Ziedoņa mirkļi
9
0
“Un vai tad tikai Tots te aiziet kā jauneklis? Katrs cilvēks, katrs sevi radošs cilvēks aiziet kā jauneklis (vēl ne pusi mūža). Mēs nezinām, kad viņš novecosies un vai vispār novecošanās ir iespējama. Nav vecuma vārdu. Ir atjaunošanās lielais brīnums,” 1976. gadā esejā par Raiņa “Spēlēju, dancoju” raksta Imants Ziedonis. Viņu urda Raiņa domu lielums un ideju mērogs, bet tikpat ļoti arī kurzemnieku sadzīve, poētika ikdienas darbos un krūmos ieauguši dižozoli.
“Delfi” dzejnieka apaļajā jubilejā fiksē 90 svarīgus faktus, mirkļus, atmiņas un komentārus, atgādinot par Ziedoņa daudzšķautņaino un ietekmīgo personību.
31.
60. gadu izskaņā Ziedoņa Kurzemes pārgājienos novērotais un izjustais pārtop “ceļa grāmatā” – dokumentālajā darbā “Kurzemīte”. Trāpīgais un jēgpilnais vēstījums par latviešiem šeit un tagad, mūsu paražām, kultūru un sadzīvi kļūst par Ziedoņa liktu stūrakmeni latvietības stiprināšanā. “Kurzemītes” pirmā grāmata 30 000 eksemplāru tirāžā iznāk 1970. gadā, kļūstot par vēl vienu Ziedoņa fenomenu, kas tiek zibenīgi izķerts no grāmatnīcām.
32.
“No Ziedoņa es, vēl būdama bērns, uzzināju, ka cilvēki ir avoti, kuros satek jūlija mākoņi un izkusuši sniegavīri. Ka bez mīlestības viss ir mazs pat tad, ja lepni izslietā galva krīt tai pie kājām kā pļauta puķe. Bet zvaigzne krītot it kā iekož – viss nepaliekošs ir un nepietiekošs. Vai ne?”
Foto: LETA. Dzejniece Daina Sirmā
Dzejniece Daina Sirmā
33.
70. gados Ziedonis Murjāņos ceļ lauku māju, ko apjumj ar Kaņiera niedrēm. “Dzirnakmeņu” pabeigta 1974. gadā, un šobrīd tajā iekārtota Ziedoņa muzeja vasaras rezidence.
Foto: Imanta Ziedoņa muzeja krājums. (fotogrāfs nezināms)
34.
“Epifānijas. Kritiķi saka: esejas tās neesot. Varbūt tās varēja saukt par kaprīzēm? Epiphaneia ir grieķu vārds – atspīdēšana, atklāsme. Epifānijas ir vēl literatūras vēsturē maz minēts žanrs, tie ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti,” raksta pats Imants Ziedonis. Viņš epifānijas aicinājis lasīt ik gadu 6. janvārī – Zvaigznes dienā.
70. gados publicētas Ziedoņa “Epifānijas” (1971, 1974), kas iekļautas Latvijas kultūras kanonā.
35.
“Ir viens vārds, kas, teikuma beigās sacīts, visu uzspridzina. Vārds DIEMŽĒL. Uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu.”
Foto:
Kārlis Dambrāns, Delfi
Kārlis Dambrāns, Delfi
36.
“Esmu tulkojis Ziedoņa “Epifānijas” angļu valodā. Neesmu augstās domās par saviem tulkojumiem, bet šī pieredze ir mani bagātinājusi kā dzejnieku. No Ziedoņa meistardarba, epifāniskās rakstības esmu zadzis drosmīgo rotaļīgumu, konkrētību tēlos, spēju saskatīt dziļāku jēgu ikdienišķajā un (pats galvenais) poētiskā impulsa novešanu līdz galam: reizēm absurdam vai smieklīgam, bet vienmēr skaistam.”
Foto: LETA, Ivars Šteinbergs
Dzejnieks Ivars Šteinbergs
37.
Viņa dzeju izmanto komponisti Raimonds Pauls, Imants Kalniņš un citi.
Šajā laikā daudzi Imanta Ziedoņa dzejoļi pārtop skaņdarbos
Raimonds Pauls sarakstījis vairāk nekā 40 dziesmu ar Ziedoņa tekstiem. Kā saka pats komponists – gan lustīgas ziņģes, gan nopietnus gabalus, gan lielus hitus, kam visa publika koncerta beigās dzied līdzi.
