"Sievietei bija ļoti slikti, viņai bija nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija. Ārsti viņu par to informēja. Un tas cilvēks prasa – cik ilgi? Cik ilgi man tā būs? Protams, ka tu neko nevari viņam atbildēt – tas būs dienu, divas vai kā vispār beigsies. Tas ir drausmīgi," daļu no savas tagadējās ikdienas ieskicē mediķe. Viņa atzīst, ka darbs reanimācijas nodaļā ir devis rūdījumu, bet tas nevar izdzēst cilvēcību. Gan Ieva, gan viņas kolēģi pārdzīvo par pacientiem, kas mokās un kuru dzīvību izdzēš slimība. Pašlaik šādu pacientu ir vairāk nekā jebkad agrāk, tāpēc pēc dežūras reanimācijas nodaļā nereti viss, ko vēlas māsa, ir ieiet dušā un vienkārši būt klusumā un mierā.

Šis gads ienesis korekcijas ikviena cilvēka dzīvē, un, iespējams, Ieva, strādājot reanimācijas nodaļā, tās izjutusi skaudrāk un sāpīgāk, nekā daudzi no mums spēj iztēloties.

Ieva PSKUS strādā teju 20 gadus, un visu šo laiku viņa ir darbojusies Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā. Pirms deviņiem gadiem Ievas dēls uzsāka mācības pirmajā klasē. Tā kā darbs reanimācijas nodaļā nozīmē diennakts dežūras, viņa nolēma samazināt slodzi reanimācijas nodaļā un sāka strādāt arī privātajā sektorā, kur darbs bija jāveic pa dienu. Tā nu viņa reizi nedēļā dežurēja reanimācijas nodaļā, bet darbadienās strādāja privātā klīnikā. Dzīves ritms viņu apmierināja, darbs bija stabils, atalgojums pieņemams. "Varēju palīdzēt savam bērnam skolas gaitās, kā arī varēju būt vairāk kopā ar ģimeni."

Tad pienāca 2020. gada marts un situācija strauji mainījās – klīnikai, kurā strādāja Ieva, bija jāaptur darbība. Tā kā Ieva četras diennaktis mēnesī dežurēja PSKUS, viņai nepienācās dīkstāves pabalsts vai kompensācija par darbu, ko viņa vairs nevarēja darīt. "Loģiski, ka ienākumi stipri samazinājās, līdz ar to es atgriezos šeit strādāt vairāk," stāsta reanimācijas māsa. Protams, darba netrūka un netrūkst – viņa strādā pilnu slodzi un vairāk. Pašlaik Ieva joprojām strādā divās darbavietās, bet, ņemot vērā ievērojamo slodzes pieaugumu reanimācijas nodaļā, mājās pavadīt laiku izdodas ļoti maz.

Ieva stāsta, ka reanimācijas nodaļā darba apjoms un intensitāte gada nogalē ir pieaugusi, jo, pieaugot stacionēto cilvēku skaitam, kā arī palielinoties smago gadījumu skaitam, nodaļā vajadzēja vairāk māsu. "Personāla ir tik daudz, cik ir," saka Ieva, "atbilstoši mēs sākām strādāt vairāk." Ir papildu dežūras. "Dienu skaits, ko tu pavadi darbā, visiem ir krietni lielāks."

Lai arī februāra vidū, kad notika intervija, stacionēto pacientu skaits bija samazinājies, reanimācijas nodaļā to just nevarēja. "Mums visu laiku ir pilns," atklāj Ieva. "Jā, varbūt stundu ir brīva vietiņa, varbūt pusi dienas tā noturas, bet pēc tam tā atkal ir aizņemta."

