Šis ir piektais raksts stāstu ciklā "Kriminālā Rīga. Labais krasts", kurā DELFI atklāj dažādu Rīgas apkaimju kriminālo pagātni un tagadni.

Runājot par Brasu, pirmais, kas daudziem rīdziniekiem nāk prātā, ir Brasas cietums – vecākais Latvijā, to slēdza 2019. gadā. Runā, ka tā esot bijusi mierīgākā vieta visā rajonā. Bijušais Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona milicijas nodaļas darbinieks Andrejs, kurš lūdz neminēt savu uzvārdu, vietējā iecirknī strādāja 80. gadu beigās un atceras tikai vienu noziegumu, kurā bija iesaistīts nesen atbrīvots cietumnieks. Turklāt stāsts ir visai amizants – viņš iznācis brīvībā un devies uz tuvāko kiosku, tur izsitis stiklu un nozadzis cigarešu paciņu. Vīrietis aizsmēķējis un vienkārši gaidījis milicijas ierašanos, jo viņam nebija, kur iet, tāpēc vēlējās atgriezties cietuma kamerā – paša iesildītajā divstāvu gultā.

Padomju gados Brasā darbojās tanku remonta rūpnīca, tabakas, šampanieša un mēbeļu fabrika, kā arī citi uzņēmumi. "No vagonu rūpnīcas zaga ķiveres, pēc tām toreiz bija liels pieprasījums. Vairākas zādzības reģistrētas graudu pārkraušanas rūpnīcā, cilvēkiem nebija, ko ēst. Katru dienu tabakas fabrikā zaga cigaretes, "Laimas" fabrikā zaga cukuru, šokolādi un konfektes, no šampanieša ražotnes iznesa sauso vīnu, ko piegādāja no Venecuēlas. Detaļas un dažādas uzpariktes zaga no Civilās aviācijas 85. eksperimentālās rūpnīcas," atceras Andrejs.

Tiem, kas zaga savā darbavietā, 80. gados bija īpaša iesauka: "iznesēji" (krieviski "несуны"). Viņu bija daudz gan rūpnīcā "Somdaris", gan "Sarkanā zvaigzne", kur ražoja visā Padomju Savienībā labi pazīstamos mopēdus. Laiku pa laikam milicija iekārtoja slazdus un "sociālistiskā īpašuma izlaupītājus" sodīja.

Arī leģendārā basketbola kluba "TTT" sporta zālē viesojās zagļi, kas meklēja deficīta preci – sporta apavus. Naktīs mašīnām noskrūvēja riteņus, izsita stiklus un zaga auto magnetolas. Saskaņā ar padomju likumdošanu par zādzībām varēja tikt pie diviem gadiem cietumā neatkarīgi no tā, vai noziedznieks pastrādājis vienu vai desmit zādzības.

Vēl kāda vieta, kur regulāri reģistrēja pārkāpumus, bija Pokrova kapi – tur zaga ziedus un pieminekļus. "Mūsu iecirkņa teritorijā bija arī pazīstamie restorāni "Tallina", "Zelta rudens" un "Lira", kā arī viesnīca "Latvija", tolaik tur bija veseli septiņi restorāni. Kafejnīca "Flora" atradās ļoti skaistā koka ēkā Ļeņina ielā (tagadējā Brīvības iela), uzraudzījām notiekošo arī kafejnīcā "Pingvīns". Lūk, kad pie galdiņiem sēdošo organismos nonāca vairāk grādīgo dzērienu, izcēlās kautiņi. Arī huligānisms un laupīšanas pieredzētas, bet šos noziegumus vienmēr atklājām," stāsta bijušais policists.

Vēl viena īpaša vieta rajonā bija "Rīgas ādas un veneroloģiskais dispansers" Aristida Briāna ielā (toreiz Anrī Barbisa iela). Padomju gados kriminālkodeksā bija pants par cita cilvēka aplaišanu ar venerisko slimību, ja inficētais par savu slimību zinājis. Turklāt, ja cilvēks izvairījies no ārstēšanās, ārsti rakstījuši iesniegumu milicijā.

