2020. gada notikumus un dezinformāciju Baltkrievijā, protams, galvenokārt var saistīt ar 9. augusta prezidenta vēlēšanām. Tā bija sestā reize, kad Lukašenko pretendēja uz prezidenta krēslu un to arī ieguva, tiesa, kā uzskata opozīcija un Rietumi, safabricējot balsošanas rezultātus, lai iegūtu sev sirdij tuvos 80%.

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) tās atzina par viltotām un norādīja uz masveida sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret miermīlīgajiem demonstrantiem, bet Eiropas Savienība (ES) neatzīst Aleksandru Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas prezidentu.

Lai gan par īsti brīvām un demokrātiskām netiek uzskatītas nevienas Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas pēc 1994. gada, tieši šogad Lukašenko kārtējais mēģinājums ar negodīgām vēlēšanām leģitimizēt savu neierobežoto varu izraisīja visplašāko viļņošanos un protestus, kas nav rimuši joprojām.

Lai labāk saprastu režīma izplatīto dezinformāciju, kas pavada notikumus valstī, uz mirkli jāatgriežas nesenā pagātnē – līdz brīdim, kad bijušais sovhoza direktors un robežsargs, 40 gadu vecais Augstākās padomes deputāts Lukašenko pirmo reizi sāka cīņu par prezidenta krēslu.

Lukašenko savu atpazīstamību kaldināja, būdams parlamenta Pretkorupcijas komitejas pagaidu vadītājs un apsūdzēdams, lai gan bez pierādījumiem, korupcijā virkni augstu valsts amatpersonu. Ar korupcijas apkarošanas karogu Lukašenko ir gājis cauri savai prezidentūrai ne reizi vien, piemēram, šogad vēl pirms vēlēšanām valstī uzvirmoja tā sauktā "cukura lieta", ko ievadīja visu Baltkrievijas cukurfabriku direktoru pēkšņa pazušana.

Bez populisma un tautai tīkamām runām par korupcijas apkarošanu priekšvēlēšanu kampaņas pēdējās dienās vēl kāds notikums lika pievērst uzmanību Lukašenko – kandidāts par mata tiesu paglābies no nāves, kad viņa automašīna uz šosejas apšaudīta un kāda lode nosvilpusi vien dažus centimetrus gar viņa galvu.

Noziegums gan nekad tā arī netika atklāts, un pēc izmeklēšanas eksperimenta veikšanas drošības iestādes paziņoja, ka minētajos apstākļos uzbrukums nebija iespējams.

Dažādi mīklaini drošības incidenti, par kuriem pēc tam ātri tiek aizmirsts un neseko plašāka izmeklēšana un faktu izklāsts, pavadījuši faktiski katras turpmākās prezidenta vēlēšanas, kurās turpināja uzvarēt Lukašenko.

Tā 2001. gadā aptuveni mēnesi pirms vēlēšanām Lukašenko paziņoja, ka valstī tiek gatavots bruņots apvērsums. Lai visi vēlētāji būtu informēti par Rietumu sazvērnieku plāniem, bez maksas tika izdalīts laikraksta "Zavtra" speciālizlaidums "Operācija "Baltais stārķis"", kurā aprakstīts CIP, MI6 un citu ārvalstu specdienestu plāns gāzt Lukašenko.

Arī 2006. gadā mēnesi pirms vēlēšanām Baltkrievijas Valsts drošības komiteja (VDK) apgalvoja, ka ir atklāta sazvērestība ar plānu sagrābt varu valstī, ko palīdzētu realizēt kaujinieki no Gruzijas, Ukrainas un Balkānu valstīm.

2010. gadā opozīcija tika vainota valsts apvērsuma plānošanā, savukārt 2015. gadā pirms vēlēšanām Minska ziņoja, ka uz robežas aizturēti 200 Ukrainas pilsoņi ar traumatiskajiem šaujamieročiem, vālēm, stekiem un citiem palīglīdzekļiem.

