Aktieris Kaspars Znotiņš par pandēmijas gadu
Uz radošo garu – iespaids neviennozīmīgs
Nora Rieksta
DELFI žurnāliste
Pagājušā gada 12. marta vakars bija pēdējā reize, kad Latvijas teātros varēja notikt izrādes ar pilnām skatītāju zālēm. Kopš tā laika – pilnīga dīkstāve mijusies ar daļēji atļautu un stingri reglamentētu darbību. Jaunais Rīgas teātris pērnpavasar uz pārmaiņām reaģēja veikli – jau dažas dienas pēc ārkārtējās situācijas izziņošanas aktieri sāka tiešsaistes grāmatu lasījumus, bet vasarā uzņēma daudzsēriju mākslas filmu "Aģentūra", izraisot pat lielāku rezonansi nekā daža laba lielajam ekrānam tapusi spēlfilma.
Zudušais gads?
Ar šo rakstu turpinām sēriju "Zudušais gads?", kurā, uzklausot cilvēku pieredzes stāstus, aplūkojam laika nogriezni gada garumā, kopš pagājušā gada 2. marta, kad Latvijā reģistrēja pirmo pozitīvo Covid-19 testa rezultātu. Kā pandēmija atsaukusies uz cilvēku dzīvi un dažādām nozarēm, tostarp ārstniecību, tautsaimniecību, izglītību un kultūru? Vai šis ir bijis "zudušais gads"?
Foto: LETA, publicitātes foto, Ģirts Freijs
Foto: LETA, publicitātes foto, Ģirts Freijs
"Šī force majeure situācija uz radošo garu atstāj neviennozīmīgu iespaidu. No vienas puses, dīkstāves sajūta, nenotiek attīstība, bet, no otras, ir apziņa, ka notiek kaut kas unikāls. Ne katrai paaudzei izdodas kaut ko tik īpašu piedzīvot," tā par gadu ar Covid-19 sarunā ar "Delfi" saka JRT aktieris Kaspars Znotiņš. Viņš piebilst – šķitis, ka brīvā laika tomēr būs vairāk. Tapušas jaunas programmas ārpus JRT ierastā darba, ievērojot virkni ierobežojumu, notikusi gatavošanās jauniem iestudējumiem, tāpat pērnruden daļēji pilnām skatītāju zālēm bija iespēja spēlēt izrādes klātienē. Vasarā lielu daļu laika aizņēmusi filmēšanās seriālā "Aģentūra". Znotiņš tajā atveido vienu no galvenajām lomām – aģentūras vadītāju Bruno Neretnieku.
Foto: Mārtiņš Grauds
"Aģentūra" ir unikāls notikums, kas pirmspandēmijas apstākļos nebūtu iespējams. Kā "Delfi" stāsta JRT sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Liepiņa, "Aģentūru" kopš pirmizrādes novembra beigās ir iegādāta teju 5500 reižu. Ņemot vērā, ka vienā mājsaimniecībā to skatījušies viens, divi un vairāk skatītāju, teātra vadība leš, ka līdz šim filmu redzējuši vismaz 20 000 skatītāju Latvijā un visā pasaulē. Liepiņa stāsta, ka "Aģentūra" pirkta kopumā 60 valstīs, ārpus Latvijas visvairāk Lielbritānijā, Vācijā un Spānijā.
"Šis projekts ir devis iespēju satikties ar JRT uzticamiem skatītājiem ievērojami lielākā skaitā, kā tas būtu iespējams, piemēram, spēlējot izrādes ierobežotam skatītāju skaitam zālēs. Par to esam gandarīti un pateicīgi skatītājiem par uzticību," saka Liepiņa.
"Šis projekts ir devis iespēju satikties ar JRT uzticamiem skatītājiem ievērojami lielākā skaitā, kā tas būtu iespējams, piemēram, spēlējot izrādes ierobežotam skatītāju skaitam zālēs. Par to esam gandarīti un pateicīgi skatītājiem par uzticību," saka Liepiņa.
Ārkārtējās situācijas laikā JRT trupa teica "nē" tiešsaistei un ekrānam radītiem iestudējumiem, toties par lielu hitu kļuva izrādes "Revidents" ieraksta publicēšana par godu Teātra dienai – to vienā nedēļas nogalē noskatījās aptuveni 40 000 reižu. Tāpat ievērojamu skatītāju interesi raisīja izrāžu "Zilākalna Marta", "Mēnesis uz laukiem", kā arī pavisam nesen "Ziedonis un Visums" ierakstu izrādīšana televīzijā un tiešsaistē.
Skats no izrādes "Ziedonis un Visums". Foto: Gints Mālderis
Darbs pie jauniem iestudējumiem iespēju robežās turpinājies arī pandēmijas laikā. Tiesa, atšķirībā no vairākiem citiem Latvijas teātriem JRT jauno iestudējumu pirmizrādes netiek nospēlētas tukšai zālei.
"Par pirmizrādi gan, kā ierasts, mēs sauksim dienu, kad iestudējumu būs iespējams redzēt skatītājiem," saka Gundega Palma, JRT direktore.
"Vasarā izvēlējāmies taisīt filmu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu iespēja redzēt JRT projektu. Februārī JRT darbinieki devās atvaļinājumā, lai varētu aktīvi strādāt arī šovasar. Darbs pie jauniestudējumu sagatavošanas nav apstājies ne brīdi un turpināsies martā," stāsta teātra vadītāja.