"Kad 2003. gadā atnācu uz šejieni strādāt, Hospitāļu un Kazarmu ielas rajons tiešām bija kā Bronksa (Ņujorkā to uzskata par vienu no bīstamākajiem un kriminālākajiem rajoniem – red.). Saduršana ar nazi, kautiņi dzērumā, "izģērbšana" uz ielas, tā bija īsta bandītu zeme," saka policijas iecirkņa "Brasa" priekšnieks Jānis Laudinskis. Laika gaitā kontingents ir mainījies, tagad te dzīvo mākslinieki un radošas personības. "Kad ēkas sāka savest kārtībā, sociāli nelabvēlīgās personas pameta šo vietu, un viņu vietā iemitinājās likumpaklausīgi iedzīvotāji, kuri rūpējas par savu rajonu. Hospitāļu ielā notiek pat Kaimiņu svētki, kuros mēs aktīvi piedalījāmies pirms Covid-19. Domāju, ka pozitīva loma bija arī narkoloģiskā dispansera slēgšanai Hospitāļu ielā, kā arī Brasas cietuma slēgšanai."

Lielie kapi savulaik bija baisa vieta, tur bieži notika izvarošanas un aplaupīšanas. Laika gaitā teritoriju saveda kārtībā, un situācija krietni uzlabojās. Šobrīd tas ir memoriāls parks un iedzīvotāji tur labprāt dodas pastaigāties, protams, policija regulāri patrulē parka celiņos.

Skanstes ielas rajonā savulaik bija "Lapeņu kolonija", stāsta Laudinskis: "Jūs pat nevarat iedomāties, kas tur darījās, – pudeles dēļ varēja arī nogalināt, bet tagad tur ir prestižs rajons! Mūsu iecirkņa teritorijā uzbūvēti jauni dzīvojamie kompleksi – "Jaunā Teika", "Skanstes virsotnes". Varbūt futbola stadionu "Skonto" nojauks un arī tur uzcels daudzdzīvokļu ēkas." Viņš atgādina, ka policijas iecirknis tuvumā ir svarīgs elements visa rajona drošībai.

"Kad sāku strādāt Brasas iecirknī, tas atradās Krišjāņa Valdemāra ielā, vietējie bija ļoti neapmierināti, ka policijas darbinieki brauc uz darbu ar savām automašīnām, redz, viņiem tādēļ nav, kur likt savas mašīnas. Tiklīdz iecirkni pārcēla, uzreiz parādījās nepatikšanas – sāka zagt mašīnu spoguļus. Un tad tie paši iedzīvotāji, kuri kurnēja par mūsu mašīnām, bija sašutuši, ka esam prom! Tagad lemj par to, ka pilsētā jāizveido trīs lieli reģionālie policijas iecirkņi. Lai ekonomētu līdzekļus, tas laikam ir labi, tomēr iecirknis blakus mājām pamatīgi ietekmē noziedzības līmeni," norāda Laudinskis.

"2015. gadā pēc iepriekšējās krīzes personāls bija pilnībā komplektēts, bet šobrīd ir tikai puse izmeklētāju, trūkst arī policijas iecirkņa darbinieku. Šī problēma steidzami jārisina, jo neesam taču no dzelzs kalti, cilvēki darbā izdeg, un šādos brīžos nekāda nauda nespēs līdzēt," godīgi saka Laudinskis.

"Brasā ir standarta noziegumi, piemēram, laupīšanas. 2015. gadā reģistrētas 22 laupīšanas (zādzība ar vardarbības pielietošanu vai draudu izteikšanu), bet 2020. gadā tikai piecas. Runājot par dzīvokļu apzagšanām, straujš uzliesmojums bija 2016. gadā, kad fiksēti 138 gadījumi, 2015. gadā tikai 66. Varbūt togad no cietuma iznāca kāds noziedzīgs grupējums, kas specializējies tieši uz šādiem noziegumiem," pieļauj iecirkņa priekšnieks. 2020. gadā dzīvokļu apzagšanas gadījumu skaits atgriezās piecus gadus senas pagātnes līmeni – fiksēti 64 gadījumi. Arī automašīnas 2016. gadā krietni aptīrīja – gada laikā noziegumu skaits no 123 pieauga līdz 364, bet pēc tam zagļu darbība pierima. 2020. gadā reģistrēti tikai 176 gadījumi.

Melnā un krāsainā metāla zādzību laiki ir beigušies – ja 2015. gadā fiksētas 12 zādzības, tad pērn neviena. "Viss, kas kaut kur mētājās, jau sen ir aizvākts. Turklāt visi uzņēmumi, kas pieņem metālu, strādā oficiāli, kādēļ kaut kādu zagtu vadu dēļ viņiem riskēt ar savu darbu?"

