Vecmīlgrāvim secen nav gājuši arī 1991. gada janvāra notikumi. 14. janvārī Rīgas OMON vienība iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, atņemot milicijas darbiniekiem dienesta ieročus, un ierīkoja tur savu bāzi. Vienlaikus uz Brasas un Vecmīlgrāvja tiltiem sākās barikāžu būvniecība – lai bloķētu omoniešiem ceļu uz Rīgas centru. Līdzās pie ugunskuriem sildījās barikāžu aizstāvji.

Kā atminas to notikumu dalībnieki, pirmoreiz vīriem barikādēs OMON uzbruka jau 14. janvārī. Divas dienas vēlāk "melnās beretes" sāka nojaukt smilšu maisu krāvumus un "ežus", kas bloķēja tiltu pār Mīlgrāvja kanālu. Apšaudē no omoniešu raidītas lodes bojā gāja Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, kurš tobrīd brauca garām ar autobusu.

Lodes trāpīja arī mikroautobusā ar bērniem, kas brauca aiz Mūrnieka. Vien laimīgas sagadīšanās dēļ neviens negāja bojā. Omonieši turpināja šaut, sacaurumojot vairākas uz tilta novietotās automašīnas, tās vairs nebija braucamas un vēlāk tika novāktas no tilta ar autokrānu palīdzību. Pie Vecmīlgrāvja ceļa, vietā, kur bojā gāja Roberts Mūrnieks, atrodas balts dzelzsbetona krusts.

16. janvārī omonieši iebruka arī Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas filiālē, piekaujot kursantus un nolaupot skolas arsenālu: 42 automātus, 215 pistoles, piecus ložmetējus, četras snaiperu šautenes, divus granātmetējus un munīciju. 17. janvārī iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis nolasīja pavēli, kas milicijas darbiniekiem, kas sargā ēkas, liek šaut arī pa OMON kaujiniekiem, kas tuvojas Latvijas IeM objektiem tuvāk par 50 metriem. Par to, kā attīstījās 1991. gada janvāra notikumi un kurš nepieļāva turpmāku asinspirti Rīgā, stāstīsim "Kriminālā Rīga. Labais raksts" nodaļā par Vecrīgu.

Pārskatot nesenāko gadu kriminālhroniku, īpaši izceļas divas slepkavības, kas saistītas ar Vecmīlgrāvi un pusaudžiem.

2004. gada 28. februārī priežu silā pie nepabeigtās Vecmīlgrāvja slimnīcas tika atrasti 46. vidusskolas medmāsa Larisa un viņas dzīvesbiedrs Mihails. Kad ieradās mediķi, vīrietis jau bija miris, savukārt sieviete nodzīvoja vēl dažas stundas un mira reanimācijā. Izmeklēšanā policija noskaidroja, ka pāri netālu no skolas apturēja divi brāļi – Jurijs un Dmitrijs. Pusaudži cietušos aplaupīja, atņemot telefonus un naudu, smagi piekāva un pameta guļam. Pēc stundas viņi atgriezās kopā ar paziņu un sadistiska prieka dēļ upurus mocīja – šādā spīdzināšanā ne Larisa, ne Mihails nevarēja izdzīvot.

Otrs noziegums – 15 gadus vecās Olgas slepkavība – notika 2009. gada 5. jūlijā. Slepkavība bija rūpīgi izplānota: četri skolēni, iejutušies mafijas darboņos, noziegumu gatavoja vairāk nekā mēnesi. Turklāt slepkavībai nebija nekāda motīva, divi slepkavas mācījās ar upuri vienā klasē.

Nozieguma galvenais organizators un iedvesmotājs bija Ņikita Ostroveņecs, kurš vēlējās iekarot autoritāti vienaudžu acīs. Ostroveņecs bija izveidojis organizāciju "Informācijas savākšanas aģentūra", kurā bija iekļauti viņa draugi Filips, Vadims un Pāvels. Ņikita pārliecināja līdzgaitniekus, ka "aģentūra" it kā iekļaujas organizācijā "Veros" un apkopo informāciju nākamajām slepkavībām un laupīšanām. Tas viss bija skolnieka fantāzijas auglis.

