Cietums vakar, šodien un jau tuvākajā nākotnē

Ieslodzījuma vietu pārvaldē strādājat teju 30 gadus, bet astoņus no tiem esat Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece. Ieskicējiet, kāds cietums bija "vakar", proti, laikā, kad sākāt savas darba gaitas?

Ieslodzījumu vietu sistēmā strādāju jau 28. gadu, 18. jūlijā apritēs astoņi gadi, kopš ieņemu Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieces amatu. Deviņdesmitie gadi bija skarbs laiks...

Jāsāk ar to, ka tajā laikā mainījās valsts iekārta, kas arī atstāja iespaidu uz ieslodzījuma vietām. Tajā laikā bija, piemēram, jāmaina normatīvais regulējums, jālatvisko. To nevarēja izdarīt uzreiz, nevarēja uzreiz mainīt likumus, kas saistīti ar sodu izpildi. Tāpat nevarēja visu izveidot no jauna, tajā laikā ņēma, kas bija, un tulkoja.

Tajos laikos bija noteiktas vairākas lietas, kas ieslodzītajiem ir obligātas, tostarp darbs, arodizglītība. Līdz valsts iekārtas maiņai bija piecgades plāni, cietumos ieslodzītos nodarbināja varbūt pat trīs maiņās. Teju viss tajā laikā bija bāzēts uz darbu kā galveno labošanas līdzekli.

Toreiz arī izglītība cietumā, piemēram, pamatizglītība, bija obligāta. Deviņdesmitajos bija nepieciešams regulējumus pielāgot starptautiskām normām, bija tās jāsalāgo, pilnībā mainījās soda mērķis un jēga. Mainoties valsts iekārtai, cilvēkus vairs piespiedu kārtā "labot" nevarēja.

Jāsaprot, lai cilvēks mainītos, viņš ir jāmotivē to darīt, taču piespiedu kārtā to nevar izdarīt. Esmu pedagogs pēc izglītības, jēdzieni "labošanās", "pāraudzināšana", kas ļoti ilgu laiku dominēja arī deviņdesmito gadu beigās, divtūkstošo gadu sākumā Latvijas sodu izpildes kodeksā ir pilnīgi absurdi, jo tāda "pāraudzināšana" pieaugušam cilvēkam nestrādā.

Mēs zinām, ka pamata rakstura iezīmes bērnam rodas līdz kādu trīs gadu vecumam, un pamēģini viņu vēlāk pāraudzināt! Vienlaikus var mēģināt koriģēt viņa uzvedību, var dot iespēju iegūt izglītību. Jo, ja tiek mēģināts no personas rīcības kaut ko izņemt, tad tas ir ar kaut ko jākompensē.

Deviņdesmitajos gados notika ļoti būtiskas lietas, kas mainīja soda jēgu kā tādu. Laikam ejot, mēs sapratām, ka līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, cietumā ir sabrukusi nodarbinātība kā tāda, kas līdz tam bija dominējošais faktors.

Piemēram, savulaik šķita, ka ražošanas cehs ir galvenā ēka un pārējās būves ir tapušas tai blakus. Tajā laikā galvenais bija nodarbināt ieslodzīto. Katrā cietumā bija arī arodskolas. Taču, mainoties laikiem, viss sabruka, jo tam vairs nebija jēgas. Viss bija jābūvē no nulles, no jauna, ieliekot pavisam citu jēgu.

Sākumā veidojām darbnīcas, cietuma līmeņa nodarbinātību, bet ar laiku tika saprasts, ka cietums nevar būt peļņas guvējs. Līdz ar to nonācām pie šodienas nodarbinātības modeļa – konkursa kārtībā tiesības nodarbināt ieslodzītos var iegūt komersants, kurš ir ar mieru cietumā esošajās telpās izvietot savus darba galdus, tehniku, lai nodarbinātu ieslodzītos. Bija nepieciešams izveidot normatīvo bāzi, kādā kārtībā tas var notikt.

