Vai klusā, vientuļā Latvijas dabas ainava tiešām atved ārvalstu ceļotājus uz Latviju?

Tas ir tūrisma magnēts kādai noteiktai daļai ceļotāju. Man atrakstīja vācu tūristi pēc Jūrtakas iešanas. Viņi atzina, ka nesaprot, kāpēc iepriekš braukuši uz karsto un pārpildīto Spānijas piekrasti. Nesen atrakstīja puisis, kas vēlas doties pa Mežtaku ar uniciklu jeb pedāļu vienriteni un raizējas, vai braucienam netraucēs gājēju bari. Protams, vēlamies, lai takas iet arvien vairāk cilvēku. Jo vairāk cilvēku iet, jo lielāka pievienotā vērtība reģionam. Īpaši, ja tie ir ārvalstu ceļotāji, kas izmanto reģionu uzņēmēju pakalpojumus.

Vai, ejot vientulīgākos posmus, vispār iespējams sastapt citus gājējus?

Veidojot takas, esmu saņēmis pārmetumus, ka miljoniem cilvēku ies un postīs dabu. Nedzīvojam Indijā, mums nav tādu cilvēku masu. Pat vasaras vidū atsevišķos Jūrtakas posmos nesatiksiet cilvēkus, par Mežtaku vai Ezertaku nemaz nerunājot. Kad gāju Ezertaku, no rīta izejot no vienas apdzīvotas vietas, vakarā ieejot otrā, pa vidu nesatiku tieši nevienu cilvēku. Parasti gājēji sadalās gan laikā, gan telpā, nav tā, ka cits citam traucē. Ja taku kopgarumu Baltijā, kas ir tuvu pieciem tūkstošiem kilometru, izdalītu pat ar diviem miljoniem, gājēju blīvums tik un tā nebūtu liels. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka takas ir gājēju pārpildītas.

Man ļoti patīk iet vienatnē, un es to apvienoju ar dabas fotogrāfiju. Kad ej viens, kļūsti par dabas sastāvdaļu. Eju cauri mežu masīviem Ezertakā, netālu ganās staltbriedis – tik tuvu, ka tu redzi, ka viņš ēd pienenes. Turpat uz ceļa – zaķis, aiz koka – stirna. Varētu nodomāt, ka esi safari parkā, bet nē, tu esi dabā un vari to piedzīvot, jo esi viens un kluss. Zvēri tevi akceptē vai nemaz nepamana. Protams, iešana bieži ir sociāls pasākums, un starp gājējiem ir ļoti atšķirīgi cilvēki. Daudzi negrib iet vieni un sociālajos tīklos meklē kādu, kas varētu iet līdzi. Daudz ir tādu, kas ceļo ar suņiem.

Vai suns takās ir pieļaujams no dabas aizsardzības viedokļa?

Ir tādas vietas, kas ir jutīgas no dabas vērtību viedokļa, tām maršrutu esam aplaiduši apkārt un komunicējam par to. Piemēram, daži Jūrtakas posmi ved apkārt piekrastei, lai pasargātu lidojošos putnus, piemēram, zīriņus vai jūras žagatas.

Pašlaik finišējam dabas tūrisma ētikas kodeksu, jo mums daudz cilvēku uzdod jautājumus – vai Jūrtaku var iet ar suni, vai Mežtaku var jāt ar zirgu, vai Ezertakā var likt telti un kurināt ugunskuru? Mums nāk simtiem e-pastu ar šādiem jautājumiem. Ar suņiem ir sarežģīti – lai atbildētu, jāskatās katras pašvaldības saistošie noteikumi. Latvija nav tik liela, lai tie atšķirtos. Pašlaik noteikumi mēdz būt pretrunīgi. Ja ir socializēts un neskrien pakaļ cilvēkiem, kā arī putnu ligzdošanas laikā tiek vests saitītē, tad suni, kas daudziem ir kā ģimenes loceklis, noteikti var ņemt līdzi.

Vai iespējams uzskaitīt, cik cilvēku gadā noiet garās takas?

Ļoti grūti. Nezinām precīzus skaitļus, taču tie ir tūkstoši – gan vietējie, gan no dažādām pasaules valstīm no Ziemeļamerikas līdz Āzijai. Ļoti garās pasaules takas, piemēram, Klusā okeāna piekrastes takas vai Apalaču taka ASV, uzskaita gājējus, un tādu, kas noiet šos 3–4 tūkstošus kilometru visā takas garumā, gadā ir ne vairāk par simtu. Mēs zinām tos, kas nogājuši mūsu takas visā garumā, jo parasti viņi paši piesakās, un tie visbiežāk ir ārzemnieki. Jautājums, ko skaitīt, – tos, kas sāk iet pie Polijas robežas un beidz Tallinā, vai likt klāt arī tos, kas aiziet no Murjāņiem līdz Siguldai?

