Invaliditāte kā papildu dzinulis darboties
"Neziņa un neinformētība ir tas, kas kavē cilvēku ar invaliditāti integrēšanu darba tirgū, un tas attiecināms gan uz pašiem darba ņēmējiem, gan darba devējiem. Tāpēc ļoti svarīga ir līdzvērtīga un pilnvērtīga komunikācija no abām iesaistītajām pusēm, kā arī sabiedrības informēšana," saka Natālija Jermolajeva, sociālo uzņēmumu "OWA" un "Correcty" dibinātāja un vadītāja.
Līdz sociālajai uzņēmējdarbībai Natālija nonākusi gluži organiski. Iepriekš darbojusies mārketinga projektu vadībā, taču sapratusi, ka šajā jomā sevi ir izsmēlusi un nepieciešams kas jauns. Tādēļ 2016. gadā kopā ar bijušo klasesbiedreni mākslinieci Alisu Ādamsoni viņa radīja zīmolu "OWA", ar kuru piedalījās Rīgas domes grantu konkursā, kurā vērtēja sociāli neaizsargāto grupu projektus. Iemesls tam ir pašas Natālijas ģenētiski iegūta slimība un tās dēļ – 2. grupas invaliditāte, kas viņas gadījumā nevis liek padoties, bet gan kalpo par papildu dzinuli darboties. Turklāt – ar pievienoto vērtību, mudinot arī citus nebaidīties un rosīties.
Pašlaik Natālijas rūpals ir jau veseli divi sociālie uzņēmumi – "OWA" un "Correcty". "OWA" nodarbojas ar apģērbu un aksesuāru šūšanu un apdruku ar latviešu mākslinieku gleznu motīviem, savukārt "Correcty" produkts ir stāju koriģējošs T-krekls, kas 2019. gadā, sastrādājoties ar studiju biedreni Jekaterinu Romanovu, tapis RTU studentu biznesa inkubatorā "IdeaLab". Arī "Correcty" radies likumsakarīgi, jo savas slimības dēļ Natālija jau kopš pusaudža vecuma apmeklējusi fizioterapijas nodarbības, kā arī izmēģinājusi dažādu ražotāju stājas korektorus. Nekas no tā nesniedza vēlamo rezultātu, tāpēc viņa radīja rehabilitējošu produktu sākumā pati sev.
Abi Natālijas uzņēmumi darbojas ar motivējošu vēstījumu cilvēkiem ar invaliditāti – iegūt izglītību, pilnveidoties un apgūt iemaņas, kas gan atbilst katra individuālajām fiziskajām un garīgajām spējām un interesēm, gan arī ir nepieciešamas darba tirgū. Un tas ir vēstījums ar satvaru, kas arī nāk no dzīves pieredzes, jo Natālija ieguvusi maģistra grādu politoloģijā, bet nu turpina studijas materiālu tehnoloģijās un dizainā.
Pašlaik Natālijas rūpals ir jau veseli divi sociālie uzņēmumi – "OWA" un "Correcty". "OWA" nodarbojas ar apģērbu un aksesuāru šūšanu un apdruku ar latviešu mākslinieku gleznu motīviem, savukārt "Correcty" produkts ir stāju koriģējošs T-krekls, kas 2019. gadā, sastrādājoties ar studiju biedreni Jekaterinu Romanovu, tapis RTU studentu biznesa inkubatorā "IdeaLab". Arī "Correcty" radies likumsakarīgi, jo savas slimības dēļ Natālija jau kopš pusaudža vecuma apmeklējusi fizioterapijas nodarbības, kā arī izmēģinājusi dažādu ražotāju stājas korektorus. Nekas no tā nesniedza vēlamo rezultātu, tāpēc viņa radīja rehabilitējošu produktu sākumā pati sev.
Abi Natālijas uzņēmumi darbojas ar motivējošu vēstījumu cilvēkiem ar invaliditāti – iegūt izglītību, pilnveidoties un apgūt iemaņas, kas gan atbilst katra individuālajām fiziskajām un garīgajām spējām un interesēm, gan arī ir nepieciešamas darba tirgū. Un tas ir vēstījums ar satvaru, kas arī nāk no dzīves pieredzes, jo Natālija ieguvusi maģistra grādu politoloģijā, bet nu turpina studijas materiālu tehnoloģijās un dizainā.
"Pagājušogad mēs izvirzījām sev mērķi ne tikai būt par motivējošu uzņēmumu, bet kļūt arī par darba integrācijas uzņēmumu. Proti, par uzņēmumu, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti. Savu mērķi mēs sasniedzām, jo no četriem aktīviem darbiniekiem mums jau divi ir pieņemti darbā ar invaliditāti. Šobrīd tiek kārtotas formalitātes darba attiecību sākšanai ar vēl diviem, tāpēc tuvāko mēnešu laikā no septiņiem darbiniekiem četri mums būs cilvēki ar invaliditāti. Tiesa, mēs skatāmies ne tikai uz invaliditāti, bet arī uz kvalifikāciju, spējām un atbilstību amatam," atklāj Natālija.