Valdības pieņemtie lēmumi pagarināt ārkārtējo situāciju un pandēmijas trešā viļņa prognozes šopavasar diezgan skaidri likušas saprast, ka ierastā veidā izrādes šajā sezonā, visticamāk, netiks spēlētas. Taču skatītāju klātbūtne un aplausi pēc izrādes ir nozīmīga, iespējams, pat pati nozīmīgākā skatuves mākslinieka darba sastāvdaļa. Tukšās zāles, maskas un ierobežojumi, baiļošanās par nākotni – vai radošais process tiek slāpēts, vai tomēr tam iespējams šajā situācijā augt? Par to turpmākajā sarunā ar Kasparu Znotiņu.
"Par pirmizrādi gan, kā ierasts, mēs sauksim dienu, kad iestudējumu būs iespējams redzēt skatītājiem," saka Gundega Palma, JRT direktore.
"Vasarā izvēlējāmies taisīt filmu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu iespēja redzēt JRT projektu. Februārī JRT darbinieki devās atvaļinājumā, lai varētu aktīvi strādāt arī šovasar. Darbs pie jauniestudējumu sagatavošanas nav apstājies ne brīdi un turpināsies martā," stāsta teātra vadītāja.
Valdības pieņemtie lēmumi pagarināt ārkārtējo situāciju un pandēmijas trešā viļņa prognozes šopavasar diezgan skaidri likušas saprast, ka ierastā veidā izrādes šajā sezonā, visticamāk, netiks spēlētas. Taču skatītāju klātbūtne un aplausi pēc izrādes ir nozīmīga, iespējams, pat pati nozīmīgākā skatuves mākslinieka darba sastāvdaļa. Tukšās zāles, maskas un ierobežojumi, baiļošanās par nākotni – vai radošais process tiek slāpēts, vai tomēr tam iespējams šajā situācijā augt? Par to turpmākajā sarunā ar Kasparu Znotiņu.
Skats no filmas "Aģentūra". Foto: Mārtiņš Grauds
Vai atceraties to 12. marta vakaru, kad tika izziņota ārkārtējā situācija valstī? Kur bijāt un ko darījāt?
Tajā vakarā biju pilnā skatītāju zālē. Tobrīd visi jau zināja, ka nākamajā dienā tas vairs nebūs iespējams. Tas bija publiskais ģenerālmēģinājums JRT izrādei "Sievietes un vīrieši". Alvis Hermanis pirms tam vēl teica visiem uzrunu. Viņš bija sazinājies ar Kultūras ministriju, jautājis, vai vispār izrādes vēl var notikt ar skatītāju pilnu zāli. Es atceros, jau tad cilvēki sāki ieturēt distanci, vairs nebija rokasspiedienu, nebija apkampšanās. Jau aizdomīgāk skatījās, ja kāds ieklepojās.
Atceros šo ģenerālmēģinājumu. Alvis Hermanis skatītājiem starpbrīdī ieteica dzert džinu ar toniku.
Jā, to savulaik lietojuši ārsti Āfrikā, lai mazinātu malārijas efektu.
Kāda šobrīd ir darba ikdiena Jaunajā Rīgas teātrī? Vai iestudējat jaunas izrādes līdzīgi kā Nacionālajā un Dailes teātrī, kur pirmizrādes tiek parādītas tukšai zālei?
Nē, mums mēģinājumi klātienē nenotiek jau kopš decembra vidus. Mēs pārtraucām mēģinājumus pie Pētera Krilova iestudējuma "Dublinieši Miera ielā" pēc Džeimsa Džoisa darba motīviem. Tas bija administrācijas rīkojums – valstī pieaugošās saslimstības dēļ. Savukārt janvārī sākām "Zoom" mēģinājumus tām izrādēm, kas ir paredzētas pēc Pētera Krilova iestudējuma pirmizrādes. Šobrīd – februārī – esam atvaļinājumā.
Taču gan man, gan citiem kolēģiem ir arī citi darbi – gan saistīti ar balss ierakstiem, gan dažādu citu programmu veidošanu, gan filmēšanās.
Kāpēc tāds lēmums – netaisīt pirmizrādes tukšai zālei?
Tāpēc, ka mums ir, ko rādīt. Ja pēkšņi atsāksies sezona, mums ir vesels klāsts ar izrādēm, kuras skatītāji joprojām grib redzēt. Un mums būs arī jaunās izrādes. Plānā ir atsākt klātienes mēģinājumus martā – protams, ar maskām, ievērojot ierobežojumus. Tā jau mēs to darījām novembrī, decembrī. Ar regulārām vēdināšanām, maksimāli maz aktieru uzturēšanos vienā telpā.
Jau pieminētā "Sievietes un vīrieši". Tāpat būs Krilova izrāde, taps jauns Ulda Tīrona un Gata Šmita iestudējums. Taču tās šobrīd netiek mēģinātas tieši neziņas par nākotni dēļ.
Alvis Hermanis seko līdzi vācu medijiem. Situācija Vācijā ir līdzīga, tomēr vācieši kaut kā drosmīgāk prognozē gaidāmo. Viena no Vācijas situācijas prognozēm bija, ka ne ātrāk par Lieldienām pamazām varēs sākt kaut kas notikt. Un šī prognoze jau tika izteikta decembrī. Tagad izskatās, ka tas ir reāli.
Šādi mēģinājumi, kuros ir jādomā līdzi par distanci, par maskām utt., turklāt neredzot finiša taisnes galu – pirmizrādi ar skatītājiem... Ko tas nodara radošajam procesam, vai tas var pilnvērtīgi notikt?
