Darbs dara darītāju jeb ieslodzīto nodarbinātības kā resocializācijas līdzekļa 100 gadu attīstības ceļš

Daudzpusīga un harizmātiska personība – prasmīgs daiļamatnieks un cienījams ierēdnis, reformators. Tā mēs varētu raksturot Paulu Rūdolfu Rubi (1879–1970), kurš, pirmās brīvvalsts laikā kļūstot par Cietumu departamenta direktoru, mainīja visu ieslodzīto nodarbinātības modeli, ieviešot progresīvo sodu izpildes sistēmu. Cietumos tika izveidotas dažādas darbnīcas, tādējādi paverot iespēju ieslodzītajiem iemācīties un attīstīt aroda prasmes. Šo Latvijas pieredzi kā labu paraugu pārņēma arī ārvalstis.

Rubja daudzpusīgums izpaudās viņa talantā savienot administratīvā darba pienākumus ar pašizpausmi mākslas amatniecības jomā. Rubis bija daudzu mēbeļu iekārtu un interjera priekšmetu autors, un viņa daiļrade sekmēja nozares attīstību. Pēc Rubja skicēm izgatavotas daudzu valsts iestāžu un ievērojamu personu mēbeles – Valsts prezidenta pilij, Ministru kabinetam, tiesu zālēm, rakstniekiem, ārstiem u. c.

Pauls Rūdolfs Rubis dzimis 1879. gadā Drabešu pagastā lauksaimnieku ģimenē. Mācījies Āraišu draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā, Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā un Štiglica mākslas skolā Pēterpilī. 1910. gadā pēc skolu absolvēšanas komandēts uz Šliselburgas spaidu darbu cietumu noorganizēt darbnīcas, pēc tam iecelts par šī cietuma priekšnieku un strādājis tajā līdz pat revolūcijai. 1918. gadā atgriezies Latvijā un strādājis cietumu sistēmā, apvienojot darba pienākumus ar radošuma izpaušanu.

Pēc revolūcijas Rubis atgriezās dzimtenē un 1919. gada 3. oktobrī tika iecelts par cietumu inspektoru Galvenajā cietumu valdē. Viņš pārraudzīja cietumu pārņemšanu. Pēc 1920. gada cietumos tika aktualizēts jautājums par ieslodzīto darbu, jo, kā saka, darbs dara darītāju! Darbu, kas pieradinātu ieslodzītos strādāt, lai tie nepaliek slinki, apgūst arodu un lai tiem būtu iespēja arī kaut ko nopelnīt, atrodoties ieslodzījuma vietā.

Rubis arī ar šo uzdevumu lieliski tika galā, izveidojot darbnīcas drēbniekiem, galdniekiem, kurpniekiem, atslēdzniekiem, grāmatsējējiem un citiem. Ieslodzītie varēja saņemt 50% no darba samaksas un strādāja ļoti labprāt. Jau 1937. gadā ieņēmumi pārsniedza pusmiljonu latu un tieši galdnieku darbnīcas ienesa teju 100 tūkstošus. Šajās darbnīcās paviesojies arī pats Kārlis Ulmanis, un pēc viņa vizītes sākušies arī valsts pasūtījumi.

Visticamāk, pēc Ulmaņa vizītes valsts pasūtījumu apjoms palielinājās un tika izgatavotas mēbeles, kas aizceļoja uz Valsts prezidenta pili, Ministru kabinetu un tiesu namiem visā Latvijas Republikā, kā arī pie dažādiem dižgariem, kuri bija Rubja draugu un paziņu lokā, piemēram, pie Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Rapas un Lilijas Štengeles.

Iespējams, ka šie krēsli un varbūt arī Pauls Rubis būtu aizmirsti un pazuduši, bet laimīgas sagadīšanās pēc divi no tiem nokļuva pie mēbeļu restauratora Aigara Pilenieka, kurš arī nedaudz vairāk pastāstīs par savu unikālo piedzīvojumu ar šiem krēsliem un to atgriešanos to izgatavošanas vietā – Rīgas Centrālcietumā.

