Kas ir vairāk vērts – māksla vai dzīvība? Šāds dumpinieciskā tonī izteikts kliedziens atskanēja pagājušā gada rudenī Nacionālajā galerijā Londonā mirkli pēc tam, kad divas jaunietes pār Vinsenta van Goga košo gleznu “Saulespuķes” no skārdenes bija izlējušas sulīgu tomātu zupu un pēc tam pie mākslas muzeja sienas pielīmējušas savas plaukstas.

Itin līdzīgi Vācijā klimata aktīvisti Kloda Monē gleznā trieca kartupeļu tumi, Zviedrijā – krāsu, bet kāds aktīvists Nīderlandē savu galvu pielīmēja pie tautieša Jana Vermēra gleznas “Meitene ar pērļu auskaru”, vaicājot, vai tāds pats sašutums cilvēkus pārņem, kad viņi redz to, kā tiek iznīcināta planēta.

Sagaidot pērnruden ANO Klimata samitu jeb kārtējo COP sanāksmi, kurā pulcējas pasaules līderi, klimata aktīvisti ar šīm ekovandalisma aktivitātēm šķietami apdraudēja cilvēces radīto kultūras mantojumu, lai pievērstu uzmanību klimata pārmaiņu “lielformāta darbiem” daudzviet pasaulē. Jāteic gan, neviens no mākslas darbiem muzejos necieta, jo tos saudzēja aizsargstikls, taču vides ekstrēmistu neērtie jautājumi apceļoja tiešsaistē daudzus ekrānus, mudinot nevis noraudzīties, bet rīkoties. Šopavasar Trevi strūklakā Romā ekoaktīvisti protestēja pret fosilā kurināmā izmantošanu, iekrāsojot kultūrvēsturiskās vietas ūdeni ar ogli melnā krāsā, un vēršot uzmanību uz postošajos lietusgāžu plūdos 13 bojāgājušajiem Itālijas ziemeļos.

Klimata pārmaiņu ietekmē mainās ne tikai arī ainavas, bet arī leģendāri mākslas fakti. Tā, piemēram, dāņu-vācu multimediju mākslinieks “Madam Nielsen” kobeinisko himnu par pusaudžu garu pārraksta klimata pārmaiņu reģistrā, vēršot uzmanību uz liesmojošo planētu, uz kuras neglābjami iet bojā dabas daudzveidība.

“Daudzus gadu desmitus cilvēku suga ir karojusi ar planētu. Un planēta cīnās pretī,” tā jau 2019. gadā ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterešs, uzrunājot pasaules valstu līderus, sacīja, uzsverot, ka klimata pārmaiņas vairs nav ilgtermiņa problēma, jo jau pašlaik esam nonākuši globālā klimata krīzē. Tieši viņa ziņojumā pirmo reizi ir uzsvērta klimata pārmaiņu ietekme arī uz mantojumu visās tā izpausmēs – sākot ar materiālo kultūras mantojumu, turpinot ar dabas mantojumu un beidzot ar nemateriālo jeb dzīvo mantojumu, par kuru rūpējas UNESCO, ANO paspārnē mītoša kultūras, zinātnes, izglītības un medijpratības organizācija.

Klimata pārmaiņas par lielāko draudu UNESCO Pasaules mantojuma dabas objektiem nosaukusi Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība: trešdaļa no 252 Pasaules mantojuma dabas objektiem ir apdraudēti. Piemēram, 2018. gadā ugunsgrēki iznīcināja vairāk nekā 80 000 hektāru mežu un pļavu Kenijas kalna nacionālajā parkā – gandrīz pusi no UNESCO Pasaules mantojuma vietas platības.

Augot ūdens temperatūrai okeānā, ne tikai sarūk dabas daudzveidība ūdeņos, bet, ūdenim paskābinoties, aizvien apdraudētākas ir arī zemūdens kultūras mantojuma vietas, no kurām visas, kas jau ir vismaz simt gadus senas, aizsargā UNESCO Konvencija par zemūdens kultūras mantojuma aizsardzību. Seno civilizāciju vietas, kuras pārklāj ūdens, atklāj to, ka arī senatnē cilvēks ir saskāries ar dabas varenību. Šo vietu situāciju izpēte mums var sniegt vērtīgas mācībstundas arī šodien. Grieķijas apkaimē Vidusjūras dzelmē uzietā Pavlopetri pilsēta (nereti uzskatīta par pašu nogrimušo Atlantīdu), pēc speciālistu aplēsēm, ir vairāk nekā 5000 gadus sena. Pilsēta aptuveni tūkstoš gadus pirms mūsu ēras, visticamāk, nogrimusi tieši dabas kataklizmas dēļ, iespējams, zemestrīces, erozijas, jūras līmeņa celšanās dēļ.