Jautāta, vai sociālie uzņēmumi saņem kādus atvieglojumus no valsts, uzņēmēja atbild noliedzoši: "Finansiālā ziņā no valsts atvieglojumu pagaidām nav. Ir minimālas sociālā nodokļa atlaides, bet tās vairāk attiecas uz darba ņēmēju ar invaliditāti, un tas ir jebkurā gadījumā, ja uzņēmums nodarbina cilvēku ar invaliditāti. Sociālais uzņēmums – tas ir statuss ar pievienoto vērtību. Ar "OWA" šobrīd esam pieteikušies "Altum" atbalstam un gaidām rezultātus, savukārt "Correty" projekts "Altum" atbalstu jau ir saņēmis, un tas tiek likts lietā. Tas ir ļoti liels atbalsts. Taču pirms tam visus gadus esam veiksmīgi savus mērķus īstenojuši arī bez atbalsta."
Jautāta, vai sociālie uzņēmumi saņem kādus atvieglojumus no valsts, uzņēmēja atbild noliedzoši: "Finansiālā ziņā no valsts atvieglojumu pagaidām nav. Ir minimālas sociālā nodokļa atlaides, bet tās vairāk attiecas uz darba ņēmēju ar invaliditāti, un tas ir jebkurā gadījumā, ja uzņēmums nodarbina cilvēku ar invaliditāti. Sociālais uzņēmums – tas ir statuss ar pievienoto vērtību. Ar "OWA" šobrīd esam pieteikušies "Altum" atbalstam un gaidām rezultātus, savukārt "Correty" projekts "Altum" atbalstu jau ir saņēmis, un tas tiek likts lietā. Tas ir ļoti liels atbalsts. Taču pirms tam visus gadus esam veiksmīgi savus mērķus īstenojuši arī bez atbalsta."
Invaliditāte nav profesija
Natālijas uzņēmumā visi cilvēki ar invaliditāti strādā pilnu slodzi, gluži tāpat, kā to dara jebkurš cits darbinieks, nevis "padarbojas dažas stundas", kā nereti tiek uztverta cilvēku ar invaliditāti nodarbināšana.
“
Mums vajadzēja jaunu pārdevēju, un nolēmām, ka dosim darbu cilvēkam ar invaliditāti, taču bez atlaidēm, jo invaliditāte nav profesija. Pašlaik mums ir pārdevēja ratiņkrēslā, kura strādā pēc tāda paša grafika kā citi pārdevēji. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņa tīri fiziski nevar aizsniegt augstākos plauktus, tāpēc iegādājāmies zemākus. Jā, ir savi ierobežojumi, bet mēs kopā meklējam iespējas, lai pielāgotos un atvieglotu darba apstākļus. Piemēram, nopirkām dīvānu, lai viņa varētu atgulties un atpūsties, jo visu darba dienu pavadīt sēdus nav viegli arī veselam cilvēkam.
Vaicāta par iemesliem, kamdēļ cilvēku ar invaliditāti integrēšana darba tirgū "buksē", Natālija atbild, ka šī problēma sākotnēji tomēr jārisina no pašu darba meklētāju puses, jo ļoti bieži cilvēkiem ar invaliditāti trūkstot izglītības, zināšanu un iemaņu. Turklāt būtisks aspekts, ka trūkst tādas izglītības, ar kuru reāli arī varētu pelnīt sev iztiku un iekļauties darba tirgū.
Ir svarīgi, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir darba tirgū pieprasīta izglītība, lai viņi varētu uzreiz pēc izglītības iegūšanas sākt pelnīt, kaut vai minimālo algu. Nav jākaunas arī no vienkāršākiem darbiem un profesijām, piemēram, pārdevēja vai noliktavas darbinieka amata. Tas ir tas, kas ir izplatīts mūsu sabiedrībā, – kauns un aizspriedumi. Ir gan slaveni, gan izglītoti cilvēki ar invaliditāti, kuri to slēpj, jo baidās no aizspriedumiem. Līdz ar to sabiedrība redz tikai to daļu, kam iet grūtāk un klājas sliktāk. Tāpēc ir svarīgi nekautrēties, būt atklātiem un iedrošināt pārējos.