Darba vide un nodaļas iekārtojums pirms Covid-19 pandēmijas un pašlaik ļoti atšķiras. Tagad viss nepieciešamais ir pieejams katrā palātā. "Protams, vietas palātā ir tik, cik ir." Taujāta par to, kā aizrit viena 24 stundu dežūra, Ieva stāsta: "Tu atnāc uz darbu, sagatavojies, saģērbies specializētajā tērpā un dodies palātā." Tad notiek iepazīšanās ar pacientiem, ar kuriem tajā dienā būs jāstrādā, kā arī tiek sakārtota darba vide, proti, jāsagādā materiāli, ar ko strādāt dežūras laikā. Tad sākas četru stundu darbs ar pacientu. "Aprūpe, uzņemšana, medikamenti, reanimācijas pasākumi – kas nu kurā brīdī nepieciešams. Šīs četras stundas ir ļoti intensīvas, saspringtas. Nav tāda brīža, kad varētu apsēsties vai paskatīties pa logu, lai redzētu, kāds laiks ir ārā. Patiešām tā arī ir, ka tu vispār nesaproti, pa kuru laiku ir sācis snigt, ir apmācies, uzspīdējusi saule vai satumsis. Tu visu laiku esi dziļi darbā, pat nepaceļot galvu."

Pēc četrām palātā pavadītām stundām māsa no tās dodas ārā. "Ir pārģērbšanās, mazgāšanās. Tad ir atpūtas brīdis, kad var padzert ūdeni, kafiju, paēst. Bet tas nenozīmē, ka tu savas atpūtas stundiņas sēdi un neko nedari." Ir jāsakārto dokumentācija, jāsniedz atbalsts kolēģim, kas tajā laikā atrodas palātā. Tāpat jāsagatavo viss nepieciešamais nākamajām četrām stundām palātā. "Tu it kā esi ārā no tās netīrās zonas, no palātas, prom no pacientiem, bet tu visu laiku strādā komandā ar kolēģi, kurš ir ar tevi pārī, kurš ir palātā."

Jau pirms došanās uz darbu Ieva zina – dežūra sāksies palātā vai ārpus tās.

Ieva stāsta, ka, sākoties Covid-19 pandēmijai, kad mediķiem parādījās pirmie spectērpi, cilvēki daudz runāja par to, cik grūti un neērti ir tajos strādāt. Tomēr fiziskās neērtības nav lielākās grūtības, ar ko viņa saskaras. "Jā, tu strādā savā spectērpā, nevari jebkurā brīdī padzerties, iziet uz tualeti, kad vien vēlies, bet nu jau uztver to kā pašsaprotamu lietu. To, ka tev spiež sejas maska, respirators, ka tev ir nospiedumi uz sejas, ka tev brilles svīst ciet, mēs jau esam pieņēmuši un ar to sadzīvojuši. Mēs tā strādājam. Bet, ja man jāsaka, kas tad ir tas, pie kā nevar pierast, tad tas ir emocionālais stress, spriedze, kas pārspēj visu fizisko nogurumu un neērtības."

Turklāt emocionālais stress turpina palielināties. Īpaši izteikts kāpums bija jūtams pagājušā gada otrajā pusē, kad strauji palielinājās stacionēto pacientu skaits, kam sekoja arī mirstības pieaugums. "Jā, es esmu pieradusi pie drēbēm, pie aprīkojuma, bet psiholoģiski, morāli pie tā, kas notiek, tu nevienā brīdī nevari pierast."

Ieva atklāj, ka viņas kolēģei 2021. gada februāra vidū, kad notika mūsu saruna, reanimācijas nodaļā vienlaikus bija mamma un tētis. "Un vakar viņas tētis nomira," vienu no daudzajiem pārdzīvojumiem atklāj Ieva, "nodaļa tagad ir ļoti klusa, nevienam negribas runāt..." Jau tā ikdienā pārdzīvot pacientu nāvi ir ļoti smagi, bet gadījumos, kad cīņā par dzīvību zaudē kāds kolēģa tuvinieks, izturēt ir vēl grūtāk. "Un mums tas nav pirmais gadījums."

"Es varu iedomāties, cik šausmīgi ir tiem piederīgajiem, kam šeit ir radinieki un kas nevar ar viņiem tikties un atvadīties," stāsta Ieva. Arī pirms pandēmijas reanimācijas nodaļā pacientu dzīvības izdzisa, tomēr māsa norāda: "Tas nebija tik bieži. Izveseļojušos pacientu īpatsvars bija krietni vien lielāks." Turklāt tagad situācija ar katru pacientu var būt pilnīgi neprognozējama – pacients, kurš ir pie samaņas un spējīgs pats elpot, pēc stundas vai divām var būt miris. "Un tas ir tas, kas visvairāk tevi psiholoģiski grauj, un nekad neviens no mums nav teicis, ka pie tā varētu pierast. Tas ir ļoti, ļoti grūti. Un tas notiek teju katru dienu."