Zinot šo vēsturisko kontekstu, neparasti nešķiet Lukašenko paziņojumi, ka ļauni spēki to vien gaida, kā "saraut gabalos" mīļoto Baltkrieviju, ko tikai viņš kā prezidents spēj novērst.

Bet, pirms apskatām konkrētus gadījumus, kas Baltkrievijai, pēc Lukašenko domām, draudēja pirms šī gada vēlēšanām un pēc, nevar īsumā nepieminēt arī Covid-19 pandēmiju, kas ne vien ir kļuvusi par jaunu izaicinājumu dezinformācijas apkarotājiem visā pasaulē, bet, domājams, arī ietekmējusi situāciju Baltkrievijā.

Baltkrievija Covid-19 pirmā viļņa laikā bija viena no retajām valstīm, kur oficiāli nebija spēkā nekādi vīrusa izplatību ierobežojošie pasākumi. Lukašenko Covid-19 pandēmiju dēvēja par psihozi, aicināja cilvēkus turpināt strādāt un bija pret ierobežojumu noteikšanu, kā arī noraidīja Pasaules Veselības organizācijas (PVO) "politizētos" ieteikumus vīrusa izplatības ierobežošanai.

Lukašenko sarīkoja pavasara talku un pat neatcēla 9. maija Uzvaras dienas parādi, kas Covid-19 dēļ svētku dienā nenotika pat Krievijā. Pēc tam viņš pat paziņoja, ka pēc parādes valstī "samazinājusies saslimstība ar pneimoniju", turpinot pazemināt Covid-19 nozīmīgumu.

Kritiķi norādīja, ka vīrusa noliegšana bija Lukašenko stratēģija saglabāt mieru pirms augustā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Jaunā koronavīrusa nav ne avīzēs, ne TV, kā savulaik tur nebija opozīcijas līdera Nikolaja Statkeviča, brīdināja rakstnieks Viktors Martinovičs, papildinot, ka oficiālajos kanālos par Covid-19 zīmē karikatūras un padara to par anekdoti.

Vai šī taktika bija iedarbīga, var šaubīties. Mediji ziņoja, ka oficiālas piesardzības politikas neesamības dēļ mediķi paši sociālajos tīklos aicināja cilvēkus uzmanīties un pēc iespējas palikt mājās, daudzi vecāki izvēlējās nesūtīt bērnus uz skolu, bet cilvēki sabiedrībā arvien biežāk izmantoja mutes un deguna aizsegus. Savukārt mediķiem iegādāties individuālos aizsardzības līdzekļus pandēmijas laikā palīdzēja brīvprātīgie.

Lukašenko nostāju pret Covid-19 vērotāji min kā vienu no faktoriem, kas veicināja viņa uzticamības kritumu sabiedrības acīs. Ja pirms tam daudzi vēl piecieta autoritāro valdīšanas stilu apmaiņā pret zināmu stabilitāti un "drošības garantijām", tad pandēmijas laikā ļaudis apzinājās, ka cīņā pret slimību ir pamesti vieni un var paļauties tikai paši uz sevi.

Šis faktors noteikti papildināja citus, tostarp ekonomiskos, kas ļaudīm vēlēšanās un pēc tām lika masveidā nostāties pret 26 gadus valdījušo līderi. Šāda mēroga tautas pretestības kopš Lukašenko nākšanas pie varas Baltkrievijā līdz šim nav bijis, un diez vai kādu pārliecināja līdera teiktais, ka Baltkrievija ir pieveikusi viņa paša noliegto Covid-19.

2020. gada priekšvēlēšanu laiks Baltkrievijā bija trauksmains. Vispirms diktatoram bija uzradušies reāli konkurenti uz prezidenta krēslu, kas spēja pulcināt desmitus tūkstošu ļaužu un savākt reģistrācijai nepieciešamos parakstus.

