Rudīte Vēvere: 'Es pasauli pieņemu tādu, kāda tā ir'
Rīdziniece Rudīte Vēvere ir tikpat kā neredzīga. Medmāsa, kura Dzemdību namā jaundzimušās acīs iepilināja jodu, atrunājās, ka sajaukusi pudelītes, jo toreiz tās visas bija brūnā krāsā. Bērnībā Rudīte vēl varēja saredzēt krāsas un kontūras, taču vairākus gadus vēlāk meitenes spēju saskatīt pasauli aizēnoja vēl viens traģisks pavērsiens – viņa ieskrēja ledusskapī.
Rudīte Vēvere: 'Es pasauli pieņemu tādu, kāda tā ir'
Rīdziniece Rudīte Vēvere ir tikpat kā neredzīga. Medmāsa, kura Dzemdību namā jaundzimušās acīs iepilināja jodu, atrunājās, ka sajaukusi pudelītes, jo toreiz tās visas bija brūnā krāsā. Bērnībā Rudīte vēl varēja saredzēt krāsas un kontūras, taču vairākus gadus vēlāk meitenes spēju saskatīt pasauli aizēnoja vēl viens traģisks pavērsiens – viņa ieskrēja ledusskapī.
Tomēr skarbie dzīves notikumi nav traucējuši Rudītei būt neticami patstāvīgai, izaudzināt divus dēlus, iegūt augstāko izglītību un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Viņa no sirds necieš žēloties, bet šobrīd par visu vairāk sapņo atrast darbu, lai būtu starp cilvēkiem.
Jau kopš bērnības – starp redzīgajiem
"Ģimenē mēs bijām trīs bērni – man ir vecāks brālis un jaunāka māsa," stāsta Rudīte. Mamma meitu sākumā vedusi pie dažādiem ārstiem, taču ar laiku samierinājusies.
"Vecāki mani daudz nelutināja. Mammai tam nebija laika, jo viņa strādāja vairākos darbos. Tēvam bija zelta rokas, viņš mācēja visu – celtniecības darbus, remontdarbus, apieties ar radiotehniku –, bet pats mīlēja stipri iedzert. Mājās bieži bija skandāli, un mēs ar brāli to izjutām," atceras Rudīte. Jau no bērna kājas mamma viņu audzināja pie patstāvības un ierādīja dažādus mājas darbus, un bieži vajadzēja auklēt jaunāko māsu.
"Diezgan agrā vecumā man nopirka mizojamo nazīti, lai es varētu mizot kartupeļus. Kārtoju istabas, mazgāju traukus. Mamma mācīja, kā jāizžauj un jāgludina veļa. Sākumā gludināju tikai kabatlakatiņus un dvieļus – visu, kas ar četriem stūriem. Joprojām atceros, kā dusmojos, kad mamma nepārtraukti aizrādīja: "Stūrīti pie stūrīša!"" smej Rudīte.
Redzes problēmas meitenei nebija šķērslis ne apgūt mācību vielu, ne iekļauties vienaudžu vidū. Šad tad gan nācās pārdzīvot, ka mīļais brālis neņem līdzi uz zaļumballēm. Viņš vienkārši baidījās, ka māsa tur pazudīs. Rudīte jau skolas gados saprata, ka nevēlas iet pa dzīvi, žēlojoties par savu slikto redzi vai sūro likteni.
"Vecāki mani daudz nelutināja. Mammai tam nebija laika, jo viņa strādāja vairākos darbos. Tēvam bija zelta rokas, viņš mācēja visu – celtniecības darbus, remontdarbus, apieties ar radiotehniku –, bet pats mīlēja stipri iedzert. Mājās bieži bija skandāli, un mēs ar brāli to izjutām," atceras Rudīte. Jau no bērna kājas mamma viņu audzināja pie patstāvības un ierādīja dažādus mājas darbus, un bieži vajadzēja auklēt jaunāko māsu.
"Diezgan agrā vecumā man nopirka mizojamo nazīti, lai es varētu mizot kartupeļus. Kārtoju istabas, mazgāju traukus. Mamma mācīja, kā jāizžauj un jāgludina veļa. Sākumā gludināju tikai kabatlakatiņus un dvieļus – visu, kas ar četriem stūriem. Joprojām atceros, kā dusmojos, kad mamma nepārtraukti aizrādīja: "Stūrīti pie stūrīša!"" smej Rudīte.