Deviņdesmitajos gados praktiski arī par ieslodzīto izglītošanu runāt nevarēja, bija cits ieslodzīto skaits, cietumos atradās personas no teju visām bijušās PSRS valstīm. Arī kontingents, kas bija cietumos padomju laikos, ir mainījies, salīdzinot ar mūsdienām. Mainījušies cietuma nerakstītie likumi, kultūra.

Lēciens, izmaiņas, kas notikušas laika posmā no deviņdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām, ir neiedomājamas!

Kas tika mainīts?

Mainīts tiks daudz. Tika definēts, ka soda mērķis nav tikai izolēt ieslodzīto. Tas, kā savulaik tikai uzskatīts – pietiek cilvēku vienkārši izolēt no sabiedrības – radījis arī stereotipus mūsdienās. Tas ir nepareizs uzskats, pieeja! Svarīgi ir skaidrot sabiedrībai, ka persona, kas ir izolēta, kādu dienu nāks ārā, atgriezīsies sabiedrībā. Tostarp tiesības pretendēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu ir arī tām personām, kuras ir notiesātas uz mūžu.

Sabiedrībai ir jāsaprot, ka cietuma speciālisti, personāls mūsdienās sāk strādāt notiesātas personas atbrīvošanai no pirmās dienas, kad viņš nonāk cietumā.

Savulaik bija uzskats, ka personu var sākt gatavot atbrīvošanai pusgadu pirms termiņa beigām. Process bija formālā līmenī. Bija laiks, kad nevienu īsti neuztrauca, kur persona paliks pēc iznākšanas no cietuma. Tiesa, arī pašlaik nav daudz vietu, kur palikt personām pēc iznākšanas no cietuma.

Vai mēs varam apgalvot, ka viens no iemesliem recidīvam ir tas, ka personai pēc iznākšanas no cietuma vienkārši nav kur iet, palikt?

Cilvēki, kuri tiek atbrīvoti pirms termiņa, ar elektronisko uzraudzību, tie ir tie "labākie gadījumi". Viņi ir gatavāki dzīvei, viņiem ir kur palikt, iespējams, pat darba vieta nodrošināta. Taču lielai daļai, kas tiek atbrīvoti pēc pilna termiņa izciešanas, vienkārši nav kur iet, viņiem nav dzīvesvietas, nav jumta virs galvas. Tieši šiem cilvēkiem, kuriem pēc soda izciešanas nav kur iet, ir lielākais recidīva risks. Ļoti iespējams, ka viņi īsā laika posmā izdarīs noziedzīgu nodarījumu un atgriezīsies cietumā.

Ilgstoša valsts atbalsta neesamība šādiem cilvēkiem noved pie tā, ka persona, kurai pēc cietuma nav kur palikt, ļoti iespējams, izdarīs noziegumu. Te nevar runāt tikai par cietuma atbildību, cietums savu darbu ir izdarījis, cietums resocializē, gatavo iznākšanai brīvībā. Paliek jautājums – kas notiek ar personu pēc iznākšanas pēc cietuma?

Uzskatu, ka atbalsta sistēmā pietrūkst aktīvākas brīvprātīgo iesaistes, nevalstisko organizāciju iesaistes. Noteikti jāiesaistās pašvaldībām, jo ieslodzītie cietumā nonāk no konkrētas pašvaldības un pēc cietuma aiziet uz konkrētu pašvaldību. Taču, ja pašvaldība neapzina, kas viņu teritorijā ir ieradies dzīvot, neseko līdzi vismaz pirmo gadu, tad rodas risks. Cietums te vairs palīdzēt nevar. Kādam būtu jāpanāk pretī un rūpes vismaz uz kādu laiku jāpārņem.

Tāpēc veidojam šo kampaņu, jo tas ir mūsu sabiedrības drošības aspekts, garants. Katram jāpiedomā pie tā, cik mēs spējam būt pilsoniski atbildīgi.

Protams, vienkāršiem cilvēkiem reizēm uznāk bailes, nevēlēšanās palīdzēt. Arī darba devējiem var rasties nevēlēšanās pieņem personu, kas iznākusi no cietuma. Tomēr šāda norobežošanās var radīt neatgriezeniskas sekas.

