Nomiršu. Tā sievai janvārī īsziņā rakstīja Andris Bunka, elpodams ar skābekļa maskas palīdzību. Sieva apsauca, lai beidz runāt par miršanu, taču vīra pēdējās vēlmes – kam atdot automašīnu, kam velosipēdu – uzklausīja. Ne velti, jo Andrim ir 75 gadi un, Covid-19 tāda vecuma cilvēkus pļauj veikli. Pie tam viņš ir otrā tipa diabētiķis, sirdi stutē stenti un kardiostimulators. Tomēr izdevās izķepuroties. Pats gan nedomā, ka ir vesels, jo saglabājies nepatīkams klepus. "Kovids var iebliezt pa otru sānu. Lekties nevar. Šī slimība ir tik riebīga, ka var pārsteigt," viņš saka rāmā balsī, tikko iznūjojies pa sniegotiem mežiem Ogrē. Priecīgs, ka saņēmis negatīvu testu, viņš sevi par brīvu no Covid-19 dēvē kopš 13. februāra.

Patlaban Andris ir pensijā, dzīvo Ogrē. Savulaik strādājis vadošos amatos kriminālpolicijā un valdības apsardzē, tai skaitā – piedalījies barikāžu notikumos, taču nosargāt sevi no Covid-19 nespēja. "Nav ne jausmas, kur inficējos. Uzpasējāmies ar sievu ļoti: maskas, dezinfekcijas līdzekļi – mašīnā, somā, kabatās. Ciemos negāju. Iepirkos "rimčikā" tikai agros pirmdienu rītos un – visai nedēļai," saka Andris. Vienīgais ticamais variants – pieskāries nedezinficētam durvju kliņķim un roku pielicis sejai. "Viss sākās ar nelielu klepu, nogurumu, galvassāpēm. Pirmās piecas dienas pat temperatūras nebija," atceras Andris.

Viņš nedomāja, ka tas ir Covid-19. Ģimenes ārste ieteica veikt testu. Pēc piecu dienu neziņas bija skaidrs, ka abi ar sievu ir pozitīvi. Andris nejutās pavisam slikti, tāpēc deviņas dienas ārstējās mājās, paļaujoties uz ģimenes ārstes norādēm. Naktī uz 20. janvāri temperatūra uzlēca līdz 37,8 grādiem. Lai arī viņam ir gudrais pulkstenis, kas mēra skābekli, brīdī, kad parādījās paaugstināta temperatūra, viņš lūdza kādu draugu nopirkt aptiekā oksimetru. Skābekļa saturācija bija nokritusies līdz 87,88%.

Neatliekamās palīdzības dienesta ārsti atklāja divpusēju pneimoniju un aizveda uz Sauriešu slimnīcu (Tuberkulozes un plaušu slimību centrs), kas ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas filiāle un specializējas plaušu slimību ārstēšanā. "Gāja ļoti smagi. Gandrīz nedēļu nepārtraukti skābekļa maskā. Milzīgi daudz ko sagāza manī iekšā."

Ārstējošā ārste Sandra Auziņa stāsta, ka ar "sagāza iekšā" saprotams: vitamīni, antibiotikas, kortikosteroīdi – tas viss intravenozi jeb caur sistēmu. Vēl arī pretvīrusu medikaments remdesivīrs. Protams, ārstēšana paredzēja arī skābekļa masku un regulāras kustības. Plaušu bojājums, iestājoties slimnīcā, Andrim bija 30%.

"Var būt pacients ar maz riskiem, tomēr slimības gaita - smaga. Tā drusku ir laimes spēle un loterija." Ir faktori, ko nevar ietekmēt ne ārsts, ne pacients - tas ir bioloģiskais vecums. Citus var: nomest lieko svaru, vakcinēties, neielaist savas hroniskās kaites. "Būtu labi uzpasēt to, pie kā varam piestrādāt," saka Auziņa.

Ne mazāk būtiski esot būt garīgi stipram un kritiski raudzīties uz informācijas telpu. Andrim piemīt abi. Viņš ļoti negribēja padoties vīrusam. "Manas pozīcijas pretim mērķim stiprināja nepārtrauktā uzmanība un atbalsts no manu mīļo puses," viņš stāsta, ka regulāri video zvanos sazinājās ar vairākiem tuvajiem vienlaikus. Andrim ir trīs bērni un trīs mazbērni. Kad labās rokas vēnā "pilēja" sistēma, viņš īsziņas ierunāja ar programmu "Tildes Balss Beta", kas balsi pārvērš tekstā. Taču arī tā kādā brīdī nav darbojusies ar citu telefona versiju, kas Andri dikti kaitinājis.

Andris interesējas par mākslīgo intelektu un kritiski atlasa lasāmo internetā, kur "katrs mēģina izlēkt ar savām gudrībām, lai nopelnītu like vai klikšķi. Esmu tolerants pret dažādiem viedokļiem jo, kas teicis, ka manējais ir svarīgākais, taču Covid-19 noliedzēji ir bleķis!" Kāpēc var neticēt Covid? Andris zina, jo cilvēka domu gājienus pazīst: beidzis kara skolu, dienējis Ziemeļkaukāzā un bijis vietnieks kriminālizmeklēšanas pārvaldē ar Aloizu Blonski. "Ir vairākas metodes, kā izlūkot ienaidnieku, taču Covid-19 ir svešs pretinieks, tātad, bīstams. Tāpēc arī daudzi situāciju neuztver adekvāti."