Manuprāt, pamatā šī force majeure situācija uz radošo garu atstāj neviennozīmīgu iespaidu. No vienas puses, ir tā, kā jūs sakāt, dīkstāves sajūta, nenotiek attīstība, bet, no otras puses, ir apziņa, ko notiek kaut kas unikāls – ne katrai paaudzei izdodas kaut ko tik īpašu piedzīvot. Katram pašam personiski notiek pievēršanās materiāliem un tēmām, ko viņš nekad nebūtu paspējis ierastajā ritmā. Plus vēl – šobrīd nav panikas sajūtas, jo ir valsts atbalsts.
Jūs kā valsts finansēta teātra aktieris šobrīd jūtaties droši?
Mums nav piemaksu par izrādēm, jo vienkārši izrāžu nav un nav ieņēmumu par biļetēm. Tagad gan situācija mainās pa dienām un nedēļām. Taču līdz šim ir bijis tā, ka tā saucamā štata aktiera cietā alga tiek izmaksāta noteiktajā laikā.
Tajā vakarā biju pilnā skatītāju zālē. Tobrīd visi jau zināja, ka nākamajā dienā tas vairs nebūs iespējams. Tas bija publiskais ģenerālmēģinājums JRT izrādei "Sievietes un vīrieši". Alvis Hermanis pirms tam vēl teica visiem uzrunu. Viņš bija sazinājies ar Kultūras ministriju, jautājis, vai vispār izrādes vēl var notikt ar skatītāju pilnu zāli. Es atceros, jau tad cilvēki sāki ieturēt distanci, vairs nebija rokasspiedienu, nebija apkampšanās. Jau aizdomīgāk skatījās, ja kāds ieklepojās.
Atceros šo ģenerālmēģinājumu. Alvis Hermanis skatītājiem starpbrīdī ieteica dzert džinu ar toniku.
Jā, to savulaik lietojuši ārsti Āfrikā, lai mazinātu malārijas efektu.
Kāda šobrīd ir darba ikdiena Jaunajā Rīgas teātrī? Vai iestudējat jaunas izrādes līdzīgi kā Nacionālajā un Dailes teātrī, kur pirmizrādes tiek parādītas tukšai zālei?
Nē, mums mēģinājumi klātienē nenotiek jau kopš decembra vidus. Mēs pārtraucām mēģinājumus pie Pētera Krilova iestudējuma "Dublinieši Miera ielā" pēc Džeimsa Džoisa darba motīviem. Tas bija administrācijas rīkojums – valstī pieaugošās saslimstības dēļ. Savukārt janvārī sākām "Zoom" mēģinājumus tām izrādēm, kas ir paredzētas pēc Pētera Krilova iestudējuma pirmizrādes. Šobrīd – februārī – esam atvaļinājumā.
Taču gan man, gan citiem kolēģiem ir arī citi darbi – gan saistīti ar balss ierakstiem, gan dažādu citu programmu veidošanu, gan filmēšanās.
Kāpēc tāds lēmums – netaisīt pirmizrādes tukšai zālei?
Tāpēc, ka mums ir, ko rādīt. Ja pēkšņi atsāksies sezona, mums ir vesels klāsts ar izrādēm, kuras skatītāji joprojām grib redzēt. Un mums būs arī jaunās izrādes. Plānā ir atsākt klātienes mēģinājumus martā – protams, ar maskām, ievērojot ierobežojumus. Tā jau mēs to darījām novembrī, decembrī. Ar regulārām vēdināšanām, maksimāli maz aktieru uzturēšanos vienā telpā.
Jau pieminētā "Sievietes un vīrieši". Tāpat būs Krilova izrāde, taps jauns Ulda Tīrona un Gata Šmita iestudējums. Taču tās šobrīd netiek mēģinātas tieši neziņas par nākotni dēļ.
Alvis Hermanis seko līdzi vācu medijiem. Situācija Vācijā ir līdzīga, tomēr vācieši kaut kā drosmīgāk prognozē gaidāmo. Viena no Vācijas situācijas prognozēm bija, ka ne ātrāk par Lieldienām pamazām varēs sākt kaut kas notikt. Un šī prognoze jau tika izteikta decembrī. Tagad izskatās, ka tas ir reāli.
Šādi mēģinājumi, kuros ir jādomā līdzi par distanci, par maskām utt., turklāt neredzot finiša taisnes galu – pirmizrādi ar skatītājiem... Ko tas nodara radošajam procesam, vai tas var pilnvērtīgi notikt?
Manuprāt, pamatā šī force majeure situācija uz radošo garu atstāj neviennozīmīgu iespaidu. No vienas puses, ir tā, kā jūs sakāt, dīkstāves sajūta, nenotiek attīstība, bet, no otras puses, ir apziņa, ko notiek kaut kas unikāls – ne katrai paaudzei izdodas kaut ko tik īpašu piedzīvot. Katram pašam personiski notiek pievēršanās materiāliem un tēmām, ko viņš nekad nebūtu paspējis ierastajā ritmā. Plus vēl – šobrīd nav panikas sajūtas, jo ir valsts atbalsts.
Jūs kā valsts finansēta teātra aktieris šobrīd jūtaties droši?
Mums nav piemaksu par izrādēm, jo vienkārši izrāžu nav un nav ieņēmumu par biļetēm. Tagad gan situācija mainās pa dienām un nedēļām. Taču līdz šim ir bijis tā, ka tā saucamā štata aktiera cietā alga tiek izmaksāta noteiktajā laikā.