Ceļoties jūras līmenim, ūdeņi rada apdraudējumu arī vēsturiskām vietām uz sauszemes – tā Adrijas jūras ūdens līmeņa izmaiņas jau nodarījušas kaitējumu simtiem ēku Venēcijā. UNESCO norāda, ka vēsturiskās ēkas un pieminekļi nav pasargāti no klimata pārmaiņu radītiem bojājumiem, ko izraisa ekstremāli vēji un lietusgāzes, ietekmējot ēku pamatu izturību un radot pelējuma, puves vai pat kukaiņu invāzijas riskus. Turpretī augsnes temperatūras paaugstināšanās ietekmē arheoloģisko liecību saglabāšanas apstākļus. Kopš 2010. gada Pasaules mantojuma komiteja ir izskatījusi vairāk nekā 170 ziņojumus par 41 Pasaules mantojuma objektu 33 valstīs, lai īpaši uzraudzītu klimata pārmaiņu ietekmi uz tiem.

Tajā pašā laikā pasaulē ap 10 miljoniem kvadrātkilometru – tikpat, cik liela ir Ķīnas teritorija, – ir UNESCO aizsargātas vietas, ietverot gan biosfēras rezervātus, tostarp Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts Latvijā, gan globālos ģeoparkus, gan Pasaules kultūras un dabas mantojuma objektus. Tā šāds dabas mantojums darbojas kā oglekļa piesaistītājs – vairāk uzņem, nekā rada oglekli. Tas ir jo īpaši svarīgi, tiecoties uz oglekļneitralitāti jeb uz līdzsvaru oglekļa radīšanā un absorbēšanā, kas ir būtiski, lai līdz 21. gadsimta vidum sasniegtu Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ieteikto drošo robežvērtību globālās sasilšanas ierobežošanai – līdz pusotram grādam pēc Celsija.

Parīzes nolīgums nosaka, ka rīcībai klimata jomā ir jābalstās ne tikai zinātnes atziņās, bet arī tradicionālajās zināšanās un pamatiedzīvotāju zināšanās. Arī UNESCO ieskatā, stiprinot saikni starp zinātni un vietējo kopienu zināšanām, aug iespēja rast pēc iespējas veiksmīgākus risinājumus klimata krīzes apstākļos. Līdz ar to svarīgi saudzēt kā dabas daudzveidību, tā kultūras daudzveidību, lai, piemēram, līdz ar kādas valodas izzušanu neizzustu arī šīs kopienas zināšanas.

Zūd ne tikai valodas, bet arī tādas UNESCO Pasaules mantojuma vietas kā Grenlandes Ilulisatas ledus fjords – ne vien iespaidīgākais ledājs pasaulē, bet arī viens no visstraujāk kūstošajiem ledājiem pasaulē. Tūristu acīm paveras ainava, kurā pašu acu priekšā ir klimata pārmaiņas. Pasaules mantojuma ledāji katru gadu zaudē vidēji 58 miljardus tonnu ledus, kas ir līdzvērtīgi Francijas un Spānijas kopējam gadā patērētajam ūdens daudzumam. Pētnieki aprēķinājuši, ka ledāji trešdaļā no Pasaules mantojuma vietām, kurās ir ledāji, izzudīs līdz 2050. gadam neatkarīgi no piemērotā klimata scenārija, un ledāji aptuveni pusē no visām vietām varētu gandrīz pilnībā izzust līdz 2100. gadam, ja netiks mainīts emisiju scenārijs. Klimata pārmaiņām uzmanību var pievērst ne tikai ar ekovandalismu muzejos, bet arī ar stāstiem dažādās mākslas valodās.

Arktiskās ainavas vizualitāti līdz ar ledāju kušanu savos darbos dokumentējis pašmāju multimediju mākslinieks Voldemārs Johansons, savijot zinātni un mākslu dokumentāli poētiskos audiovizuālos stāstos, par kuru tapšanu stāsta arī dokumentālā filma “Undercurrents” (2018). Savukārt iepriekš darbā “Slāpes” (2015) mākslinieks dokumentējis Atlantijas okeānu spēcīgas vētras laikā Fēru salās, mākslas darba aplūkotājam piedāvājot identificēties ar kameras acs skatpunktu un ievedot to ainavas nemierā, sēžot drošā telpā.

No pasīvas vērošanas uz aktīvu līdzdalību kā emocionāli, tā fiziski skatītājus Covid-19 pandēmijas gadā aicināja teātra veidotājs Jānis Balodis, kopā ar Lubānas iedzīvotājiem radot līdzdalības izrādi-pastaigu “No Ceikstes līdz Aiviekstei”. Par pamatu ņēma dokumentālo personību lubānieti Mariju Diliavku, meteoroloģisko mērījumu veicēju, caur kuras dzīvesstāstu ekoteātra izrāde vēstīja gan par vēsturiskajiem meliorācijas darbiem Lubānas apkaimē, dēvējot tos par cilvēka cīkstēšanos ar upi, gan par klimata pārmaiņu stāstu, ik dienu lubānietei pierakstot meteoroloģiskos mērījumus. Turklāt, runājot par cilvēka un dabas attiecībām, arī izrādes tērpos bija izmantota aprites pieeja, radot tos no dabas elementiem, tostarp meijām un niedrēm. Nokalpojuši izrādei, tie atkal bija gatavi pārtapt augsnē.