Izcilajā kinofilmā "Brīvības cena" no ne tik izcilā cietuma priekšnieka bija citāts: "Nodokļu maksātāji tērēt naudu cietumam ir gatavi tikai trijos gadījumos. Ja vajag vairāk sienu, vairāk restu un vairāk sargu" un nekā citādi. Vai šo citātu var attiecināt arī uz "te un tagad"? Sabiedrības izpratne par ieslodzījuma vietām ir vāja, kāpēc?

Daudzus gadus mēs runājam par jaunā cietuma būvniecību. Galvenie klupšanas akmeņi bijuši – dārgi, stereotipi, proti, kāpēc ieslodzītajiem vajag "pieczvaigžņu viesnīcas".

Pēc būtības cietuma sistēmai jābūt balansā. Nevar resocializācija prevalēt pār drošības aspektiem un otrādi. Tāpat – ja restes, mūri būs pārsvarā, labošanas sistēma nestrādās, nespēs būt efektīva. Cilvēks no cietuma neiznāks labāks nekā tad, kad viņš tur ienāca. Šādā veidā rūpējoties tikai par drošību, mēs vairosim neapmierinātību, spriedzi, dusmas, agresiju un vēlāk šāds cilvēks iznāks sabiedrībā.

Protams, saprāta robežās nepieciešams nodrošināt izolācijas aspektus. Nepieciešams nodrošināt, ka cietums ir drošs ieslodzītajiem, cietumā nodarbinātajiem, sabiedrībai kopā netiek radīti riski.

Cietumam jābūt drošam arī no ārpuses. Sabiedrības pārstāvji, nesaku, ka tie labākie, nepārtraukti strādā pie tā, lai kaut ko dabūtu pāri žogam. Cenšas veidot aizliegtus sakarus. Tāpēc arī mūris, kurā jāiegulda nauda, ir vajadzīgs.

Lielākā naudas daļa gan aiziet, strādājot ar ieslodzītajiem, resocializācijai. Nauda nepieciešama speciālistu algām, skolām, klasēm un to aprīkojumam. Telpām, kur notiek psihologu, karjeras konsultantu, citu speciālistu darbs. Laiki ir mainījušies, Latvija vairs neiegulda tikai sienās un restēs.

Runājot par pašu sabiedrības izpratni. Kā tā ir vērtējama?

Stereotipi radušies vēsturiski. Cietumi ļoti ilgu laiku bijuši slēgti gan fiziskā, gan pārnestā nozīmē. Par cietumiem bija maz informācijas, ilgu laiku bijis slepenības plīvurs. Pēdējo 15 gadu griezumā mēs cietumus paveram vairāk priekšstata gūšanai.

Daudz tiek informēts par norisēm, kas notiek cietumos, kādi projekti tiek īstenoti, kā notiek ikdienas darbs. Sabiedrības informēšanā daudz strādājuši arī žurnālisti.

Strādājot, slepenības plīvuru esam noņēmuši, taču stereotipi joprojām ir. Reizēm arī jāsaka, ka daļa sabiedrības vienkārši negrib zināt par to, kas notiek cietumos. Ir cilvēki, kuri no šīs tēmas norobežojas, jo vieglāk dzīvot ar uzskatu, ka visu zinu un jauna informācija nav vajadzīga.

Daļa sabiedrības uzskata, ka Norvēģijā, Kanādā un līdzīgās valstīs ir viesnīcas, nevis cietumi. Vai šādās valstīs recidīvs ir mazāks, vai ir izmērāmi skaitļi, kas attaisno labākus apstākļus ieslodzītajiem?

Prakses un pieredzes valstīs ir atšķirīgas. Protams, ir kopīgas vadlīnijas, pie kurām valstis pieturas, bet katra valsts strādā nedaudz citādāk. Dānijas, Norvēģijas, Somijas galvenie uzstādījumi ir – cietumam ir uzdevums izpildīt sodu un sods ir brīvības atņemšana. Ar apstākļiem nevar sodīt.