Redzes problēmas meitenei nebija šķērslis ne apgūt mācību vielu, ne iekļauties vienaudžu vidū. Šad tad gan nācās pārdzīvot, ka mīļais brālis neņem līdzi uz zaļumballēm. Viņš vienkārši baidījās, ka māsa tur pazudīs. Rudīte jau skolas gados saprata, ka nevēlas iet pa dzīvi, žēlojoties par savu slikto redzi vai sūro likteni.
“
Es pasauli pieņemu tādu, kāda tā ir. Uzskatu, ka cilvēks, kurš nespēj domāt ārpus savas vides, nevar pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Jau kopš bērnības es visu laiku esmu bijusi starp redzīgajiem. Es neesmu no čīkstētājām.
Dēli izauga patstāvīgāki par vienaudžiem
Rudītes pirmā darbavieta bija uzņēmums neredzīgajiem, kur viņa nostrādāja 18 gadus, līdz pat uzņēmuma likvidēšanai. Tur arī viņa iepazinusies ar savu nākamo vīru.
"Es biju jauna, 21 gadu veca, kad apprecējos. Vīrs bija gandrīz septiņus gadus vecāks par mani un vājredzīgs. Viņš mani ievēroja, kad strādāja pie viena, bet es – pie otra konveijera," pirms daudziem gadiem mūžībā aizgājušo vīru piemin Rudīte. Abu laulībā dzima divi dēli. Sieviete aizdomājas, ka arī savus bērnus audzinājusi, mudinot būt patstāvīgiem.
"Kad mani puikas auga, viņi visu iemācījās daudz ātrāk un labāk par saviem vienaudžiem. Piemēram, braucam visi uz tirgu, man vajag nopirkt cauraudzīti. Kā tu bērnam izskaidrosi?! Es saku: "Jāatrod tāds gaļas gabaliņš, kas iet strīpiņās – sarkanās un baltās..." Bērns atrod – nopērkam. Tāpat arī svētkos cepām tortes. Es stāstīju un mācīju, un viņi darīja..." atceras Rudīte. Nu jau abi bērni ir lieli – vecākajam ir 40 gadu.
Rudītei ir arī divi mazbērni – jaunākajai, Kerijai, ir tikai gadiņš, bet mazdēlam Markusam – 15 gadi. Rudīte lepojas, ka Markuss ir biežs ciemiņš viņas mājās: "Cepuri nost, ka viņam nav kauns ar neredzīgu omi iet pa ielu! Ar mums kopā pat ir gājuši Markusa draugi. Es zinu ļoti daudzus neredzīgos, kas izaudzinājuši bērnus, bet bērni negrib ar viņiem nekur iet."
Ar apkārtējo neiecietību ir saskārusies arī Rudīte, bet ļaunu prātu netur.
"Es biju jauna, 21 gadu veca, kad apprecējos. Vīrs bija gandrīz septiņus gadus vecāks par mani un vājredzīgs. Viņš mani ievēroja, kad strādāja pie viena, bet es – pie otra konveijera," pirms daudziem gadiem mūžībā aizgājušo vīru piemin Rudīte. Abu laulībā dzima divi dēli. Sieviete aizdomājas, ka arī savus bērnus audzinājusi, mudinot būt patstāvīgiem.
"Kad mani puikas auga, viņi visu iemācījās daudz ātrāk un labāk par saviem vienaudžiem. Piemēram, braucam visi uz tirgu, man vajag nopirkt cauraudzīti. Kā tu bērnam izskaidrosi?! Es saku: "Jāatrod tāds gaļas gabaliņš, kas iet strīpiņās – sarkanās un baltās..." Bērns atrod – nopērkam. Tāpat arī svētkos cepām tortes. Es stāstīju un mācīju, un viņi darīja..." atceras Rudīte. Nu jau abi bērni ir lieli – vecākajam ir 40 gadu.
Rudītei ir arī divi mazbērni – jaunākajai, Kerijai, ir tikai gadiņš, bet mazdēlam Markusam – 15 gadi. Rudīte lepojas, ka Markuss ir biežs ciemiņš viņas mājās: "Cepuri nost, ka viņam nav kauns ar neredzīgu omi iet pa ielu! Ar mums kopā pat ir gājuši Markusa draugi. Es zinu ļoti daudzus neredzīgos, kas izaudzinājuši bērnus, bet bērni negrib ar viņiem nekur iet."
Ar apkārtējo neiecietību ir saskārusies arī Rudīte, bet ļaunu prātu netur.
