Kolēģi brīnījās – kā viņam visam pietika laika? Pauls Aldiņš spēja. Infektologs, hepatologs Stradiņa slimnīcā, kas ne tikai strādāja stacionārā, bet arī konsultēja pacientus ar HIV infekciju, aknu slimībām un citām kaitēm poliklīnikā. Pasniedzējs abās medicīnas augstskolās. Nekad neatteica pacientu organizācijām dalību to pasākumos un darbojās akadēmiskajā vienībā "Austrums". Pēc darba piektdienā gan centās izrauties: ar ģimeni ielēca mašīnā un brauca pāri pat visai Latvijai, lai līdz svētdienas vakaram tikai un vienīgi makšķerētu. Darbā dega ne tikai par lielām stratēģijām, bet par katru savu pacientu. Iespējams, kādā brīdī pandēmijas laikā arī pārdega.

Izšķiroša bija Covid-19 diagnoze. Pēc vairāk nekā mēnesi ilgas ārstēšanās daktera Paula Aldiņa dzīvība izdzisa 49 gadu vecumā pagājušā gada 31. decembra vakarā Stradiņa slimnīcā. "Par Paulu ļoti sāp. Viņš bija viens no ārstiem, kas ļoti iestājās par to, lai Latvijā Covid-19 pacientus varētu ārstēt ar īpašo pretvīrusa medikamentu remdisivīru un lai Latvija bez šīm zālēm nepaliktu," saka Aldiņa kolēģe Rīgas Stradiņa universitātē infektoloģe, hepatoloģe Indra Zeltiņa. Šī cīņa tika izcīnīta, un kopš pagājušā gada novembra Covid-19 pacientu ārstniecībā šis medikaments ir pieejams.

Kad Pauls jau bija slims un attālinātās "Zoom" sarunas laikā viņu brīžiem pārtrauca klepus, kolēģei teicis: ir jāplāno arī studentu vakcinācija pret Covid-19, lai viņi neslimotu. "Vienmēr tik ļoti cīnījās, lai problēma būtu atrisināta citiem. Un pats cīņu zaudēja," saka Zeltiņa. Mediķu vakcinācija pret Covid-19 sākās decembra beigās. Aldiņš par inficēšanos uzzināja novembra beigās, kad nekādu simptomu nebija, veicot regulāros Covid-19 testus mediķiem.

Kolēģi RSU un Stradiņa slimnīcā ārsta Aldiņa ieguldījumu Latvijas infektoloģijas nozares attīstībā sauc par nepārvērtējamu – Aldiņš ir viens no HIV, imūnsupresēto pacientu un vīrusa hepatīta modernās ārstēšanas pamatlicējiem Latvijā. Aldiņš arī bija aknu transplantācijas ārstu komandā. "Tā kā Pauls nodarbojās ar hepatoloģiju un es ar aknu ķirurģiju, sākām attīstīt transplantāciju. Viņš visā bija klāt, tie bija viņa pacienti, kuriem vajadzēja šīs aknu operācijas, kuri tika tām gatavoti, izmeklēti, atlasīti," saka Jānis Vilmanis, Paula draugs un kolēģis, Stradiņa slimnīcas galvenā ārsta vietnieks. Vārda tiešā nozīmē glāba dzīvības, jau pirms desmit gadiem aktualizējot vakcināciju reimatisko slimību pacientiem, tā kā tiem ir augsts infekciju risks imūnsupresīvās terapijas un citu faktoru dēļ. Piedalījās arī ārstu konsīlijos, risinot sarežģītus gadījumus.

"Kā smilšu graudiņš, kas krīt no kalna, parauj līdzi citus smilšu graudiņus, un beigās rodas lavīna," tā par Paulu saka viņa sieva Dina Aldiņa. "Kopš skolas laikiem viņš bija savas klases dvēsele. Pēc Rīgas 64. vidusskolas beigšanas 1989. gadā daļa klasesbiedru pulcējās katru trešdienu, spēlējot volejbolu. Tikai pandēmijas laikā pārtrūka spēle," saka Dina.

Akadēmiskās vienības "Austrums" biedrus savukārt Pauls ieinteresēja zemledus makšķerēšanā, ik gadu notika pasākums. Mājās uz dīvāna pavadītu dienu viņš uzlūkotu kā sabojātu. "Tādu pat neatceros. Viņš tvēra katru dienu kā pēdējo, viņam visu laiku vajadzēja vai nu mācīties, vai makšķerēt, vai ar draugiem runāt. Cilvēks, kurš mīlēja dzīvi, iemācīja mīlēt dzīvi saviem bērniem un patiesībā arī man," saka Dina.