Alvis Hermanis janvāra sākumā savā "Instagram" kontā rakstīja, ka, pateicoties seriālam "Aģentūra", JRT ir vienīgais valsts teātris, kas turpina gūt ieņēmumus. Vai finansiālā ziņā jūtat kaut kādu pienesumu?
Sākot no seriāla pārdošanas brīža, teātrim ieņēmumi ir. Bet tad es parēķināju, ka tie ir aptuveni tādi, kā būtu, ja mūsu teātris strādātu ar izpārdotām izrādēm aptuveni mēnesi. Tā ir tāda maza piešprice šiem dīkstāves mēnešiem.
Izrēķiniet – mums vienā zālē ir virs 300 vietām, otrā – nedaudz mazāk. Vidējā biļetes cena ir, nu teiksim, 20 eiro. Zinu, ka pirms pāris nedēļām seriāla pirkumu skaits bija virs 5000. Var matemātiski izrēķināt cik liels ir ieņēmums par biļetēm, ja, piemēram, sešus vakarus nedēļā tirgojam divas pilnas zāles.
Tomēr vairāk nekā 5000 pirkumu laikmetā, kad ir straumēšanas platformas un plašs bezmaksas piedāvājums tiešsaistē... Tāds jēdziens kā "skatītāju uzticība" – vai esat par to pārsteigts?
Tas, protams, ir pārsteigums. Jo arī kino cilvēki, kas ar mums strādāja, izteica prognozes, un viena no optimistiskajām bija 1500, administrācija cerēja uz 3000 pirkumiem.
JRT metode, veidojot izrādes un tēlus, ir strādāt ar reāliem cilvēkiem, pētīt viņu uzvedību, atrast interesantus tipāžus. Vai var teikt, ka jūsu Bruno Neretnieks seriālā ir kādas konkrētas Latvijas aģentūras vadītāja spogulis?
Gluži spogulis tas nav. Veidojot tēlus, šad un tad uzdevums tiešām ir kopēt un veidot šo spoguļattēlu. Šajā gadījumā uzdevums īsti nebija tāds. Bruno tēls ir kompilācija – viņā ir liela daļa no manis, liela daļa no Alvja Hermaņa, kā arī daļa no Mārtiņa Ķibilda un daudz no Ērika Stendzenieka.
Sākot no seriāla pārdošanas brīža, teātrim ieņēmumi ir. Bet tad es parēķināju, ka tie ir aptuveni tādi, kā būtu, ja mūsu teātris strādātu ar izpārdotām izrādēm aptuveni mēnesi. Tā ir tāda maza piešprice šiem dīkstāves mēnešiem.
Izrēķiniet – mums vienā zālē ir virs 300 vietām, otrā – nedaudz mazāk. Vidējā biļetes cena ir, nu teiksim, 20 eiro. Zinu, ka pirms pāris nedēļām seriāla pirkumu skaits bija virs 5000. Var matemātiski izrēķināt cik liels ir ieņēmums par biļetēm, ja, piemēram, sešus vakarus nedēļā tirgojam divas pilnas zāles.
Tomēr vairāk nekā 5000 pirkumu laikmetā, kad ir straumēšanas platformas un plašs bezmaksas piedāvājums tiešsaistē... Tāds jēdziens kā "skatītāju uzticība" – vai esat par to pārsteigts?
Tas, protams, ir pārsteigums. Jo arī kino cilvēki, kas ar mums strādāja, izteica prognozes, un viena no optimistiskajām bija 1500, administrācija cerēja uz 3000 pirkumiem.
JRT metode, veidojot izrādes un tēlus, ir strādāt ar reāliem cilvēkiem, pētīt viņu uzvedību, atrast interesantus tipāžus. Vai var teikt, ka jūsu Bruno Neretnieks seriālā ir kādas konkrētas Latvijas aģentūras vadītāja spogulis?
Gluži spogulis tas nav. Veidojot tēlus, šad un tad uzdevums tiešām ir kopēt un veidot šo spoguļattēlu. Šajā gadījumā uzdevums īsti nebija tāds. Bruno tēls ir kompilācija – viņā ir liela daļa no manis, liela daļa no Alvja Hermaņa, kā arī daļa no Mārtiņa Ķibilda un daudz no Ērika Stendzenieka.
Skats no filmas "Aģentūra". Foto: Mārtiņš Grauds
Lai gan iepriekš spēlējuši uz JRT skatuves, seriālā "Aģentūra" vairāk nekā iepriekš ir iesaistīti topošie JRT aktieri – Kultūras akadēmijas studenti. Līdz šim JRT ir bijis pazīstams kā domubiedru teātris – vai šie topošie aktieri aug par daļu no domubiedru kopienas, vai tomēr viņi nāk ar kaut ko savu?
Nu, tā asinsgrupa, manuprāt, mums ir diezgan tuva. Kursa vadītājs ir Alvis Hermanis. Un viņš ar viņiem daudz strādā. Ar studentiem strādā arī Vilis Daudziņš, tieši pa šo "Latviešu stāstu" līniju – meklēt prototipus, tēlus no dzīves un pēc tam tos atdarināt un veidot uz skatuves. Šķiet, ka viņiem tas arī ir interesanti. Pavasara sesiju mēs visi varējām skatīties, jo materiāls bija uzfilmēts. Viņi nejūtas apmaldījušies.
