Baltijas jūra gar Latvijas krastu veido teju piecus simtus kilometru garu pavedienu. To ikviens var savā pieredzē iepīt, piemēram, ejot Jūrtakas maršrutu un piedzīvojot kā Dižjūru, tā Mazjūru, kā smilšainas un akmeņainas pludmales, tā stāvkrastus – kaut vai pa nogrieznītim katru vasaru. Tiesa, vēlams pēc putnu ligzdošanas laika – tātad otrā vasaras pusē. Taču līdzās 496 kilometru garajai krasta līnijai Latvijas pārziņā ir arī 28 000 kvadrātkilometri Baltijas jūras, ko par savu mājvietu uzskata daudzas bezmugurkaulnieku, zivju, putnu un augu sugas.

Kā norāda Pasaules dabas fonds, Baltijas jūra var lepoties ne tikai ar to, ka ir jaunākā jūra uz planētas, bet nes arī citu, daudz skumjāku titulu, – tā ir ne tikai viena no intensīvāk izmantotajām jūrām, bet arī viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē. Piesārņojums, pārzveja, pieaugošās klimata pārmaiņu sekas – tas viss ietekmē Baltijas jūras ekosistēmu. Pēdējo simts gadu laikā lauksaimniecības, satiksmes, rūpniecības, kuģošanas un mājsaimniecību notekūdeņu barības vielas “atēdusies”, Baltijas jūra eitroficējas. Citiem vārdiem sakot, jūra aizaug.

Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas jeb HELCOM dati liecina, ka, ņemot vērā pārmērīgo barības vielu noplūdi, līdz pat 97% no Baltijas jūras cieš no eitrofikācijas – pārāk daudz barības vielām nonākot ūdenī, noris pārmērīga dažu sugu aļģu augšana. Pašreiz Baltijas jūrā atsevišķas zonas, kas pēc Pasaules Dabas fonda datiem sastāda vairāk nekā sesto daļu visas jūras gultnes, ir pasludinātas pat par mirušām, jo aizaugšanas rezultātā tajās rodas skābekļa bads un šajos jūras apgabalos var dzīvot tikai organismi, kuriem skābeklis nav vajadzīgs. Sugu izplatību, kā arī šīm sugām nepieciešamās barības pieejamību ietekmē arī klimata pārmaiņu ietekmē notiekošā ūdeņu pasiltināšanās un ūdens sāļuma samazināšanās Baltijas jūrā.

Lai saglabātu jūras dibena jeb bentiskos biotopus un tajās mītošās sugas, kā arī aizsargātu migrējošām putnu sugām nozīmīgas barošanās un ziemošanas vietas, Latvijā kopš 2010. gada ir izveidotas septiņas aizsargājamas jūras teritorijas:
Nida-Pērkone, Irbes šaurums, Akmensrags, Rīgas līča rietumu piekraste, selga uz rietumiem no Tūjas, Vitrupe-Tūja un Ainaži-Salacgrīva. Vienlaikus šīs teritorijas, kuras aizņem 15% no Latvijas pārvaldībā esošajiem jūras ūdeņiem, ir arī Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīkla “Natura 2000” sastāvdaļas, saudzējot Latvijai saistošās direktīvās likumiski noteiktas putnu sugas un dzīvotnes. Šobrīd visām Eiropas Savienības dalībvalstīm saskaņā ar Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030 ir noteikts uzdevums aizsargāt 30% no valstij piekritīgajiem jūras ūdeņiem.

Aizsargājamās jūras teritorijas ir noteiktas balstoties zinātniskos pētījumos, kas veikti jūras vidē, proti biotopu, zivju, putnu populāciju novērtējumi. Piemēram, teritorijā “Ainaži-Salacgrīva” atrodas vienīgā parastā akmeņgrauža atradne Latvijas piekrastē, kā arī teritorija ir viens no būtiskiem upes nēģa barošanās rajoniem. Savukārt Irbes šaurums, kur novērojami arī tādi ūdensputni kā brūnkakla gārgale, melnkakla gārgale, tumšā pīle, melnā pīle, kākaulis, mazais ķīris un melnais alks, ir pārrobežu putniem nozīmīga vieta: svarīga ziemošanas vieta, atpūtas vieta ceļošanas laikā un ir tā saucamā migrāciju „pudeles kakla vieta”. Turpretī Vitrupes-Tūjas teritorijā atrodami īpaši unikāli ģeoloģiskas izcelsmes rifi – smilšakmens atsegumi, kurus kūstošais ledājs pārklājis ar laukakmeņu slāni: viļņu darbības rezultātā laukakmeņi iegrimuši mīkstajā smilšakmens substrātā, veidojot smalkas, trauslas smilšakmens struktūras, kas sniedz patvērumu daudzām zemūdens bezmugurkaulnieku sugām.