Baņķieri un mecenātu Viktoru Babariko, bijušo diplomātu un Minskas Augsto tehnoloģiju parka dibinātāju Valēriju Cepkalo, kā ar blogeri Sergeju Tihanovski Centrālā vēlēšanu komisija startam vēlēšanās nepielaida, aizbildinoties ar nederīgiem parakstiem. Par režīma satraukumu liecina arī tas, ka Babariko un Tihanovskis politiski motivētu apsūdzību dēļ apcietināti vēl pirms vēlēšanām (Cepkalo pameta valsti pirms draudošā aresta).

Kandidātu nereģistrēšana izraisīja protestus, turklāt lielas ļaužu masas spēja pulcināt vienīgā vēlēšanām pielaistā opozīcijas kandidāte Svetlana Tihanovska, kura kandidēja aizturētā vīra vietā un kurai atbalstu pauda arī nepielaisto Babariko un Cepkalo štābi. Kā pieļauj vērotāji, Tihanovska cīņai par prezidenta krēslu tika pielaista tāpēc, ka Lukašenko nesaskatīja draudus sievietē un par zemu novērtēja opozīcijas spēju vienoties kopīgam mērķim.

Pret opozīcijas kandidātiem Babariko un Cepkalo no Lukašenko puses izskanēja apvainojumi, ka viņus finansē Krievija. Lai gan Minska tradicionāli ir Maskavas tuvākā sabiedrotā un starp abām valstīm notiek cieša ekonomiskā un cita veida sadarbība, pēdējos pāris gadus Lukašenko un Putina attiecības bija pasliktinājušās, līderiem nespējot rast risinājumu jautājumā par turpmākām lētu energoresursu piegādēm Baltkrievijai.

Baltkrievijas ekonomika lielā mērā balstās uz lētām Krievijas naftas un gāzes piegādēm, kas ļauj subsidēt rūpniecību, kolhozus un kopumā Lukašenko ekonomikas modeli. Krievija apmaiņā pret atlaidēm pieprasa vairāk lojalitātes un ciešāku abu valstu integrāciju Apvienotās valsts projektā. Vai arī par energoresursiem grib saņemt tirgus cenas. Lukašenko vēlas joprojām saņemt lētu naftu, bet nevēlas atdot ne kripatiņas savas teikšanas un varas. Tad nu radās situācija, ka Lukašenko asi izteicās par Krieviju un deva signālus gatavībai sadarboties ar Rietumiem un meklēt citus naftas piegādes avotus.

Attiecīgi gadā pirms vēlēšanām Lukašenko izteikti brīdināja par draudiem, ko Baltkrievijas suverenitātei rada Krievija, ar kuru viņš pats 26 gadu garumā bija uzbūvējis atkarīgu ekonomiku un kuru nenogurstoši sauc par brāļu tautu.

Kā sarunā ar "Delfi" norāda Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētniece Beāte Livdanska, abu valstu nesaskaņas noveda pie tā, ka aprīlī Krievijas medijos sākās masveida kampaņa pret Lukašenko, cenšoties graut viņa kā prezidenta pilnvaras.

Lukašenko kopš 2014. gada savā ārpolitiskajā stratēģijā centies dažādot sadarbības partnerus, daļēji norobežojoties no Krievijas un cenšoties uzlabot attiecības ar ES un ASV, norāda Livdanska.

"Lai arī lielu sasniegumu šajā stratēģijā nebija, centieni nav uzskatāmi par pilnīgi veltīgiem: Rietumi atcēla lielāko daļu sankciju, ko bija ieviesuši pret Baltkrievijas režīmu, un palēnām sāka atteikties no uztveres par Baltkrieviju kā Kremļa satelītu," viņa analizē.

Uz šī fona priekšvēlēšanu laikā skaļākais režīma paziņojums dažas dienas pirms vēlēšanām, kas plaši atbalsojās medijos, bija ziņas par Krievijas militārās kompānijas "Vagner" algotņu aizturēšanu Baltkrievijā, kas, ja tic režīma drošības iestādēm, ieradušies "destabilizēt situāciju pirms vēlēšanām".