Dina ar Paulu iepazinās Latvijas Medicīnas akadēmijā. "Visus gadus kopā studējām, kopā uz lekcijām gājām. Es viņu pazinu no 18 gadu vecuma līdz pat 49 gadiem," saka Paula sieva, pēc profesijas – ginekoloģe. "It kā dažādas profesijas, bet gājām roku rokā arī profesionāli," saka Dina. Vismaz reizi pāris dienās darba laikā sazvanījušies par dažādiem jautājumiem pacientu ārstēšanā, viens otram varēja palīdzēt ar savām specifiskajām zināšanām.

Dina pasmaida: Pauls uzskatījis, ka vienkārši "plika mācīšanās" ne pie kā laba nenovedīs, cilvēks izveidosies par sausiņu, tāpēc vajag sportu un ceļošanu, vajag redzēt citas kultūras, vajag iemācīties izprast citus cilvēkus . Bērnus ievirzījis sporta treniņos, kas arī ceļ sekmes skolā. Ļoti novērtējis draugu hobijus.

Aldiņš studentu vidū bijis ļoti iecienīts pedagogs. "Cilvēks, kas pats akadēmiskajā vidē latiņu bija uzlicis ļoti augstu – prasībās pret sevi un studentiem," raksturo Indra Zeltiņa, RSU infekciju katedras profesore, slimnīcas klīnikas "Gaiļezers" infektoloģe, hepatoloģe.

"Tikko sāka strādāt, arī mums, pārējiem, uzsvēra, ka centrā ir students un viņam atvēlētajā laikā nedrīkst darīt neko paralēli. Studenti, kas pie viņa mācījās, zināja, ka viegli nebūs, bet tomēr priecājās par iespēju mācīties tieši pie viņa. Apzinājās, ka rezultāts būs labs." Nesen ar kolēģiem runājuši – kā viņš visu varēja paspēt. "Esmu domājusi, kur viņš ņēma brīvo laiku, un es domāju, ka tas bija uz miega rēķina. Tās bija pie datora pavadītas nakts stundas, kad viņš veidoja studentiem lekcijas augstā līmenī."

Jau sirgdams ar Covid-19, Pauls turpināja attālināti lasīt studentiem lekcijas.

Paula meita Madara saka: kas zina, varbūt tētis nedaudz pāršāva pār strīpu un pārdega, cenšoties visu paspēt, kas mediķiem Latvijā raksturīgi, strādājot vairākos darbos. Viņš vēlējās piepildīt savu sapni un atjaunot dzimtas māju.

Akadēmiskā vide Paulu Aldiņu piesaistīja pat vēl plašāk. 18 gadu vecumā 1989. gada septembrī Pauls iesaistījās akadēmiskajā vienībā "Austrums". Tā ir XIX gadsimta beigās Maskavā Jāņa Čakstes dibināta organizācija, kur no pirmās darbības dienas visa pamatā ir akadēmisks priekšlasījums. "Paulu uzņēma jauniešos kā biedru kandidātu tajā pašā dienā, kad atjaunoja "Austruma" aktīvo darbību Latvijā. Viņš tikko bija sācis studēt. Zīmīgi, ka "Austruma" darbības atjaunošana notika Paula dzimtas mājā Teikā. Diemžēl nepateikšu, kāda bija Paula radniecība ar Alfrēdu Rogali, kas bija austrumietis no starpkaru perioda. Tieši caur šo radniecību un to, ka austrumieši arī tikās okupācijas laikā neformāli, Pauls jau bija iepazinis "Austruma" vecbiedrus, tradīcijas, " saka Mārtiņš Tarlaps, "Austruma" Vecbiedru komitejas priekšsēdētājs. Aldiņa meita Madara precizē: Alfrēds Rogalis bija Paula Aldiņa vectēvs. Pauls "Austrumā", kas vieno dažādu profesiju pārstāvjus, iesaistījis arī citus ārstus.

Kā infektologs Pauls Aldiņš stingri balstījās zinātnē. Tāpat kā Dumpis, arī viņš ļoti iestājās pret antibiotiku nepamatotu izrakstīšanu un lietošanu, zinot antibiotiku rezistences sekas – kad baktērijas kļūst nejutīgas pret antibiotikām un vairs nelīdz. Tas nozīmēja arī reizēm saspīlētas situācijas ar pacientu. Dina Aldiņa: "Viņš teica: ja šis medikaments nav indicēts, tas nozīmē, ka tas ir kontrindicēts. Piemēram, atnāk pacients un gaužas, ka viņam ir Laimas slimība, bet tā nav pierādīta, un ārsts pārliecinās, ka nekas par to neliecina. Viņš pacientam skaidro, bet cilvēks ir ieņēmis galvā pretējo. Mīļā miera labad varētu viņam nozīmēt ilgstošu antibakteriālo terapiju, lai nomierinās. Bet Paulam bija princips: tas dos ļaunumu, tāpēc viņš nekādā gadījumā neizrakstīja šīs zāles nepamatoti," stāsta Dina Aldiņa.