Kuri taku posmi tev šķiet īpaši?

Man ļoti patīk posms no Ventspils uz Liepāju. Esmu to gājis gan vienatnē, gan grupiņā. Tas ir izcils, varētu teikt – sapņu posms. Stāvkrasti nav tikai pie Jūrkalnes, bet daudz garākā posmā. Ainava, neskartība. Sajūtas vārdos pat grūti aprakstīt. Arī Ziemeļkurzeme un Lībiešu krasts no Sīkraga vai Mazirbes līdz Melnsilam vai Ģipkai ir ļoti īpašs posms. Klasika ir Vidzemes piekraste, mans favorītposms ir Zvejniekciems–Ainaži, kur ir akmeņainais krasts. Redz, mums to akmeņu ir maz, tāpēc mums tie šķiet kaut kas sevišķs. Igauņiem ir daudz akmeņu, tāpēc viņiem patīk mūsu smilšainās pludmales. Mežtakā man visvairāk patīk tie posmi, kas iet cauri nacionālajiem parkiem. Tas, ka tagad var iziet cauri Gaujas nacionālajam parkam piecu dienu maršrutā, ir ļoti īpaši. Sāc pie Rāmkalniem un izej īsi pirms Valmieras. Par to mēs kādreiz sapņojām. Ziemeļgaujas aizsargājamais ainavu apvidus noteikti ir divu trīs dienu gājiena vērts. Pie Kornetiem ir ārprātīgi ainaviski, tas ir posms no Apes līdz Igaunijas robežai. Ezertakas skaistākie posmi iet gar lielajiem ezeriem – gar Lubānu, Rāznu. Šķaunes oss ir ļoti īpaša vieta, bet tā apmeklēšanai nepieciešamas terminētās atļaujas, ko pašlaik neizsniedz Baltkrievijas bēgļu situācijas dēļ. Viļakas ezera apkaime arī ir ļoti skaista. Es teiktu – ir, kur iet. Ja skatāmies ārpus Latvijas, tad noteikti jāizceļ Kuršu kāpa, kur mēs maršrutu izlaidām pa fantastiskām mazām taciņām, kuras es nemaz nezināju. Tas ir divu trīs dienu maršrutiņš, bet varbūt vairāk piemērots uz sezonas beigām, jo Nidu gāž apkārt tūristi. Lietuvas krastu var noiet piecās dienās, un tas ir pilnīgi ģeniāls. Savukārt Ziemeļigaunijas krasts vispār ir prātam neaptverams – klintis, lielie akmeņi, ūdenskritumi, fosilijas. Tas šķiet ārpus realitātes!

Mūsu takas iekļautas Eiropas kājāmgājēju asociācijas ERA maršrutos, turklāt šo gadu šī organizācija ir pasludinājusi par E9 maršruta gadu. Šis maršruts sākas Portugālē un, apejot Kaļiņingradas apgabalu, iet līdz pat Igaunijai. Tas ir ne mēnešos, bet gados ejams.

Augi, putni, kukaiņi. Tu tos fotografē un dalies sociālajos tīklos. Vai tā ir daļa no tava meditatīvā procesa, kad ej viens?

Noteikti jā. Vieni brauc meditēt uz Indiju, bet es teiktu, ka jebkurā Latvijas mežā, purvā, pļavā, jūras krastā ir ideāla meditācijas vieta un – nav burzmas. Mana meditācija šajā dzīves posmā ir vienkārši vienam iet. Un pamanīt sīkumiņus. Esmu mēģinājis šo gadu garumā publicēt “Facebook” informāciju par dažādiem augiem un dzīvniekiem jūras krastā un jūrā. Ar kaunu man bijis jāatzīst, ka man kā diplomētam biologam ir daudz jāmācās, jo daudzkārt izrādījies, ka neko daudz nezinu par dzīvību piekrastē, un vēl mazāk zināma dimensija ir dzīvība jūrā. Tā esmu pats mācījies un brīnījies, cik gan daudz interesanta slēpj jūras krasts. Patiesībā pat pludmales smiltis, skatītas mikroskopā, ir kosmoss. Tur ir dažādi pusdārgakmeņi mazos gabaliņos, brīnumaini minerāli. Tas ir mikro līmenis, un iedziļināšanās tajā noteikti ir kā meditācija. Vēl viens piemērs – ejot Ezertaku, dienas garumā klausījos dzeguzes un pamazām sapratu, ka dažādas dzeguzes dzied dažādas notis. Steigā to saklausīt nav iespējams.