Viņš arī apgalvoja, ka valsts destabilizēšanai ārēji spēki atvēlējuši miljardus dolāru, un kaujinieku ierašanos saistīja ar nereģistrētā prezidenta amata kandidāta Sergeja Tihanovska plāniem rīkot nemierus.

Ja pieņem, ka režīma saceltajai trauksmei pirms katrām vēlēšanām ir bijis kāds pamats, sevišķi Krievijas spiediena kontekstā pirms šī gada balsošanas, tad tālākā notikumu attīstība skaidri parāda, ka vismaz viena no režīma izplatītajām versijām pēdējo vēlēšanu sakarā nav patiesa. .

Režīma nostāja par to, no kurienes īsti uzglūn draudi Baltkrievijai, mainījās neticami strauji.

Vēlēšanu dienas vakarā, 9. augustā, kad izskanēja pirmie provizoriskie vēlēšanu rezultāti, kas liecināja par Lukašenko uzvaru ar tradicionālajiem ap 80%, ielās sākās masu protesti pret vēlēšanu rezultātu falsificēšanu un skanēja pret Lukašenko vērsti saukļi "Ej prom!".

Režīmam pakļauto drošībnieku brutālā vardarbība pret demonstrantiem situāciju neuzlaboja, un protesti turpinājās arī nākamajā un turpmākajās dienās. Liecības par miermīlīgo demonstrantu sišanu un spīdzināšanu izraisīja arvien lielāku sabiedrības sašutumu ne vien Baltkrievijā, bet arī ārpus tās robežām.

Laikam jau nojaušot, ka protesti šoreiz ir tik nepieredzēti masveidīgi, ka visus apcietināt neizdosies, un tie var nenorimt tuvākajās dienās, Lukašenko sāka mainīt nostāju un jau 10. augustā nāca klajā ar paziņojumu, ka demonstrantus vada saimnieki no Lielbritānijas, Polijas un Čehijas. Vairs ne vārda par algotņiem un Krieviju, bet gan sazvanīšanās ar Kremli un Maskavas propagandai tik raksturīgās runas par ārvalstu rīkotām "krāsainajām revolūcijām". Izskan arī Latvijas vārds – uz robežas esot aizturēti "provokatori no Latvijas", kas sadarbojušies ar ukraiņiem un mēģinājuši ievest skaidru naudu.

Kā skaidro Livdanska, šāda Lukašenko stratēģija saistīta ar vēlmi saņemt atbalstu no Kremļa.

Drīz vien Lukašenko jau teicās saņēmis pēdējā solījumus sniegt vispusīgu palīdzību drošības garantēšanai Baltkrievijā, tostarp pieminot "NATO draudus". Uz vēlēšanu rezultātu falsifikācijas un masveida cilvēktiesību pārkāpumu fona vēl nupat paša zākātā Krievija nu kļuva par Lukašenko pēdējo cerību.

Aizturētie un terorismā apsūdzētie Krievijas algotņi tika atbrīvoti, un arī Putins pauda gatavību sniegt palīdzību Baltkrievijai un piebilda, ka Krievijas algotņu nonākšana Baltkrievijā bijusi Ukrainas un ASV specdienestu operācija, lai "destabilizētu situāciju".

Lukašenko arī piespēlē Kremlim, norādot, ka situācija Baltkrievijā rada draudus arī Krievijai, un piesaucot Maskavai tik netīkamos opozicionārus Alekseju Navaļniju un Mihailu Hodorkovski kā saistītus ar protestiem valstī. Pierādījumi šādām apsūdzībām neseko.

Bez tā, ka Lukašenko Putinu nu atkal pieglaimīgi dēvē par savu "vecāko brāli", no kura saņem solījumus par 1,5 miljardu dolāru aizdevumu "grūtā brīdī", nevajag par zemu novērtēt viņa spējas sniegt pierādījumus.