Lai samērotu jūras lietotāju – atpūtnieku, zvejnieku, rūpnieku, kuģotāju – intereses ar tās “pamatiedzīvotāju” – jūras biotopus apdzīvojošo sugu – interesēm, dažādu jomu eksperti 2019. gadā kopā izstrādājuši stratēģisku jūras izmantošanas ilgtermiņa redzējumu: to, kā jūru pašreiz Latvijā saredz valstiskā līmenī, nosaka Jūras plānojums 2030. Stratēģiskais dokuments, kas raksturo vēlamo situāciju līdz 2030. gadam, kā galvenās prioritātes norāda veselīgu jūras vidi, stabilu ekosistēmu un valsts drošību, savukārt no tautsaimniecības nozarēm kā prioritāras izvirza jūrniecības attīstību un drošu kuģu satiksmi, ilgtspējīgu zivsaimniecību un tūrismu, kā arī atjaunojamo energoresursu ieguvi jūrā, nosakot šiem mērķiem atbilstošas teritorijas Baltijas jūras ūdeņos. Piemēram, vēja parku izpētes zonas nedrīkst pārklāties ar esošajām “Natura 2000” teritorijām – tātad jūras aizsargājamās teritorijās vēja ģeneratori nedrīkst atrasties.

Daudzveidība, kas atpūtniekam piedzīvojama mērojot Baltijas jūras krasta līniju pa piekrasti, pētnieku acīm paveras arī zem ūdens. Latvijas jūras ūdeņos par aizsargājamiem zemūdens biotopiem jeb dzīvotnēm, kas nozīmē dzīvesvietu noteiktu augu un dzīvnieku sugu pastāvēšanai, ko raksturo noteikts vides apstākļu kopums, ir uzskatāmi divi: Smilts sēkļi jūrā un Akmeņu sēkļi jūrā. Tur dzīvo tās zemūdens sugas, kurām ir nepieciešama mīksta grunts, piemēram, Baltijas plakangliemene, lielā smilšu gliemene, mizīdas, garneles. Smilšu sēkļi ir nozīmīga barošanās vieta zivīm, piemēram, mencām un plekstēm, jo šajās vietās ir viegli pieejama daudzveidīga barības bāze.

Turpretī Akmeņu sēkļi jūrā ir veidojušies no dažāda izmēra laukakmeņiem un dolomīta plāksnēm. Šos sēkļus lielākoties apdzīvo gliemenes, jūras zīles, mīdijas, sānpeldes, garneles, arī aļģes, kuru audzes ir nozīmīgas zivju nārsta barošanās vietas. Blīvi apdzīvoti sēkļi ir ne tikai piemērota vieta zivīm, tostarp butēm un mencām, bet arī putniem, jo akmeņu sēkļi ir nozīmīga to barošanās vieta.

Kam jānotiek, lai varētu kādu jūras teritoriju noteikt par aizsargājamu? “Nav tādas vienas konkrētas sugas, kuras saglabāšanai tiek veidota aizsargājama jūras teritorija. Viss tiek vērtēts kompleksi. Ja Baltijas jūras piekrastes ūdeņi ir daudz maz pētīti un vērtēti, tad dziļūdens zonas līdz šim nebija pētītas nemaz,” skaidro Ilze Sabule.

“Pašreiz pētām trīs jaunas teritorijas atklātā jūrā. Tur notiek putnu, zivju un biotopu pētījumi, gultnes reljefa skenēšana, biotopu filmēšana ar un bez niršanas un tamlīdzīgas lietas, vārdu sakot, pilnīga inventarizācija,” stāsta projekta “LIFE REEF” eksperts ornitologs Pēteris Daknis. “Lai izveidotu aizsargājamu teritoriju, ir jākonstatē, ka tur uzturas vismaz 1% no “mūsu” bioģeogrāfiskās populācijas, tāpēc nereti šis sugu uzskaitījums šķiet knaps, parasti vien pāris sugas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šajā vietā citu sugu nav. Parasti putniem izveidotās aizsargājamās jūras teritorijas ir piemērotas kā barošanās un līdz ar to arī atpūtas vieta dažādām ūdensputnu sugām. Atšķirībā no pārējās akvatorijas, kur skaita ziemojošos ūdensputnus, šajās teritorijās putnu uzskaites notiek arī vasarā.”