Vai lielākais traucēklis iešanai varētu būt pārāk piekrāmētā soma?

Tā ir. Tā kā sāku ceļot jau deviņdesmitajos gados, esmu atstiepies smagās brezenta teltis. Vairs nevēlos iet ar smagām mugurenēm. Kad man prasa, ko ņemu līdzi, godīgi atbildu – norēķinu karti. Bieži vien neņemu pat fotokameru, jo laba optika ir smaga optika. Fotografēju ar telefonu. Pirms dažiem gadiem biju Kirgizstānā, un mūsu grupas mantas veda speciāla mašīna. Tas ir kaifs, ka vari iet un baudīt kalnus, nevis stiept ārprātīgi smagu mugursomu. Tāpat nakšņošanai labprāt izmantoju viesu mītņu servisu. Jūras krastā to ir pietiekami, bet ir atsevišķi Mežtakas posmi, kur var piezvanīt naktsmītņu saimniekiem, kas atbrauks pretī un no rīta aizvedīs atpakaļ. Tā ir ierasta prakse arī lielajos, klasiskajos ārvalstu maršrutos, tostarp Santjago ceļā.

Vai nakšņošana viesu mītnēs nepadara šo citādi demokrātisko ceļošanas pasākumu dārgu?

Studentu gados, kad sāku ceļot pa Baltijas valstīm ar velosipēdu, varēju atļauties pusdienām nopirkt tikai baltmaizi ar kefīru, bet nakšņoju zem egles, siena kaudzēs, nesen pamestajās padomju armijas bāzēs. Tagad arī varu ceļot tādā mežonīgā veidā, bet daudz labprātāk izbaudu to, ka vakarā ir pieejama duša.

Un tomēr – vai jūras krastā var celt teltis un kurināt uguni?

Krasta kāpu aizsargjoslā, kas ir 300 metru posms, ir aizliegts gan celt teltis, gan kurināt ugunskurus, izņemot īpaši tam iekārtotas vietas. Internetā pieejamajos ceļvežos par Mežtaku un Jūrtaku šīs vietas ir atzīmētas. Ja esi ceļā un uznāk nakts, var uzcelt telti pludmalē, bet ne īpaši aizsargājamajā dabas teritorijā vai tuvumā putniem, kas par to izrāda satraukumu. Ar ugunskuriem ir tieši tāpat. Mēs gan aicinām nest līdzi mazo prīmusu. Man pašam nepatīk kurt ugunskuru, lai gatavotu ēdienu, jo tad līdzi vajadzīgs katliņš un vesela kaudze ar lietām. Turklāt ir putnu sugas, kurām izskalotie koki noder kā paslēptuve cālīšiem, vai zem tiem mitinās krupji. Savācot tos dedzināšanai, tiek iznīcinātas dzīvotnes. Ir taču vasaras kafejnīcas. Esmu tik daudz gatavojis, ka negribu par to domāt pārgājienā.

Kāds ir optimālais attālums, ko dienā vajadzētu pieveikt?

Jūrtakā un Mežtakā posmus esam plānojuši no vienas loģiskas vietas līdz nākamajai. Posms nesākas un nebeidzas meža vidū. Pat ja tā ir, tad tur ir atpūtas vai telšu vieta. Man 25 kilometri ir labs dienas gājiens, varu iet arī līdz 30. Svarīgi ir tas, ko vari darīt pa ceļam. Piemēram, fotografējot ceļš paiet ātri.

Vai pievienotā vērtība ir arī mijiedarbība ar vietējiem iedzīvotājiem?

Tas atkarīgs no tā, cik daudz gājējs pats vēlas komunicēt. Cik atvērts esi pats, tik atvērti būs cilvēki, ko sastapsi. Pirms divām nedēļām pabiju Bērzciema “Dieniņās”, kur ir kolosāla saimniece, un uztaisīju videorullīti, kā viņa, runājot ventiņu izloksnē, māca lucīšus ēst. To noskatījās 117 tūkstoši cilvēku!