Faktiski cietums ir vieta, kurā izolē cilvēku no sabiedrības.

Pēc Norvēģijas principiem strādā arī Igaunija, kura ir uzcēlusi trīs jaunus cietumus, likvidējot vecos, kuri bija tādi paši kā pie mums – koloniju tipa ar daudzvietīgām kamerām.

Vienā dienā izmaiņas ir ieviest grūti – nepieciešama infrastruktūra, tāpēc mēs joprojām esam spiesti mēģināt mūsdienīgi izpildīt sodu absolūti tam neatbilstošās telpās. Te mēs runājam par daudzvietīgajām kamerām, telpām.

Skandināviem ir uzskats, ka sodu efektīvi var izpildīt tikai tad, ja ieslodzītais mitinās vienvietīgā, maksimums, divvietīgā kamerā. Šādā virzienā dodas arī Latvijas ieslodzījumu sistēma, būvējot, renovējot cietumu ēkas. Šādā veidā tiek izslēgta subkultūras ietekme, izslēdzam savstarpēju ietekmēšanu.

Jāatzīmē, ka tāda vidēja "norvēģu kamera" nav nekāds luksuss. Cilvēkam kamerā ir tualete un duša, kas ir pilnīgi normāli, lai ieslodzītais nestaigātu apkārt smakojošs. Tā nav nekāda augstas klases ekstra.

Tiesa, Norvēģijā ir arī cietums ar "ekstrām". Tas ir Haldenes cietums. Haldenes cietums tika atklāts 2010. gadā. Tas ir stingra režīma cietums, tomēr tajā lielāks uzsvars tiek likts uz ieslodzīto rehabilitāciju, nevis sodīšanu. Šis cietums tika veidots tā, lai tas pēc iespējas vairāk atgādinātu pasauli ārpus tā sienām.

Norvēģi gan šāda veida cietumus vairāk nebūvē. Pašlaik norvēģi neceļ jaunus, lielus cietumus. Viņi cietumiem, kur atļauj platība, būvē klāt jaunus korpusus. Infrastruktūra ir pārdomāta.

Ja mēs raugāmies uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, tad var teikt, ka infrastruktūra nav tā labāka. Piemēram, arī Polijā jaunus cietumus būvēt ir dārgi, arī sabiedrība nevēlas, lai tiek tērēta nauda. Ir jūtama padomju ietekme un tā infrastruktūra nav tāda, kādai tai būtu jābūt šodien.

Kādā citā projektā, kur intervējām uz mūžu ieslodzītos, gados vecākiem klientiem uzdevām jautājumu. "Jūs bijāt cietumā 50., 60., 90. un 2000. gados. Kā mainījās cietums, kad Latvija atguva neatkarību?" Vecais vīrs tikai pasmējās un teica, ka pilnīgi nekas. Cietumā viss mainoties tikai kādus 10 gadus pēc tam, kad ārpus tā viss pamainījies. Vai tā ir taisnība?

Jā, ja mēs runājam par tiem pašiem deviņdesmitajiem gadiem, tad vien tikai nomainīta izkārtne un ilgu laiku tā arī dzīvojām, mēģinājām pielāgoties.

Problēma kopumā savulaik bija tā, ka cietuma sistēmas pielāgošanai nebija pietiekoša finansējuma. Ar tā laika finansējumu varēja vien veikt "bedrīšu lāpīšanu", neko vairāk izdarīt nevarēja. Varēja kādu remontu uztaisīt, sienas piekrāsot, kādu starpsienu izbūvēt.

Vairākos cietumus bija veikti nopietni darbi, taču tas nebija pietiekami, lai mēs varētu runāt par kardinālām pārmaiņām, jo soda izpilde ir vesels komplekss. Nevar tikai uzbūvēt "zelta būri" un cerēt, ka kaut kas mainīsies – nepieciešams saturs. Jābūt apmācītiem darbiniekiem – ar citu domāšanu, citu attieksmi, tas ir sarežģīts, ilgstoši risināms jautājums.