Toties ārkārtīgi strauji audzis velosipēdu zādzību skaits. Ja 2015. gadā bija 52 zādzības, tad pērn jau 288. "Autostāvvietas ir dārgas, cilvēki pārsēžas uz velosipēdiem, un, jo vairāk pilsētā velosipēdu, jo biežāk tos zog," skaidro Laudinskis un atgādina, ka velosipēds obligāti jāreģistrē CSDD. "Gadās, ka atrodam velosipēdu, pat zagli aizturam, bet īpašnieku atrast nevaram. Galu galā Civilkodekss pieprasa, ka jums par savu īpašumu ir jārūpējas. Pret drošību nedrīkst izturēties nolaidīgi."

Arvien vairāk darba policijai sagādā noziegumi virtuālajā vidē: "Cilvēki ir ļoti naivi. Piemēram, atnāk vēstule no nepazīstama amerikāņu karavīra, kurš lūdz pārskaitīt viņam naudu, un cilvēki to izdara! Viņi iedzīvojas pat vairāku desmitu tūkstošu parādos. Redzot šādas situācijas, gribas jautāt – mīļie cilvēki, par ko jūs domājat? Šie krāpnieki var atrasties jebkurā pasaules malā, kur viņi cauru dienu darbina "Google Translator", viņus atrast nav iespējams," uzsver Laudinskis. "Noziedzīgā pasaule nemitīgi attīstās, savulaik cilvēkus apkrāpa ar SMS, bet 2000. gadu sākumā centās izkrāpt "Zelta zivtiņas" kredīta papildināšanas kodus."

"Tagad krāpnieki regulāri zvana, lai aprunātos par finansēm, es principiāli nepāreju uz krievu valodu, runāju latviski. Otrā pusē esošie šo valodu nepārvalda – un viss, nomet klausuli. Saprotiet taču, ka neviens jums tāpat vien naudu nedos!" uzsver Laudinskis.

Īpašu uzmanību "Brasas" iecirknī velta ģimenes skandāliem: "Ir arī gadījumi, kad sieva sit vīru, un naudas sods pat par nelielu miesas bojājumu nodarīšanu ir 700 eiro. Uzsiti zilumu – 700 eiro. Ja dzīvesbiedri iekaustījuši viens otru, tad jāsoda abas puses, jā, maksās abi," stāsta Laudinskis.

Viņaprāt, sodi šobrīd ir lieli, un tas arī piespiež cilvēkus ievērot likumus, jo maks vada vairāk nekā prāts: "Vienkāršs piemērs ir fotoradari. Mēs visi piebremzējam, zinot, ka tur ir fotoradars, jo negribam maksāt sodu, maks ļoti labi disciplinē," saka policists.

"Viesnīca "Latvija" un klubs "Friends" bija divi objekti, uz kuriem braucām pastāvīgi. Ieeja diskotēkā bija bez maksas, tāpēc uz turieni plūda ļaudis no visas pilsētas, publika bija ļoti raiba. Piektdienās, sestdienās mums gāja jautri," atmiņās gremdējas Laudinskis. "Bija arī "naktsklubi", kas mēģināja strādāt pandēmijas laikā, un mūsu darbiniekiem nācās atlauzt durvis, lai veiktu pārbaudes. Kamēr sodījām tikai kluba vadību, viss turpinājās, tiklīdz sākām sodīt arī apmeklētājus, ballītes noklusa. Sodi bija 100–200 eiro, ja pārkāpumi atkārtojās, sods sasniedza pat 2000 eiro. Ziniet, daži tikai par ieeju klubā maksāja 400 eiro, attiecīgi 100–200 eiro sods viņiem bija nieks."

Viņš atklāti saka, ka policija saprot cilvēku nogurumu no ierobežojumiem: "Covid-19 ir klātesošs, bet dzīve turpinās, kad tad ballēties, ja ne jaunībā? Bet, no otras puses, likums ir likums," noskalda Laudinskis.

Ziemeļu rajonam pieder arī Rīgas centra daļa, ko dēvē par vēstniecību rajonu, – Ausekļa, Vīlandes, Pulkveža Brieža iela un citas. Padomju gados tur apmetās augsta ranga militārpersonas, ierēdņi un partijas darbinieki, bet lepnajās jūgendstila ēkās ierīkoja komunālos dzīvokļus, kur bija 10–12 istabas.

