Kā Olaines cietumā palīdz atbrīvoties no alkohola un narkotisko vielu atkarības

Pārmaiņu laboratorijas nosaukums ir daļa no vielu atkarībā esošo notiesāto resocializācijai veltītā projekta "Jaunas nodaļas izveide Olaines cietumā, ieskaitot būvniecību un personāla apmācību", ko līdzfinansē Norvēģijas valdība. Vairāk par to stāsta Olaines cietuma priekšnieks Dmitrijs Kaļins.

Pēc kādiem kritērijiem notiek atlase un kā ieslodzītie nonāk Olaines centrā?

Dalība programmā ir brīvprātīga – klientam pašam ir jāvēlas strādāt ar savu atkarību, piespiedu kārtā mēs nevienu iesaistīties programmā nespiežam. Ja viņš izvēlas iesaistīties programmā, tad raksta cietuma, kurā izcieš sodu, priekšniekam iesniegumu. Katrā cietumā ir "Atkarīgo centra" koordinators – cietuma darbinieks –, kuram ir papildu pienākums būt "Atkarīgo centra" koordinatoram. Saņemot šādu iesniegumu, centra koordinators veic pārrunas un dokumentācijas pārbaudi, respektīvi, viens no priekšnosacījumiem iesaistei ir vēlme, bet mēs arī pārbaudām, vai ir pamatots lūgums tikt iesaistītam atkarību mazināšanas programmā – ir jābūt vai nu diagnosticētai atkarībai (ir bijis narkologa uzskaitē brīvībā un par to ir atzīme personas lietā), vai noziedzīgais nodarījums ir izdarīts alkohola vai narkotisko vielu reibuma stāvoklī. Arī tas var būt par pamatu tikt iesaistītam un strādāt ar savām atkarībām.

Ja pēc informācijas pārbaudes viss ir kārtībā, tad notiek trīs obligātas intervijas, lai pārbaudītu, vai motivācija ir pietiekama, vai nekas nav mainījies un persona joprojām vēlas iesaistīties programmā. Ja viss ir kārtībā, tad tiek rakstīts iesniegums Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniecei par iesaisti atkarību mazināšanas programmā. Tas tiek izskatīts, un tiek dots norīkojums pārvest personu pie mums uz centru. Tiek parakstīta vienošanās, ka persona piekrīt un vēlas iesaistīties programmā, un mēs ar viņu sākam strādāt.

Vai es pareizi saprotu, ka ilgāk par gadu cilvēki šajā centrā nepavada? Vai ir arī gadījumi, kad cilvēki paliek ilgāk?

Ir bijuši gadījumi, kad paliek ilgāk. Šobrīd mēs arī esam iniciējuši grozījumus MK noteikumos, jo šad un tad redzam nepieciešamību strādāt ar personu ilgāk. Respektīvi, mēs gribam noņemt maksimālo uzturēšanās laika ierobežojumu.

Kāpēc bija līdz gadam? Tāpēc, ka mums centrā ir divas programmas – "Atlantis" un "Pathfinder" –, un abu programmu maksimālais ilgums ir līdz pusgadam (4–6 mēneši), tāpēc MK noteikumos tika ierakstīts, ka persona centrā pavada laiku līdz gadam, bet reālajā dzīvē novērojām, ka kādam šis laiks ir nepieciešams mazliet ilgāks vai arī, piemēram, persona tiek iesaistīta programmā un mēs konstatējam, ka programma ir pabeigta un līdz atbrīvošanai palikuši divi mēneši. Nav lietderīgi viņu sūtīt atpakaļ uz ieslodzījuma vietu, jo tur mūsu pienesums būs grūti noturams, tāpēc šo atlikušo laiku ir lietderīgāk pavadīt centrā.

Kāda ir ikdiena cilvēkiem šajā centrā? No kādām aktivitātēm tā sastāv?

Ikdiena ir tāda, ka 6.30 ir rīta celšanās. Katrā kamerā ir duša un tualete, un viņiem ir jāsaved sevi kārtībā – jānomazgājas, jāiztīra zobi. Tad ir kameru durvju atvēršana un kopīgā nodaļas rīta vingrošana. Tā kā mēs izmantojam terapeitiskās kopienas principu, tad mācām ikdienas rutīnas darbus, un visiem ir viss jādara kopā, lai mācītos dzīvot sabiedrībā.

