“Dzīvā mantojuma prakses var ievērojami veicināt vides ilgtspēju un kalpot kā noturīguma resurss kopienām, kas saskaras ar klimata radītām katastrofām,” pauž UNESCO ģenerāldirektores vietnieks kultūras jomā Ernesto Otone. Vistiešāk klimata pārmaiņu ietekmēm ir pakļautas vienas no neaizsargātākajām valstīm – Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstis, kuru iedzīvotāji saskaras ar ekstremāliem laikapstākļiem, tostarp viesuļvētrām, kas apdraud šo kopienu tradicionālo dzīvesveidu un pat rada situācijas piespiedu migrācijai.

UNESCO, ANO paspārnē mītoša kultūras, zinātnes, izglītības un medijpratības organizācija, ne tikai saredz klimata pārmaiņas kā apdraudējumu kultūras mantojumam un tradicionālo dzīvesveidu ievērojošām kopienām daudzviet pasaulē, bet kultūrā un tradīcijās ierauga arī zināšanas un prasmes kā atjaunojamu resursu cilvēcei, lai pielāgotos klimata pārmaiņām. Spilgts piemērs ir Klusā okeāna salu valsts Vanuatu, kuru 2015. gadā plaši postīja tropiskā vētra “Pema”. Toreiz secināts, ka tradicionālās sanākšanas ēkas jeb nakamalu, kas celtas, izmantojot mūsdienīgus materiālus un tehniku, cieta lielākus postījumus nekā tādas pašas ēkas, kuras celtas, izmantojot vietējos materiālus un tradicionālās būvniecības prasmes.

To, ka tradicionālās zināšanas var kļūt par pamatu noderīgām prasmēm, pauž arī Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Ieva Vītola, raksturojot Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ietverto Gaujas plostnieku amata prasmju tradīciju, kuras pamatā ir cieša saikne ar dabu un ūdeņiem: “No vienas puses, klimata pārmaiņas rada apdraudējumu kultūras mantojumam, bet, no otras puses, tas ir prasmju un zināšanu avots, kurā var smelties risinājumus tam, kā dzīvot šodien un kā sadzīvot ar klimata pārmaiņām.”

Gaujas plostnieku amata prasmes ir sezonālas, tās ietver zināšanas par plostu siešanu un to pludināšanu pa Gauju, izmantojot upes straumi un labi pazīstot tās plūduma raksturu pavasarī. Gaujas plostnieki savā upes ceļā izmanto arī vērojumus dabā, piemēram, ar malkas pagalīti nosaka ūdens kustību upes līkumos vai tiltu starpās, lai pieņemtu lēmumu par tālāko plosta vadīšanu. Sakot “ja vien Gauja neizžūs”, upes plostnieki ir apņēmības pilni savas prasmes saglabāt arī turpmāk un ir atvērti tiem, kas vēlas tās apgūt.

Par svarīgu uzdevumu uzskatot nepieciešamību integrēt klimata noturību valstu kultūrpolitikās, UNESCO norāda, ka pašreiz vēl pietrūkst akadēmisku pētījumu, kuri padziļināti pievēršas kultūras un klimata mijiedarbei. Raugoties, kā klimata pārmaiņas ietekmē dzīvā mantojuma jeb tradīciju ilgtspējību, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku komanda kopā ar kolēģiem Grieķijā, Itālijā, Spānijā un Beļģijā starpnozaru projektā “Zaļais mantojums. Klimata pārmaiņu ietekme uz nemateriālo kultūras mantojumu” pašreiz apzina Eiropas Savienības dalībvalstu nemateriālā kultūras mantojuma ilgtspējas problēmas klimata pārmaiņu kontekstā.

Starptautiskā pētnieku grupa strādā ne tikai pie tēmas izpētes, bet arī jau pie konkrētiem praktiskiem soļiem: gan pie starptautiskas apmācību programmas, gan arī pie Eiropas līmeņa vadlīnijām un ieteikumiem politikas izmaiņām kultūras mantojuma jomā kā Eiropas Savienības, tā nacionālā līmenī.