"Iedomājieties – virtuve 20–25 kvadrātmetrus liela, koridors 12 kvadrātmetri, kas tik tur zem viena jumta nedzīvoja! Tur zēla un plauka virtuves bandītisms – kāds kaimiņam zupas katlā pieber sāli, cits iemet ēdienā kaut ko nepatīkamu, mēs bieži braucām uz šādiem komunālajiem dzīvokļiem. Atceros, kā kolēģi reiz šķīra strīdu, kur jāstāv durvju paklājiņam. Gandrīz ar lineālu bija jāmēra!" atceras bijušais Ziemeļu rajona kriminālpolicijas darbinieks Aleksejs.

Padomju gados Ziemeļu rajonā īpaša vieta bija veikals "Albatross" Mastu ielā. Jokojoties to dēvēja par "pūstošā kapitālisma saliņu attīstītā sociālisma valstī", jo plauktos bija salikti džinsi, košas neilona vējjakas, lakatiņi ar lureksu (dzija ar spīguļojošu pavedienu – red.) un košļājamās gumijas. Maksāt tur varēja tikai ar bonām (PSRS Ārējās tirdzniecības bankas čeki), ko izsniedza jūrniekiem. Bonas kurss pret rubli dažkārt bija 1:10, bet tikt pie tām bija ļoti sarežģīti.

Blēži nelaida garām izdevību apšmaukt naivos pilsoņus, kas gribēja iegādāties bonas. Gadījumi, kad naudas paciņā kupīru vietā bija sagriezts papīrs, nebija retums. Mastu ielā bija daudz caurstaigājamu pagalmu, kur viegli paslēpties, bet arī šaudīšanās pie veikala ir pieredzēta, atceras bijušais policists.

Tagad, pēc Ziemeļu iecirkņa priekšnieka Jāņa Bārzdaiņa vārdiem, vēstniecību rajons ir kluss un mierīgs, dzīvokļu aplaupīšanas, velosipēdu zādzības un automašīnu aplaupīšanas fiksē reti. Tomēr pavisam nesen gana lielas galvassāpes policijai radīja Andrejosta un klubs "First Dacha", kur pirms Covid-19 notika koncerti un diskotēkas. "Alkohols, kautiņi, kabatzagļi, konflikti ar apsardzi un taksistiem. Uz turieni ballēties brauca cilvēki no visas Rīgas," stāsta Bārzdainis.

Piestātnei Andrejostas apkārtnē jau izsenis ir pagrimušas vietas reputācija. Pēdējos gados tur dīvainos apstākļos bojā gājuši vairāki jaunieši. 2017. gadā, naktī no 28. uz 29. jūliju, Daugavā pie kluba "First" noslīka 19 gadus vecais Ņikita Vadi. Joprojām neviens nezina, vai viņš tonakt upē ielēca pats (ja ielēca, tad kāpēc?), vai iekrita nejauši. Gadu vēlāk tajā pašā vietā noslīka 22 gadus vecais Vladislavs Furtats.

Jaunieša meklējumi ilga teju nedēļu, pēc sešām dienām viņa līķis uzpeldēja netālu no piestātnes. 2018. gada novembrī tur noslīka Elīna Bronskova, kura uz klubu atbrauca kopā ar draudzeni. Apsargs viņas padzinis no kluba, un, kamēr draudzene sauca taksometru, Elīna pazuda. Brīdi vēlāk viņu atrada upē bez dzīvības pazīmēm.

Visi trīs gadījumi tika atzīti par nelaimes gadījumiem, tomēr, pateicoties LTV7 raidījuma "Personīgā lieta" žurnālistu, advokātu un bojā gājušo tuvinieku neatlaidībai, ģenerālprokuratūra izpētīja materiālus un nonāca pie secinājuma, ka policija pielikusi par maz pūļu, lai šīs lietas atklātu. 2020. gada aprīlī prokuratūra nolēma atjaunot izmeklēšanu. Pagājis gads, bet bojāgājušo vecāki par lietas virzību neko tā arī nav dzirdējuši.

2019. gada 18. novembrī netālu no "Sunset" kafejnīcas Daugavā iekrita Leons Čerņavskis, viņš iekrita vietā, kur nebija norobežojuma, un saviem spēkiem nespēja izkļūt no ledainā ūdens. Leonu centās izglābt meitene, kura lēca pakaļ, bet visas pūles izrādījās veltas – puisis noslīka, bet meiteni nogādāja slimnīcā. Tikai 2020. gada janvārī bijušajā Andrejsalas piestātnē uzstādīja glābšanas kāpnes ar apgaismojumu, lai šādas traģēdijas neatkārtotos.