Medijs. Pārliecinies, vai to ir publicējis uzticams medijs, vai nav aizdomīgs domēna nosaukums, kas atgādina Latvijā populārus medijus. Pārbaudi, vai medijam ir norādīta redakcija un tās kontakti, vai rakstam ir norādīts autors.

Virsraksts. Pievērs uzmanību, vai ziņai nav emocionāls, sensacionāls virsraksts, vai nav lietoti dažādi pārspīlējumi.

Avots. Izpēti, vai un uz kādiem avotiem ziņā ir atsauces, kas ir ziņas autors. Pārbaudi ziņu arī citos avotos.

Saturs. Novērtē, kādi foto, video izmantoti, vai tiem ir atsauces, tāpat pievērs uzmanību, vai teksta izkārtojums, gramatikas, pieturzīmju lietojums nerada šaubas.

Datums un laiks. Pārbaudi, vai ziņai ir norādīts publicēšanas laiks un vai tas sakrīt ar notikumu izklāstu.

"Viltus ziņas tiek izplatītas dažādu iemeslu dēļ. Tie, kas to dara apzināti, parasti ar to cenšas gūt kādu labumu – peļņu, popularizēt savas preces vai konvertēt iegūto atpazīstamības kapitālu vēlēšanās.

Var rast vairākus iemeslus pašreizējam viltus ziņu uzplaukumam Latvijā. Tās tiek plaši izplatītas "Facebook" grupās un citās sociālo mediju platformās, un šie viltus ziņu tīkli ir attīstījušies tieši pēdējos gados. Ja pavasarī izplatītās konspirācijas teorijas daudz neatšķīrās no citās valodās novērotajām, sasaistot tās ar globālismu, tad tagad daļas sabiedrības piekrišanu tām var skaidrot ar to lokalizēšanu un sasaisti ar sociālekonomisko un politisko situāciju, kas vietējai auditorijai ir saprotamāka.

Nozīmīgs aspekts ir sabiedrības zemā uzticēšanās amatpersonām, politiķiem, institūcijām. 2019. gada Eirobarometra dati liecina, ka Saeimai uzticas vien 19% Latvijas iedzīvotāju, valdībai – 28%, valsts pārvaldei – 32%, bet politiskajām partijām – tikai 6%. Sabiedrības uzrunāšana galvenokārt notiek tikai priekšvēlēšanu periodā. Liela daļa sabiedrības ikdienā neinteresējas par politiku vai zinātni, līdz ar to informācija un zināšanas par to nonāk no paziņām vai, visdrīzāk, tiek gūtas sociālajos medijos vai medijos virsrakstu līmenī. Te svarīga ir sabiedrības medijpratība un mediju lietošanas paradumi. Jebkuram, kas saskaras ar kādu sensacionālu informāciju, būtu jāatbild uz diviem jautājumiem – no kurienes šī informācija ir iegūta un kāds ir šīs personas patiesais mērķis?

Nav jābrīnās par Alda Gobzema popularitāti sociālajos medijos, jo viņš, tāpat kā Artuss Kaimiņš pirms un pēc 2014. gada Saeimas vēlēšanām, saviem sekotājiem stāsta "politiskās aizkulises" un savas interpretācijas par politiku, kas, kā jau opozicionāram, loģiskā kārtā bieži nesakrīt ar valdības pozīciju. Neviens cits nacionāla līmeņa politiķis tik ciešu komunikāciju ar sabiedrību neveido. Tāpat jāatceras, ka katrās nākamajās vēlēšanās piedalās arvien mazāk iedzīvotāju. Pēdējo nedēļu mēģinājumi uzrunāt sabiedrību idejiski ir pareizi, bet ne vienmēr veiksmīgi, ko veicina arī pārteikšanās vai misēkļi. Daļai sabiedrības amatpersonas ir kā ballītē nejauši iebriduši svešinieki, kas sajauca vietu un vēl pateica kaut ko jautru.

Grupējumu "mēs–viņi" veidošanās, manuprāt, notika arī šo cilvēku izsmiešanas un apsaukāšanas sociālajos medijos dēļ, kas palielināja atsvešināšanos un kāpināja emocijas. Ārējā ienaidnieka iezīmēšana spēj stiprināt šādas grupas. Tieši emocionāli vēstījumi ar negatīvu kontekstu ir sociālo mediju virālo ierakstu neatņemama sastāvdaļa, kas ilgtermiņā nogurdina lietotājus un var radikalizēt tos. Emocionalitāti var novērot ne tikai parasto cilvēku, bet arī publiski zināmo personu komunikācijā. Katram vajadzētu racionāli izvērtēt līdzšinējo komunikāciju un padomāt, ko un kāpēc sociālajos medijos publicē.

Institūcijām un amatpersonām uz viltus ziņām par nozarēm būtu jāreaģē nekavējoties, nākot klajā ar konkrētiem pretargumentiem un faktiem, nevis jānorobežojas un jāklusē, jo katra stunda pavairo uzticēšanos falsifikācijai. Pēdējās nedēļās vairākas lietas ir uzlabojušās, bet jāatzīst, ka to varēja un vajadzēja darīt gan agrāk, gan labāk. Tāpat valsts līmenī nepieciešama vienota stratēģiskā komunikācija un spēja ātri reaģēt, jo informācijas vidē izaicinājumi var būt ne tikai iekšēji, bet arī ārēji."