Īpaši jāpiemin 70. gados tapušais Paula dziesmu cikls ar Ziedoņa vārdiem, no kura populārākās ir melodijas “Nenes zvaigznes istabā”, “Lapsenes nāve”, “Caurvējā” un arī citas. Tāpat Ziedoņa rakstītās rindas skan tādos Paula hitos kā “Dziesmiņa par prieku”, “Meitene ar kallu ziediem”, “Tā es tevi mīlēšu” un citās. 2018. gadā iznāk albums “Visas taisnības”, kurā Paula dziesmas ar Ziedoņa tekstiem jaunās interpretācijās ietērpj Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, bet dzied Renārs Kaupers, Goran Gora, Māra Upmane-Holšteine un citi.
saka Maestro.
"
“Imants Ziedonis ir liela personība, labs dzejnieks un gudrs cilvēks,” saka Raimonds Pauls. Viņš atminas, ka dzejnieks devis ar roku rakstītus dzejoļus, bet komponists tālāk no iedotā izvēlējies, kas pārtaps dziesmā. “Toreiz visi gaidīja parādāmies viņa krājumus. Rindās stāvēja pēc tām viņa dzejoļu grāmatiņām. Tagad nekas tamlīdzīgs vairs nenotiek,”
38.
Jaunatnes teātrī notiek Pētera Pētersona leģendārā iestudējuma “Spēlē, Spēlmani!” – Aleksandra Čaka dzejas dramatizējuma – pirmizrāde. Scenārija autori ir Ziedonis un Pētersons.
1972. gada janvārī
39.
1973. gadā publicētas Ziedoņa “Krāsainās pasakas” 60 000 eksemplāru tirāžā. Par grāmatu viņam piešķir Hansa Kristiāna Andersena balvu. 1977. gadā “Zaļo pasaku” no “Krāsainajām pasakām” animācijas filmā radījusi Roze Stiebra, bet Ziedoņa rotaļīgo spēles garu jaunā iestudējumā pieaugušajiem ar bērniem Valmieras teātrī 2011. gadā ietērpj režisors Viesturs Meikšāns.
Foto: Kārlis Dambrāns, Delfi
Foto: Matīss Markovskis. “Krāsainās pasakas”, Valmieras teātris.
40.
1973. gada nogalē publicēta Ziedoņa “Kurzemītes” otrā grāmata, kas kļūst par populārāko darbu latviešu oriģinālliteratūras gada devumā. 1974. gadā par “Kurzemīti” Ziedonis saņem Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju.
Foto: Kārlis Dambrāns, Delfi
41.
1974. gadā
uz ekrāniem nonāk jau tapšanas gaitā lielu ažiotāžu raisījusī režisora Gunāra Pieša filma “Pūt, vējiņi!”, kurai Ziedonis raksta scenāriju. Filmas tapšanas laikā starp dzejnieku un režisoru rodas domstarpības. Abiem ir kardināli atšķirīgs galveno tēlu redzējums, atklāj Latvijas Televīzijas dokumentālā filma “Filmas arheoloģija. Pūt, vējiņi!”. Ziedonis uzskata, ka Piesis no Raiņa filosofiskajām problēmām aizgājis uz melodramatisku sadzīves drāmas trijstūri. Konflikts ir atklāts un publisks. Tā sekas – Ziedonis atsakās no scenārija autorības un filmu neuzskata par veiksmīgu. Tiesa, no “Pūt, vējiņi!” titriem Imanta Ziedoņa vārds netiek izņemts un joprojām ir tur lasāms.
42.
Latviešu dzejnieks, sabiedriskais darbinieks Imants Ziedonis atpūtas brīdī, 1975.–1979. gads.
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs (fotogrāfs nezināms)
43.
1976. gadā Ziedonis izveido “Dižkoku atbrīvošanas grupu”, ko var uzskatīt par zaļās kustības aizsākumu Latvijā. Ziedoni iedvesmo mežkopja Staņislava Saliņa grāmata par dižkokiem “Latvijas dižkoki un retie koki” (1974). Šī grupa kļūst par sabiedrisku kustību, kas meklē, mēra, sakopj un fiksē Latvijas dižkokus, bet virs praktiskās ir arī kustības simboliskā nozīmē – stiprināt patriotismu un pašapziņu, apzināties dzimtenes un dabas vērtību.