"2018. gada vasarā kāda privātpersona izteica vēlmi restaurēt tās īpašumā esošus krēslus, kas mantoti no vecākiem un atradušies vasarnīcā Jūrmalā. Uzņemoties šo darbu, man jau sākotnēji bija skaidrs, ka dizaina jeb meta autors varētu būt kāds no Latvijas pirmās brīvvalsts laika tautiskā jeb nacionālā romantisma stila pārstāvjiem, piemēram, Jūlijs Madernieks. Tomēr, sākot pētīt pieejamo informāciju un iedziļinoties krēslu uzbūvē un tehnoloģiskajos risinājumos, tika noskaidrots, ka krēslu dizaina autors ir Rubis – daiļamatnieks, par kuru ir ļoti maz informācijas un kura veikums mūsdienās nav pilnībā apzināts un ir maz pētīts un popularizēts.

Soli pa solim atklājās aizraujošs gan krēslu izgatavošanas, gan arī tā meta autora dzīves stāsts. Pārsteidzoša izrādījās Rubja personība – viņš tiek raksturots kā kluss un pieticīgs, bet tajā pašā laikā labestīgs, radošs un daudzpusīgs cilvēks ar plašu interešu loku. Rubja daudzpusīgums atspoguļojās talantā savienot administratīvos darba pienākumus (augsta ranga valsts amatpersona, laika gaitā ieņemot dažādus nozīmīgus amatus tieslietu sistēmā, t. sk. gan Centrālcietuma valdes priekšnieka palīgs, gan vēlāk arī Tieslietu ministrijas Kriminālpolitiskā departamenta direktors) ar pašizpausmi mākslas amatniecības jomā. Rubis ne vien veidoja interjera dizaina metus, bet arī radoši izpaudās, gleznojot un spēlējot ērģeles, kā arī interesējās par ērģeļu būvi.

Krēslu izpētē būtiska izrādījās vēsturiska fotogrāfija, kurā redzams aptuveni 1928. gada Ministru kabineta sēžu zāles (tajā laikā atradās Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 3, tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā) interjers ar mēbeļu iekārtu. Minētajā fotogrāfijā redzams, ka iekārta sastāvējusi no tautiskā stilā ieturēta liela sanāksmju galda, Ministru prezidenta krēsla ar Latvijas Republikas ģerboni, kā arī vismaz 30 vienādiem krēsliem, kas paredzēti ministriem un citām personām. Divi no šiem krēsliem bija tie, kas nonāca restaurācijā un rosināja uzsākt arī pārējo krēslu meklēšanu un noskaidrot to pašreizējās atrašanās vietas.

Izpētes rezultātā ir apzināti vismaz vienpadsmit krēsli, kas šobrīd atrodas dažādās vietās – gan muzejos, gan privātpersonu īpašumā, tāpat arī izpētīta informācija par to metu autoru Rubi, viņa īpašo ieguldījumu un tam laikam progresīvo un cilvēcīgo pieeju darbā ar ieslodzītajām personām un šo personu resocializāciju.

Prieku un gandarījumu rada tas, ka restaurētie krēsli, mainot īpašnieku, šobrīd atrodas to izgatavošanas vietā Rīgas Centrālcietumā, muzejā, taču vēlāk nonāks Ieslodzījuma vietu pārvaldes muzejā, ko paredzēts izvietot topošajā Mācību centrā. Līdz ar to arī nākamajām paaudzēm saglabāsies stāsts gan par krēslu dizaina autoru, īpašajiem izgatavošanas apstākļiem un sākotnējo lietošanas mērķi, gan arī par krēslu ceļojumu cauri gadu desmitiem un valsts iekārtu maiņām, kā arī to restaurāciju pēc gandrīz 100 gadiem.

Pētījums turpinās gan par pārējo krēslu ceļojumiem, gan par Rubja daiļradi un citām Centrālcietuma darbnīcās izgatavotājām mēbelēm, gan arī par šobrīd Centrālcietumā esošajām cita nozīmīga latviešu daiļamatnieka – Jēkaba Bīnes – mēbeļu iekārtu, kura arī, visticamāk, izgatavota Centrālcietuma galdniecības darbnīcā."

“Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.