Priekšzīmīgs dakteris – tā par Aldiņu saka viņa kādreizējais pacients Kārlis (vārds mainīts), kuram kopš 90. gadu sākuma ir HIV. "Zinošs un atsaucīgs. Man galvā vienubrīd bija kas līdzīgs džinkstoņai, un es viņam arī par to pateicu. Un viņš uzreiz ļoti ieinteresējās, es jutu. Citkārt, ja ārstam pasūdzies par kaut ko, kas ir ārpus HIV specifikas... Kaut gan brīžiem ir grūti nodalīt, kur ir HIV raisīta blakne un kur kas cits," saka Kārlis. 90. gados pēc katras AIDS konferences Kārlis rakstījis skrejlapas un, lūk, kas viņu pārsteidzis: "Es iztulkoju latviski angļu brošūru – ievadu kombinētajās terapijās, un Aldiņš man jautāja, vai nevarētu uz LIC atnest, viņš studentiem iedotu. Es atnesu veselu paku bukletu uz viņa kabinetu un nodomāju – tas taču ir nevalstisks izdevums, tas nav profesionālu ārstu rakstīts. Protams, tur nebija nekā diskutabla, to rediģēja infektoloģe. Bet viņš to pieņēma. Protams, nav jau desmitiem grāmatu latviešu valodā par HIV, bet tas bija patīkami. Pieļauju, ka daži ārsti noniecinātu: ko tad neārsts, kurš nav vismaz 10 gadus medicīnu studējis, var te teikt. Bet Aldiņš saprata, ka ir tāda pacientu izglītošanas kustība."

Arī biedrības "AGIHAS" valdes priekšsēdētājs Andris Veiķenieks par Paulu teic, ka viņam vienmēr bijis svarīgi skatīt HIV diagnozi kontekstā ar citām saslimšanām, lai terapija nenonāktu konfliktā. Viņš arī pieļauj, ka Aldiņš arī pielicis savu roku, lai Stradiņa slimnīcā pacientiem plaši veiktu HIV testus.

"Pauls fascinēja – kad bija pats sākums, kad HIV pacientiem zāles bija švakākas, kad nebija zināms, cik ilgi šie cilvēki nodzīvos, kad visam pāri bija liela stigmatizācija, viņš iestājās par to, ka tā ir tāda pati slimība kā visas citas, tā ir tāda pati ilgstoši ārstējama hroniska slimība un šie cilvēki nav ne ar ko sliktāki vai labāki. Viens no galvenajiem moto viņa lekcijās bija, lai mediķu vidū neizveidojas stigmatizācija," atceras infektoloģe Zeltiņa. Pauls pieredzēja un arī iesaistījās, lai medicīna šajā jomā attīstās, lai arī vīrushepatīta C pacienti Latvijā tiktu pie inovatīvajiem medikamentiem.

"Jūs nevarat iedomāties, kā viņš cīnījās par katru pacientu, par jaunākajiem medikamentiem. Ja bija šis viens pacients, kam neder nevienas no pieejamām zālēm, Pauls par viņu cīnījās, atrodot individuālus risinājumus," stāsta Zeltiņa.

Pērn maijā portālā "Satori" parādījās Paula Aldiņa komentārs, kurā viņš izskaidroja, kāpēc pacientiem un mediķiem vajag partnerattiecību regulējumu.

"Viņš ļoti gribēja parādīt, ka ir kaut kas jāmaina, jo viņš ikdienā redzēja šos termināli slimos cilvēkus," saka meita Madara.

"Viņš nebija tāds baznīcā gājējs, kas turp dodas katru svētdienu, drīzāk svētkos, bet viņš bija sirdsšķīsts, ticīgs cilvēks," saka Dina. "Mēs iepazināmies, kad man bija 18 gadi, un viņa pirmā dāvana man, viņa meitenei, bija Bībele."