F64
Šis ir bijis dīvains gads visiem teātriem – ar slēgtām skatītāju zālēm, dīkstāvi un dažādiem ierobežojumiem, bet Jaunajam Rīgas teātrim šis ir arī laiks, kad tiek pārbūvēta teātra mājvieta Lāčplēša ielā. Patlaban skats garāmgājējiem ir baiss. Ar kādām sajūtām jūs ejat garām ēkas fasādei, aiz kuras šobrīd ir gruveši un tukšums?
Ar ļoti mierīgām. Tas ir līdzīgi kā veidot iestudējumu. Negatavu izrādi nevajag rādīt cilvēkiem no malas. Pat speciālistiem ne. Tas ir process. Un būvniecībā, ja nav augsta žoga, tad ir šis mīnuss, ka procesu var redzēt. Taču tas viss ir balstīts kompetencē. Un mēs – cilvēki no malas – neesam kompetenti spriest par būvniecības stadijām. Arhitekte Zaiga Gaile par būvniecības gaitu ir diezgan apmierināta – vismaz pirms mēneša tāda bija.
Tādā ziņā gan mums ir paveicies, ka šis dīkstāves laiks sakrīt ar pagaidu mājvietas laiku. Daudz sliktāk būtu, ja tas sakristu ar Lāčplēša ielas ēkas atvēršanas brīdi. Mēs ļoti ceram, ka tad jau atkal cilvēki varēs pulcēties normāli.
Ar ļoti mierīgām. Tas ir līdzīgi kā veidot iestudējumu. Negatavu izrādi nevajag rādīt cilvēkiem no malas. Pat speciālistiem ne. Tas ir process. Un būvniecībā, ja nav augsta žoga, tad ir šis mīnuss, ka procesu var redzēt. Taču tas viss ir balstīts kompetencē. Un mēs – cilvēki no malas – neesam kompetenti spriest par būvniecības stadijām. Arhitekte Zaiga Gaile par būvniecības gaitu ir diezgan apmierināta – vismaz pirms mēneša tāda bija.
Tādā ziņā gan mums ir paveicies, ka šis dīkstāves laiks sakrīt ar pagaidu mājvietas laiku. Daudz sliktāk būtu, ja tas sakristu ar Lāčplēša ielas ēkas atvēršanas brīdi. Mēs ļoti ceram, ka tad jau atkal cilvēki varēs pulcēties normāli.
Atgriezīsimies atpakaļ 2020. gada pavasarī. Jūsu teātris ļoti ātri reaģēja uz situāciju. Gundars Āboliņš sāka lasīt "Dekameronu" tiešsaistē vien dažas dienas pēc ārkārtējās situācijas izziņošanas. Jūs tobrīd izvēlējāties Kārļa Skalbes "Mazās piezīmes". Kāpēc šāda izvēle? Tā bija apzināta, ar skaidru mērķi kaut ko pateikt, vai spontāns lēmums?
Te ir divas lietas, ka jāuzsver. Pirmkārt – mana "balto plankumu" aizpildīšana – kāda svarīga grāmata, kas dzīvē līdz šim nav izlasīta. Tas, manuprāt, vienmēr ir būtiski, ka ir šī personiskā vajadzība.
Un, otrkārt, grāmata, kas ir svarīga mūsu valstij un nācijai. Skalbes "Mazās piezīmes" sākas, kad Latvijas valsts vēl nav proklamēta. Tā sākas ar to brīdi, kad notiek strēlnieku cīņas. Man šķita būtiski pandēmijas apstākļos – tobrīd mums visiem jaunajā situācijā – paraudzīties uz patiešām grūtiem laikiem, uz eksistenciāli svārstīgu periodu mūsu vēsturē, kad ir uzlikta liela jautājuma zīme nākotnei. Šobrīd jau tomēr gaisma tuneļa galā ir. Pat pavasarī bija. Tas, ka mums ir dažādas bažas un bailes... tas jau, protams, ir skaidrs. Tomēr gaisma tuneļa galā ir. Taču laikā, kad Skalbe rakstīja "Mazās piezīmes", neko nevarēja saprast, lija asinis – daudz asiņu.
Tad īsti nav pamata šobrīd runāt par milzīgu krīzi?
Nē, par milzīgu krīzi ne. Bet vispār jau pamats runāt ir. Runāt vajag. Un daudz. Taču nevajag izsamist un bailēs klaigāt.
Te ir divas lietas, ka jāuzsver. Pirmkārt – mana "balto plankumu" aizpildīšana – kāda svarīga grāmata, kas dzīvē līdz šim nav izlasīta. Tas, manuprāt, vienmēr ir būtiski, ka ir šī personiskā vajadzība.
Un, otrkārt, grāmata, kas ir svarīga mūsu valstij un nācijai. Skalbes "Mazās piezīmes" sākas, kad Latvijas valsts vēl nav proklamēta. Tā sākas ar to brīdi, kad notiek strēlnieku cīņas. Man šķita būtiski pandēmijas apstākļos – tobrīd mums visiem jaunajā situācijā – paraudzīties uz patiešām grūtiem laikiem, uz eksistenciāli svārstīgu periodu mūsu vēsturē, kad ir uzlikta liela jautājuma zīme nākotnei. Šobrīd jau tomēr gaisma tuneļa galā ir. Pat pavasarī bija. Tas, ka mums ir dažādas bažas un bailes... tas jau, protams, ir skaidrs. Tomēr gaisma tuneļa galā ir. Taču laikā, kad Skalbe rakstīja "Mazās piezīmes", neko nevarēja saprast, lija asinis – daudz asiņu.