Ieva stāsta, ka nav salīdzināms tas, kāda bija situācija 2020. gada pavasarī, ar to, kāda tā ir tagad. Un tas, protams, ietekmē arī to, kas notiek viņas privātajā dzīvē un ģimenē. "Pavasarī tas bija salīdzinoši mierīgs darba režīms. Tagad ir tā, ka es aizeju mājās pēc savas diennakts dežūras un esmu pilnīgi nekāda. Negribas runāt, neko negribas. Tas, ko visvairāk gribētos, ir vienkārši aiziet gulēt, neko nedarīt un ne par ko nedomāt. Bet tu ļoti labi saproti, ka nevari to atļauties – tev ir bērni, tev ir vīrs un visi mājas darbi, kas ir jāizdara." Ieva piebilst, ka viņas ģimene ļoti cenšas un rūpējas par viņu, pēc dežūras atslogojot viņu no tādiem darbiem kā, piemēram, iepirkšanās un ēst gatavošana.

"Pēc dežūras gribas vienkārši klusēt, bet ģimene, protams, redz, ka tev ir grūti, ka tu esi pārguris gan fiziski, gan emocionāli," atklāj Ieva. Protams, ir situācijas, kad neizdodas kontrolēt savas emocijas un noturēt tās sevī. Ir reizes, kad vienkārši gribas raudāt un tu neko nevari tur padarīt.

Protams, arī Ievas dzīvei nepaslīd garām grūtības, ko pandēmija radījusi ikvienam. Viņa ir ne tikai medicīnas māsa, bet arī mamma. Pavasarī Ievas bērni dzīvoja pie vecmāmiņas, bet ģimenei šāds risinājums bērnu pasargāšanai no iespējamas inficēšanās, protams, nav piemērots ilgtermiņā. Tagad bērni dzīvo mājās, kas, ņemot vērā Ievas darba specifiku, raisa satraukumu par viņu veselību. Ieva arī atklāj, ka viņas slodze neļauj sniegt atbalstu bērnam attālināto mācību laikā. Ir jātiek galā pilnīgi patstāvīgi. "Jā, protams, man ir kreņķi par to, kā dēls pabeigs devīto klasi, kādas būs sekmes un kā tas ietekmēs turpmāko izglītību."

Runājot par vakcināciju, Ieva atklāj, ka tā, protams, radījusi zināmu drošības sajūtu par pašas veselību. Tomēr viņa apzinās, ka var būt Covid-19 pārnēsātāja un radīt riskus citiem, tāpēc cer, ka drīzumā pasargāti būs arī viņas tuvinieki, piemēram, vecāki. "Es ļoti gaidu to brīdi, kad viņi saņems vakcīnu un mēs varēsim satikties."

Tāpat medmāsa cerīgi raugās uz riska grupu vakcinēšanu, jo tas tieši varētu ietekmēt situāciju reanimācijas nodaļā, pasargājot cilvēkus no smagām slimības komplikācijām, kā arī pāragras un mokošas nāves.

Taujāta par sabiedrības attieksmi pret ierobežojumiem un Covid-19, Ieva priecājas, ka liela daļa cilvēku apzinās situācijas nopietnību un ierobežojumus ievēro. Tomēr viņa neslēpj sašutumu un neizpratni par to, cik aktīvi sabiedrība iesaistās dezinformācijas izplatīšanā. Kā piemēru viņa min Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" ārsta palīdzi, feldšeri Marinu, kuras ierakstītais audio ar nepatiesu informāciju par situāciju slimnīcās strauji izplatījās sociālo tīklu platformās. Viņas paustā informācija izraisīja daudz lielāku rezonansi nekā tas, ko stāsta mediķi un cilvēki, kas patiesi piedzīvojuši to, kā ikdienu mainījusi pandēmija. "Es nezinu, kas tas ir. Varbūt cilvēkiem vienkārši gribas noliegt, atbīdot to problēmu tālāk no sevis. Tā teikt – tas mani neskar."