Tad seko brokastis, bet pēc brokastīm katrai nodaļai ir savs dienas plāns. Tas mainās pa nedēļas dienām, bet aptuveni ir viens un tas pats. Ir grupu nodarbības vai individuālās nodarbības, vai darbs ar psihologu. Psihologi mums vada gan grupu nodarbības, gan individuālās pārrunas. Trīs reizes nedēļā katrai nodaļai ir obligāta sporta nodarbība – mums ir liela sporta zāle, kurā viņi iet sportot, un centrā mēs arī praktizējam tikai un vienīgi komandas sporta veidus. Nav atļauti individuālie sporta veidi un svaru cilāšana, ar ko ieslodzītie aizraujas tā sauktajā "klasiskajā cietumā". Sākumā tika rakstīts daudz iesniegumu un pat sūdzību par to, ka mēs neatļaujam, bet mēs savu pozīciju aizstāvējām.

Mēs sportojam ne tikai sportošanas pēc (ņemot vērā, ka atkarības nevienu stiprāku nepadara un veselībai par labu nenāk), bet arī, lai izmantotu sportošanu socializācijai un komandas darbam, jo viena no lielākajām problēmām ir tā, ka šie cilvēki neprot komunicēt savā starpā – tas, kas viņus saista, ir alkohols vai narkotikas, un bez narkotikām viņi nezina, kā pavadīt brīvo laiku. Viņiem nav ar citiem cilvēkiem kopīgu interešu, un tad ar šo kopīgo sportošanu mēs parādām, ka var alkohola vai narkotiku lietošanu aizvietot ar kaut ko citu.

No sporta veidiem tie ir: volejbols, florbols, basketbols, mini futbols – viss, kas var notikt sporta zālē, arī frisbijs. Kopīgajā sportošanā piedalās arī darbinieki.

Pa vidu, protams, ir pusdienas, vakariņas un pastaiga svaigā gaisā vienu stundu. Dienas vidū ir klusā stunda, kad mēs viņus atkal ieslēdzam kamerās ar domu nedaudz ļaut atpūsties, jo diena ir diezgan intensīva un informācijas tiek dots daudz. Protams, lai gan tā saucas "klusā stunda", gulēt nav obligāti – tas nav kā bērnudārzā, bet arī darbiniekiem ir nepieciešama šī stunda, jo darbinieki strādā divās maiņās (rīta un vakara maiņa), un šī stunda ir iespēja abām maiņām satikties un nodot aktuālo informāciju un dokumentāciju.

Ir paredzēts arī brīvais laiks, parasti uz vakarpusi – televizora skatīšanās, mājas darbu pildīšana, vēstuļu rakstīšana.

Režīms izklausās ļoti piepildīts un intensīvs. Cik viegli šie cilvēki adaptējas šādai, visticamāk, viņiem neierastai situācijai? Kā viņi pierod?

Dažādi. Daži iekļaujas labprāt, un nav nekādu sarežģītību vai grūtību, bet es teiktu, ka 50 pret 50, jo mums nav tādas precīzi uzskaitītas statistikas. Pārsvarā pirmais mēnesis visu parāda. Ir gadījumi, kad cilvēks jūtu karstumā uzraksta iesniegumu, ka viņš atsakās no programmas un ka viņam tas nav izturami, bet mēs, protams, pārrunājam, skaidrojam un cenšamies saprast, kāpēc tas tā. Izdodas arī pārliecināt tomēr turpināt dalību, izskaidrojot, ka tas ir vajadzīgs un nepieciešams – tad pamatā piekrīt un adaptējas.

Kā jūs teiktu, kāda ir specifika, strādājot ar ieslodzītajiem, kas sirgst ar atkarībām? Kas ir lielākie izaicinājumi šādās situācijās?

Atkarības esamība nozīmē papildu sarežģījumus, strādājot ar šiem cilvēkiem. Atkarība ietekmē cilvēka personību, uztveri, lēmumu pieņemšanu utt.

Es pieļauju, ka darbs ar atkarīgiem ieslodzītajiem ir daudz sarežģītāks?

Arī bez atkarībām mūsu klienti nav tā vieglākā kategorija, ar ko strādāt. Tāpat kā brīvībā – cilvēks ar atkarību būs "smagāks" nekā cilvēks bez atkarības, vienalga, vai tas būtu, piemēram, komunālajā pārvaldē mēģināt viņam kaut ko izskaidrot – viens normāli saprot, otrs mazliet savādāk saprot.

Un tieši tāpēc arī šis centrs tika radīts – es, protams, negribu izteikt tādu apgalvojumu, jo man šādu statistikas datu nav, bet centrs jau sākotnēji tika veidots ar domu, ka mūsu sistēmā ir liels procents dažāda veida atkarību, līdz ar to centrs ir nepieciešams, jo bez darba ar atkarību pārējā resocializācija ir apgrūtināta. Tas ir kā sākt būvēt māju no otrā stāva vai no jumta. Risku un vajadzību izvērtējums parāda, ka viņam, piemēram, ir atkarības problēma, izglītības trūkums, darba iemaņu trūkums utt., un nav jēgas viņam sākt atsākt izglītību vai mācīt darba iemaņas, ja nav strādāts ar atkarību. Izejot brīvībā, pirmais, ko viņš dara, – meklē atkal apreibinošās vielas, nevis iet strādāt.