Tad īsti nav pamata šobrīd runāt par milzīgu krīzi?
Nē, par milzīgu krīzi ne. Bet vispār jau pamats runāt ir. Runāt vajag. Un daudz. Taču nevajag izsamist un bailēs klaigāt.
Pavasarī Alvis Hermanis publicēja video, kurā teica, ka sabiedrība mainīsies radikāli, bijusī veselības ministre Ilze Viņķele pauda, ka no šīs krīzes mums ir jāiziet kā labākai sabiedrībai. Vai, jūsuprāt, mums ir cerība pēc šī pandēmijas laika kļūt labākiem, mainīties?
Manuprāt, sabiedrība nemainīsies. Varbūt kaut kas uz brīdi mainīsies. Iespējams, runāšanas skaļums būs lielāks. Kas zina, varbūt arī kāda valdība kritīs. Bet sabiedrība nemainīsies. Viss būs pa vecam. Agrāk vai vēlāk tiks sasniegta pūļa imunitāte – vienalga, pēc gada vai diviem. Vēl pēc trim četriem gadiem visi būs aizmirsuši par pandēmiju un "cepsies" par kaut ko pilnīgi nebūtisku. Viss būs atpakaļ... Un būs pilnas skatītāju zāles. Un nevarēs nopirkt biļetes.
Jūsu kolēģis Andris Keišs pirmās ārkārtējās situācijas laikā pavasarī intervijā LTV teica – pandēmijas situācija ir pierādījusi, ka kultūra ir A klases nepieciešamība.
Iztēlosimies savu valsti kā māju, kurā mēs dzīvojam, un šajā mājā pienāk krīze. Pieņemsim, tētis paliek bez darba. Un ir jāsāk domāt, kā ietaupīt. Mums šajā mājā pie sienas ir glezna, ir arī slidas un futbola bumba, skaņu plašu kolekcija. Ir arī visas nepieciešamās lietas – izlietne, veļasmašīna, plīts, duša. Kā ietaupīt? Uz ko ietaupīt? Varbūt uz pārtiku, vai varbūt uz slidu asināšanu. Vai varbūt gleznu nest uz lombardu? Nu kā bez gleznas – tā taču ir no vecmāmiņas! Tā mantojuma sajūta. Varbūt ir tāda māja, kurā gleznu pirmo aiznesīs uz lombardu. Man gribas domāt, ka mūsu māja nav tā, kurā gleznu pie pirmajām grūtībām dos prom.
Skaidrs, ka šobrīd ir nozares, kam darba ir pāri galvai, un tās ir uz izdegšanas robežas. Un ir otra galējība – nozares, kurās cilvēki vienkārši gaida brīdi, kad atkal varēs sākt strādāt. Un, lai šajā situācijā nesajuktu prātā, ir vajadzīgs kaut kas, kam vari pieķerties. Vai nu kaut kā radīšanai, pateicoties jaunajām tehnoloģijām un tām iespējām, ko mums dod ekrāns, vai kaut vai tām pašām neizlasītajām grāmatām, kas mājās stāv, sakrautas čupā.
Beidzot laiks sakārtot skapi, pārskatīt fotoalbumus un izlasīt visas grāmatas, kam iepriekš nebija laika. Ko jūs pandēmijas gadā varējāt izdarīt tādu, kam normālos apstākļos nepietika laika?
(Ilgi domā.) Nu, tā godīgi sakot, man šķita, ka tā brīvā laika būs vairāk. Taču nezinu, kur tas palika. Aizskrēja vēja spārniem, un uz galda joprojām ir grāmatu čupas, kas jāizlasa saistībā ar nākamajiem darbiem. Mēs kādas piecas reizes pārcēlām, bet tomēr oktobra beigās mūzikas namā "Daile" pirmizrādījām četru dzejnieku un četru komponistu kompilāciju kopā ar Kasparu Zemīti – "Motīvs balsij un ģitārai". Lai to sagatavotu – tas arī prasīja laiku. Kad radi no skatuves runājamo materiālu, ja tā nav luga, ir tiešām daudz jāgatavojas, jāizlasa, lai skatītājam parādītu tikai to mazo – aisberga pašu augšiņu.
Vēl septembrī kopā ar Gunu Zariņu un Kristapu Grasi tapa Jurim Kronbergam veltīta dzejas programma galerijā "Noass". Tagad mēs to mēģināsim iemūžināt, nofilmējot "Andalūzijas sunī" – kafejnīcā, kurā Kronbergs labprāt sēdēja, kad bija Rīgā. Vēl top programma ar Rīgas Doma kora skolas jaukto kori. Arī tai jālasa literatūra, lai izvēlētos dažus fragmentiņus, ko runāšu Sv. Jāņa baznīcā. Cerams, tas notiks maijā. Paralēli, kā jau minēju, bija mēģinājumi pie Pētera Krilova – "Dublinieši Miera ielā". Un tas ir Džoiss – ir pāris grāmatu jāizlasa. Tad vēl tās grāmatas, ko ierunāju JRT "Vimeo" kontam. Pieņemu, ka pat esmu kādus darbus piemirsis. Īsāk sākot, tā šis laiks kaut kā ir aizgājis.
Tas neizklausās pēc jūras brīvā laika, kad sākt eksperimentēt, piemēram, ar dārza darbiem.