Kad Vācija apstiprināja, ka Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs saindēts ar "Novičok" tipa indi, kas vairs neatstāj nekādas šaubas par Krievijas valdības saistību ar šo uzbrukumu, Lukašenko nāca klajā ar sensacionāliem pierādījumiem – "pārtvertā sarunā starp Varšavu un Berlīni" atklājot, ka Kremļa kritiķa saindēšana ir falsifikācija ar mērķi mazināt draudzīgā Putina vēlmi "bāzt degunu Baltkrievijā".

Lukašenko "pierādījumus", šķiet, nopietni neuztvēra pat Krievija, bet vēl lielāku skepsi tie raisīja, kad tika publicēta pati noklausītā saruna starp Niku un Maiku, kuri primitīvā veidā paskaidro klausītājam, ka Navaļnija indēšana ir safabricēta, un piedevām nespēj atturēties piebilst, ka Lukašenko ir "ciets rieksts", kurš visu kontrolē.

Mēģinājums novērst uzmanību no nerimstošajiem protestiem ar tradicionālo ārējo draudu kārti un piedevām darīt to uz Krievijas propagandas pamatiem? Iespējams, tāpēc drīz pēc vēlēšanām Lukašeno jau runāja par militāriem draudiem un armijas kaujas gatavības paaugstināšanu.

Vēl 2019. gada izskaņā Lukašenko, uzturot vārdisko kauju ar Maskavu, pieminēja NATO struktūru, kas "nepacietīs Baltkrievijas suverenitātes apdraudējumu" no Krievijas puses, bet 2020. gada augustā pēc nedēļu ilgušiem tautas protestiem jau stāstīja, ka Putins telefonsarunā solījis palīdzību ārēju militāru draudu gadījumā.

Mulsinoši straujo apdraudējuma virziena maiņu Lukašenko pastiprināja ar rīkojumu pārvietot Vitebskā bāzēto armijas desanta brigādi uz Grodņu netālu no Polijas un Lietuvas robežām.

Zīmīgi, ka pirms tam Lukašenko noraidīja ārvalstu starpniecību situācijas noregulēšanai pēc vēlēšanām un brīdināja, ka kaimiņvalstīs notiek NATO mācības un vērojama "eskalācija un bruņotā komponenta palielināšana".

Lukašenko runāja par "kāpurķēžu rībināšanu" pie Baltkrievijas robežas un deva rīkojumu armijai sekot NATO kustībām Lietuvā un Polijā, būt pilnā kaujas gatavībā un nekautrēties izvērst spēkus to pārvietošanās virzienā.

Pie tā diktators neapstājās. Drīz sekoja atklātas apsūdzības, ka Polija vēlas iegūt Baltkrievijas Grodņas apgabalu, un runas, ka pilsētā jau plīvojot Polijas karogi.

To visu pavada apgalvojumi, ka "nekārtību rīkotāji" jeb miermīlīgie protestētāji ir ieradušies no ārzemēm un viņiem tiek maksāts.

Protestu kustība pret Lukašenko šo pēkšņo "ārējo draudu" rezultātā nenorima, taču tas nav licis režīmam turpināt izspēlēt šo kārti. Pavisam nesen, decembra sākumā, bijušais prezidents nāca klajā ar jauniem apgalvojumiem. Kolektīvās drošības līguma organizācijas padomes sesijā viņš paziņoja, ka NATO tiek veidots spēku grupējums "Baltkrievijas rietumu zemju sagrābšanai". "Tas mums pilnībā tapa zināms," viņš uzsvēris.

Ja kādu mulsina, kā Baltkrievija uzzina NATO plānus, tad jāatceras, kā Minska it kā pārtvēra "Varšavas un Berlīnes" sarunu starp "Niku un Maiku" par Navaļnija indēšanu. Sarunā ar Krievijas premjeru Mihailu Mišustinu, atklājot sensacionālos faktus, Lukašenko paskaidroja, ka noklausīšanās tika veikta kā "pretdarbība NATO" pie Baltkrievijas robežām, attiecīgi fakti par "Novičok" lietu bija vien blakusprodukts.