Ir svarīgi, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir darba tirgū pieprasīta izglītība, lai viņi varētu uzreiz pēc izglītības iegūšanas sākt pelnīt, kaut vai minimālo algu. Nav jākaunas arī no vienkāršākiem darbiem un profesijām, piemēram, pārdevēja vai noliktavas darbinieka amata. Tas ir tas, kas ir izplatīts mūsu sabiedrībā, – kauns un aizspriedumi. Ir gan slaveni, gan izglītoti cilvēki ar invaliditāti, kuri to slēpj, jo baidās no aizspriedumiem. Līdz ar to sabiedrība redz tikai to daļu, kam iet grūtāk un klājas sliktāk. Tāpēc ir svarīgi nekautrēties, būt atklātiem un iedrošināt pārējos.
"Strādājot šajos motivējošajos uzņēmumos, man ir nācies runāt ar daudziem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri saka, ka nevar strādāt vai mācīties, jo ir grūti. Savukārt, ja saņemas un aiziet mācīties, tad ko tādu, ko ikdienā pēc tam nespēs pilnvērtīgi darīt. Piemēram, cilvēks ar cerebrālo trieku, kas nozīmē motorikas un koordinācijas problēmas, aiziet mācīties šūt, tāpēc ka viņu cītīgi aicina kaut kādas koledžas, jo attiecīgajā programmā trūkst studentu. Taču cilvēks ar tādām fiziskām īpatnībām nevarēs ikdienā pilnvērtīgi strādāt par kvalificētu šuvēju un izpildīt darba tirgus prasības. Tā ir ļoti liela problēma un iemesls, kāpēc cilvēki ar invaliditāti nevar atrast darbu," stāsta sociālā uzņēmēja.
Sarunāties un meklēt iespējas
Vaicāta, vai pati nekad nav saskārusies ar diskriminējošu attieksmi vai baidījusies, viņa atklāj, ka daļēji viņai pieņemt savu slimību un neuzskatīt to par "nāves spriedumu" palīdzējis piemērs ģimenē – tante ar smagu invaliditāti, kura gājusi vispārizglītojošā skolā, pēc tam studējusi augstskolā un strādājusi par bērnudārza vadītāju. Pilnvērtīga dzīve ir iespējama.
"Man ir paveicies – brīdī, kad mana slimība saasinājās, es varēju apvienot slimošanu ar darbu. Manam darba devējam tas arī bija kas jauns, un viņš īsti nezināja, kā reaģēt. Piedāvāja pat kādu laiku pagulēt mājās, nevis pusguļus strādāt birojā, taču aizspriedumus vai sliktu attieksmi es neizjutu. Daudziem darba devējiem tas tiešām ir kaut kas nebijis – darbinieks ar invaliditāti, tāpēc reaģē, kā nu vien pirmajā brīdī prot. Ir svarīgi to neuztvert ļoti asi un personīgi – ka mani tagad diskriminē un grib iespundēt," stāsta uzņēmēja.
Ko Natālija iesaka darba devējiem? Uzreiz neatmest ar roku, ja darbā pieteicies cilvēks ar invaliditāti, bet gan mēģināt izprast, ieklausīties cilvēkā un noskaidrot, kā invaliditāte ietekmē ikdienas gaitas un darba ritmu.
"Man ir paveicies – brīdī, kad mana slimība saasinājās, es varēju apvienot slimošanu ar darbu. Manam darba devējam tas arī bija kas jauns, un viņš īsti nezināja, kā reaģēt. Piedāvāja pat kādu laiku pagulēt mājās, nevis pusguļus strādāt birojā, taču aizspriedumus vai sliktu attieksmi es neizjutu. Daudziem darba devējiem tas tiešām ir kaut kas nebijis – darbinieks ar invaliditāti, tāpēc reaģē, kā nu vien pirmajā brīdī prot. Ir svarīgi to neuztvert ļoti asi un personīgi – ka mani tagad diskriminē un grib iespundēt," stāsta uzņēmēja.
Ko Natālija iesaka darba devējiem? Uzreiz neatmest ar roku, ja darbā pieteicies cilvēks ar invaliditāti, bet gan mēģināt izprast, ieklausīties cilvēkā un noskaidrot, kā invaliditāte ietekmē ikdienas gaitas un darba ritmu.
“
Protams, reizēm cilvēki ar invaliditāti pārvērtē savas zināšanas un spējas un pēc tam domā, ka viņus neizvēlējās, jo diskriminē invaliditātes dēļ. Tāpēc svarīgi ir atbilstoši sarunāties. Cilvēkam ar invaliditāti pašam ir jāsaprot, ka darba devējam ir nepieciešams zināt par viņa veselības stāvokli, lai varētu piemeklēt iespējamos risinājumus – attālinātu strādāšanu, pielāgotu režīmu utt. Darba devējus biedē tieši neziņa, tāpēc bieži vien nodomā – labāk neielaidīšos vispār, lai pēc tam nebūtu jārisina problēmas. Ir jārunā uzreiz un kopā jāmeklē iespējas!"
