Es mīlu savu bērnu! Ieslodzītā mājās palicēju stāsts

Uzrunājām divas ģimenes, kuras gaida pārnākam savus dēlus. Vārdi un vietas ir mainītas.

Jānis savu dēlu gaida pārnākam no cietuma jau septiņus gadus, bet priecīgs stāsta, ka jau tuvākā mēneša laikā viņš būs atgriezies mājās – pirmstermiņa atbrīvošana.

Elīna, savukārt, dēlu gaida sešus ar pusi gadus, iespējams, jāgaida vēl trīs, bet ļoti cer uz pirmstermiņa atbrīvošanu.

Uz jautājumu, kas būs pirmais, ko, satiekoties plāno darīt, Jānis pasmejas un saka, ka neesot tā īsti par to domājis. "Ir milzu prieks, ka šis process lielā mērā ir beidzies. Viņam beidzot sāksies jauna, daudz pilnvērtīgāka dzīve. Vislielākais prieks jau ir viņam, bet tomēr ir prieks arī mums kā vecākiem." Elīna vēlas vienkārši pabūt kopā. "Pirmā kopīgā lieta, ko gribu izdarīt kopā ar dēlu. Laikam... es pat nezinu. Iespējams, visiem kopā mājās pabūt ar mazajiem. Vienkārši baudīt to, ka esam ģimene, un atkal varam būt visi kopā."

Abas ģimenes nav vienisprātis par to, vai satikšanās biežums un iespējas būt kopā ar savām atvasēm ir pietiekamas. "Ieslodzījumu vietu pārvalde ir ļoti labi sakārtojusi šo jautājumu. Ja neskaita Covid laiku, klātienē satiekamies, gan ātri apciemojot, gan ilgstoši sēžot un runājoties, gan ģimenes dienās. Vismaz reizi mēnesī. Tas ir pilnīgi pietiekoši!" uzskata Jānis. Elīna nepiekrīt: "Likumiski dotā iespēja komunicēt ar ģimeni tuviniekiem ir diezgan niecīga. Ieslodzītie neizbēgami sāk komunicēt ar citiem noziedzniekiem ieslodzījumā. Tas iet pretrunās, jo viņi vairāk komunicē savā starpā nekā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem... tieši šīs mazās iespējas komunicēt ar ģimenes locekļiem padara resocializācijas procesu grūtāku!"

Uz jautājumu, kā viņu dzīvi mainīja mirklis, kad dēls nonāca cietumā, Jānis atbild: "Nu, tas bija liels pārbaudījums mūsu ģimenei. Viens notikums noveda pie otra. Protams, mēs paši arī kaut ko ietekmējām, bet ir arī ārējie, liktenīgie spēki. Arī no tādām lietām neviens nespēj izbēgt. Tomēr ir jātiek galā. Būs jāprot dzīvot tālāk un risināt problēmas, nekrītot panikā, bet visu sistemātiski risinot. Pat ja viss nebūs līdz galam labi, tad vismaz dzīvot pilnvērtīgi būs iespējams. Gan mums, gan viņam".

Elīna atbild, ka sākums nebija viegls, galvenokārt apkārtējo attieksmes dēļ.

Nonākot šajā situācijā, Elīnai visvairāk esot palīdzējuši un atbalstījuši tieši draugi un kaimiņi. Jānis, savukārt, ir pateicīgs valstij. "Pirmkārt, paldies valsts politikai. Tie, kuri ir nokļuvuši cietumā un izcietuši savu sodu, var atkal mēģināt iekļauties mūsu vidū, sabiedrībā. Viņiem tiek dota šī iespēja. Otrkārt, Ieslodzījuma vietu pārvalde ieslodzītajiem ar dažādām programmām ļoti palīdz gan apgūt darbam nepieciešamās prasmes, gan saprast, kāpēc viņi izdarījuši konkrēto noziegumu. Ir iespēja nevis vienkārši sēdēt kamerā, bet domāt, kāpēc tas noticis un kā tagad dzīvot tālāk. Iemācīties, ka normālā sabiedrībā nedrīkst uzvesties, kā vien vēlas, jo par to var būt sods. Treškārt, palīdzēja ticība sev. Būt stipram!"

Tiem, kuriem arī ģimenē notikusi šāda nelaime un nākas gaidīt kādu pārnākam, Jānis novēl ticību un izturību: "Ir jātic pašam sev un jātic soda izcietējam. Abiem ir jāstrādā pie situācijas uzlabošanas. Un tad būs labi. Ies arī grūti, bet tāpat – jādzīvo un jāpriecājas par dzīvi, dotajām iespējām."

Elīna, savukārt, novēl nejusties vainīgam par citu, pat vistuvāko, kļūdām: "Es caur savu pieredzi varu ieteikt nejusties vainīgam par to, ja kāds no tuviniekiem ir izdarījis noziegumu. Un, protams, tagad, skatoties atpakaļ, es skaidrāk atceros, ka, piemēram, negācijas reāli bija tikai no vienas kaimiņienes. Visi pārējie radi un draugi to ir uzņēmuši normāli. Arī citos sabiedrības slāņos, tai skaitā augšējā, ģimenes satricina ziņas par to, ka mīļais pārkāpis likumu un tiek sodīts.

Noslēdzot sarunu, Jānis vēlas izteikt pateicību cietuma personālam. "Agrāk man bija pilnīgi citādāks priekšstats par ieslodzījuma vietas darbu, ieslodzītajiem. Bet tagad, redzot, kā viss notiek, es saprotu – ja vien ir vēlme, cilvēks cietumā var strādāt ar sevi un viņam palīdz speciālisti, lai pēc ieslodzījuma izciešanas viņš var atrast savu vietu dzīvē. Es saku lielu paldies Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kas par to domā un rūpējas".

Elīna atkārto, ka mīl savu bērnu. Lai kādas muļķības nebūtu pastrādājis, mīlestība ir un paliek, jo atbalsts ir ļoti svarīgs.

Elīna uzsver, ka, izciešot īsus sodus, ieslodzītie tomēr saprot, ka nevēlas atgriezties cietumā. "Normālam cilvēkam ir bail apmēram mēnesi, pēc tam jau pierod. Neņemsim vērā tos, kuri ir narkomāni vai kā citādi atkarīgie. Savukārt izciešot garus sodus, jebkurš pārstāj baidīties un jau vairs neuzskata, ka sods par likuma pārkāpšanu ir tik skarbs. Garie termiņi par mazām lietām vairāk sabojā cilvēku nekā disciplinē."

Sabiedrības informēšanas kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām" tiek īstenota projekta "Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana" ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.