"Pamatā es pati varu visu izdarīt, un man nevajag asistentu. Man ir svarīgi, lai mani pieņem kā normālu cilvēku. Ja sāk žēlot – paldies, nē! Problēmas ir mums katram, bet manas vienkārši ir vieglāk pamanāmas."
"Pamatā es pati varu visu izdarīt, un man nevajag asistentu. Man ir svarīgi, lai mani pieņem kā normālu cilvēku. Ja sāk žēlot – paldies, nē! Problēmas ir mums katram, bet manas vienkārši ir vieglāk pamanāmas."
Svarīgi, lai pieņem kā normālu cilvēku
Dēli un mazdēls joprojām ir vērā ņemams atbalsts Rudītes ikdienā, taču viņa cenšas būt ļoti patstāvīga.
"Pamatā es pati varu visu izdarīt, un man nevajag asistentu. Man ir svarīgi, lai mani pieņem kā normālu cilvēku. Ja sāk žēlot – paldies, nē! Problēmas ir mums katram, bet manas vienkārši ir vieglāk pamanāmas."
Ikdienā viņa ne vien garšīgi gatavo un uzkopj dzīvokli, bet arī nodarbojas ar adīšanu un konservēšanu. Katru gadu pēc īpašas receptes Rudīte marinē gurķus, tomātus un vāra ievārījumus. Viņas ceptos konditorejas izstrādājumus slavē daudzi. Viņa gan nevar viena doties uz veikalu iepirkties, taču mūsdienās produktus var pasūtīt arī internetā.
Dzīvi atvieglo arī citas tehnoloģijas, piemēram, ar balss funkciju aprīkoti svari, pulkstenis, mobilais telefons, audiogrāmatas. Rudīte labi pārzina arī datoru. Klaviatūras simbolus viņa atpazīst pēc taustes atmiņas, kā arī izmanto speciālu programmu, kas skaļi lasa priekšā mājaslapu un sociālo tīklu saturu. Viņa pavada laiku "Facebook", "Draugiem.lv", ziņu portālos un saņem rēķinus e-pastā.
Sieviete arī spēj viena pārvietoties pa zināmu ceļa posmu, piemēram, aiziet no mājām līdz trolejbusa pieturai un aizbraukt līdz pilsētas centram. Lai drošāka iešana, līdzi tiek ņemts baltais spieķītis. Galvenais, pirmās divas reizes ar kādu kopā izstaigāt šo maršrutu, lai iegaumētu ceļu.
"Pamatā es pati varu visu izdarīt, un man nevajag asistentu. Man ir svarīgi, lai mani pieņem kā normālu cilvēku. Ja sāk žēlot – paldies, nē! Problēmas ir mums katram, bet manas vienkārši ir vieglāk pamanāmas."
Ikdienā viņa ne vien garšīgi gatavo un uzkopj dzīvokli, bet arī nodarbojas ar adīšanu un konservēšanu. Katru gadu pēc īpašas receptes Rudīte marinē gurķus, tomātus un vāra ievārījumus. Viņas ceptos konditorejas izstrādājumus slavē daudzi. Viņa gan nevar viena doties uz veikalu iepirkties, taču mūsdienās produktus var pasūtīt arī internetā.
Dzīvi atvieglo arī citas tehnoloģijas, piemēram, ar balss funkciju aprīkoti svari, pulkstenis, mobilais telefons, audiogrāmatas. Rudīte labi pārzina arī datoru. Klaviatūras simbolus viņa atpazīst pēc taustes atmiņas, kā arī izmanto speciālu programmu, kas skaļi lasa priekšā mājaslapu un sociālo tīklu saturu. Viņa pavada laiku "Facebook", "Draugiem.lv", ziņu portālos un saņem rēķinus e-pastā.
Sieviete arī spēj viena pārvietoties pa zināmu ceļa posmu, piemēram, aiziet no mājām līdz trolejbusa pieturai un aizbraukt līdz pilsētas centram. Lai drošāka iešana, līdzi tiek ņemts baltais spieķītis. Galvenais, pirmās divas reizes ar kādu kopā izstaigāt šo maršrutu, lai iegaumētu ceļu.
Pierādīt, ka neredzīgs cilvēks var studēt
Kad ilggadējā darbavieta likvidēta, Rudīte uzsākusi jauna darba meklējumus dažādos virzienos, bet bieži nācies pieredzēt atteikumu un vilšanos.