“Esam iecerējuši izprast klimata pārmaiņu tiešo un netiešo ietekmi uz nemateriālo kultūras mantojumu. Ar pētījuma rezultātiem un tēmu, kurai Eiropā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, plānojam iepazīstināt gan plašāku sabiedrību, gan īpaši akadēmisko vidi – studentus un pētniekus. Turklāt par nemateriālā kultūras mantojuma ilgtspējas problēmām klimata pārmaiņu kontekstā tiks diskutēts ar dažāda līmeņa politiku veidotājiem un sabiedrisko sektoru,” uzsver projekta koordinatore Latvijā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Rita Grīnvalde.

To, ka klimata pārmaiņu atbalsis jau ir saklausāmas arī dažādu Eiropas kopienu pārmantoto tradīciju ilgtspējībā, liecina arī pašu tradīciju uzturošo kopienu ikdienas pieredze: gan paaudzēm raksturīgās nodarbēs, gan tradicionālajā virtuvē.

Atsaucot atmiņā brēgeliskās slidotāju ainas flāmu vecmeistaru darbos, Nīderlandē pakāpeniski zūd tradīcija slidot uz dabiskā ledus. Pietiekamā biezumā – vismaz septiņi centimetri – ledus uz ūdenstilpēm izveidojas aizvien retāk, bet iedzīvotāji kļūst aizvien pārgalvīgāki slidotāji uz pavisam plāna ledus, veidojot rindas uzņemšanā pie traumatologiem. Ar cerību reiz piedalīties leģendārajā tautas slidošanas festivālā, ko dēvē par Vienpadsmit pilsētu tūri (“Elfstedentocht”), kas ved cauri visai valstij teju 200 kilometru maršrutā, vietējie savu tradīciju pārceļ uz slidošanas treniņiem iekštelpās.

Grūtāk kļūst arī sasniegt virsotnes. Kūstot ledājiem, par bīstamāku nodarbi ir kļuvis arī alpīnisms Eiropas Alpos: līdz ar pieaugošo nogruvumu skaitu samazinās maršrutu daudzveidības iespējas, pieprasot papildu piesardzības pasākumus un rūpīgāku plānošanu, no kuras jau jāsāk izslēgt īpaši bīstamie vasaras mēneši, turklāt alpīnistus var pārsteigt neparedzamas vētras, spēcīgas lietusgāzes vai pēkšņas temperatūras svārstības.

Temperatūras kaprīzais raksturs ietekmē arī vīna garšu glāzē. Vācijā vīnkopji saskaras ar izmaiņām ne vien ilgi loloto vīnogu šķirņu garšā, ko izraisa karstuma un mitruma ietekmētās augsnes sastāvs, bet arī to izturībā pret dažādām slimībām un arīdzan pret ekstremāliem laikapstākļiem, piemēram, lietusgāzēm vai krusu. Turklāt rūpēs par ražu karstumā, kurā arī cilvēkam grūtāk strādāt vīna dārzos, vīnkopji patērē vairāk jau tā sarūkošā saldūdens.

Ielūkojoties pašmāju Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, redzams, ka rakstaino dubultcimdu darināšanas prasmei, ar ko lepojas Mazsalacā, kā iespējamie apdraudējumi minēti ne tikai tradīcijas nesēju novecošana un nelielais adītāju skaita kāpums, bet arī varbūtība, ka klimata izmaiņu dēļ mazināsies pieprasījums pēc siltiem cimdiem.

“Šī gadījuma izpēte apliecina, ka klimata pārmaiņas tradīciju ietekmē dažādos veidos. No vienas puses, tās izraisa Eiropas upes nēģu populācijas samazināšanos, kas apdraud tradīcijas ilgtspēju. No otras puses, tās traucē izmantot tradicionālās nēģu zvejas prasmes un zināšanas,” norāda pētnieks Laime. Lai arī pašu nēģu kā sugas aizsardzībai ir jau veikti priekšdarbi, tostarp populācijas monitorings, mākslīgā nēģu pavairošana un zvejas noteikumu pielāgošana, tomēr nepieciešamību aizsargāt šo tradīciju, kuru jau skar klimata pārmaiņas, pagaidām saredz vien paši tradīcijas nesēji un vietējā pašvaldība.