Polija un Lietuva apgalvojumus par spēku koncentrēšanu savās teritorijās, protams, noliedza. Arī NATO augustā noraidīja, ka grasītos apdraudēt Baltkrieviju.

Arī saistībā ar svaigākajiem Lukašenko apgalvojumiem par NATO grupējuma veidošanu alianse atgādina, ka nerada draudus Baltkrievijai, kā arī nepalielina militāro klātbūtni reģionā. Turklāt šādus apgalvojumus par militāriem draudiem nevajadzētu izmantot par ieganstu vardarbīgām darbībām pret miermīlīgiem demonstrantiem, uzsver organizācija.

Kā skaidro pētnieki, šādi paziņojumi vairāk domāti kā emociju izraisītāji, nevis informēšana par realitāti. Lukašenko šādu "ārēju draudu" radīšana lieti noder gan tādēļ, lai diskreditētu protestētājus kā daļu no ļauna ārvalstu plāna, gan nolūkā izvairīties atbildēt uz protestētāju jautājumiem un prasībām, jo jau ir atklāti viņu "patiesie nodomi". Tāpat ārēju draudu mīts ļauj attaisnot protestu vardarbīgu apspiešanu un pamatot režīma turēšanos pie varas, jo tikai "spēcīgs līderis spēs pasargāt to no bojāejas".

Pētniece Livdanska norāda, ka Lukašenko izmantotā retorika par NATO draudiem un iekšējo iejaukšanos, lai kaitētu Maskavas un Minskas attiecībām, nebija nekāds jaunums.

"Līdzīgi mainījās arī Krievijas medijos izmantotā propagandas stratēģija. Lukašenko režīma stabilitāte vairs netiks apšaubīta, tā vietā tika izplatīti ziņojumi par pastāvošiem apdraudējumiem no Rietumiem. Šīs stratēģijas veiksmes atslēga, iespējams, bija atsevišķu Krievijas žurnālistu aicināšana uz Minsku un darbs Baltkrievijas valdību atbalstošos medijos. Piemēram, Baltkrievijas mediji sāka izplatīt Krievijas kanāla RT nerediģētu oriģinālsaturu," uzsver pētniece.

Tomēr ierastajā propagandas stratēģijā Livdanska šoreiz saskata arī jaunas nianses: "Tā vietā, lai norādītu uz visu rietumvalstu iejaukšanos, kā tas ierasts arī Krievijas retorikā, šoreiz tika izvērsta asa propagandas kampaņa pret atsevišķām valstīm: Baltijas valstīm (jo īpaši Lietuvu), Ukrainu un Poliju. Polijas un Lietuvas kontekstā tika virzīts jauns naratīvs: valstis darbojas, nevis lai aizstāvētu baltkrievu centienus dzīvot demokrātiskā valstī, bet gan lai īstenotu savas ģeopolitiskās intereses."

Tomēr ierastajā propagandas stratēģijā Livdanska šoreiz saskata arī jaunas nianses: "Tā vietā, lai norādītu uz visu rietumvalstu iejaukšanos, kā tas ierasts arī Krievijas retorikā, šoreiz tika izvērsta asa propagandas kampaņa pret atsevišķām valstīm: Baltijas valstīm (jo īpaši Lietuvu), Ukrainu un Poliju. Polijas un Lietuvas kontekstā tika virzīts jauns naratīvs: valstis darbojas, nevis lai aizstāvētu baltkrievu centienus dzīvot demokrātiskā valstī, bet gan lai īstenotu savas ģeopolitiskās intereses."

Iespējams, tas saistīts ar to, ka Baltijas valstis vienas no pirmajām vērsa sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, kuras saistītas ar vēlēšanu rezultātu viltošanu un miermīlīgo protestu apspiešanu. Pats Lukašenko izteicās, ka šīm valstīm tika dota komanda "Fas!".

Kā pēc komandas jautājumam klāt ķērās Krievijas propagandas kanāli. Kanāls "Russkaja vesna" rakstīja, ka "Rietumu kuratoriem pakļautās" Baltijas valstis "veicina protestus un mēģina aizdegt pilsoņu karu Baltkrievijā", savukārt "Vzgljad" analizēja, ka "Baltija un Polija spridzina Baltkrieviju no iekšpuses".