"Daudz kur atteica tikai tāpēc vien, ka es neredzu. Zvanu centrā, kurā pieteicos, man nosvieda priekšā lapu ar telefona numuriem un teica: "Izlasi! Nevari? Nu tad sveiki!" Neklausījās arī tad, kad piedāvāju, ka varu ierakstīt diktofonā vai pārrakstīt Braila rakstā un tad zvanīt. Man to neļāva," atceras Rudīte.
Pēcāk viņa kursos apguva klūgu pīšanu un mēģināja ko pārdot no saviem izstrādājumiem, taču ātri vien apjauta, ka ar to neko īsti nopelnīt nevar.
Rudīte bija apņēmības pilna iegūt augstāko izglītību. "Meklējot darbu, sapratu, ka manā CV jau arī nav diži daudz ko rakstīt. Nevienu neinteresēja, ka esmu strādājusi pie konveijera," secina Rudīte. Viņas atklāsme sakrita ar brīdi, kad pazīstami jaunieši ar invaliditāti, nolēmuši stāties Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, pierunāja arī Rudīti iesniegt dokumentus. Galu galā jaunieši koledžā neiestājās, bet Rudīti uzņēma sociālā rehabilitētāja specialitātē. Sākums nebija viegls, jo viņai bija jāpierāda, ka arī neredzīgs cilvēks var studēt koledžā, turklāt iztikt bez asistenta.
"Lekcijas ierakstīju diktofonā, mājās konspektēju. Ja bija nepieciešams, izmantoju Braila rakstu. Mājasdarbus nodevu datorrakstā, līdzīgi kā pārējie studenti. Ja pasniedzēji izdalīja lapas, man ļāva atbildēt mutiski," mācību gaitu atceras Rudīte un priecājas, ka viņai paveicās ar pretimnākošiem kursabiedriem. Par to varēja pārliecināties jau pirmajā mācību dienā, kad Rudītei bija jānokļūst no mācību iestādes Jūrmalā uz Rīgu, bet nebija, kas pavada.
"Es pagriezos pret tajā laikā vēl nepazīstamajiem kursabiedriem un vaicāju: "Kurš iet uz vilcienu un var paķert mani līdzi?" Atsaucās viena meitene, un tā nu mēs sadraudzējāmies. Turpmāk katru rītu satikāmies stacijā un kopā braucām uz skolu. Ja tu pats runā, kontaktējies un neesi iedomīgs, risinājumu vienmēr var atrast," pārliecinājusies Rudīte.
"Daudz kur atteica tikai tāpēc vien, ka es neredzu. Zvanu centrā, kurā pieteicos, man nosvieda priekšā lapu ar telefona numuriem un teica: "Izlasi! Nevari? Nu tad sveiki!" Neklausījās arī tad, kad piedāvāju, ka varu ierakstīt diktofonā vai pārrakstīt Braila rakstā un tad zvanīt. Man to neļāva," atceras Rudīte.
Pēcāk viņa kursos apguva klūgu pīšanu un mēģināja ko pārdot no saviem izstrādājumiem, taču ātri vien apjauta, ka ar to neko īsti nopelnīt nevar.
Rudīte bija apņēmības pilna iegūt augstāko izglītību. "Meklējot darbu, sapratu, ka manā CV jau arī nav diži daudz ko rakstīt. Nevienu neinteresēja, ka esmu strādājusi pie konveijera," secina Rudīte. Viņas atklāsme sakrita ar brīdi, kad pazīstami jaunieši ar invaliditāti, nolēmuši stāties Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, pierunāja arī Rudīti iesniegt dokumentus. Galu galā jaunieši koledžā neiestājās, bet Rudīti uzņēma sociālā rehabilitētāja specialitātē. Sākums nebija viegls, jo viņai bija jāpierāda, ka arī neredzīgs cilvēks var studēt koledžā, turklāt iztikt bez asistenta.
"Lekcijas ierakstīju diktofonā, mājās konspektēju. Ja bija nepieciešams, izmantoju Braila rakstu. Mājasdarbus nodevu datorrakstā, līdzīgi kā pārējie studenti. Ja pasniedzēji izdalīja lapas, man ļāva atbildēt mutiski," mācību gaitu atceras Rudīte un priecājas, ka viņai paveicās ar pretimnākošiem kursabiedriem. Par to varēja pārliecināties jau pirmajā mācību dienā, kad Rudītei bija jānokļūst no mācību iestādes Jūrmalā uz Rīgu, bet nebija, kas pavada.