Lai arī pēc likuma burta jūras piekraste neietilpst aizsargājamās jūras teritorijā, tomēr šos ūdeņus izmanto arī piekrastē ligzdojošie putni, lai barotos. Tālab ieteicams putnu ligzdošanas laikā būt uzmanīgiem arī piekrastē, piemēram, netramdīt tos ar suņiem, pārgājienus gar jūru plānot vasaras otrajā pusē, kad putni ir izligzdojuši, kā arī nedoties uz pludmali ar motorizētiem transportiem.

Klimatam un līdz ar to arī jūras ūdeņiem pasiltinoties, notiek arī sugu migrācija. To, kuras sugas ir jaunpienācējas šais teritorijās tieši klimata pārmaiņu ietekmē un kā tās ietekmē vietējo faunu, pētnieki vēl tikai izzina. Baltijas jūras ūdeņos jau mīt “bezbiļetnieki”, kurus ierasti labāk pazīstam ar ne tik glaimojošo titulu “invazīva suga”. Pie mums no Tālajiem Austrumiem jau atceļojis Ķīnas cimdiņkrabis, ēdelīgs un tāds, kurš bojā zvejnieku izliktos tīklus, turklāt pārnēsā arī cilvēka veselībai bīstamus plaušu parazītus. Sastopami arī dubļu krabji, kuri, visticamāk, ieceļojuši ar kuģiem no Ziemeļamerikas: tie ierokas gruntī, kurā dzīvo arī citas sugas, apēdot tārpus, tā samazinot vietējo zivju sugu ēdienkartes apmērus. No tālā Meksikas līča atceļojusi arī divvāku gliemene, kas pirmo reizi atrasta Liepājas ostā, bet nu jau manīta arī Pāvilostā. Pētnieki pieļauj, ka šī suga ieceļojusi ar ostu padziļināšanas darbiem nepieciešamo tehniku.

Sabule atzīst, ka svešzemju sugu skaits jūras ūdeņos ir grūti nosakāms: “Šī brīža aplēses liecina, ka Baltijas jūrā varētu būt ap 220 svešzemju sugas, no kurām 17 līdz 18 sugas ir izveidojušas dzīvotspējīgas populācijas. Viens no populārākajiem ieceļotājiem ir apaļais jūrasgrundulis. Ar savu ienākšanu no Melnās jūras šī suga ir apdraudējusi vietējās gliemeņu populācijas – tās tiek apēstas. Šobrīd veicam apaļo jūrasgrunduļu populācijas izpēti. Esam iezīmējusi 8000 apaļo jūrasgrunduļus, lai noteiktu populācijas pārvietošanos un uzvedību.”

Ikviens ir aicināts arī ziņot, ja novēro kādu no invazīvajām sugām, reģistrējot novērojuma vietu Invazīvo sugu pārvaldniekā!

Šobrīd Baltijas jūras jutīgā ekosistēma cieš no industriālā cilvēces dzīvesveida, kura izvēlē ir līdzdatbildīgs ikviens – gan savā individuālā rīcībā, gan kolektīvos lēmumos. Jūras aizsargājamo biotopu izpētes projekta vadītāja Ilze Sabule uzsver: “Jūras ūdeņiem jātiek galā ar lielām cilvēka radītām slodzēm, piemēram, rekreāciju, transportu, ostām, zveju un pārzveju. Arvien lielāku interesi par jūras ūdeņiem izrāda tie, kas vēlas nodarboties ar vēja parku būvniecību un akvakultūru ieviešanu. Pēc pētījumu un novērojumu rezultātiem lielāko negatīvo ietekmi uz jūras ekosistēmu uzskata biogēnu ienesi jūrā un eitrofikāciju, klimata izmaiņas un ūdens brūnēšana. Vislielākais piesārņojums jūrā nonāk līdz ar upju noteci no lauksaimniecības, mežsaimniecības un notekūdeņu iekārtu darbības. Katrs pats individuāli mēs varam jūrai palīdzēt kaut vai savas dabiskās vajadzības nokārtojot tam paredzētajās vietās, nevis ūdenī.”

Savukārt Pasaules Dabas fonds rosina paraudzīties katram uz savu dzīvesveidu, izvērtējot savus paradumus pārtikas iegādē un patēriņā, personīgās higiēnas jautājumos, mājokļa un vasarnīcas uzturēšanā un atkritumu apsaimniekošanā. Lūk, daži pašpārbaudes punkti!