Neapšaubāmi, arī Latvijā ir dzirdīgas ausis no austrumu kaimiņa nākošajai propagandai, par tās ietekmes apmēru precīzi spriest gan ir grūti. Oktobrī Latvijā veiktas aptaujas dati liecina, ka 17% respondentu tīkamāks ir Lukašenko, bet 43% opozīcija. 31% nesimpatizē neviena no pusēm.

Aktīvi propagandu par Baltkrievijā notiekošo izplata uz mūsu reģionu orientētie prokremliskie mediji.

"Piemēram, medija "Sputnik" latviešu valodas versijā bieži parādījušies dažādu ekspertu komentāri par Baltkrievijā notiekošo, paužot tādus dezinformācijas naratīvus kā Rietumu sponsorēti apvērsumi, lai panāktu varas nomaiņu Baltkrievijā, Baltijas valstis un Polija cenšas pārvērst Baltkrieviju par savu provinci, ES cenšas sagraut Baltkrievijas ekonomiku un daudzi citi. Būtu svarīgi uzsvērt, ka šādu naratīvu izplatīšana iet roku rokā ar dezinformatīvajiem vēstījumiem, ko par situāciju Baltkrievijā izplata Kremlis, kā arī pats Lukašenko," skaidro pētniece Livdanska.

Tomēr arī vietējos sociālajos tīklos, kur visu ēteru un dezinformatoru prātus pārņēmusi Covid-19 pandēmija, bija redzamas Baltkrievijas nemieru atblāzmas. Piemēram, tika izplatīta kādas viltus ziņu vietnes publikācija, ka "aiz Baltkrievijas opozīcijas stāv Sorosa aģents" – franču intelektuālis un demokrātijas aizstāvis Bernārs-Anrī Levī, pret kuru nepatiku jau iepriekš ir pauduši Kremļa propagandas mediji.

Tāpat atbalsta vārdus diktatoram Lukašenko "NATO agresijas priekšā" publicēja viens no "Facebook" faktu pārbaudītājiem labi zināmiem personāžiem, kas regulāri publisko dažādas sazvērestības teorijas un laiku pa laikam atgādina par Krievijas un tās prezidenta Putina īpašo vietu pasaulē.

Lietotājs, kura lentē pēdējā laikā dominē tikai ieraksti par "viltus pandēmiju" un "elites plāniem", starp šo gūzmu publicēja arī maldinošus apgalvojumus, ka Lukašenko ir uzvarējis demokrātiskās vēlēšanās un piedevām vēl kādā "visas planētas balsojumā". Viņš arī pamato, ka diktatora pārvēlēšanu ir atzinusi Ķīna, kuras iedzīvotāju skaits jau vien pārsniedzot Lukašenko neatzinušo valstu iemītnieku skaitu. Autors gan noklusē, ka Ķīnas totalitārajā režīmā iedzīvotājiem viedoklis netiek prasīts un demokrātiskas vēlēšanas tur nenotiek.

Tāpat parādās Kremļa propagandai un sazvērestības teorijām raksturīgi apgalvojumi, kas izslēdz iespēju, ka tauta pati varētu kaut ko izlemt, un noniecina protestējošo iedzīvotāju prasības, jo patiesībā notiekot cīņa par Baltkrievijas pakļaušanu Rietumiem, kas novedīšot pie tautas iznīcības. Vienīgais glābiņš esot atbalstīt Lukašenko un Krieviju. Visā vēl iepīts mūžīgais Kremļa motīvs par cīņu pret "nacistiem".

Ja ticēt Baltkrievijas režīma propagandai, protestus pilnībā kontrolē no ārzemēm. Pats Lukašenko Krievijas medijiem stāstīja, kā amerikāņi viņu izsekojot no kosmosa kuģa un no komandcentra pie Varšavas "dodot signālu demonstrantiem".