Kādi ir veiksmes stāsti? Kas, jūsuprāt, līdzšinējā darbā ir izdevies un kas nav?

Par panākumiem. Saprotiet, mēs nekad neliekam sev par mērķi izmainīt noteiktu skaitu cilvēku. Es vienmēr cenšos darbiniekiem teikt, lai viņi nepārdzīvo, ja kāds atkrīt, jo darbinieki var to uztvert kā savu neveiksmi, ka mums neizdevās. Nē, ne jau mums neizdevās, bet gan, iespējams, tas cilvēks nav gatavs.

Mēs šeit arī centrā mācām, ka cietums ir slēgta vide, un viņi vairs nelieto ārēju faktoru dēļ, jo nav, ko lietot, ne jau tāpēc, ka viņi pēkšņi visi pārstāj lietot – vienkārši nav iespējas. Izejot brīvībā, viņam nedod līdzi cietuma darbinieku, kurš atlikušo dzīvi staigās un teiks: "Nelieto!", tavā vietā pildīs tavas morāles vai sirdsapziņas funkcijas. Nē, ir jādzīvo pašiem! Veiksmīgākie stāsti ir dzirdēti tādi, ka puiši pabeidz programmu, iekārtojas darbā, viens arī augstskolā iestājās. Mums ir darbinieki, kas strādā gan pie mums, gan arī lasa lekcijas, un bija pārsteigti, kad ieraudzīja studenta kārtā mūsu bijušo klientu. Protams, mēs neko neafišējam un nestāstām, un viņi arī paši nevēlas stāstīt par savu pagātni, bet tie, kas vēlas, tiem izdodas nostāties uz pareizā ceļa un dot savai dzīvei restartu.

Ieslodzījuma vietai kā ēku kopumam būtu jābūt būvētam šādam mērķim, nevis pielāgotam, kādas mums šobrīd ir visas ieslodzījuma vietas. Mēs ļoti cenšamies un ceram uz Liepājas jaunā cietuma būvniecību. Tas arī vienmēr tiek stāstīts un runāts, jo tas patiešām būs ēku komplekss, kas tiks uzbūvēts cietumam, nevis rūpnīca, kas pēc tam pielāgota cietumam, vai arodskola, ko pielāgojam cietumam.

To es redzu pēc "Atkarīgo centra", kas tika būvēts šai programmai – tas strādā, jo ir visa nepieciešamā loģistika. Mums nav tā, ka būtu ienākuši kādās pielāgotās telpās un tad domātu: "Mums vajag novadīt grupu nodarbību, meklējam telpu, kur mēs varētu to darīt". Nē, mums ir telpa grupu nodarbībām jau sākotnēji izdomāta, izbūvēta un paredzēta tieši šiem mērķiem. Tas ļoti atvieglo darbu, jo nav jādomā, jāpārbūvē, jāpielāgo telpas savam saturam. Tas attiecas uz infrastruktūru.

Un arī visā pārējā darbā cietumam ir jābūt būvētam kā cietumam, nevis pielāgotam, jo liekas, ka varbūt ikdienas sadzīviskie jautājumi ir sīkumi, bet tas paņem daudz enerģijas un ir apgrūtinoši ieviest kādas labas lietas, ja telpas nav pielāgotas tām vajadzībām, kuras centies īstenot.

Jā kādreiz, vēsturiski skatoties, cietums bija "nevēlamu cilvēku noliktava" vai – padomju laikos – lēta darbaspēka veidojums kā gulagā, kad ir vienalga, kas ar viņiem notiek, tad šobrīd mēs jau esam uz pareizā ceļa, kad cietums ir resocializācijas centrs. Tā, lai mēs tiesas piespriesto termiņu maksimāli efektīvi izmantotu, lai cilvēku atgrieztu atpakaļ sabiedrībā – man negribas lietot vārdus "izlabotu" vai "labotu", bet, lai resocializētu.