"Es pagriezos pret tajā laikā vēl nepazīstamajiem kursabiedriem un vaicāju: "Kurš iet uz vilcienu un var paķert mani līdzi?" Atsaucās viena meitene, un tā nu mēs sadraudzējāmies. Turpmāk katru rītu satikāmies stacijā un kopā braucām uz skolu. Ja tu pats runā, kontaktējies un neesi iedomīgs, risinājumu vienmēr var atrast," pārliecinājusies Rudīte.
Lielākā vēlēšanās – atrast darbu
Pēc diviem gadiem, kad koledžas diploms bija rokā, viņa pievērsās darba meklējumiem iegūtajā specialitātē. Diemžēl ieguldītās pūles nedeva gaidītos panākumus. Oficiālā atruna bija: "Jums ir pirmā līmeņa profesionālā izglītība, bet vajag augstāko." Rudīti tas neatturēja, viņa iestājās Baltijas Starptautiskajā akadēmijā un ieguva bakalaura grādu specialitātē "Sociālā rehabilitācija". Tagad jāsper nākamais solis – jāatrod darbs. Tas sniegtu lielāku dzīves sparu un vairotu apziņu, ka viņa ir tāda pati kā citi.
"Reizēm par mani domā, ka esmu lecīga vai iedomīga, bet es nevaru un negribu dzīvot tikai savā burbulī. Man vajag apkārt sabiedrību! Jūtu, ka arī es pati veidojos un attīstos kā personība, ja man apkārt ir dažādi cilvēki!"
Tā kā Rudītei ir svarīgi būt patstāvīgai, viņa uzsver, kā arī darbavietā negaida īpašu attieksmi.
"Reizēm par mani domā, ka esmu lecīga vai iedomīga, bet es nevaru un negribu dzīvot tikai savā burbulī. Man vajag apkārt sabiedrību! Jūtu, ka arī es pati veidojos un attīstos kā personība, ja man apkārt ir dažādi cilvēki!"
Tā kā Rudītei ir svarīgi būt patstāvīgai, viņa uzsver, kā arī darbavietā negaida īpašu attieksmi.
“
Es dzīvoju sabiedrībā, kas veido vienotu veselumu, tāpēc man ir jābūt tai, kura pielāgojas apkārtējai videi, nevis otrādi. Man pietiek, ja man vienreiz parāda, kur ir trepes vai kabinets, un nākamreiz es jau zināšu. Ar mani nevajag auklēties un desmit reižu rādīt.
Rudīte cer, ka, mazinoties pandēmijai un tās ierobežojumiem, būs iespēja atkal apmeklēt deju vakarus, ko organizē "Neredzīgo klubs":
"Man ļoti patīk dejot un patīk arī sapucēties. Vismaz reizi gadā man vajag izdejoties, citādi nevaru! Iepriekšējā reizē es biju garā kleitā. Vecākais dēls mani pavadīja līdz zālei, pavērās apkārt, un tur bija kāda sieviete, Silvija, kas arī bija uzvilkusi greznu kleitu. Dēls teica – mammu, jūs abas esat sapucējušās kā tādas zvaigznes."
Apņēmīgā sieviete neslēpj, ka viņai ir vēl pāris sapņu – izdot grāmatu par savu dzīvi, kā arī izveidot personīgo "YouTube" blogu: "Es vēlos sevi filmēt, rādot pilnībā visu, ko daru ikdienā: gatavoju ēst, tīru māju, eju uz trolejbusu un daru citas lietas. Gribu, lai cilvēki redz, ka mēs arī protam!"
"Man ļoti patīk dejot un patīk arī sapucēties. Vismaz reizi gadā man vajag izdejoties, citādi nevaru! Iepriekšējā reizē es biju garā kleitā. Vecākais dēls mani pavadīja līdz zālei, pavērās apkārt, un tur bija kāda sieviete, Silvija, kas arī bija uzvilkusi greznu kleitu. Dēls teica – mammu, jūs abas esat sapucējušās kā tādas zvaigznes."
Apņēmīgā sieviete neslēpj, ka viņai ir vēl pāris sapņu – izdot grāmatu par savu dzīvi, kā arī izveidot personīgo "YouTube" blogu: "Es vēlos sevi filmēt, rādot pilnībā visu, ko daru ikdienā: gatavoju ēst, tīru māju, eju uz trolejbusu un daru citas lietas. Gribu, lai cilvēki redz, ka mēs arī protam!"
