Šodien ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka ir bijuši laiki, kad Eiropas ainavā savvaļas zirgi jeb tarpāni ir bijuši tikpat ierasti kā, piemēram, stirnu buciņi, ko pavasaros redzam mežmalās. Visilgāk savvaļas zirgi dzīvojuši Polijas, Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā, kur tie bijuši sastopami līdz 18. gadsimtam. Līdzīgi kā tauri un sumbri, Eiropā savvaļas zirgi izzuda līdz ar aktīvo lauksaimniecību, kad dabiskās pļavas nomainīja tīrumi, bet deviņdesmito gadu beigās Latvijā sākās to atgriešana dabiskajā ainavā.

Tieši Jana stāstījums ļauj apjaust cilvēka rīcības un dabas procesu savstarpējo saistību un ietekmi, ko ķēdītes reakcijā izraisa kādas sugas izzušana. Vai – gluži pretēji – kā dabas ritmu pamazām un soli pa solim sakārto un atjauno izzudušu sugu atgriešana. Tarpānu un citu lielo zālēdāju loma dabā ir ļoti nozīmīga – tieši viņi sekmē bioloģisko pļavu veidošanos un tieši vai netieši ietekmē gan citu dzīvnieku, gan augu eksistenci.

Kā skaidro Jans, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudzas teritorijas, kas pirms tam tika izmantotas lauksaimniecībai, bija pamestas. Tas noticis arī Papes ezera piekrastē. "Bija postapokaliptiska sajūta – cilvēki no šīs ainavas bija izņemti un vietā nāca daba, " atceroties pirmo viesošanos teritorijā, kur tagad sastopam savvaļas zirgus un taurus, smejas Jans. Arī ierasto zālēdāju – briežu, stirnu, aļņu un citu – bijis par maz, lai dabiskā pļava varētu sevi uzturēt. "To, ko cilvēks no dabas bija pārņēmis, daba pēkšņi atguva atpakaļ, bet nevarēja tik viegli to ieņemt," skaidro Jans. Veicinot zālēdāju populācijas attīstību, šķitis godīgi gādāt ne tikai par jau esošajiem zālēdājiem, bet atgriezt arī tos, kuri "normāli iederas Latvijas faunā" un kuri saviem spēkiem nevarētu atgriezties.

"Latvijā savvaļas zirgi, tauri un sumbri ir kolektīvajā atmiņā. Salīdzinot ar Rietumiem, daudz svaigākā atmiņā. Gan paaudžu stāstos, gan tautasdziesmās. Tāpēc mums to atgriešana ir salīdzināma ar stārķu atgriešanos no siltajām zemēm – ilgi nav redzēti, bet forši, ka ir atpakaļ. Ne tā kā Rietumos, kur viņi pat nevar iedomāties, ka tas ir kaut kas, kas iederas ainavā. Te sabiedrībai to ir daudz vieglāk pieņemt. Kad mūsu senči satika savvaļas zirgu baru, tas, visticamāk, izskatījās tieši tā, kā mēs to tagad redzam," vērtē Jans.

Tieši Janam ir jāsaka paldies, ka daudzviet Latvijā varam sastapt savvaļas zirgus. Deviņdesmito gadu beigās Pasaules Dabas fonda lielo zālēdāju atjaunošanas programmas ietvaros pirmie tarpāni – 18 savvaļas zirgi kā dāvinājums no Nīderlandes – atceļoja uz Papi, bet nākamajās desmitgadēs ar Pasaules Dabas fonda un Jana līdzdalību tie atgriezti dabā arī citviet Latvijā. Tā kā bars, kuru sastopam, turas ierobežotā teritorijā un nekur tālāk nedodas, savvaļas dzīvnieku pulciņi – gan tarpāni, gan tauri – ielaisti vēl divās vietās Papes dabas parkā. Pirmajā barā ir jau ap 70 zirgu, bet kopā Papes dabas parkā ir ap 130 tarpāniem, 80 tauriem un 30–40 sumbriem.