Ieva atklāj, ka arī reizēs, kad cilvēki no malas jautā par situāciju slimnīcā un viņa raksturo reālo ainu, viņi cenšas sarunu ievirzīt tā, lai kaut kādā veidā attālinātos no problēmas un realitātes.

Ieva uzsver, ka arī 70, 80 un 85 gadus veci cilvēki varētu dzīvot vēl vismaz piecus vai 10 gadus un viņiem nevajadzētu mirt tagad. "Tajā brīdī es nesaprotu, kā tas cilvēks var pateikt – ja viņam jau ir 70 gadu, tad ir tā, kā ir. Nu nav tā! Viņš jebkurā gadījumā ir cilvēks, un viņš nebūtu nomiris, ja nebūtu Covid-19." Mediķe arī atgādina – cilvēki ar cukura diabētu vai citām slimībām var dzīvot gadu desmitiem. Un tieši piesardzības pasākumu ievērošana ir tas, kas var palīdzēt nepārraut daudzas dzīves. "Arī man tas ir grūti – netikties ar savējiem –, bet tas ir tas, kas var pasargāt daudzus."

Ieva novērojusi, ka šis laiks ļoti labi parāda, kāds ir katrs cilvēks mums līdzās un cik ļoti mēs varam viens otram palīdzēt. "Man gribas pateikt ļoti lielu paldies saviem kolēģiem – mēs viens otru atbalstām, cik ļoti vien varam. Ne tikai darba ziņā, bet arī psiholoģiski, jo vistuvākais, ar ko tu vari parunāt un kurš tevi sapratīs, ir tavs kolēģis, ar kuru tu izrunā visu. Ne jau mājās tu stāstīsi – neapgrūtināsi ģimeni ar tādām lietām. Kolēģi ir saprotoši un pretimnākoši."

Kolēģu rūpes var just arī mūsu tikšanās, kas notika Ievas pārtraukumā, laikā. Nodaļas virsmāsa ne vien ļoti stingri iestājās par Ievas interesēm un labsajūtu attiecībā uz intervijas laiku, bet arī piezvanīja, lai atgādinātu, ka pārtraukuma laikā viņai ir ne tikai jāveicina sabiedrības izpratne par to, kas notiek slimnīcā, bet arī jāpaēd vai vismaz jāpadzeras.

Ieva piebilst, ka, protams, ne vienmēr kolēģiem pietiek spēka, lai vispār komunicētu vai runātu ar otru, atbalstītu vai iedvesmotu. Reizēm tā vienkārši ir. "Kādam varbūt šķiet, ka kaut kas ir ne tā pateikts, bet tas viss ir pārguruma un izsīkuma dēļ," pārliecināta ir Ieva.

"Jā, mēs esam izturīgāki, noteikti, bet arī mums visā ir savas robežas," par mediķu spēju pieņemt nāvi un tikt galā augsta stresa situācijās saka Ieva. "Arī agrāk es pārdzīvoju par pacientiem, bet tagad tas notiek diendienā, katru dežūru." Viņa norāda, ka pašlaik diezgan bieža ir situācija, ka pēc dežūras mediķi raud, asaras birst un tur neko nevar padarīt.

Taujāta par izmaiņām atalgojuma sistēmā, Ieva atklāj, ka pašlaik viņa saņem piemaksu par darbu ar Covid-19 pacientiem, bet nav zināms, vai to nodrošinās arī turpmāk. "Nav tā, ka cilvēki strādā vairāk tikai piemaksu dēļ, bet, protams, tas ir pozitīvs pastiprinājums. Tu jūti, ka vismaz kaut kādā mērā esi novērtēts."

"Neviens nestrādā ar domu – mums ir piemaksas un tikai tāpēc mēs dodamies uz priekšu. Darbs ir tāds, kāds tas ir, un tas ir jādara – ar piemaksu vai bez tās." Ieva atklāj, ka izmaiņas atalgojumā šogad ir jūtamas un ir sajūta, ka mediķi beidzot ir sadzirdēti.

Viņa norāda, ka līdzīgas sajūtas ir arī saistībā ar sabiedrības attieksmi, piemēram, par sarūpētajām maltītēm un dažādām akcijām mediķu atbalstam. Ieva ir ļoti pateicīga ikvienam, kas atbalsta un novērtē to, ko dara viņa un viņas kolēģi.