Tie, kas nestrādā cietumu sistēmā, par cietumiem nedomā. Ja uz ielas rīdziniekam pajautātu, cik cietumu ir Rīgā, tad diez vai pateiks precīzu skaitu. Tikai sākot tādus jautājumus uzdot, aizdomājas. Es, protams, negribu teikt, ka visai sabiedrībai būtu ikdienā jādomā par cietumiem, bet, ja runājām par valsts un pašvaldības iestādēm, lai mēs beidzot sākam skatīties patiesībai acīsm – cietumi ir, tajos nonāk cilvēki un viņi nav tikai cietumu problēma. Mēs vienmēr strādājam paši pēdējie, kā galējā nepieciešamība, bet, godīgi paskatoties, tad redzam gan skolas kļūdas, kas ir pieļautas, jo tam cilvēkam viss nāk līdzi no bērnības, ar ģimenes kļūdām, ar sociālā dienesta kļūdām – viss tas kļūdu kopums ir novedis līdz cietumam. Ir nācies sastapties ar attieksmi "bet viņš taču pie jums jau bija, kāpēc jūs viņu nesalabojāt!", bet dažkārt tādā termiņā nav iespējams to veikt. Mēs esam gatavi izdarīt lielu darbu, bet tālāk šis cilvēks ir jāatbalsta.

Tātad būtībā mēs šajā jautājumā varam teikt, ka ir nepieciešama visas sabiedrības iesaiste, proti, tai ir jābūt pieņemošai un atbalstošai.

Jā. Piemērs, ar ko mēs saskārāmies, būvējot "Atkarīgo centru", – bija atklāšanas pasākums, dažādas vizītes, centra telpas tika fotografētas, bija dažādi raksti medijos, un pēc tam es šad tad paskatījos komentārus. Tie vienmēr bija ar tādu negāciju – "re, kāda viņiem skaista sporta zāle, mums ne visās skolās tāda ir, priekš kam viņiem" utt.

Mēs uzrakstījām projektu, izmantojām Norvēģijas finanšu instrumentu, valsts līdzekļu ieguldījums tikai 15%. Vai tas, ka mums skolās nav labas sporta zāles, vai pie tā ir cietums vainīgs vai cietumu sistēma? Nē. Vai tas, ka skolās nav sporta zāles, nozīmē, ka arī cietumos tādas nepienākas? Bet varbūt tāpēc, ka skolās tādas nav, viņi tagad ir cietumā nonākuši, un tad vismaz šeit viņiem būs tā sporta zāle?

Ir ļoti lielas negācijas par visu, bet mēs jau pie tā neesam vainīgi. Es saprotu, es arī pārdzīvoju un arī gribētu, lai visur būtu labi sadzīves apstākļi, bet attieksme ir tāda, ka "viņiem nepienākas". Ja runājam ar sabiedrību, tad tā vēlas, lai mēs viņus liekam atkal kā noliktavā? Vai lai mēs viņus, es nezinu, nodarbinām rūdas raktuvēs? Tā vairs nav!

Jūsu skatījumā tā ir ļoti liela problēma, ka sabiedrība nesaprot, ka iegūs daudz vairāk, ja šie cilvēki atgriezīsies normālā dzīvē.

Jā, un tad, kad viņš iznāk ārā un kad mēs stāstām, ko mēs izdarījām, lai censtos viņus mainīt un labot u. tml., – nē, tas viss ir slikti! Ja mēs viņu vienkārši izlaižam, kad termiņš ir beidzies, un viņš centrā nav bijis – jūs neesat viņu izlabojuši, mums ir bail, ka viņš atnāks no cietuma.

Piedaloties diskusijā "Lampā", es arī teicu, ka mēs, kas strādā cietumos, no viņiem nebaidāmies, mēs jau esam pieraduši un viņi pie mums ir pieraduši. Bet, kad mēs meklējam sadarbības partnerus pašvaldībā vai vispār sabiedrībā, tad mums ir tāds jautājums – kādu kaimiņu jūs vēlaties? Viņš pie mums ir īslaicīgi, agri vai vēlu viņa termiņš beigsies, viņš iznāks un tad – kādu kaimiņu jūs vēlaties? Jums blakus kāpņu telpā vai blakus dzīvoklī var dzīvot bijušais ieslodzītais – kādu jūs viņu vēlaties? Tādu, ar kuru ir strādāts un pēc tam arī turpina strādāt, vai tādu, kurš ir izrauts no sabiedrības uz pieciem gadiem, kaut kur ir bijis, kas tika darīts, nezinu, un pēkšņi viņš uzrodas. Nezināšana jau arī rada papildu bailes.

Vai tomēr nav tā, ka maziem, maziem solīšiem mēs tomēr virzāmies pareizajā virzienā visās sfērās?

Bet gribas jau un varam just, ka mēs esam gatavi ne tikai maziem solīšiem virzīties uz priekšu, bet skriet uz priekšu! Tomēr dažkārt telpas neļauj vai sabiedrības uztvere. Varētu jau vēl vairāk, bet – kaut vai maziem solīšiem, bet uz priekšu. Es arī tā pozitīvi skatos, ka vismaz uz priekšu ejam!

Sabiedrības informēšanas kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām" tiek īstenota projekta "Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana" ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.