Tas, kas no malas izskatās pēc vienkārši zirgu bara, Jana stāstījumā kļūst par sociālu struktūru ar daiļliteratūras sižetu cienīgām attiecībām – cīņu par varu un uzmanību, zaudējumiem, traumām un rētām, personībām ar spilgtiem raksturiem, spēcīgu māju sajūtu, jaunu harēmu veidošanos un citām kaislībām. Barā Jans norāda uz ķēvi, kuras vecums liecina – vai nu viņa Latvijā ieradusies kā kumeliņš vai dzimusi drīz pēc pirmo zirgu atvešanas. Viņa ir vecākā ķēve barā, bet, lēšot, cik ilgi savvaļas zirgs dzīvo, Jans atzīst – viņš nebrīnītos, ja tarpāna mūža ilgums varētu pārsniegt pat 30 gadus. Šis Papes zirdziņiem ir īpaši auglīgs gads – ja citus gadus pasaulē gadā piedzimuši līdz 10 kumeļiem, šogad ir jau 13 kumeļi. Liela loma ir tam, ka barā atdalījies un izveidojies jauns harēms ar galveno ērzeli, kas esot reta parādība. Šajā grupā šogad piedzimuši jau četri kumeļi. "Bars acīmredzot tagad jūtas tik labi iedzīvojies un droši, ka ir gatavs izveidot jaunu mātes grupu," skaidro Jans.

Kā tad uzvesties, ciemojoties pie savvaļas zirgiem? Svarīgākais ir atcerēties, ka tie nav mājas zirgi. Lai gan tie ir pieraduši pie cilvēku klātbūtnes un nebaidās, par glaudīšanu vai barošanu ir jāaizmirst. Tāpat ir jāievēro droša distance. To sapratām arī savā ekskursijā, jo vienā acumirklī daži no šķietami tik rāmajiem un lēnprātīgajiem dzīvniekiem sāka skaidrot savstarpējās attiecības, un rāmais bars uz īsu brīdi pārvērtās mutuļojošā nemiera vētrā. "Divi ērzeļi sāka cīnīties – vienam kaut kas nepatika, otrs pretojās. Tādos brīžos tev ir jādod viņiem brīvība un telpa sociāli izpausties," stāsta Jans.

Lielajiem zālēdājiem iedzīvojoties, pļavas piedzīvojušas tik nepieciešamās izmaiņas. "Kūlas šeit vairs nav – viss ir izmantots. Tāpat viņi atstāj pilnīgi cita veida mēslojumu, kas, salīdzinot ar kūlu, ir daudz vērtīgāks. Zeme kļūst auglīgāka," skaidro Jans. Likumsakarīgi – parādās un iedzīvojas jaunas augu sugas, veicinot bioloģisko daudzveidību. Attīstoties pļavai, vairojas kukaiņēdāji, piemēram, cirslīši, kurmji, eži un āpši. Tāpat arvien biežāk redzami pupuķi. Arī plēsēji – vilki, šakāļi, lapsas – "iet līdzi" zālēdāju baram, jo ir iespēja nomedīt kādu novārgušu, no bara atpalikušu kumeļu vai telīti vai notiesāt kādu "kritušo". Tuvumā staigā arī lūši, un kādreiz manīts pat lācis – visi iespējamie plēsēji šeit ir normālā skaitā, kā raksturo Jans, izceļot, ka pastāvīgi parkā uzturas vismaz viena vilku ģimene. "Jo pilnvērtīgāka ir ekosistēma, jo jaunai sugai ir vairāk ir iespēju "iekrist" un atrast sev vietu."

Cilvēks savvaļas zirgu bara dzīvē neiejaucas. Arī ne tad, ja kāds no dzīvniekiem ir saslimis vai traumēts. "No dabas viedokļa ļoti ekstrēmi atvest dzīvnieku, lai viņš atgūst savu dabīgo vietu ekosistēmā. Lai tas notiktu, dzīvniekam ir jādzīvo pēc dabas likumiem, nevis mūsu likumiem," skaidro Jans.

Ja ir vēlme uzzināt vairāk par savvaļas ganību nozīmi, zirgu dzīvi un citām lietām, vislabāk ir pieteikt ekskursiju (informācija par ekskursiju iespējām šeit), kurā kāds no Pasaules Dabas fonda gidiem sniegs ieskatu tik aizraujošajā dabas kopsakarību pasaulē.

Pastaiga Papes dabas parkā un Pasaules Dabas fonda eksperta zināšanas un aizrautība efektīvi ļauj saslēgt kopā teoriju un īsto dzīvi. Ikdienā daudz dzirdam un lasām par dabas daudzveidību, izzūdošām sugām, cilvēku ietekmi uz dabas procesiem un dažādiem citiem procesiem, bet izbrišana palieņu pļavās, izvairoties no zirgu un tauru "pļekām" un visām maņām uztverot dabu, tikai tā pa īstam ļauj saprast, cik ļoti viss ir saistīts. Labā ziņa – savvaļas zirgu, tauru un sumbru atgriešana ir apliecinājums tam, ka dažos gadījumos izmainīto ir iespējams vērst pa labu.