Jā, vēl "Aģentūras" filmēšana. Pie Tīrona top Venedikta Jerofejeva "Maskava–Gailīši", arī Kārlis Lācis tapina jaunu albumu "Ziedonis. Lācis. Vīrieši". Pirms vairākiem gadiem viņam bija albums "Ziedonis. Lācis. Sievietes" – tagad tāds pats albums ar Ziedoņa tekstiem būs vīriešu izpildījumā. Esmu pie tā tapšanas pieaicināts.
Redziet, es uz vecumu esmu kļuvis par dziedošo aktieri. Arī programmā mūzikas namā "Daile" ar Jura Kunnosa, Ulda Leinerta, Pētera Brūvera un Ulda Bērziņa dzeju Kaspars Zemītis man sarakstīja četras dziesmas, un es no skatuves dziedu. Gandrīz var teikt – pirmo reizi. Neesmu perfekts dziedātājs, tonis sļūkā, bet tas ir bijis bērnības sapnis, un tagad tas kaut kā lēnītēm piepildās.
To visu klausoties, varbūt muļķīgi jautāt, bet vai šī pandēmijas gada laikā esat kādā brīdī iedomājies par profesijas maiņu?
Es visu laiku par to domāju. Tomēr neko nevaru izdomāt. Bet, ziniet, es esmu pateicīgs vēl vienai norisei – ka varu nodarboties ar balss ierakstiem. Labi ir tiem aktieriem, kuri ierunā filmas televīzijā, piemēram. Šis ierakstu darbs jau neapstājas. Tiem aktieriem, kas filmējas vai ierunā filmas, var teikt, ir otrā alga. Tā tas ir šeit, Rīgā. Valmierā, Liepājā un Daugavpilī aktieriem, protams, ir citādi.
Visbeidzot – kuru no repertuārā jau esošajām JRT izrādēm jūs vēlētos nospēlēt pirmo brīdī, kad atkal skatītāju zāle varēs būt pilna?
Es jūtu, ka mēs neesam kārtīgi izplosījušies izrādē "Vēstures izpētes komisija". Tā ir izrāde, kurai oktobra sākumā bija mēģinājumi, bet tad arī notika "tas". Uz darbu atnāca kolēģis maskā. Mēs vēl par viņu tā pasmīnējām. Ko tad tu maskā? Viņš saka – ne pārāk labi jūtos. Vakarā uzzinājām, ka viņam ir Covid-19. Visi 10 dienas sēdējām karantīnā. Neviens nesaslima. Vēlreiz – kolēģis bija atnācis maskā. Un mēs pat par viņu drusku smīnējām. Viņam bija kovids, viņš bija maskā – un mēs neviens nesaslimām.
Pēc šī mēģinājuma nākamajā dienā bija paredzēts spēlēt "Vēstures izpētes komisiju". Tā ir izrāde, kurā ieguldīts liels personiskais darbs – izpēte. Un tajā arī var aktieriski plosīties. Aktierēt – kā sacījis Smiļģis. Tā kā mēs šo izrādi nenospēlējām oktobrī, tad ar to ļoti labi varētu atsākt.
Manuprāt, sabiedrība nemainīsies. Varbūt kaut kas uz brīdi mainīsies. Iespējams, runāšanas skaļums būs lielāks. Kas zina, varbūt arī kāda valdība kritīs. Bet sabiedrība nemainīsies. Viss būs pa vecam. Agrāk vai vēlāk tiks sasniegta pūļa imunitāte – vienalga, pēc gada vai diviem. Vēl pēc trim četriem gadiem visi būs aizmirsuši par pandēmiju un "cepsies" par kaut ko pilnīgi nebūtisku. Viss būs atpakaļ... Un būs pilnas skatītāju zāles. Un nevarēs nopirkt biļetes.
Jūsu kolēģis Andris Keišs pirmās ārkārtējās situācijas laikā pavasarī intervijā LTV teica – pandēmijas situācija ir pierādījusi, ka kultūra ir A klases nepieciešamība.
Iztēlosimies savu valsti kā māju, kurā mēs dzīvojam, un šajā mājā pienāk krīze. Pieņemsim, tētis paliek bez darba. Un ir jāsāk domāt, kā ietaupīt. Mums šajā mājā pie sienas ir glezna, ir arī slidas un futbola bumba, skaņu plašu kolekcija. Ir arī visas nepieciešamās lietas – izlietne, veļasmašīna, plīts, duša. Kā ietaupīt? Uz ko ietaupīt? Varbūt uz pārtiku, vai varbūt uz slidu asināšanu. Vai varbūt gleznu nest uz lombardu? Nu kā bez gleznas – tā taču ir no vecmāmiņas! Tā mantojuma sajūta. Varbūt ir tāda māja, kurā gleznu pirmo aiznesīs uz lombardu. Man gribas domāt, ka mūsu māja nav tā, kurā gleznu pie pirmajām grūtībām dos prom.
Skaidrs, ka šobrīd ir nozares, kam darba ir pāri galvai, un tās ir uz izdegšanas robežas. Un ir otra galējība – nozares, kurās cilvēki vienkārši gaida brīdi, kad atkal varēs sākt strādāt. Un, lai šajā situācijā nesajuktu prātā, ir vajadzīgs kaut kas, kam vari pieķerties. Vai nu kaut kā radīšanai, pateicoties jaunajām tehnoloģijām un tām iespējām, ko mums dod ekrāns, vai kaut vai tām pašām neizlasītajām grāmatām, kas mājās stāv, sakrautas čupā.