Savukārt liecības par vardarbību, spīdzināšanām un nelikumīgām aizturēšanām, kas masveidā notiek Baltkrievijā, valsts kontrolētajos medijos neatrast. Turklāt neatkarīgie mediji un to žurnālisti paši tiek pakļauti represijām un aizturēšanām.

Zīmīgi, ka ar notiekošo neapmierināto un streikojošo valsts raidsabiedrības žurnālistu vietā darbā stājās "speciālisti no Krievijas", kā raksturoja pats Lukašenko, izsakot pateicību Kremļa propagandas kanālā RT par labu darbu.

Miermīlīgo demonstrantu virzienā vēlās dažādi apvainojumi. Jau pirmajās protestu dienās Lukašenko norādīja, ka ielās izgājuši apreibinājušies cilvēki. "Nosmēķējušies, daudz piedzērušos, ar narkotikām – šausmas," viņš komentēja. Regulāri tiek atgādināts, ka protestētāju "saujiņa" ielās dodas par naudu un viss notiek pēc "krāsaino revolūciju metodoloģijas", un daudzi no tiem ir apreibinājušies noziedznieki un "aitas". "Nelielais" daudzums "protestunu", kā mēdz izteikties diktators, atsevišķās protestu akcijās gan tiek lēsts 100–200 tūkstošu dalībnieku apmērā.

Lieki piebilst, ka režīma un tā kontrolēto mediju apgalvojumi par "60%" alkoholiķu un narkomānu masām apstiprinājumu faktos negūst, bet attieksmi ilustrē vadoņa staigāšana ar triecienšauteni rokās.

Jau dažādos atsevišķos incidentos režīma medijos mēģināts apgalvot, ka aizturēšanas laikā cietušie ir bijuši dažādu vielu ietekmē. Milicijas piekauto Jevgēniju Zaičkinu, kurš kļuva slavens preses fotogrāfiju dēļ, TV sižetā padarīja par "spēcīgā narkotiku reibumā" esošu. Tiesa, medicīnas dokumenti liecina, ka slimnīcā nekāda apreibinošo vielu klātbūtne viņa organismā netika konstatēta.

Novembrī sabiedrību šokēja jauna vīrieša Romāna Bondarenkas nāve pēc tam, kad viņš tika aizturēts un piekauts. Izmeklēšanas komiteja pēc plašā sabiedrības sašutuma par šo gadījumu paziņoja, ka viņam bijusi "alkohola intoksikācija". Šādu oficiālās iestādes apgalvojumu apgāza medicīniskās apskates dokumenti un slimnīcas ārsts. Mediķis, starp citu, par savu atļaušanos atklāt patiesību pēc tam tika pakļauts kriminālvajāšanai.

Lukašenko bija arī, ko atbildēt par neskaitāmajām liecībām, ka protestētāji ir sistemātiski sisti un spīdināti – 60% liecību par drošības iestāžu vardarbību esot "feiks", bet zilumus cilvēki paši sev krāsojuši, lai diskreditētu OMON vīrus, kurus līderis raksturoja kā "savus cilvēkus", kuriem ir jāpiedod, pat ja viņi "kļūdījušies".

Tikmēr neskaitāmi video un liecības no protestiem apstiprina drošības spēku brutalitāti gan protestu izdzenāšanas, gan aizturēšanas laikā, gan aizturēšanas automašīnās un izolatoros.

Par spīti režīma noliegumam un meliem, jau septembra sākumā bija savākts simtiem liecību par spīdzināšanas gadījumiem. Vairāk nekā 2600 atbalsta pieteikumu saistībā ar spīdzināšanu ir saņēmis Latvijas centrs "Marta".

Savukārt žurnālisti uzzinājuši datus par vairāk nekā 1300 protestu laikā cietušajiem, kas nonākuši mediķu aprūpē līdz septembra vidum. Alkohola klātbūtne asinīs konstatēta tikai 2% cietušo, bet narkotiku reibums – nevienā gadījumā.