Pēc deviņām dienām slimnīcā Andris tika mājās. Savus glābējus tā arī neredzēja. "Tās bija lielās vaboles baltos un zilpelēkos kombinezonos ar dīvainām balsīm un jokainām brillēm acu vietā. Uz beigām jau sāku atpazīt viņas pēc individuālajām kombinezonu šņurkstēšanas skaņām. Šķiet, pabiju uz Marsa vai Venēras. Tik spokaini tas viss bija. Bet malači, malači, malači mūsu dakteri, māsiņas, sanitāres, aprūpētājas! To rūpību un pacietību – smagi slimos baroja ar karotīti, mainīja pamperus, dzirdīja ar ūdeni, uzraudzīja, lai pareizi lietotu skābekļa maskas. Milzīgs paldies Latvijas mediķiem! Es viņiem pilnībā uzticos un mīlu viņus!" tā Andris ar pateicību dalījās savā ierakstā "Facebook". Viņš atgādināja, ka jānovērtē, "cik dzīve ir skaista un cik ļoti un patiesi var priecāties par katru saules stariņu, par katru smaidu, par mīļu vārdu."

Sniegos pa mežiem ar nūjām. Tā ik dienu Andris sevi stiprina fiziski. Garīgi lielākais atbalsts ir sieva. Kopā abi ir astoņus gadus. Satikās, kad abi bija palikuši bez dzīvesbiedriem. "Bez sievas es nebūtu izdzīvojis – cilvēks ir labākās zāles. Es ļoti gribēju uz mājām."

Saku Andrim, ka visi slimnieki grib uz mājām. Viņš atbild: "es gribēju ļoti."

Iespējams, Andra nebūtu, ja viņš slimnīcā būtu nokļuvis pirms gada. Zināšanu par vīrusa ārstēšanu bija maz.

Covid-19 pacientus ārste Ize Bērziņa ārstē kopš pagājušās vasaras un novērojusi, ka izķepurojas tie, kuri nav vilkuši garumā ar iestāšanos stacionārā: plaušu bojājumi nav lieli un slimības gaita – vieglāka. Vīruss var izpausties tik dažādi, ka nemitīgi jāpielāgo terapija. Nesen izdevies "izvilkt" divus apaļīgus puišus – katram pieeja bijusi citāda, taču noteicošais – skābekļa "pumpēšana" milzu daudzumā. Katram pacientam ir citāda medikamentu un terapijas piemērošana.

Kamēr Latvijā pirmajā vilnī bija maz pacientu, pasaulē – daudz, tika pētīts, kas un kā iedarbojas. Stradiņa slimnīcas Covid-19 nodaļas virsārsts Kārlis Rācenis stāsta, ka līdz ar to Latvija bija priviliģētā situācijā, jo zināja, kad un kā palīdz steroīdi, antibiotikas. "Pirmajā vilnī bija uzskats, ka nevajag pielietot steroīdus. Tas mainījās pāris mēnešu laikā, jo bija novēroti uzlabojumi to darbībā."

Savukārt antibiotikas esot pārvērtētas, tās lieto tikai tad, ja Covid-19 pievienojas bakteriāla infekcija, kas ir 2–3% gadījumu. Uz Covid-19 antibiotikas neiedarbojas. Asins šķīdinātājus lieto visiem pacientiem, jo Covid-19 gadījumā ir trombozes risks. Devas ir lielākas, nekā ierasts, pastāv asiņošanas risks. Zālēm, remdesivīram, ārsts nevelta atzinīgus vārdus: jau vasarā bijis skaidrs, ka efekts ir tikai nelielā pacientu grupā. Pasaules Veselības organizācija to neiesaka, jo efekts ir mazs un apšaubāms iepretim augstajai cenai. Visvairāk gada laikā mainījies uzskats par to, kā un kad pacientam papildus dot skābekli. Tagad ir skaidrs – pēc iespējas vēlāk vest uz intensīvo terapiju, lai pieslēgtu pie plaušu ventilācijas.

Vēl pirms pāris mēnešiem valdīja uzskats, ka šķidrumu nevajag daudz lietot, lai plaušās neveidojas sastrēgums. Tagad redzams, ka tas ir nepieciešams, citādi ir izteiktāka nieru mazspēja. Tāpat nozīme ir pozicionēšanai. "Manā nodaļā šobrīd daudz darbojas fizioterapeiti un rehabilitologi, rādot vingrojumus un pozicionējot pacientus. Esam plecu pie pleca visu laiku. Tik starpdisciplināra sadarbība nav redzēta – saka pieredzējušie kolēģi," stāsta Rācenis.

Vērtējot Covid-19 saslimstību un mirstību, Rācenis uzsver, ka Latvijā tā tik augsta ir tāpēc, ka plānveida medicīnas pieejamība ir katastrofāla – cilvēki netiek pie ārsta un, saskaroties ar Covid-19, uzzina par ielaistām vainām. Piemēram, par augstu asinsspiedienu, kas bojā sirdi.