Arī man, kura strādā šajā amatā astoņus gadus, ir savi uzstādījumi, mērķi, ko vēlējos paveikt. Daudz kas ir izdarīts, personāla apmācībā tiek īstenots Norvēģijas finanšu instrumenta projekts. Šobrīd mēs sākam būvēt mācību iestādi cietuma personālam. Šis jautājums netika risināts kopš 2008. gada, kad tika likvidēta policijas akadēmija.

Pieskaroties plāniem, izmaiņām. Kas paredzēts nākotnē ieslodzījumu vietās?

Galvenie priekšnosacījumi ir trīs. Sodu izpildei atbilstoša infrastruktūra. Personāla atlase un apmācība. Darba samaksas jautājums. Tie ir trīs galvenie vaļi, lai varētu funkcionēt, strādāt soda izpildes iestāde.

Runājot par infrastruktūru, mēs ļoti sen gaidām, ceram uz jauno cietumu, kas mums ļautu likvidēt dažus vecos cietumus un attīstīt atlikušos cietumus. Ļoti ceram, ka 10 gadu laikā jaunais Liepājas cietums tiks uzbūvēts. Jūlijā būtu jābūt iesniegtiem piedāvājumiem, jo ir izsludināts konkurss par šī cietuma būvniecības projekta īstenošanu.

Tāpat līdz 2023. gadam jābūt gatavai jaunajai mācību iestādei. Paralēli Eiropas Sociālā fonda ietvaros notiek personāla atlases sistēmas pilnveide. Top arī vairākas jaunas personāla apmācības programmas, kuras pēc tam tiks licencētas un īstenotas jaunajā mācību iestādē.

Pieredzi mēs gūstam no labākajiem, un labākie soda izpildes jomā ir Norvēģija un Kanāda.

Paliek trešais valis – darba samaksas jautājums. Šobrīd mums ir vienots regulējums ar iekšlietu nozari. Esam vienā atalgojuma sistēmā. Protams, ka atalgojuma līmenis ir jāpārskata, lai mūsu dienestos strādājošajiem atalgojums būtu konkurētspējīgs, lai pie mums nāktu strādāt cilvēki ar labu izglītību, plašu domāšanas spektru, vēlmi kaut ko mainīt, attīstīt.

Vai nākotnē ir plāni vairāk iesaistīt uzņēmējus ieslodzīto un no cietuma iznākušo personu nodarbināšanā?

Ieslodzījumu vietās nodarbināšana ir sarežģīta. Ieslodzījumu vietās cilvēks dara dažādas lietas, var mācīties, iegūt profesiju, var strādāt algotu darbu. Tāpat soda izpildes plānā var tikt noteikta speciālistu apmeklēšana, grupu darbi, darbs pie savām atkarībām, agresijas. Visas šīs darbības jāietilpina vienā dienā.

Faktiski, ja ieslodzītais aktīvi iesaistās resocializācijas pasākumos, tad viņam īsti daudz laika neatliek. Ja ieslodzītais strādā algotu darbu, tad jāatceras, ka astoņas stundas viņš ir nodarbināts pie komersanta un diez gan problemātiski var apmeklēt kādas citas nodarbības.

Šobrīd no visiem ieslodzītajiem nodarbināti ir 25%. Vai tas ir daudz vai maz? Aptuveni 50% ir iesaistīti izglītības pasākumos, vēl daļa ir dažādās programmās. Tas nozīmē, ka tā daļa, kas iesaistās, ir motivēti, ir liela. Runājot par nodarbinātību cietumā, pašlaik ir brīvas darba vietas. Bieži vien komersanti norāda, ka trūkst darba roku, piemēram, šūšanā.

Ieslodzīto skaits ir samazinājies pēdējo 10 gadu laikā, bet darba vietu skaits nav mazinājies. Līdz ar to darba vietas ir pieejamas.

Vienlaikus te jārunā arī par citu problēmu. Aptuveni trešā daļa no ieslodzītajiem nav motivēti iesaistīties, mainīties, kaut ko darīt, tostarp, strādāt. Piespiest nevienu nevaram, varam tikai motivēt. Kādreiz darbs bija kā sods, tas bija obligāts, tagad darbs, izglītība, dalība programmas ir brīvprātīga. Pašlaik darbs no soda mēra ir kļuvis par balvu.