Pauls Aldiņš kā infektologs jau pandēmijas sākumā apzinājās šīs slimības nopietnību. "Viņš teica: šeit ir aritmētika – ja ir simt saslimušie, 20 tiks stacionēti un divi no viņiem nomirs," atceras viņa Dina. Viņa atbilde pēkšņajam draudam bija kārtīga izpēte un rūpes. Jaunākajiem bērniem viņš uzreiz mācīja, kā pareizi mazgāt rokas, skatījās, lai viņiem kabatās būtu dezinfekcijas pudelītes.

Covid-19 testa pozitīvo rezultātu viņš saņēma 26. novembra vakarā. Kā stāsta viņa ģimenes locekļi, šos testus Stradiņa slimnīcas mediķiem veica regulāri. Pauls no tās dienas devās karantīnā un slikti sajutās pēc trim dienām. "Viņš vēl turpināja studentiem attālināti lasīt lekcijas, strādāja līdz pēdējam, nejūtot, ka deg, un vēl pēc dažām dienām, kad bija otrais temperatūras vilnis, viņš tika stacionēts Stradiņa slimnīcā," saka viņa sieva Dina. Pēcāk inficējās arī pārējie ģimenes locekļi, sieva un visi trīs bērni, taču viņi pārslimoja viegli. Kā Pauls ieguva šo vīrusu, palicis neatbildēts jautājums. "Nav ne mazākās nojausmas, jo tobrīd Latvijā jau bija liels saslimšanas kumulatīvais rādītājs," saka Madara. Tāpat nav saprotams, kādēļ kāds pacients viegli vai pat asimptomātiski pārslimo Covid-19, savukārt kāds tik ļoti smagi.

Vīruss diemžēl pieņēmās spēkā, tika izieti visi etapi – no skābekļa maskas līdz intubācijai, mākslīgajai plaušu ventilācijai un citām manipulācijām. Pēdējo dzīves nedēļu Aldiņš pavadīja medicīniskajā miegā.

Viņa arī saka: ir jāsaprot, ka šī traģēdija smagi ietekmē ne tikai ģimeni, bet arī kolēģus, no kuriem daudzi jau ir pārstrādājušies un pārdeguši pandēmijas laikā. "Un kuri diendienā redzēja analīžu rezultātus, redzēja, ka plaušu atjaunošanās nenotiek, un katru dienu ziņoja mums. Ir grūti iedomāties, cik psiholoģiski smags arī viņiem bija šis periods." Aldiņa kolēģiem šīs ziņas bija jāpasaka 1. janvāra rītā. "Un mediķiem ir jāspēj atjaunoties, jo uzreiz ir jauni pacienti, arī var būt kāds kolēģis," saka Madara.

"Mūsu infektologi uzskata, ka februāra mazais skaitlis ir tiešs vakcinācijas rezultāts," piebilst Stradiņa slimnīcas sabiedrisko attiecību pārstāve Janita Veinberga. Datus slimnīca sāka apkopot novembrī.

Tabulā zemāk savukārt attēlota mirstība no Covid-19 Latvijā dažādās vecuma grupās.

Pauls aizejot ir atstājis spēku un ļoti spēcīgu ģimeni ar spēcīgām saknēm, saka Dina. Taču ir arī padomāts par viņa pēctečiem infektoloģijā. Ģimene sadarbībā ar Paula draugiem "Austruma" paspārnē nodibinājusi Paula Aldiņa piemiņas stipendiju infektoloģijā, saziedoti aptuveni 13 000 eiro. Ir apņemšanās to veidot kā ilglaicīgu stipendiju Latvijas medicīnā.

Pēc tēva aiziešanas mūžībā Madara savukārt ir cieši apņēmusies turpināt studijas doktorantūrā, kā Dina norāda, arī abos jaunākajos bērnos akadēmiskais gars ir iedēstīts. "Cik varēšu, es to uzturēšu un īstenošu vienu no Paula lielajiem mūža mērķiem – restaurēt viņa dzimtas mājas, ko viņa vectētiņš uzbūvēja 1935. gadā. Likšu lietā savas zināšanas un spēku, lai māja būtu tāda, kāda tā bija tajos laikos, un es vēlētos, lai tā būtu ne tikai tāda dzimtas māja, kur mitināties, bet vieta, kur uzņemsim draugus – no akadēmiskās vienības "Austrums", ārstus, gaišus, izglītotus cilvēkus. Kur būs priekšlasījumi. Lai turpinātu šīs tradīcijas mājā, kur "Austrums" atdzima."

Atvadoties Dina vēl nosaka: "Tie Aldiņi nevar izmirt!" Nav ne mazākā pamata neticēt tam, ka mēs par viņiem vēl dzirdēsim.