Beidzot laiks sakārtot skapi, pārskatīt fotoalbumus un izlasīt visas grāmatas, kam iepriekš nebija laika. Ko jūs pandēmijas gadā varējāt izdarīt tādu, kam normālos apstākļos nepietika laika?
(Ilgi domā.) Nu, tā godīgi sakot, man šķita, ka tā brīvā laika būs vairāk. Taču nezinu, kur tas palika. Aizskrēja vēja spārniem, un uz galda joprojām ir grāmatu čupas, kas jāizlasa saistībā ar nākamajiem darbiem. Mēs kādas piecas reizes pārcēlām, bet tomēr oktobra beigās mūzikas namā "Daile" pirmizrādījām četru dzejnieku un četru komponistu kompilāciju kopā ar Kasparu Zemīti – "Motīvs balsij un ģitārai". Lai to sagatavotu – tas arī prasīja laiku. Kad radi no skatuves runājamo materiālu, ja tā nav luga, ir tiešām daudz jāgatavojas, jāizlasa, lai skatītājam parādītu tikai to mazo – aisberga pašu augšiņu.
Vēl septembrī kopā ar Gunu Zariņu un Kristapu Grasi tapa Jurim Kronbergam veltīta dzejas programma galerijā "Noass". Tagad mēs to mēģināsim iemūžināt, nofilmējot "Andalūzijas sunī" – kafejnīcā, kurā Kronbergs labprāt sēdēja, kad bija Rīgā. Vēl top programma ar Rīgas Doma kora skolas jaukto kori. Arī tai jālasa literatūra, lai izvēlētos dažus fragmentiņus, ko runāšu Sv. Jāņa baznīcā. Cerams, tas notiks maijā. Paralēli, kā jau minēju, bija mēģinājumi pie Pētera Krilova – "Dublinieši Miera ielā". Un tas ir Džoiss – ir pāris grāmatu jāizlasa. Tad vēl tās grāmatas, ko ierunāju JRT "Vimeo" kontam. Pieņemu, ka pat esmu kādus darbus piemirsis. Īsāk sākot, tā šis laiks kaut kā ir aizgājis.
Tas neizklausās pēc jūras brīvā laika, kad sākt eksperimentēt, piemēram, ar dārza darbiem.
Jā, vēl "Aģentūras" filmēšana. Pie Tīrona top Venedikta Jerofejeva "Maskava–Gailīši", arī Kārlis Lācis tapina jaunu albumu "Ziedonis. Lācis. Vīrieši". Pirms vairākiem gadiem viņam bija albums "Ziedonis. Lācis. Sievietes" – tagad tāds pats albums ar Ziedoņa tekstiem būs vīriešu izpildījumā. Esmu pie tā tapšanas pieaicināts.
Redziet, es uz vecumu esmu kļuvis par dziedošo aktieri. Arī programmā mūzikas namā "Daile" ar Jura Kunnosa, Ulda Leinerta, Pētera Brūvera un Ulda Bērziņa dzeju Kaspars Zemītis man sarakstīja četras dziesmas, un es no skatuves dziedu. Gandrīz var teikt – pirmo reizi. Neesmu perfekts dziedātājs, tonis sļūkā, bet tas ir bijis bērnības sapnis, un tagad tas kaut kā lēnītēm piepildās.
To visu klausoties, varbūt muļķīgi jautāt, bet vai šī pandēmijas gada laikā esat kādā brīdī iedomājies par profesijas maiņu?
Es visu laiku par to domāju. Tomēr neko nevaru izdomāt. Bet, ziniet, es esmu pateicīgs vēl vienai norisei – ka varu nodarboties ar balss ierakstiem. Labi ir tiem aktieriem, kuri ierunā filmas televīzijā, piemēram. Šis ierakstu darbs jau neapstājas. Tiem aktieriem, kas filmējas vai ierunā filmas, var teikt, ir otrā alga. Tā tas ir šeit, Rīgā. Valmierā, Liepājā un Daugavpilī aktieriem, protams, ir citādi.
Visbeidzot – kuru no repertuārā jau esošajām JRT izrādēm jūs vēlētos nospēlēt pirmo brīdī, kad atkal skatītāju zāle varēs būt pilna?
Es jūtu, ka mēs neesam kārtīgi izplosījušies izrādē "Vēstures izpētes komisija". Tā ir izrāde, kurai oktobra sākumā bija mēģinājumi, bet tad arī notika "tas". Uz darbu atnāca kolēģis maskā. Mēs vēl par viņu tā pasmīnējām. Ko tad tu maskā? Viņš saka – ne pārāk labi jūtos. Vakarā uzzinājām, ka viņam ir Covid-19. Visi 10 dienas sēdējām karantīnā. Neviens nesaslima. Vēlreiz – kolēģis bija atnācis maskā. Un mēs pat par viņu drusku smīnējām. Viņam bija kovids, viņš bija maskā – un mēs neviens nesaslimām.
Pēc šī mēģinājuma nākamajā dienā bija paredzēts spēlēt "Vēstures izpētes komisiju". Tā ir izrāde, kurā ieguldīts liels personiskais darbs – izpēte. Un tajā arī var aktieriski plosīties. Aktierēt – kā sacījis Smiļģis. Tā kā mēs šo izrādi nenospēlējām oktobrī, tad ar to ļoti labi varētu atsākt.
"Vēstures izpētes komisija". Foto: Jānis Deinats