Klusums pirms vētras?

Uz šo ambiciozo prognožu fona teju absurds pirmajā brīdī šķiet fakts, ka pēdējo piecu gadu laikā (kopš 2019. gadā Eiropa pieteica zaļo kursu) Latvijā sadales sistēmā sadalītās (vienkārši sakot – sabiedrības patērētās) elektroenerģijas apjoms sarucis par teju 10 % - no 6,5 teravatstundām (TWh) 2019. gadā līdz 6 TWh 2023. gadā. Iemesli tam ir dažādi, tostarp – sarūkošs iedzīvotāju skaits, augoša energoefektivitāte un, protams, elektroenerģijas ražošana pašpatēriņam – saražotā un tūlītēji patērētā elektroenerģija "neiekrīt" sistēmas operatora sadalītās elektroenerģijas bilancē.

Tomēr mums "Sadales tīklā" šī situācija rada deja vu sajūtu – kā sabiedrība ļoti bieži esam gatavi nogaidīt līdz pēdējam un tad milzīgā jaudā un ātrumā mobilizēties, lai panāktu kaimiņvalstis. Tieši to vērojām mājsaimniecību saules paneļu bumā Latvijā, kad pēc ļoti lēnas iešūpošanās burtiski divu gadu laikā faktiski esam apsteiguši mūsu kaimiņus igauņus uzstādīto mikroģeneratoru skaita ziņā. Šoreiz bijām veiksmīgi, jo savlaicīgi īstenotā elektroenerģijas sadales sistēmas viedizācijas programma (no viedajiem skaitītājiem līdz tīkla un pakalpojumu digitializācijai) ļāva mums pietiekami ātri un operatīvi apstrādāt pieteikumus, neskatoties uz milzīgo interesi, ko veicināja gan elektroenerģijas cenu straujais lēciens, gan atbilstoša valsts politika un atbalsta programmu pieejamība.

Enerģētikā tomēr šāda pieeja ne vienmēr strādā, jo jebkura liela attīstības projekta realizācija ir mērāma pat vairākos gados. Tas nozīmē, ka tīkla jaudu stiprināšana jāplāno savlaicīgi, faktiskās vajadzības apsteidzoši. Ja laikus neizbūvēts ceļu satiksmes mezgls rada vien nepatīkamus sastrēgumus, tad laikus neizbūvēta elektrības infrastruktūra nozīmē to, ka elektrības vienkārši var nebūt. Pateikt investoram, ka viņš ir laipni aicināts būvēt rūpnīcu Latvijā, bet elektrības pieslēgumu gan būs jāpagaida piecus gadus, visticamāk, nozīmē šo investoru zaudēt.

Šobrīd sadales sistēmā kopumā pietiek tīkla jaudu mērenai, pakāpeniskai attīstībai. Tomēr, ja plānojam pat niecīgas izmaiņas siltumapgādes elektrifikācijā, sistēmā šobrīd esošās brīvās patēriņa jaudas var tikt izsmeltas pāris mēnešos. Rīgas Tehniskās universitātes un "Trinomics" 2023. gadā veiktā pētījumā prognozēts, ka 2035. gadā elektrificēti būs aptuveni 25 % no kopējās centralizētās siltumapgādes jeb aptuveni 2 TWH. Tas nozīmē vēl papildus 20 % pieaugumu pie esošā kopējā patēriņa (ap 7–8 TWH sadales un pārvades sistēmā kopā) un attiecīgi nepieciešamību pēc atbilstošām patēriņa un ražošanas jaudām.

Visu šo vēl vairāk sarežģī fakts, ka tīkla jaudu pieejamība ir līdzīga "vidējai temperatūrai slimnīcā". Fakts, ka Latvijā vispār ir pieejamas tīkla jaudas, neko nedos investoram, kurš vēlēsies ienākt konkrētā teritorijā, kur to nebūs, vai pašvaldībai, kura vēlēsies elektrificēt siltumapgādi šajā teritorijā. Tāpēc valstiski plānota un savlaicīgi īstenota elektrotīkla stiprināšana ir mūsu visu – valdības, pašvaldību, uzņēmēju un sistēmas operatoru kopīgs uzdevums.

Arī transporta elektrifikācijā novērojamas būtiskas attīstības tendences, kur, pareizi koordinējot un visos līmeņos atbalstot attīstību (gan ar elektroauto iegādes atbalstu, gan ar nodokļu politiku, gan ar uzlādes punktu pieejamību), varam piedzīvot būtisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu. No savas puses tam, protams, gatavojamies, tostarp piesaistot ES finansējumu infrastruktūras izbūvei, bet vēlreiz atgādinu – infrastruktūras izbūve ir process, kam nepieciešams atbilstošs laiks un arī finansējums gan īstermiņā, gan arī ilgākā perspektīvā.

Patēriņa pieaugums ir tikai viena medaļas puse. Otra puse – elektrības ražošana un patēriņam atbilstoša valsts kopējā ģenerācijas jaudu apjoma un portfeļa sabalansēšana. Latvijā jau uzstādītās un vēl plānotās saules elektrostacijas pēc uzbūvēšanas teorētiski spēs nodrošināt sabiedrībai nepieciešamās ģenerācijas jaudas, bet – tikai dienā un tikai atbilstošos laikapstākļos.

Kas aizvietos sauli un vēju, kad to nebūs, kā attīstīsies akumulācijas risinājumi – mājsaimniecību un industriāla mēroga, kā pārvaldīt visas šīs daudzveidīgās un mainīgās ģenerācijas un patēriņa plūsmas, lai elektrība plūstu "kā pa diedziņu" tur, tad un tieši tik, cik vajadzīgs, – tas iespējams tikai ar pārdomātu, līdzsvarotu valsts enerģētikas stratēģiju un atbilstošu rīcības plānu, kur ikviens – no nodokļu politikas veidotājiem līdz elektroenerģijas ražotājiem un sistēmas operatoriem izprot kopējo ainu, savu iespēju un atbildības ietvaru.

Attiecībā uz elektroapgādes sistēmas attīstību arī "Eurelectric" savā 2023. gada ziņojumā skaidri norāda uz dalībvalstu nepieciešamību veikt savlaicīgas, pieprasījumu apsteidzošas tīkla investīcijas, jo nevaram atļauties situāciju, ka ikviens jaudas pieprasījums tiek ielikts rindā uz trim gadiem.

Kā visus šos enerģētikas nākotnes "puzles" gabalus salikt vienā skaidrā bildē drošai un ilgtspējīgai elektroapgādei – par to diskutēsim šī gada 10. maijā elektroapgādes inovāciju forumā "AC/DC Tech 2024".