Milzīga problēma ieslodzījuma vietās ir arī cilvēki ar psihiskām saslimšanām. Šādiem cilvēkiem ir problēmas strādāt, mācīties. Šāda problēma sāka samilzt, kad valstī sāka vairāk lietot narkotikās vielas, piemēram, tā dēvēto "spaisu".

Tā dēvētā "spaisa" ietekme uz smadzeņu darbību ir visai neatgriezeniska. Savā ziņā ar šādiem cilvēkiem cietumā strādāt ir visgrūtāk. Tāpēc svarīga ir arī darbinieku apmācība – kā strādāt ar šādiem cilvēkiem.

Šobrīd īstenojam Eiropas Sociālā fonda projektu, kurā ir cieša sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Tiek strādāts ar ieslodzītajiem, lai viņiem palīdzētu saprast, kādā virzienā viņš vēlas darboties pēc iznākšanas brīvībā, kādu specialitāti vēlas apgūt.

Jāsaka gan, ka ne visi cilvēki pēc atbrīvošanas aiziet līdz Nodarbinātības valsts aģentūras durvīm. Vienlaikus ir arī tādi, kas kļūst par darba meklētājiem, izmanto pakalpojumus, kurus aģentūra sniedz.

Vai uzrunājam potenciālos darba devējus? Jā, tiek organizēti semināri, kuros tiek uzrunātas pašvaldības, uzņēmēji, tiek veiktas kampaņas. Tā ir mūsu iniciatīva, lai ieinteresētu citus, lai pēc tam, kad cilvēks ir iznācis brīvībā, atrod darbu.

Vai ir kāda cerība, ka uzņēmēji vairāk gribēs nodarbināt personas, kuras iznākušas no cietuma?

Tā šaubu ēna pār šādiem cilvēkiem noteikti kaut kādā mērā būs. To izslēgt nevar.

Vai ir kas tāds, ko es nepajautāju, bet jūs vēlētos piebilst, nodot sabiedrībai?

Runājot par recidīvu starp dažādām valstīm, to salīdzināt ir visai grūti, jo nav vienotas metodikas, kā tas tiek rēķināts. Recidīvs ir dažāds, piemēram, tas, cik reižu cilvēks atgriežas cietumā. Vienlaikus, runājot par to, kā recidīvs tiek pētīts akadēmiski, tas tiek rēķināts citādi. Ir kriminogēnais recidīvs, piemēram, cik reižu persona izdara vienu un to pašu noziegumu. Reizēm ir grūti salīdzināt recidīvu starp valstīm.

Manuprāt, būtisks rādītājs ir penitenciārais koeficients, tas, cik ieslodzīto ir uz 100 000 iedzīvotāju valstī.

Pie zemākā koeficienta pieder Islande ar 45 iedzīvotājiem uz 100 000 iedzīvotāju, Somija ar 53 ieslodzītajiem, Nīderlande un Norvēģija ar 59 ieslodzītajiem. Tie ir zemākie rādītāji.

Visaugstākais rādītājs ir Turcijā, kur uz 100 000 iedzīvotāju ir 357 ieslodzītie, otrajā vietā ir Krievija ar 356, Gruzija 264, Lietuva ar 220. Devītajā vietā ir Igaunija ar 184 ieslodzītajiem uz 100 000 iedzīvotāju. Šis ir ļoti augsts rādītājs.

Latvijā pērn bija 179 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. 10 gadu laikā šis koeficients ir krasi samazinājies. 10 gadu periodā samazinājums ir 44%. Citās valstīs šāda samazinājuma nav.

Nobeigumam vēlētos piebilst – sabiedrībai jāsaprot, jo ilgāk cilvēks atrodas cietumā, jo grūtāk viņam ir atgriezties sabiedrībā.

Sabiedrības informēšanas kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām" tiek īstenota projekta "Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana" ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.