Foto: Dižkoku un dabas pieminekļu pētnieka, “Dižkoku atbrīvošanas grupas” biedra Gunta Eniņa privātais arhīvs.
44.
1977. gada 30. decembrī Latvijas Nacionālajā operā notiek Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” pirmizrāde. Ziedonis ir libreta autors un pirms tam veic rūpīgu pētījumu par šo Raiņa dziesmuspēli, pārdomas iemūžinot esejā.
“Kad pirmo reizi studiju gados noskatījos “Spēlēju, dancoju” izrādi Dailes teātrī, Tots (lugas galvenais varonis) man kļuva par lielo dzīves mīklu. Kas tas ir par cilvēku, kura trīs asins lāses mēs visi nevaram atsvērt? (..) Un ar ko īsti Tots cīnās? Ar Kungu? Ar velniem? Kurš ir lielākais veicamais pretspēks?”
Fragments no Ziedoņa esejas “Spēlēju, dancoju”, 1976
Fragments no Ziedoņa esejas “Spēlēju, dancoju”, 1976
Foto: Juris Krieviņš. Imants Ziedonis un Imants Kalniņš.
45.
Raiņa, Ziedoņa un Kalniņa operu “Spēlēju, dancoju” jaunā, mūsdienīgā versijā ar izdegušo Rīgas pili scenogrāfijā 2019. gadā Latvijas Nacionālajā operā iestudē Laura Groza.
Foto: Agnese Zeltiņa. Skats no LNOB iestudējuma “Spēlēju, dancoju”.
46.
1977. gadā iznāk “Poēma par pienu”, kas tiek uzskatīta par vienu no 70. un 80. gadu latviešu lirikas virsotnēm. 1979. gadā to ērģelēm, soprānam un diviem jauktajiem koriem skaņās iemūžina komponists Marģeris Zariņš, bet vēlāk tā skan gan radiolasījumā Valmieras teātra aktieru Ritas Meirānes un Roberta Zēberga balsīs, gan kā monoizrāde Ērika Vilsona izpildījumā.
Foto: Kārlis Dambrāns, Delfi
47.
1977. gada
nogalē Ziedonis kopā ar astoņpadsmit citiem PSRS kultūras darbiniekiem apmeklē Ziemeļameriku, piedalās literāros sarīkojumos un tiekas ar trimdas latviešiem, tādējādi veidojot saikni starp padomju Latvijas un trimdas latviešu rakstniekiem. “Ziedonis spējis pārsteigt latviešu sarīkojumu auditorijas kā dziļš latviskās zemnieku kultūras vērtību izpratējs un reizē moderns, izaicinošs logosa kultūras nesējs,” grāmatā “Dzelzsgriezēji” raksta literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. “Viņa viedoklī ieklausījās, viņa harismai uzticējās, reizē gan arī to apšaubot (..).”
48.
pie skatītājiem nonāk režisora Aivara Freimaņa mākslas filma “Puika”. Tā uzņemta pēc Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” (1914) motīviem, bet Ziedonis ir filmas scenārija autors. “Puika” iegūst “Lielo Kristapu” kā gada labākā filma. Kopumā Ziedonis rakstījis scenāriju 13 dažādām latviešu filmām, tai skaitā animācijas filmām “Man vienai māsiņai”, “Zaļā pasaka”, dokumentālās latviešu likteņstāstu hronikas “Ardievu, divdesmitais gadsimt!” abām daļām un citām.
1977. gadā
Foto: Kadrs no filmas “Puika”, 1977. gads.
49.
Ziedonim tiek piešķirts Latvijas PSR Tautas dzejnieka nosaukums
50.
Foto: Laimonis Bļodnieks, Latvijas Nacionālais arhīvs. Latviešu dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Imants Ziedonis atpūtas brīdī ar dzīvesbiedri – Dailes teātra aktrisi Ausmu Kantāni, 1978. gada jūnijs.
51.
iznāk animācijas filma “Suns Funs un vējš”. Ziedonis ir viens no filmas scenārija autoriem. 21. gadsimtā Suns Funs kļūst par Ziedoņa muzeja draugu, kurš dodas piedzīvojumos un meklē Latvijas dārgumus.
1978. gadā
52.
1978. gadā kopā ar valsts kamerkori “Ave Sol” Ziedonis dodas ceļojumā uz Japānu, 1979. gadā – uz Filipīnām.
53.