Banda bija bruņojusies ar gāzes pistolēm. Ņikita pierunāja draugus nogalināt Olgu, kura viņam regulāri palīdzēja pildīt mājasdarbus. Gatavojoties slepkavībai, jaunieši iegādājās divas rācijas, gumijas cimdus un degšķidrumu. 5. jūlija rītā divi no viņiem izraka bedri Jaunciema mežā, ko nomaskēja ar zariem, un turpat līdzās noslēpa trīs lāpstas. Pie nozieguma vietas bija noslēpta arī ķerra, kurā banda plānoja pārvietot līķi.

Ap pusdienlaiku Olga autobusa pieturā gaidīja Ņikitu, lai palīdzētu viņam ar skolā uzdoto. Abi devās uz dzelzceļa stacijas peronu, kur viņus gaidīja pusaudža līdzdalībnieki. Viņi inscenēja uzbrukumu Olgai un Ņikitam, aicinot abus uz mežu, lai tiktu skaidrībā. Tajā brīdī plānotajā slepkavības vietā bija citi cilvēki, tādēļ kompānija uzreiz devās izraktās bedres virzienā.

Viens no pusaudžiem piezīmju blociņā pierakstīja Olgas personas datus, bet pēc tam skolēni viņai vairākas reizes iedūra kaklā un krūtīs. Upurim tika nolaupīti 40 lati un mobilais tālrunis, līķi varmākas apraka. Olgas mirstīgās atliekas atrast izdevās tikai pēc mēneša – meitu uzgāja viņas tēvs, kurš kopā ar paziņām soli pa solim pārmeklēja mežu un atrada pēdas, kas liecinājušas par aprakšanu.

2010. gadā Rīgas apgabaltiesa tobrīd nepilngadīgajiem jauniešiem piesprieda 10 gadu cietumsodu. 2017. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskatīja Ņikitas Ostroveņeca prasību pret Latviju un piesprieda izmaksāt kompensāciju 9210 eiro apmērā. Prasītājs sūdzējās, ka 2010. gadā Valsts policijas konvoja darbinieki apgabaltiesas ēkā viņam nodarījuši miesas bojājumus. Medicīniskajā apskatē konstatēti vairāki sasitumi uz rokām un kājām, to apliecinājusi gan prasītāja māte, gan viņa advokāts, viens no kameras biedriem un kāds konvoja darbinieks. Lai arī gan prasības iesniedzējs, gan viņa māte un aizstāvis bija vērsušies kompetentajās iestādēs ar sūdzībām par iespējamu vardarbību, izmeklēšanas iestādes nebija pieprasījušas apgabaltiesā uzstādītās videonovērošanas sistēmas ierakstus, un pēc diviem mēnešiem šie ieraksti iznīcināti.

2009. gada 30. jūnijā Mangaļsalā meža masīvā atrasti divu sieviešu līķi. 41 gadu vecā Tatjana Burmistrova un viņas 15 gadus vecā meita Sofija bija nežēlīgi nosistas ar cirvi.

Policija drīz vien noskaidroja, ka māte un meita dzīvoja sociālajā mājā, abām nebija kaitīgu ieradumu, viņas nekonfliktēja ar kaimiņiem un arī neveda mājās vīriešus. Sociālais miteklis bija piešķirts slikta materiālā stāvokļa dēļ. Gan par māti, gan par meitu bija tikai pozitīvas atsauksmes. Divus mēnešus pēc slepkavības tika aizturēts 37 gadus vecais upuru kaimiņš, kā arī viņa draudzene. Citi līdzzinātāji jau bija paguvuši aizbēgt pāri robežām, taču vēlāk tika apcietināti Nīderlandē un izdoti Latvijai.

Kā izrādījās, slepkavība notikusi nemotivētas agresijas dēļ. Noziegumam nebija nekāda motīva – kompāniju kaitinājis, ka māte un meita bijušas "pārāk pareizas". Tiesa Artūram S. piesprieda brīvības atņemšanu uz 18 gadiem ar mantas konfiskāciju, Valijai G. – 16 gadus cietumā ar mantas konfiskāciju, Larisai K. un Aleksejam J., kas neziņoja par izdarīto noziegumu, – brīvības atņemšanu uz sešiem un četriem gadiem.