"Pagājušais pavasaris mums ļoti spilgti parādīja ar Itālijas, Spānijas un citu valstu, kurās ir daudz senioru cienījamā vecumā, piemēru, ka senioriem Covid-19 ir daudz, daudz bīstamāks. Protams, viņiem jebkura cita infekcija varētu būt bīstamāka nekā jaunākiem, bet tomēr ir augstāks risks kaut vai tikai vecuma dēļ.

Bet tajā pašā laikā mēs te redzam spilgtu piemēru, ko mēs saucam par medicīnas zinātnes nākotni, bet kaut kādā mērā tagadni, proti, personalizētā medicīna. Tas, uz ko iet zinātne, un tas, uz ko iet pētījumi, – lai izveidotu rīkus, analīzes, kas varētu palīdzēt pateikt, kuram konkrētam indivīdam slimība vai infekcija noritēs ar smagu gaitu, kuram ir potenciāls attīstīties komplikācijām. Un kuram – tieši otrādi. Tam ir šāds pamatojums: tad, kad mēs satiekamies ar Covid-19 izraisītāju, mums ieslēdzas un izslēdzas dažādi gēni un tas, kā mēs reaģējam, kā imūnā sistēma nostrādā, kā vispār citas orgānu sistēmas darbojas. Šis pāris ir tas brīnišķīgais stāsts, kur redzam, ka viņi tik garai un piepildītai dzīvei izgājuši cauri, un ir brīnišķīgi, ka viņi ir tikuši sveikā. Viņiem ir veiksmes stāsts. Ja mēs kopumā paskatāmies, lielākā daļa senioru nebūtu tā izturējuši. Procentuālais sadalījums tiem, kas iztur Covid-19 šādā vecumā, ir mazāks nekā tiem, kas neiztur. Visticamāk, viņiem abiem dzīves laikā ir iegūts kāds rūdījums. Bet ģenētiskais materiāls, kas nemainās dzīves laikā, viņiem ir bijis tāds, kurā (sastopoties ar šo infekciju – aut. piez.) viss saslēdzas pareizi. Izklausās, ka viņiem ir bijusi viegla vai vidēji smaga saslimšanas gaita.

Gandrīz visas valstis, kur vakcīnas vispār ir pieejamas, sākumā izvēlas vakcinēt pēc principa – jo vecāks, jo būs arī ātrāk rindā. Mēs sākām ar 70+, bet, piemēram, Lielbritānija un arī citas valstis sāka ar 90+, tad kāpās atpakaļ uz 85+, tad 80+, tiešām mērķējot jau pašā, pašā sākumā uz šādiem senioriem. Arī Norvēģija. Viņi nemaz ar mediķiem nesāka, bet senioriem. Es noteikti gribētu atzīmēt šo divu konkrēto cilvēku brīnišķīgo attieksmi un atbildību pret savu veselību, kas, visticamāk, ir balstīta arī bagātīgas dzīves laikā iegūtās pamatvērtībās un pieredzē. Un jūs jau teicāt, ka pieredzējuši arī 2. pasaules karu. Viņi apzinās arī vakcinācijas vērtību: viņi ir redzējuši, kā ir, kad nav medikamentu, kad nav nekādu vakcīnu, bet cilvēki vienkārši mirst.

Tāpēc šādiem pieredzējušiem cilvēkiem nemaz nav jautājumu, ka viņi varētu neiet vakcinēties. Viņi ir izslimojuši, bet vienalga grib vakcinēties. Viņi uzticas ārstiem. Tiem, kas ir jaunāki, reizēm ir zudusi dzīves realitāte. No labas dzīves ir zudusi tā dzīves realitāte. Viņi varbūt nemaz neatminas, cik slikti var būt un kas ir tie iemesli, kāpēc mēs tagad dzīvojam labi. Protams, vecākiem cilvēkiem imūnā sistēma ir vājāka, tas attiecas gan uz slimošanu ar infekcijas slimībām, gan arī atbildi uz vakcināciju. Un šajā konkrētajā gadījumā, ja ņem vērā to, ko zinām no pētījumiem par cilvēkiem, kas ar vīrusu jau tikušies un pēc tam vakcinējušies, tad viņiem ir ļoti laba imūnā atbilde. Ņemot vērā jaunos mutantus un variantus, kas nāks, daudziem ir augsts risks, ka varētu slimot vēlreiz. Bet šajā gadījumā tas, ka izslimo, bet aiziet tāpat vakcinēties, noteikti rada viņiem labāku aizsardzību. Tā kā pilnībā vakcīna neaizsargā, tur ir līdz 90%, tad vismaz noteikti pasargā no smagas slimības gaitas. Un šis pāris to sev ir nodrošinājis. No savas puses vēlos viņiem nodot sirsnīgu sveicienu."