Ziedoņa muzejā Murjāņos atrodams neparasts priekšmets, kas, visticamāk, atceļojis no brauciena uz Japānu 70. gadu nogalē. “Kenzan” ir daļa no japāņu tradicionālās ziedu mākslas – paliktnis, kurā iestiprināti ziedi pēc noteiktiem priekšrakstiem. Kopā ar ziediem šāds paliktnis tiek ievietots seklā vāzē ar ūdeni.
Foto: Imanta Ziedoņa muzejs
54.
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs (fotogrāfs nezināms). Dzejnieks Imants Ziedonis bērzu birzī režisores Laimas Žurginas Rīgas kinostudijā veidotās dokumentālās filmas “Imants Ziedonis. Portrets locījumos” filmēšanas laikā, 1979. gads.
55.
KUKAINĪT,
RE, KĀ SAULE SPĪD!
IEMĀCIES SAULI, KUKAINĪT!
RE, KĀ LAPELE, ZAĻĀ UN VĀRĀ,
ELPO
IEKŠĀ UN ĀRĀ!
SKUJA NEDUR
TAM, KAS NAV SKUJĀ GĀZIES.
KUKAINĪT,
NEUZBĀZIES!
KUKAINĪT,
RE, KĀ SAULE SPĪD!
IEMĀCIES SAULI,
KUKAINĪT!
(Dzejolis no krājuma “Re, kā”, 1981)
RE, KĀ SAULE SPĪD!
IEMĀCIES SAULI, KUKAINĪT!
RE, KĀ LAPELE, ZAĻĀ UN VĀRĀ,
ELPO
IEKŠĀ UN ĀRĀ!
SKUJA NEDUR
TAM, KAS NAV SKUJĀ GĀZIES.
KUKAINĪT,
NEUZBĀZIES!
KUKAINĪT,
RE, KĀ SAULE SPĪD!
IEMĀCIES SAULI,
KUKAINĪT!
(Dzejolis no krājuma “Re, kā”, 1981)
56.
1982. gadā Ziedonis kļūst par Rakstnieku savienības Bērnu un jaunatnes literatūras padomes priekšsēdētāju
57.
“Jau radošā mūža nogalē Ziedonis piederēja pie kristiešiem, tāpat kā Edvarts Virza. Kādā intervijā es viņam jautāju: “Bet kā tu spēj sasniegt pazemību? Vai tas tev nav grūti?” Līdz šim uz visiem jautājumiem raiti atbildējušais dzejnieks sastomījās un nedaudz apjuka: “Bet kā tu to zini?” “Kā nu ne. Izbaudīju uz savas ādas.””
Foto: LETA. Jānis Rokpelnis
Dzejnieks Jānis Rokpelnis
58.
1983. gadā Ziedonis kopā ar Ausmu Kantāni viesojas Kanādā, kur apmeklē Toronto Sv. Andreja Luterāņu baznīcu
59.
1985. gadā
iznāk kopā ar mākslinieku Kurtu Fridrihsonu veidotā grāmata “Pasāžas”. Abu sadarbībai pirmsākumi meklējami jau 70. gadu vidū, kad notika Fridrihsona personālizstāde. Ziedonis pierakstīja acumirklīgās asociācijās, ko viņam izstādē redzamie mākslinieka darbi viņam raisīja.
“Un, kad turas pa trīs, tad vienmēr kāds ir visdrošāk apsargāts – tas, kas vidū. Tas trešais vajadzīgais.
Kamēr nav trešā, mēs sevi nepazīstam.”
(Imants Ziedonis. “Kolorīta burvība. Trīs” no grāmatas “Pasāžas”, 1985)
Kamēr nav trešā, mēs sevi nepazīstam.”
(Imants Ziedonis. “Kolorīta burvība. Trīs” no grāmatas “Pasāžas”, 1985)
Foto: Kārlis Dambrāns, Delfi
60.
1988. gadā izdotais krājums “Taureņu uzbrukums”, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā.
Foto: Kārlis Dambrāns, Delfi
Saturs – Nora Rieksta, Arturs Skutelis, korektūra – Līgija Ciekure, foto – Kārlis Dambrāns, dizains – Natālija Šindikova. Paldies Imanta Ziedoņa fondam “Viegli” un Kristiānai Pauliņai, Latvijas Nacionālajam arhīvam un Dacei Bušantei, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Annai Muhkai.
Projekta veidotāji: