļus. Viņa ieskatā (kā jau pētniekam), ļoti būtiski ir visu paveikto detalizēti fiksēt rakstiski, lai pēc tam varētu izdarīt secinājumus – kāpēc augi vienā terārijā dzīvo, bet otrā nīkst.

Pirmkārt, svarīgi saprast, ko no šī objekta sagaidām. Ja tas ir paredzēts kā estētisks interjera priekšmets, būs jāiespringst vairāk. Bez priekšzināšanām izveidots terārijs, pat ja sākumā izskatīsies labi, pēc gada vai diviem jau var būt vizuāli ne tik pievilcīgs. Savukārt, ja tas iecerēts kā bioloģijas eksperiments, estētiskais aspekts vairs nav tik svarīgs.

Otrkārt, to var veidot ļoti kontrolēti un iedziļinoties. “Var atrast vispiemērotākos augus, izburties cauri informācijai par labāko substrāta maisījumu, barības vielām, piemērotākajiem traukiem, mērīt augsnes pH līmeni, perfekti piemeklēt augiem vistīkamāko mitruma līmeni,” klāsta Krapāns. Bet var arī vienkārši mežmalā vai purva malā paņemt zemi, ielikt traukā, apsmidzināt ar ūdeni, aizvērt ciet un paskatīties, kas notiks.

Mans variants beigās ir kaut kas pa vidu – kontrolēta improvizācija, kas tapa pusstundas laikā no vietējā saimniecības preču veikalā nopērkamajām lietām. Arī augs izvēlēts pilnīgi nejauši – kaut kas ne pārāk liels un tāds, kam pēc skata varētu patikt dzīve burkā. Ja godīgi, man tiešām nav ne jausmas.

Par pašu terāriju izveides pamatprincipiem gan šo to iepriekš biju palasījis. Piemēram, ka apakšā nekaitēs kāds slānis ar oļiem, lai liekajam ūdenim ir, kur palikt, un tas nepūdē saknes. Augsni paņēmu turpat no dārza, apzogot savas krūmmellenes, un tai piejaucu klāt nedaudz barības vielu maisījuma un aktivētās ogles. Krapāns atklāj, ka arī “Dzīvotnes” terārijos izmanto aktivēto ogli – tā palīdz filtrēt ūdeni un novērš aļģu augšanu uz trauka sienām, lai tas ilgāk ir vizuāli baudāms pasākums.

Kas ir visgrūtākā lieta pilnīgam iesācējam? Iedabūt to visu iekšā burkā. Noteikti ir piemēroti instrumenti un pareiza tehnika, taču es to nezinu. Nācās atcerēties, kā ir zvejot ārā pēdējo marinēto gurķi no burkas pašas apakšas. Otrs trauks, ko nopirku, ir plašāks, bet arī zemāks. Vieglāk strādāt, taču vairs nav diez ko daudz vietas augšanai. Laikam te piemērotāk būtu likt kādu sūnu, nevis lapu augu.

Abi rezultāti jau vairākas nedēļas dzīvo plauktā vietā, kur īsu brīdi tos tieši apspīd saule, bet pārējā dienas daļa paiet pusēnā. Vasarā no tiešiem saules stariem labāk izvairīties – noslēgts trauks būs gluži kā siltumnīca. Tas ir arī labs modelis efektam, kas notiek uz Zemes. Pagaidām šķiet, ka augi jūtas visai labi. Ūdens cirkulācijas cikls notiek – par to liecina periodiski izveidojies kondensāts burkas iekšpusē. Par to, kādas diennakts griezumā burkā ir skābekļa un CO₂ fluktuācijas, man datu nav, taču, ja ir interese, šādos terārijos var ievietot arī sensorus precīziem mērījumiem.

Sākumā izvirzīju sev mērķi – ja kaut viens no abiem izvilks gadu, uzskatīšu šo projektu par izdevušos. No otras puses – tas ir izdevies jau šobrīd, jo ar interesi vēroju aiz stikla notiekošos procesus. Nav jau tā, ka neredzam dabas procesus sev apkārt. Vien reizēm nepievēršam tiem uzmanību. Vairums no mums ikdienā pieradis skatīties ekrānos, un šāda mini pasaule aiz stikla sienas uztveres līmenī nostrādā līdzīgi. Kad paša izveidotā terārijā augs izdzen jaunu lapu, sajūtas ir gandrīz vai tēvišķas.